Еще про освобождение разума

Vēl par prāta atbrīvošanu

(Atbilde uz Andreja vēstuli-2)

20 03 23 01

22.03.20.

Jauna vēstule no Andreja:

“Sveicināti, Natālija Nikolajevna!

Liels paldies, ka Jūs atsaucāties uz manu vēstuli un turpinājāt šo pētījumu. Bija ļoti interesanti izlasīt Jūsu viedokli un Sanata Kumaras komentārus attiecībā uz Advaitu. Īpaši uzjautrināja Sanata Kumaras replika – neapsmej, viņiem tas ir ļoti nopietni. Tā taču ir garīga mācība no senatnes!

Kopumā es nejūtu sevī pietiekamu pieredzi, lai kaut kā komentētu ne pašu mācību, ne Sanata Kumaras reakciju. Vienīgais, ko gribējās, – pielikt vēl pāris norādes uz divu visspilgtāko mūsdienu garīgo Skolotāju dzīves aprakstiem Advaitas mācības ietvaros.

- Ramana Maharši (Ramana Maharshi) (1879-1950) (tieši viņš pārtulkoja tos senos tekstus, kurus es Jums aizsūtīju) https://www.advayta.org/kontent/1957/

- un viens no viņa apskaidrotajiem mācekļiem Papadžī (Harivanšs Lal Pundža, Šrī Pundža) (Papaji, H. W. L. Poonja, Hariwansh Lal Poonja) (1910-1997)
https://www.youtube.com/watch?v=awF5tkkwH8c

Vēlreiz paužu milzīgu pateicību par izrādīto uzmanību pret man svarīgo tēmu!
Ar cieņu, Andrejs Morozovs.”

 

Andrej, sveicināti! Pašlaik es lasu rakstu pēc jūsu norādes https://www.advayta.org/kontent/1957/. Lasītājiem citēju Maharši apskaidrošanās epizodi.

“Es reti slimoju, arī todien es jutos normāli, taču pēkšņi mani pārņēma bailes no nāves. Mana veselība man ne ar ko nedraudēja, un es nemēģināju saprast šo baiļu cēloni. Es sajutu, ka es miršu, es sāku domāt, ko man darīt. Es nepadomāju, ka var griezties pie ārsta, pie vecākiem biedriem vai draugiem. Es jutu, ka man pašam ir jātiek galā ar šo situāciju un pašam jāatrod atbilde. Bailes no nāves pavērsa manu prātu manis paša dziļumā. Un es teicu, vēršoties pie sevis paša praktiski bez vārdiem: “Lūk, atnākusi nāve. Ko tas nozīmē? Ko nozīmē nomirt? Nomirst ķermenis. Bet vai mans ķermenis esmu es? Viņš ir mēms un inerts. Bet es jūtu visu manas personības spēku. Kā arī badu, ko jūt “Es” manī pašā, kurš atšķiras no “Es”. Tātad es esmu gars, kurš ir lielāks nekā ķermenis. Ķermenis nomirs, bet gars, kurš ir augstāk par ķermeni, nevar tikt nāves skarts. Tas nozīmē, ka ““Es” esmu nemirstīgais gars”. Tā nebija vienkārši doma, tas bija atklājums, kurš iebrāzās manī kā dzīva patiesība un kuru es uztvēru nepastarpināti, bez domāšanas. Bailes no nāves pazuda reizi par visām reizēm. “Es” pārņēma visu manu uzmanību, visa mana dzīve tagad tapa veltīta šim “Es”.

Man dzima analoģija ar Ekhartu Tolli (Eckhart Tolle). Arī viņš “spontāni” apskaidrojās. Tas notika, tāpēc ka viņi tādi atnāca, jau pamodušies. Viņi māca mums apskaidrošanos, bet no sava augstākās apziņas punkta, ne kā vienkārši cilvēki, ne “no sākuma”…

Un viņiem visiem rezultātā zūd interese par parasto dzīvi. Tā notika arī ar mūsu prānēdāju Dm. Lapšinovu (Дм. Лапшинов). Viņš ir jauns, viņš ir apguvis (PATS!) visdažādākās prakses, mācoties visās iespējamās pašās augstākajās austrumu skolās, panācis visu visaugstāko. Viņš saprata, ka tagad viņam ir atlicis visu dzīvi “tikai sēdēt”. Un ko tālāk? Ar sievu izšķīries. “Sēdēt kalnā” kā Maharši? Un viņš atriezās pie vieglas barības un kļuva pasniedzējs, atvēra savu skolu, kur māca dažādas ķermeniskas un meditatīvas prakses.

20 03 23 02

Maharši apskaidrojās, kad pēkšņi viņam gadījās nāve, spontāni un negaidīti. Ajavaksa arī cilvēku “nogalina”, taču nez kāpēc apskaidrošanās no tās neiznāk. Ja varētu, lūk, tā vienkārši apgulties un “nomirt” kā Maharši un pirms tam apskaidroties, tam atrastos miljoniem sekotāju. Pat ajavaksā atrodas daudzi, kas mēģina pamosties…

Par Maharši:

“Viņam dzīve, saistīta ar pasaulīgajām interesēm, zaudēja jēgu, kļuva tukša un nereāla, kā tas mēdz būr ar tiem, kas ir pamodušies un kam sapnis kļūst bezjēdzīgs, tukšs un nereāls. Viņš nodzina matus no galvas, nometa apģērbu, atstājot tikai gurnu apsēju.”

“Un šajā stāvoklī ārējā pasaule nostājās viņa priekšā kā putas vai dūmi viņa apziņas maliņā – viņā vairs nebija palikusi vieta, lai būtu pievērsta viņas uzmanība šai pasaulei un pat pašam sev. Un, ja nebūtu palīdzības un rūpju no mūka vientuļnieka puses, kurš dzīvoja blakus alā un kurš sākumā baroja un dzirdināja Ramanu Maharši, diez vai viņš būtu izgājis šo sākotnējo smago iegremdēšanos periodu. Reiz viņš tika atrasts alā netālu no Šivas tempļa, kur bija sēdējis jau ilgu laiku, pilnīgi nekustīgs, iegremdējies samadhi, mūžīgā “Es” sajūtā. Viņš bija tik dziļā transā, ka praktiski bija saaudzis ar sūnām, uz kurām sēdēja, un kukaiņi grauza viņa gurnus. Kad atradēji atrāva viņu no zemes, viņi noņēma kraupi no viņa gurniem, un straumēm sāka plūst asinis. Satriektie cilvēki Ramanā ieraudzīja augšāmcēlušos seno viedo, lielo Riši, kurš transa stāvoklī neredz un nejūt, kas notiek ar viņa ķermeni. Šī nesaudzība pret sevi, šī nicības un neuzmanības pakāpe pret savu ķermeni viņiem atgādināja tos svētos, kuru ķermeņos skudras raka ejas un iemitinājās tajās, bet putni viņu bārdās vija ligzdas.”

Un ko darīt tiem cilvēkiem, kuri grib palikt sociumā un iet garīgu ceļu? Jā, viņi mācās būt savas sirds iekšienē, kur ir Viss, Kas Ir. Taču mūsu dzīve neļauj mums būt tur visu laiku. Visi cilvēki nevar iet uz kalnu un sēdēt tur transā. Mums tomēr ir mācība vairākumam. Mūsu uzdevums – pacelt cilvēku apziņu kaut par vienu procentu. Apvienot viņus un radīt solidaritāti un savstarpēju palīdzību. Neiet prom no planētas, bet turpināt šeit Dzīvi.

20 03 23 03

Ekharts Tolle māca apgaismību ne tik radikāli, eiropeiskā garā – atrašanos momentā “šeit un tagad” un pieņemšanu. Tās ir arī mūsu prakses, kuras mēs izmantojam. Taču mēs Visā atrodam ne tikai tukšumu, kā saka Maharši, bet ar Skolotāju un mūsu Augstāko Es palīdzību saprotam visu Dzīves pilnību, jūtoties dzīvi visos līmeņos un galīgi ne tukši, turklāt tas neprasa aizvest sev līdzi mācekļus vai draugus.

Tolle raksta: “Viss ir dzīvības formas. Lūk, dzīvība, lūk, dzīvības formas. Katra forma – vienotas dzīvības izpausme. Vienotā dzīvība pieņem laicīgas formas: jūsu ķermenis, zieds, galds. Sajūtiet dziļi sevī dzīvību, kura īstenībā nav atdalāma no apziņas. Citiem vārdiem, sajūtiet dziļi atrodošos tīro apziņu, kura ir dzīvība. Dzīvība un apziņa ir vienotas.”

 

Dzīvība un apziņa ir vienotas – tie ir galvenie vārdi, lai saprastu, ar ko atšķiras Dzīve pilnībā no dzīves tukšumā. Mēs mācāmies neatdalīt sevi no Veselā, tāpēc ka tas ir izpausts arī formās. Forma – daļa no Veselā, varbūt ne tik pilnīga forma… bet, ja padomājam, tad mūsu plānā vispilnīgākā, jo gars mūsu plānā nevar neko izdarīt ar matēriju bez Radītāju palīdzības un rada šeit dzīvīgumu caur mūsu ķermeņiem, materiālām formām.

Mēs esam monāde un dvēsele, mēs neesam tikai ķermenis. Tā taču ir dualitātes izpausme – atteikties no ķermeņa, tāpēc ka viņš it kā nav gars. Tādā gadījumā jau sākotnēji ir sevi jāuzskata tikai par ķermeni, lai no viņa atteiktos citas pārliecības vārdā. Turklāt kāda sevis daļa atdalās? – materiālā. Matērija – mūsu Māte.

Bīstamas pārliecības: Tēvs-Gars – tas ir Vienotais, “nekas”, bet Māte-Matērija – tas ir ego un maziskā miesa. Tipisks patriarhāts, tā garīga izpausme.

Atteikties no dvēseles, tāpēc ka viņa nav gars, trūdēt kalnā tikai tāpēc, ka ķermeņa apziņa traucē manai Es-apziņai saplūst ar Vienoto?...

Un kādēļ Vienotais radīja mūsu dārgos ķermeņus? Kāds vissmalkākais un meistariskākais darbs tika veikts, lai pasaulē parādītos bioloģiska ķermeņa un dvēseles apziņas saplūdums! Vai tad tādēļ, lai mēs viņu nenovērtētu un atteiktu Radītājam viņa tieksmē nokārtot sociālu cilvēcisku Dzīvi fiziskajā plānā?

 

Ekharts Tolle: Atļaujiet būt tam, kas ir

https://www.youtube.com/watch?v=U4ygJuFNsGU

Es reiz biju tāds pats joga Indijā, gurnu apsējā. Un arī ticēju, ka prāta iztukšošana un saplūšana ar Visu, Kas Ir – pati garīguma virsotne. Un, lūk, es atkal esmu šeit, uz Zemes, citā ķermeņa variantā, meklēju citu ceļu.

Mēs taču saprotam, ka Advaita nav ceļš visiem cilvēkiem. Un to iemācīt nav iespējams. Un nevajag.

Mēs mācām mīlēt un rūpēties par savu ķermeni, palīdzot sev ar daudzveidīgiem paņēmieniem, attīrot jūtas un domas, ceļot apziņu, attīstot ķermeņa enerģijas. Attīstot, nevis iztukšojot.

Mēs mācām turpināt savu ceļu nākamajos pēc vibrācijām sociumos – Zemes Gaismas Brālībā, Saules Brālībā, Galaktiskajā Brālībā. Mēs mācām būt attiecībās, uzlabot sarežģīto savstarpējo attiecību, mīlestības un citu cilvēku pieņemšanas ceļu. Tā ir mūsu mācība.

Iedomājieties, ka Maharši strādā rūpnīcā vai ofisā, viņam ir bērni un mīļotā sieva. Mēs mācām mīlēt un pieņemt visus tos, kas nodrošina mūs ar barību, pajumti, mājokli, audzina un ārstē mūs. Mēs augstu vērtējam savu dzīvi kā Debesu velti, kā misiju – būt Cilvēkam.

Mūsu klimatā nav iespējams ģērbties gurnu apsējā un “dzīvot kalnā”. Tātad ir jāatrod cits ceļš.

Tādiem svētajiem ir savs uzdevums un savs darbs uz planētas. Viņi nodrošina mums saikni ar Vienoto un palīdz šai saiknei palikt cilvēku vidū.

“Uzstājot, ka viņš nav guru un viņam nav mācekļu, Ramana Maharši daudziem sniedza garīgu iesvētījumu, un šī iesvētījuma raksturs bija tāds, ka cilvēks vēršas nevis pie Ramanas, bet pie sava paša garīgā centra. Cilvēks sāka dzirdēt savu labās puses sirdi, no kuras izstaroja augstākās skaidrības gaismu. Ramanam piemita spēja sniegt garīgu iesvētījumu, veicināt cilvēka transformāciju caur pieskaršanos vai skatienu. Dažreiz, sēžot ar draugiem, viņš pagriezās pret cilvēku un sniedza viņam iesvētījumu. Šim skatienam bija tāds spēks, ka cilvēks, kurš to izjuta, patiešām atrada savā paša “Es Esmu” guru.”

Mēs neesam tik radikāli kā Maharši, bet tāpēc jau viņš arī ir vienīgais miljardu vidū. Neaizmirsīsim, ka viņš tāds arī atnāca uz planētu, viņš vienkārši ir citāds. Bet mēs taču arī to darām samērā ar mūsu spēkiem un iespējām, veicot meditācijas un aktivizējot cilvēka daudzdimensionālo apziņu, varbūt ne tādā veidā kā viņš, bet citādā, caur Skolotājiem un Ercenģeļiem. Un Skolotāji ir devuši tik daudz iesvētījumu mācekļiem!

Nav iespējams salīdzināt, es saprotu, taču Saikni ar Augstākajiem mēs arī aktivizējam un glabājam. Es pasniedzu seansus ar Augstākajiem Skolotājiem un pat sazinos ar indiešu dieviem, piemēram, ar Šivu. Kad es jau beidzu iepriekšējo rakstu vēlu vakarā (http://www.sanatkumara.ru/stati-2020/osvobozhdenie-uma[1]), pirms mana miega pie manis atnāca Šiva, un Viņš pateica tādu paldies, ka es vienkārši izkusu. Tik saldu mīlestību es nebiju jutusi nekad. Esmu pateicīga viņam par atnākšanu. Tātad viss, ko mēs ar Sanatu Kumaru uzrakstījām, viņam bija paticis.

“Ramanas pirmie pielūdzēji uztvēra viņu kā dievu, kurš dzīvo viņu vidū. Viņi rūpējās par viņu, mēģināja barot viņa transa ilgajās dienās un nedēļās. Pamazītēm slava par šo svēto izplatījās apkaimē, un pie viņa sākās svētceļojumi. Cilvēkus pārsteidza, cik daudz viņš var pateikt, nepasakot ne vārda. Viņš klusēja lielāko laika daļu. Nekad nemēģināja sludināt. Vēl jo vairāk nemēģināja rakstīt vai diktēt kādas pamācības cilvēcei.”

“Viņš atturējās no barības, no ūdens, no miega un no runas ne kāda mākslīga iemesla dēļ, bet tāpēc, ka viņš nejuta pēc tiem vajadzības, būdams iegrimis pilnīgā visdziļākajā vienotībā ar mūžīgo Apziņu.”

Ja pajautātu, cik cilvēku pasaulē gribētu kļūt tādi kā Maharši, izejot viņa sarežģīto un bīstamo ceļu, vai daudz cilvēku atsauktos? Daži. Bet mūsu mācība ir daudziem no tiem, kas interesējas par garīgumu.

“Kaut arī Ramana Maharši bija vadītājs simtiem, bet varbūt arī tūkstošiem cilvēku, kuri apciemoja viņu ašramā Arunačala kalna pakājē, Ramana nevienu no viņiem neatzina par savu mācekli. Daudzi uzskatīja sevi par Ramanas mācekļiem vai gribēja būt viņa mācekļi. Un visi viņa apmeklētāji par lielu labumu sev guva no viņa norādījumus un padomus, saistītus ar viņu garīgajām grūtībām. Taču Ramana skaidri paziņoja, ka viņam nav mācekļu. Viņš nepaguris atkārtoja, ka tikai mūžīgā Apziņa ir patiesais skolotājs.”

“Ramana prata sniegt iesvētījumus arī sapņos. Daudzi redzēja Ramanu, nākot pie viņiem sapņos, raugoties viņiem tieši acīs. Un atkal runa nebija par Ramanu Maharši, ne par viņa paša pārvēršanu elkā, pielūgsmes objektā. Ramana kalpoja kā atslēga, kura cilvēkā atver viņa paša visdziļākos resursus, kas ved viņu pie pašrealizācijas.”

Jāsaka, ka arī Sanatu Kumaru audzēkņi bieži redz sapnī.

Nevar saukt Maharši ceļu par to, kuru var iemācīties. Bet mēs gribam visi kļūt tīri, noderīgi visiem cilvēkiem, vest normālu dzīvesveidu un celt savu apziņu, aktivizējot daudzdimensionalitāti.

20 03 23 04

Starp mūsdienu apskaidrotajiem var nosaukt arī Māti Mīru (Mother Meera), kura pašlaik dzīvo Vācijā.

“Māte Mīra pieņem tūkstošiem apmeklētāju no visām reliģijām daršana laikā, kuru viņa vada pilnīgā klusumā. Viņas daršans sastāv no rituāla, kura laikā viņa pieskaras viņas priekšā stāvošā cilvēka galvai un pēc tam skatās viņa acīs. Šīs procedūras laikā Māte Mīra, domājams, “atraisa mezglus” cilvēka smalko ķermeņu sistēmā un caurauž to ar gaismu. Viņa neņem naudu par šo procedūru un nesniedz lekcijas. Mātes Mīras domājamais uzdevums uz Zemes – dinamiskā gaismas spēka piesaukšana no Augstākā Gara (Paramatma – Dievišķā būtība, “Virsdvēsele”) kopīgi ar citām svētām un dievišķām radībām, lai, kā saka viņa pati, paātrinātu garīgo progresu uz Zemes. Viņa par šo gaismu stāsta tā:

“Tāpat kā elektrība – Gaisma ir visur, bet vajag zināt, kā to aktivizēt. Es atnācu uz Zemi tieši tādēļ.”

Viņa nepasludina sevi par guru, un viņai nav sekotāju. Lai sekotu viņas darbam, cilvēki nedrīkst pasludināt viņu par savu skolotāju. Viņas mācība galvenokārt ir saistīta ar bhakti, uzticību Dievam, un šādā nozīmē viņa pieņem jebkurus apzīmējumus.” Avots (norāde).

20 03 23 05

“Ramanas Maharši mācība sakņojas jēdzienā “self”. Angļu vārds “self” tiek tulkots kā “pats” vai “patība”. Taču runa šeit drīzāk ir par to, ko mēs nosauktu par dvēseli vai “Es”. “Es” realizācija – lūk, katras būtnes mērķis. “Es” realizācija – tā ir iedziļināšanās sevī, iekļūšana sevis paša dziļumā, substrātā, pamatā, visa, ko mēs domājam, darām, pārdzīvojam, redzam, izjūtam, fundamentā, tajā, kas guļ mūsu dzīves, mūsu pieredzes pamatā. Šī iedziļināšanās sevī, subjektivizācija saskaņā ar Ramanas Maharši mācību ir pats īsākais ceļš, tilts, kas savieno cilvēka subjektīvo, sakrālo, iekšējo ar Dieva subjektīvo, sakrālo, iekšējo. “Es” dziļumā cilvēks zaudē diskrētuma, izolētības sajūtu – gan savu paša, gan apkārtējo objektu, gan cilvēku – un iegremdējas iekš kaut kā dziļāka, kopīga visam eksistējošam – iekš “Es” jeb “self”, jeb Atmana.”

Domāju, ka tieši šeit mūsdienu mācība sakrīt ar Maharši mācību. Tieši pie tā ved visi mūsu Augstākie Skolotāji. Taču tādēļ nav obligāti iet viņa pašatteikšanās ceļu.

Taču ir jāpiebilst, ka gars dzīvo ne tikai augstākajos plānos, Augstākajā Būtnē, Vienotajā Sakrālajā, Atmanā. Gars dzīvo cilvēkā, augos, planētā, visā materiālajā, tāpēc ka gars caur mums pakļauj sev matēriju. Atrodoties sevī pašā, viņš nespēj bez palīgiem pakļaut sev Māti-Matēriju, formas, izpausto Dzīvību, pilnīgu Klātbūtni un sevis iemiesošanu dažādās formās un apziņās mīlestībā pret šīm radībām, uzplaukumā visos plānos, greznībā būt Visur, Vienmēr un Visā.

Jā, “iedziļināšanās sevī ir ceļš, tilts, kas savieno cilvēka subjektīvo, sakrālo, iekšējo ar Dieva subjektīvo, sakrālo, iekšējo”, taču tā mērķis – realizēties cilvēkam kā Dieva Bērnam, viņa Dēlam-Meitai, nenoliedzošam sevi kā daudzdimensionalitāti, bet radošam sevi kā Debesu Cilvēku, no Mātes-Matērijas saknes līdz Debesu Būtnes, Debesu Tēva sākotnei, daudzdimensionalitātē un Viena Apziņā. Daudzdimensionalitātes Viengabalainums Visā, Kas Ir neizslēdz mūsu fizisko ķermeni.

Ramana saka:

“Tā vietā, lai teiktu: ir prāts, ir “ego” vai “es gribu viņus nogalināt”, “es gribu viņus iznīcināt”, jums vajadzētu pētīt prāta un “ego” dabu un saprast, ka viņi vienkārši neeksistē... Kad prāts neatlaidīgi pēta savu dabu, tad viņš pārliecinās, ka nav tādas lietas kā prāts. Tas ir taisns ceļš katram... Fakts ir tāds, ka prāts – tā vienkārši ir saujiņa domu... Vērsies pie viņa sākotnes un turies pie sākotnes. Un tad prāts atkritīs pats par sevi, tad prāts izkusīs, izšķīdīs pats par sevi. Šī griešanās pie sākotnēm, pie “Es Esmu” pakāpeniski izkliedē mirāžu un ļauj cilvēkam, kurš ieguvis apskaidrību, uztvert mūžīgās Apziņas bezgalīgo plūsmu. Atbrīvošanās tiek sasniegta, atcērtot saknes mūsu “ego”. “Ego” ļoti stipri, cieši ir laidis mūsos saknes. Un, ja mēs nocērtam šo “ego”, tad mēs atveram ceļu mūžīgajai realitātei, mūžīgajai Apziņai. Ja mēs sakām: “es – tas ir mans ķermenis”, “es – tās ir manas domas”, “es – tās ir manas jūtas”, tad, lai to apgalvotu, mums ir jābalstās uz šo “es”, jāuztver viņš kā kaut kas stabils. Bet, kad mēs nocērtam stumbru, kad mēs sagraujam pamatu, atņemam stabilitāti mūsu “ego”, tad visa mūsu pieredze pārveidojas.”

20 03 23 06

Droši vien pārveidojas, taču, ka nu vispār neizietu no prāta, tas ir ļoti bīstams ceļš, manuprāt, tāpēc ka ego pirmām kārtām atbild par drošību un jūtām, ar kurām cilvēks ir dzīvs, par domām, par atbildību par saviem darbiem un domām. Bet pieaugusi apziņa pieaugušā līmenī atbild par visu, īpaši ja tas ir – Viss, Kas Ir...

20 03 23 07

Un, lūk, šeit sāc saprast rindas no VIDEHA MUKTI: “Jūs vienkārši darāt savu darbu kā mašīna. Daba izmanto šo mašīnu, lai spēlētu kosmisku drāmu šajā radīšanas ciklā. Kamēr cilvēks, apzinājies Videha Mukti, atrodas tukšuma stāvoklī, būdams nekas.”

Nekas – nejūt, nedomā, nedara.

Viss – pretstatā gan domā, gan jūt, gan rada.

Negribu būt nekas. Gribu būt Viss.

 

P.S. No Diženās Dievietes.

 

Šodien bija nodarbība Skolā-2, un Diženā Dieviete mums pastāstīja sekojošo.

 

Dvēsele no paša pirmā izpauduma (ķermeniskuma) atrodas materiālajā plānā. Tam, kas ir augstāk par materiālo līmeni, jums īpašas nozīmes nav, tāpēc ka tā dzīve, kuru jūs dzīvojat izpaustos ķermeņos, ir jums vissvarīgākā. Jūs smalkajos plānos nodzīvojāt milzīgas dzīves, sakrājāt lielu pieredzi, un jūsu daudzdimensionalitāte to zina. Bet tā pieredze, kuru jūs saņemat pašlaik blīvajā plānā, ir sīciņa, acumirklīga, un tādēļ ļoti vērtīga un pilnīga. Tā ir tā pilnība, uz kuru jūs tiecāties miljoniem un miljardiem gadu.

 

Augstu vērtējiet to pieredzi, kuru jūs pašlaik iegūstat fiziskajos ķermeņos, tāpēc ka ne katra dvēsele spēj iegūt tamlīdzīgu pieredzi.

 

Pievienots 23.03.2020

http://www.sanatkumara.ru/stati-2020/esche-pro-osvobozhdenie-razuma

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. “Prāta atbrīvošana?”, http://www.sanatkumara.lv/index.php/raksti/26-raksti-2019/2578-prata-atbrivosana (Tulk. piezīme)