Шива: я наслаждаюсь в одиночестве

Šiva: es izjūtu baudu vientulībā

20 02 06 01

06.02.20.

Vakar bija nodarbība Skolā, kur mēs tikāmies ar indiešu Dieviem. Man ļoti patīk Šiva, un es nolēmu ar viņu parunāties.

Tu esi vientuļš? Kāpēc tu skumsti?

Šiva: Es neskumstu, iespējams, tev tā šķita. Pamēģini mani saprast – esmu tāda būtne, kura izjūt baudu vienatnē, man nevajag sarunu biedrus vai draugus. Jums tas nāk no jūsu kopības, sociuma programmas, jo jūs vientulībā nomirsiet bez atbalsta vai bez mīlestības.

Bet es esmu ierīkots tā, ka daudz mīlestības manī iet uz mani pašu. Esmu iekšpusē, nevis ārpusē, un mana enerģija tiek tērēta man pašam. Bet jūs visu redzat sev ārpusē un daudz enerģijas atdodat apkārtējai pasaulei, domājot, ka pasaule – tie neesat jūs. Katrs pasauli redz caur savu refrakciju, caur sajūtām. Katrs no jums pasaules radīšanā iegulda sevi pašu, pārveidojot to caur savu redzējumu un daloties ar citiem.

Bet es sociumā neieguldu nekādas enerģijas, un visa mana pasaule sastāv no manis paša. Kādu pasauli un tās nokrāsu šodien gribu, tāda tā arī kļūst. Man patīk no manas sirds grūst ārā dažādas sajūtas un piepildīt ar tām mani pašu, izjust tās līdz galam un izdzert šo izjūtu. Izjūtas ir tik smalkas un nokrāsas tik tuvas, ka jūs nesajutīsiet starpību noskaņojumā, nesapratīsiet mani nekad. Esmu citāds, un tajā pašā laikā esmu līdzīgs jums.

Kur es esmu līdzīgs jums? Man ir sirds, un sirds man sniedz mieru un prieku, dažādas jēgas pārdzīvojumus, piemēram, skumjas, kā tu teici. Tās nav skumjas, tā ir vissmalkākā skaņas, tās rezonanses baudīšana manā ķermenī (skan otrās oktāvas “fa diēzs”).

(Rāda otrās oktāvas “fa”, pustoni zemāk, un tā jau ir grūtsirdība, manuprāt, bet, lūk, “fa diēza” skanējums man atgādina Rahmaņinova romances, kur smalkas prieka un gaismas sajūtas ir iekrāsotas vieglās skumjās.)

Nez kāpēc tava enerģija man tā atgādina Rahmaņinovu viņa romancēs un klavierkoncertos. Tu zini tādu? Tas ir mans iemīļots krievu komponists.

20 02 06 02  20 02 06 03

Nē, es nezinu ne komponistu, ne viņa skaņdarbus.

Viņš jau ir miris.

Nāves nav. Gars dzīvo un attīstās, ne šeit, bet tur.

Uz Zemes?

Nē, sociumā sākumā, bet pēc tam pēc savas vēlmes.

Pastāsti par sevi.

Es šeit, galaktikā, esmu sen, darbojos dvēseļu kultūras attīstībā. Es pievēršu būtņu uzmanību savai sirdij, kurā ir viss katram no jums un arī tev. Katrs no jums ir aizmirsis, kur viņš īstenībā atrodas, un uzskata sevi par planētas vienību. Patiesībā jūsu gars un dvēsele darbojas galaktikā, sen, daudzus gadsimtus un pat tūkstošgades, mēģinot sasniegt pilnību dažādās spēlēs un izpausmēs. Es, piemēram, esmu bijis uz Jupitera un taisījis tur savu projektu, kā jūs tagad teiktu, manu pilsētu-dārzu, piederošu man vienam.

Ne gluži tā, ka es nevienu nemīlu un negribu redzēt, – zināms mizantrops, nē, vienkārši mani ir grūti saprast, un es nekad neesmu redzējis būtni, spējīgu par mani adekvāti spriest un apmierināt mani jūtās un darbībās.

Tev ir labi manās enerģijās?

Jā, nevaru no tevis atrauties... Esmu iemīlējusies tevī...

Tu līdzinies sunim jūsu plānā, pieķēries un pakļāvies man. Bet man nav ko ar tevi darīt, nav par ko ar tevi runāt tā, lai tu mani saprastu, mēs esam pārāk dažādi.

Pamēģini runāt ar mani caur mūziku. Es pacentīšos saprast.

Labi, lūk, tā (dzied).

20 02 06 04

Mūzika ir līdzīga vijoles kaprīzei, un tā atbalsojas kaut kur telpā. Skaņas ir piepildītas ar viedumu un lielu pieredzi, gluži kā dziedātu vecs cilvēks, kaut gan skanējumi ir tīri un pilnīgi. Arvien augstāk paceļas melodija, kaut gan par melodiju to grūti nosaukt – kaprīzas līkumainas skaņas seko viena pēc otras, aizraujot mani augstumā. Tā ir dvēsele, kura dzied par savām dzīvēm citās pasaulēs. Kad iekšienē ir pilnība, grūti atrast kādu, kurš atbilstu tavai iedabai. Šeit nav sāpju, tikai atmiņas par grūtībām un priekiem, kādi reiz bija...

Lūk, smags un stīgrs skanējums, pirmajā oktāvā, tas, kā man šķiet, ir par gūstu vai slazdiem, no kuriem viņš ilgi nevarēja iziet, ciešot un bažījoties. Par kariem, kuros viņš piedalījies. Par ilgām pēc brīvības un mīlestības. Tieši gūstā viņš atrada sevi, jo konstatēja, ka iekšēji viņš ir brīvs. Un viņš šo iekšējo brīvību attīstīja tādā mērā un tā to padziļināja, ka kļuva tāds un līdz pat šai dienai atrodas iekšējā pasaulē, priecājoties, ka nav atkarīgs ne no kādiem ārējiem apstākļiem. Viņš apskaidrojās, kā mēs to saucam, un vairs nevēlējās saistīties ne ar kādām grupām, ar sociumu, tāpēc ka visi cilvēki no viņa kaut ko grib vai no pasaules grib, nespējot apstādināt vēlmi arvien pēc jauna un jauna.

Cilvēku pielūgsme dod man enerģiju, es to izmantoju sev labumam. Es varētu dzīvot arī bez šīs enerģijas, taču jau esmu pieradis pie tā, ka cilvēki man atdod savu mīlestību un uzticību. Es cenšos nevienam netraucēt un apbalvoju cilvēkus ar savu enerģiju, kura viņiem patīk, tāpat kā tev. Atrodoties manā enerģijā, cilvēki aizmirst par sevi, par ciešanām, par kā labāka meklējumiem, par mīlestības slāpēm. Viņi piesātinās ar mani, kā es piesātinos ar viņiem. Un tikai. Manā iekšienē ir “nepārkāp apli”, un es dziļi nelaižu iekšējā pasaulē nevienu. Es šeit dzīvoju un triumfēju.

Un kas bija līdz Jupiteram?

Rāda man galaktiku un zvaigznes, kur viņš ir pabijis. Dažas zvaigznes ir galaktikas mūsu reģionā.

Es piedzimu tāpat kā jūs, kā eņģelis, taču, tā kā esmu vecāks, tad sakrājis ļoti daudz pieredzes. Tādu kā es, pasaules-ēkā ir daudz.

Tu esi Sanata Kumaras Skolotājs?

Nē, es neesmu bijis viņa Skolotājs.

SK (iesaistās dialogā): Es ņēmu no viņa piemēru un cenšos būt tikpat tīrs un vieds, kā viņš. Varbūt viņš neuzskata mani par savu mācekli, bet es viņu uzskatu par manu Skolotāju. Viņš ir vieds, brīvs, neatkarīgs un mīlestības piepildīts. Tās taču ir mūsu attīstības programmas: brīvība, viedums un mīlestība.

Saprotu. Šiva, un kā tu attiecies pret SK?

Šiva: Mums ir personiskas attiecības, nejautā. Mēs mīlam viens otru, taču mēs esam dažādi.

Tu esi humanoīds?

Šiva: Nē, jūs zīmējat mani kā cilvēku, taču es sen esmu nometis šos ietērpus. Esmu gars, esmu būtība, kaut arī neesmu zaudējis spēju sazināties ar jums. Lūk, tāpēc jūs varat saprast tikai daļu no maniem stāstiem un enerģijām, bet viss pārējais no jums ir slēpts...

(Dzied.)

Es neuztveru tagad nekādu sajūtu, tikai skaņas ir sadalījušās divās daļās un dzirdamas vienlaikus no dažādām vietām, no tālienes, gluži kā tāda spēcīga atbalss. Skaņas veido dialogu un papildina cita citu.

Tu tiki šķirts no kāda, kurš tev bija dārgs?

Šiva: Kā tu nojauti? Jā, tā bija tā būtne, kura mani dzemdināja un tajā pašā laikā atvēra mani pasaulei. Pateicoties viņai, es tad arī kļuvu tas, kas kļuvu. Taču mana dzīve mani izšķīra no viņas, un es vienmēr viņu atceros kā pašu labāko, kas bijis manā dzīvē. Es vairs neilgojos, kaut gan daudzus eonus sūrstēja šī stīga, apdedzinot mani ar ciešanām. Mēs esam šķirti uz mūžiem, un tikai atmiņa piekrīt izturēt manas pašas siltākās izjūtas. Kad es atgriežos tajā manas dzīves periodā, es saprotu, ka audzināšana man tika dota ļoti izturīga, jutīga, spēcīga un varena. Pateicoties manai audzināšanai, es kļuvu tāds. Kas tevi vēl interesē?

Padziedi vēl!

Labi. (Dzied.)

Dziesma skan daudzbalsīgi. Tā uzšaujas augstumā virtuozās pasāžās, gan prieks ir jūtams, gan brīvība, gan triumfs, sevis un savu darbu atzīšana, radot sevi, lūk, tādu pilnīgu. Turklāt pilnīgi iztrūkst otrais (slēptais) plāns, kur pretī mēs ierasti jebkurā informācijā ieliekam daudznozīmību, piemēram, lepnumu un lepnību, pašapliecinājumu. Brīvība ir tikai iespēja nebūt ne no viena atkarīgam, prieks – brīvības rezultāts, vientulības triumfs nenospiež, tā iekšienē deg ar maigumu, mīlestību un skaistumu. Aromātu vieglums, svaigums un jaukums, jūtu un krāsu virtuozitāte, izsmalcināts vienkāršums...

Šiva: Katrs atrod savu īpašu laimi. Neatkarība rada atbildību par visu, kas notiek, un vīrišķību pārvarēt grūtības, viedumu nesataisīt muļķības un prieku par pēkšņo pilnīgas brīvības stāvokli.

Šīs enerģijas ir pašā apakšā. Pamēģināšu iet augstāk, kā tev izdosies?

20 02 06 05

Ultraskaņas... Kosmosa vēstījums ar dažādām zvaigznēm. 4 dažādas zvaigznes – kāds tur dzīvo, līdzīgs tev?

Kā tu nojauti? Jā, mani draugi, nelīdzīgi man, dažādi.

Kā redzu, tu esi no drakoniem?

Ak, jā, biju kādreiz šajā kopienā. Arī tagad ar viņiem kontaktējos. Taču tas bija ļoti sen. Kopš tiem laikiem ar ko tik es neesmu bijis.

Kāpēc jūs apvieno – Šiva, Višnu un Brahma? Jūs esat ļoti dažādi.

Mūsu bija vairāk, kad nokāpām uz Zemes. Dzīvojām uz Zemes, dažādā laikā. Draudzējāmies un cīnījāmies. Radījām sev zemes plāna pieredzi. Un palikām Saules sistēmā.

Kā tu attiecies pret Saules Brālību?

Labi attiecos, mēs draudzējamies. Arī SK mīlu, protams. Viņš ir tavs avatārs?

Avatāra – termins hinduisma filozofijā, parasti tiek lietos, lai apzīmētu dievības nokāpšanu uz zemes, viņas iemiesojumu cilvēka izskatā. Vikipēdija.

Domāju, ka otrādi. Es esmu viņa avatāra. Mēs par to nesarunājamies.

(Smejas.) Mums ir dažādi avatāru jēdzieni. Bet es sapratu, ka tu pieņem viņa informāciju, kalpo viņam par sakaru kanālu ar cilvēkiem. Labi. Vēl kaut kas?

Nē, pateicos tev, Šiva. Ļauj man dažreiz piesēst pie tavām kājām.

Nu ko, nāc!

 

Pievienots 06.01.2020

http://sanatkumara.ru/stati-2020/shiva-ya-naslazhdaius-v-odinochestve

Tulkoja Jānis Oppe