Эксперимент по созданию своей реальности

Savas realitātes radīšanas eksperiments

19 11 06 01

06.11.19.

Pirms dažām dienām pusmiega stāvoklī, kad es strādāju ar planētu un atbrīvoju no cietumiem tajos ieslēgtās dvēseles, pēc darba beigām es aizgāju tālu, tālu, paceļoties un paceļoties vienkārši augšup, bez sutratmas. Es nonācu krēslainā pasaulē, no visām pusēm aptverta ar pelēku miglu. Es sāku pētīt šo miglu un sapratu, ka tajā absolūti nekā nav, izņemot mani, – ne skaņu, ne smaržu, nekādu sajūtu, ne domu, ne tēlu, ne jūtu, neviena un nekā.

Es esmu tajā veidā, kādā es sevi redzu uz planētas, pilnīgi, izņemot ķermeni. Paklejojusi, papētījusi, es vērsos pie planētas, pie Ģimenes, pie Saules Brālības (SB). Viņi visi izrādījās kāda spoža un mirdzoša apvalka iekšienē. Turpat izrādījās gan sīriāņi, gan plejādieši, ar kuriem mēs esam sarunājušies. Un man pieleca, ka tas viss ir vienā Apziņas Matricā, vienā realitātes burbulī.

Bet šeit nekādas dzīves nav. Nav eksistences. Un, kamēr miegs mani nebija pārņēmis, es vērsos pie tā dzīvības avota, kāda bija mūsu planēta priekš manis. Un kļuva tik spilgti saprotams (insaits), ka viss, kas man bija uz planētas, – visas dzīves kolīzijas, visas smaržas, garšas, ūdens, gaisa, gaismas, tumsas, saules, mēness sajūtas, augu, dzīvnieku, cilvēku sajūtas, visi kliedzieni un spiedzieni, maigie labestīgie vārdi un mīlestība, grāmatas un filmas, mūzika – absolūti visas sajūtas – tā ir tāda vērtība, tas ir viss, kas man ir kā cilvēkam. Un aiz tā robežām no tā nav nekā, nav dzīvības… Un nesanāk no manis cilvēks. Es eksistēju nemirdzoša un apmulsusi šajā krēslā.

Un mēs tā lamājam mūsu Matricu un gribam no tās iziet. Lūk, es arī izgāju…

Un sapratu, cik vērtīgs ir katrs elpas vilciens un katrs solis, katrs vārds un katrs mirklis šeit, uz planētas, dzīves serdenī…

Pēc tam es paceļoju tālāk un nonācu, redzams, uz saules vai uz mirdzošas, saules gaismas pielietas planētas. Es izrādījos niecīgs akmentiņš pludmalē. Un viss, kas man bija, – tikai acs, ar kuru es redzēju savā tuvumā. Nekādu citu sajūtu nebija – ne enerģētisku, ne kinētisku. Tātad man ir dota tikai minerāla apziņa? Sākt visu no sākuma?

Pēkšņi kāds caurspīdīgs saulains zēns-milzis paņēma mani rokās un iekārtoja mani savā mājiņā no smiltīm. Pēc tam viņa tētis, milzīgs cilvēks no saules gaismas, ieraudzīja mani un kaut ko saprata, tāpēc ka viņš paņēma mani rokās un uzmeta debesīs. Un es aizlidoju tālāk. Un atkal nonācu turpat, savā ēnas zonā.

Es mēģināju jautāt, kas par eksperimentu ar mani notiek, kādēļ esmu šeit nonākusi un ko man darīt? Neviens man neatbild. Tādā gadījumā mani vēro, kā es iziešu no situācijas un ko es padomāšu un izdarīšu. Tajā reizē es atgriezos uz zemes, un man kļuva interesanti, kā es spēšu organizēt savu apziņas matricu pelēkās miglas iekšienē. Ārpus telpas un laika.

19 11 06 02

Es atcerējos, ka Šiva un Lakšmi, Brahma un citi dievi un dievietes organizēja savu reālu pasauli, kuras iekšienē viņiem ir komfortabli un nevienu viņiem nevajag. Protams, pašlaik viņiem palīdz cilvēki, piebarojot viņus ar enerģijām, un viņi no tā aug, paplašinās. Bet reiz taču arī viņi sāka? Droši vien es tāpēc arī iepazinos ar tādām būtībām, lai saprastu, ka nav obligāti visiem dzīvot kaudzē, bet no savām domām un enerģijām var radīt tādu vidi, kādā būs komfortabli eksistēt kosmosā. Vienatnē ar sevi. Arī viņi ir kaut kur šeit, atsevišķi no matricas, kaut arī viņiem ar to ir laba saikne.

Protams, pagaidām es tikai mācos, eksperimentēju. Vai es ilgi spēšu izturēt sevi un savas enerģijas vienatnē?

Atcerējos – kad parazītus vāc prom no organisma ar starojuma palīdzību, viņi nepanes tikai savas frekvences, savas vibrācijas. Visas citas viņi ir iemācījušies pārdzīvot, bet savas pašas nav iemācījušies un mirst, apstarojot ar viņu pašu frekvencēm. Zināma sevis ēšana, kāda ir dažiem cilvēkiem. Iedomājieties, ka jūs zāģēs visu laiku, ja tāda balss ir ietekmīga un ātra uz izrēķināšanos.

Tātad man ir jābūt tādā mērā attīrītai, lai panestu sevi vienmēr. Ir taču piemēri! Un ne tikai panestu, bet arī baudītu savu dzīvi. Jo mēs taču esam radīti laimei…

Lūk, kādēļ mums ir pieņemšana un piedošana – sev un citiem. Ja es esmu aizvainota vai vainīga, mani sevis pašas enerģijas traumēs. Un, tā kā viss attīstās, un īpaši tas, kas visu laiku ir atmiņā un uzmanībā, tad es riskēju sevi sagraut un nolaisties, neteikšu, kurp.

Šīs un citas pārdomas aizņēma vairākas dienas.

Kad mēs nesen strādājām Skolā ar iekšējiem aspektiem, es izbrīnījos, ka neatradu sevī iekšējo kritiķi. Esmu viņu izdzīvojusi. Vēršoties pie sirdsapziņas aspekta (kritiķa paveida), es to atradu aiz muguras, ienākušu manī un saplūdušu ar mani pilnībā. Tas mani iepriecināja. Tātad nebūs kam mani zāģēt. Esmu brīva no kritikas un pašsodīšanas par kļūdām.

Pavērsusies atpakaļ, es tur atradu spēcīgu atbalstu. Tās ir manas dzimtas enerģijas.

Parokoties sevī, es sapratu, ka ir vērts riskēt un sākt strādāt pie sava realitātes burbuļa radīšanas, līdzīgi kā Šivam. Šī Šivas realitāte man patika visvairāk. Tur nav ne pašapmierinātības, ne atteikšanās no saziņas ar citiem, ne piesaistes matērijai, un viņa vide ir piepildīta ar skaistumu, brīvību un prieku, krāsām, aromātiem, svētību un gaismu. Viņš peldas un atpūšas savā paša dvēseles realitātē.

Otrs piemērs – mans AEs pie Diženās Dievietes. Tur ir dievišķas un vieglas enerģijas, daudz brīvības un prieka. Jāsaka, ka Šiva atrodas vienā frekvencē ar manu “lodīti”, kā es vēlāk noskaidroju, bet DD daudz augstāk. Ja Dieviete ir atmā, tad mana “lodīte” budhiālajā slānī, kā man šķiet. Un mana dvēseles daļiņa atdalās no manas kolektīvās dvēseles jaunas būtības radīšanai. Droši vien tas vienkārši ir eksperiments?

Bet, kā izrādījās, gan Šiva, gan mans aspekts pie DD – tie ir tikai piemēri, pēc kuriem ir jāorientējas, un paņemt pa gabaliņam no visas pasaules, lai kā es nemēģināju, neizdodas. No pasaules pa diedziņam paņem, un nabagam krekls gatavs... kas tev deva!

19 11 06 03

Nu, lai tā būtu! Šodien es veicu uzskaiti, kas tad manī ir, kādas enerģijas un uzkrājumi? Visvairāk manī tomēr ir ugunīgās enerģijas, tāpēc ka tas ir tāds plāns. Tā ir ugunīga būtība bez cilvēciskām īpašībām, vienkārši uguns, kura mani pamazītēm sadedzina sirds centrā, un būtu sadedzinājusi, ja ne uzkrājumi, kuri manī ir no matricas. Tie it kā savai eksistencei izmanto šo uguni, un tā deg vienmērīgi.

Tātad es sāku mazliet atminēties savas pagājušās dzīves un saprast, ko katra no tām sniedz man šeit, “vienatnē”. Katrai dzīvei ir sava enerģētiskā nokrāsa, un katra sastāda manis daļu. Lūk, spāniskās (pipari un uguns, avantūrisms un vīrišķība, muzikalitāte), angliskās (vēsums un intelekts, interese par zinātni, maigums un vienkāršums, mīlestība, pazemība), norvēģiskās enerģijas (milzīga jutīga mīlestība). Itālija – literārās spējas, humors, iekšējā brīvība. Lūk, krieviskās (degsme un spēks, patstāvība, izturība), poliskās (lepnums un uguns), franču (mīlestība pret aromātiem, intelekts, interese pētīt, fantāzija, milzīgs dzīvības spēks). Indija – tiekšanās pie dieva, garīgums, pētījumi un smalko enerģiju aprakstīšana, dziļš jūtīgums un jutīgums. Amerika (indiānis) – pārjūtīgums, garīgums, iekšējie goda un pašcieņas jēdzieni, iekšējās zināšanas. Maiji – saikne ar smalko pasauli, kalpošana, pielūgsme, pakļaušanās augstākajiem noteikumiem un būtnēm, augstākie likumi.

Droši vien kaut ko es neatminos, kaut kādas dzīves bija ne tik sekmīgas iekšējo īpašību krāšanā. Kaut kur es iemantoju mīlestību pret augiem un dārziem... Kaut kur mīlestību pret simfonisko mūziku...

Un ko gan man ir devusi pašreizējā dzīve? Protams, apzināšanos, drosmi pārvarēt dzīves grūtības, ātrus lēmumus, pieņemšanu un piedošanu, dzīvesprieku, iekšēju svētības sajūtu, strādīgumu un darba spējas. Pateicību visiem, kas ir ap mani, uz zemes un debesīs. Tieksmi dalīties visā, ko zinu. Mācīties un mācīt. Skatīties no augšas uz visu, kas notiek, un censties saprast, kādēļ tas un ko es varu iemācīties. Uzticēšanos un cerību.

Tātad es konstatēju daudz lielisku īpašību, kuras nebiju ievērojusi līdz šim laikam. Tās enerģētiski visas ir manī, un es varu uz tām balstīties tajā bezlaikā, kur es sāku savu jauno dzīvi – sevis kā būtības radīšanu. Mana “lodīte” jau ir piepildījusies ar nelielu gaismu. Tas sāk mirdzēt un silt. Un tur ir humanoīda, nevis minerāla apziņa!

Laimīgu piedzimšanu jaunā kvalitātē, Nataša!

 

Pievienots 06.11.2019

http://sanatkumara.ru/stati-2019/eksperiment-po-sozdaniiu-svoey-realnosti

Tulkoja Jānis Oppe