Сознание – это мир, в котором ты живешь

Apziņa – tā ir pasaule, kurā tu dzīvo

19.05.10.

Kas tas ir – apziņas celšana? Kā viņu celt? Ar tādiem jautājumiem es šodien vērsos pie Sanata Kumaras un Ercenģeļa Gabriēla.

Sanats Kumara:

Tas ir cilvēces galvenais uzdevums uz visu nākamo laiku pēc atdzimšanas.

Ko tu domā ar terminu cilvēces atdzimšana? Tā jau norit vai būs?

Tā norit diezgan ātri, un to pavada tieši tas process, par kuru tu jautā. Apziņa izceļas no paša zemākā līmeņa (sātana, kalpošanas sev apziņas) caur dzīvnieciskā cilvēka apziņu (sabiedriskā apziņa) uz indivīdu kolektīvo apziņu. Līdz atdzimšanai/augšupcelšanai/pacelšanai apziņa arī bija kolektīva, bet viņu raksturoja pilnīga vienotība, bez individuālām atšķirībām, atkarīgām no rases Radītājiem, bija vadāma un vedama.

Līdz ar cilvēka individuālās apziņas attīstību viņa sāka sadalīties, fragmentēties, kaut kādā mērā kļūt izolēta no citām apziņām, krāja pašas pieredzi caur savām kļūdām. Un, ja agrāk kļūdas pieļāva visa savstarpēji atkarīgā cilvēce, tad tagad kļūdu līmenis ir pazeminājies un kļuvis par atsevišķu pieredzi, ja var tā izteikties. Katra pieredze iekļāvās cilvēces kolektīvajā apziņā un kļuva par ieguvumu visiem. Īpaši tagad, kad jums ir internets un plašsaziņas līdzekļi un par visām dīvainībām un īpatnībām, sasniegumiem un provokācijām jūs esat sākuši saņemt vairāk informācijas, mācoties no citu kļūdām.

Informācijas krāšana planētas kopīgajā saprātā ir pastiprinājusies, un tieši tas tad arī novedīs pie informācijas sprādziena galu galā. Apziņa izdarīs kvantu lēcienu, un tas izpaudīsies kā krasa cilvēku interešu sadalīšanās.

 

Vieni tiecas pie vēl lielākas sakrāšanas un redz laimi materiālu priekšmetu apgūšanā, otri tajā neredz nekādu jēgu.

Kas tad tomēr ir apziņas celšana? Kā tā izpaužas, un kā to sasniegt?

Apziņa – tā ir piemišana (обладание). Jums piemīt tas, ko redzat, dzirdat un saprotat. Jūs arī esat tas.

Ne pilnīgi. Mēs redzam un dzirdam daudz vairāk par to, kas mums piemīt.

Piemišana nav privātīpašums. Lūk, tu esi uz citas planētas lielā stacijā, mazā istabā. Vai tev piemīt planētas daba – tās gaiss, gravitācija, saule un vējš? Vēsums, ūdens un putnu dziesmas? Meži un jūras? Kalnu un ieleju skaistums?

Piekrītu, ka visu dzīvi atcerēšos un skumšu pēc Zemes skaistuma.

Tāpēc ka pašlaik tev piemīt viņa… Varbūt tu ne visur esi bijusi un daudz ko neesi redzējusi, taču atmiņa tev teiks priekšā tās vietas, kuras tev piemita, pat vismazākajā pakāpē, – redzēji, taustīji, baudīji smaržas un garšas, elpoji šo vietu gaisu. Tā tad arī ir piemišana pa īstam – tā ir tava, personīga: tu tā redzēji, tu tā dzirdēji, tu tā baudīji… tā ir tavā apziņā, tava pasaule ir bagātinājusies ar šo ainavu, ar šīm garšām un smaržām, ar šiem jūtas izraisošajiem tēliem un sajūtām. Cits cilvēks blakus var nepievērst uzmanību, aizņemts ar savām domām, un palaist to visu garām, un viņam nepiemitīs šie tēli savā apziņā.

Cilvēks, kurš daudzus gadus pavadījis cietumā, aizmirst, kā aug zieds, kā aug un attīstās bērni, kas ir jaunrade un kā vārdā cilvēks rada… Un faktiski viņam nav svarīgi arī pēc tam, kad viņš no cietuma iznāks, pievērst uzmanību tam, kā aug koki, kā ņirb ūdens saulrietā, kā uztraucas debesis pirms negaisa. Viņa apziņa dziest (ar retiem izņēmumiem), viņš kļūst imūns pret skaistuma jēdzienu, viņa apziņa ir nolaidusies līdz dzīvnieciskajam cilvēkam…

Viņš nebūs dvēselē mākslinieks, rakstnieks, dzejnieks, mūziķis, viņa apziņa ir pārstājusi radīt. Tagad tev ir kļuvis skaidrs, ka radošums ceļ apziņu? Radoša atklāsme un saziņa, pasaules skaistums un poēzija cilvēku nostāda virs pasaules, padara viņu apzinošos, kosmisku, vispārēju, bet piederošu sev kā personība. Personība kļūst par Visu, Kas Ir šajā pasaulē, kura ietver apziņu. Apziņa ir šīs pasaules piemišana, tu tad arī esi šī pasaule.

Apziņa paplašinās ne tikai uz smalko plānu, bet arī fiziskajā dimensijā viņa kļūst plaša. Noslīpēta uz skaistumu un radošumu. Pašlaik ir tik daudz lielisku filmu par dzīvniekiem, augiem un minerāliem, par kosmosu no astronomijas skatpunkta, par planētu un Saules sistēmu, par minimālajām pasaulēm – kvantiem un kvarkiem, vīrusiem un baktērijām. Visas šīs nianses un atklājumi diez vai satrauc alkoholiķus un vienkārši piezemētus cilvēkus, kuri savu apziņu ir sašaurinājuši līdz pirmatnējām vajadzībām, apmierinājušies ar minimālo un zemo vibrāciju ziņā. Viņu pasaule un piemišana ir daudz mazāka to tēlu ziņā, kādi piemīt jums. Tieši šie tēli, jūsu uzvedība saskaņā ar jūsu jēdzieniem un priekšstatiem, tā visa sekas tad arī ir jūsu pieredze, kura jums likumīgi pieder. Tieši tas jums tad arī piemīt pilnīgi.

Cik žēl, ka apziņa ir slēgta tām pieredzēm, kuras mēs ieguvām citās dzīvēs, tad bagātības būtu neizmērojami vairāk.

Tas viss tevī dzīvo, veidojot tevi kā personību, atšķirot tevi kā individualitāti, palīdzot tev dzirdēt un redzēt modri un mērķtiecīgi tieši to, kas tev patīk, nevis to, kas nepieciešams izdzīvošanai. Savu vērtību piemišana padara tevi nelīdzīgu citiem cilvēkiem.

Izdzīvošanas apziņas līmenis ir sašaurināts apziņas līmenis.

Daiļrades apziņas līmenis ir augstāks apziņas līmenis.

Kalpošanas apziņas līmenis tavu apziņu paceļ uz nākamo pakāpi.

Kalpošana iziet aiz izdzīvošanas ietvariem un ietver jaunradi cilvēku labumam. Tā talantu izved uz apzināmu līmeni, tas ir, pat ja cilvēks nav to nojautis, talants uzliesmo un iznesīs cilvēku cauri viņa gadiem jaunrades baudā un turpmākā viņa apziņas atvēršanā.

Apziņas celšana un apziņas atvēršana – tie ir sinonīmi? Es saprotu tā, ka apziņas celšana – tā tomēr ir apziņas vibrāciju līmeņa celšana, tas ir, savienošanās ar Augstākajiem Es.

Savienošanās ar Augstākajiem Es visbiežāk tad arī notiek caur jaunradi, iedvesmu, kalpošanu visu labumam. Pat ja tu iestādīji ziedu daudzstāvu mājas pagalmā, laisti un rūpējies par viņu, tad caur šo tavu darbību tava apziņa caur tavu radošumu uzspurdz uz kalpošanas visiem līmeņa. Tu redzi, saproti un radi skaistumu, baudot to, augstu vērtējot to, saprotot tā nozīmi apziņas atklāšanas jomā.

Cilvēks ar sašaurinātu apziņu rūpējas tikai par uzturu un dzīves turpināšanos. Viņš savā veidā var būt laimīgs, taču viņa apziņa turklāt ir apstājusies un neattīstās. Tāds cilvēks kolektīvajai apziņai atnes minimālu pieredzes daudzumu izdzīvošanas līmenī.

Izdzīvošana – tas ir pirmais apziņas attīstītības līmenis. Pēc tam apziņa paceļas uz civilizācijas, materiālas vai nemateriālas, rēķina. Piemišana kļūst par labpatiku – cilvēki sāk ceļot, raudzīties uz pasauli, ejot kājām, braucot ar velosipēdu, raugoties caur automobiļa logu vai pat televizora ekrānā. Viņus sāk interesēt kāpt kalnos, ielaisties piedzīvojumos, mēģināt sasniegt nebijušus rezultātus sportā un jaunradē. Viņi dalās tajā ar citiem, bagātinot arī viņu pasauli. Vispārējā apziņa ceļas, pateicoties interesēm un zinātkārei, pat ziņkārei un tieksmei ieraudzīt, izzināt, saprast, pārtaisīt, izmantot un dalīties tajā ar citiem.

Jūs pasauli izmaināt tieši ar apziņu un saprātu. Apziņa formē saprātīgumu, saprātīgums aug un formē citu apziņu – plašāku un augstāku, attīstītāku un radošāku. Radoša apziņa – tā tad arī ir saikne ar Augstākajiem Es. Tieši no attīstīta astrālā un mentālā aspekta nāk iedvesma un dzimst tēli.

Tātad var teikt, ka apziņa ceļas, pateicoties tam, ka veidojas cilvēku jaunas pieredzes, kuras ceļas no pieaugušām interesēm, kad beidzas izdzīvošanas ēra un sākas jaunrades ēra?

Jā, pilnīgi var tā teikt. Apziņa ceļas uz apzināšanās rēķina – kas tu esi un kādēļ tu šeit esi, ko tu gribi un kādēļ tas tev. Un ko tālāk.

Lai būtu pēc iespējas vairāk apzinošos cilvēku. Tā tad arī ir tā svira, ar kuras palīdzību var apgriezt pasauli.

Ercenģelis Gabriēls:

Kas ir apziņas celšanās? Tā ir viņas attīstība visos virzienos. Cilvēks nav tikai ķermenis, viņš mitinās arī smalkajos plānos, atbilstoši viņa attīstībai. Smalkajos plānos viņa eksistence ir saistīta tieši ar viņa apziņas tēliem, jo savu apziņas matricu viņš rada pats, ar savām pieredzēm visās dzīves sfērās, visos plānos un ar visiem saviem uzdevumiem.

Sākot no mentālā plāna, cilvēks pats rada savu pasauli, balstoties uz savu pieredzi un ienesot tās sfēras pieredzi, kurā viņš attīstās, no tās tautas (planetārās rases), no kuras ir atkarīga viņa dzīve konkrētajā sfērā. Tieši ar to ir saistīta apziņa, viņas tēli, mērķi un vēlmes, dzīves principi un viss pārējais – slimības, karma, kari un cīņa, miers un veselība.

Pēdējos vārdos jau ir pausts apziņas celšanas tēls – no cīņas uz vienotību. Šis ceļš nav sasniedzams vienatnē, tas ir atkarīgs no tās sabiedrības, kurā dvēsele attīstās. Skaidrs – ja cilvēks būs audzināts augstāk apzinošā sabiedrībā, viņš būs arī atbilstoši augšupcelts apziņā.

Sabiedrība pati sevi augšupceļ caur tiem jēdzieniem, zināšanām, tēliem, informāciju un mīlestību, ar kuru ir piesātināta dzīve. Ja cilvēks visu mēģina sasniegt ar spēku caur pārvarēšanu un pašuzupurēšanos, tad viņš daudz nesasniegs. Ja viņam patīk tā dzīve, kura viņam sagādā labpatiku, noteikti esot kādiem darba ieguldījumiem, tad viņa stāvoklis kļūs ievērojami sekmīgāks ceļā uz pilnību.

Kas ir apziņas pilnība?

Pilnīgāka, nepilnīgāka… Ja vadāmies no priekštata, ka apziņas attīstība ir nāves pārvarēšana un iziešana uz dabisku dzīvi caur pilnību un saprātīgumu, tad apziņas pilnība ir viņas attīstīšanās, paplašināšanās un padziļināšanās.

Kā mums pilnveidot sevi?

Dzīvot un krāt pieredzi. Padarīt savu dzīvi interesantu, atrast pašam savas intereses dzīvē, neiet dažādu muļķīgu radījumu, piemēram, modes, ēšanas “kultūras”, panākumu, naudas pelnīšanas u.c. pavadā.

Jā, es atzīmēju, ka manas intereses ir kardināli izmainījušās.

Tavam ceļam nav jābūt atkarīgam no vispārējā informācijas viļņa. Esi savdabīga, vairāk kontaktējies ar mums, un tad tu varēsi pasaulē ienest savu informācijas gabaliņu, kurš nav līdzīgs citiem. Nav svarīgs nelīdzīgums, svarīga ir patiesība, līdz kurai ne visi aizsniedzas, biežāk skatoties “mutē” citiem.

Tavs ceļš vienmēr ir bijis saistīts ar novitāti, ar sevis atklāšanu, un iesaku visiem, kuri šeit ir klāt, atklāt sevi katru dienu, ieklausoties sevī un riskējot – gan ar savu naudu, gan ar stāvokli, ērtu un komfortablu, gan ar saviem ieradumiem un prioritātēm. Līdz ar apziņas celšanos tas viss mainās, kļūst mazāk vērtīgs tas, pie kā esam pieraduši, un atrodas citas prioritātes, vērtības un intereses.

Ejiet prom no vienmērīgas, atkārtojošās dzīves, meklējiet piedzīvojumus un jaunas intereses, raugieties nākotnē un atrodiet sevi tur pilnīgāku. Un paskatieties, kā to var sasniegt, ar ko sākt.

Jā, daudzi cilvēki, kas pasaulei devuši kaut ko skaistu un noderīgu, nedomāja, ka viņi uz to ir spējīgi. Vienkārši sāka savu ceļu, ik dienu strādājot ar savu apziņu un mērķiem, pieņemot jauno, atklājot jauno, nesot to šajā pasaulē.

Ej prom no apziņas štampiem, nebaidies, ka pazaudēsi auditoriju.

Taču cilvēkiem ir ļoti grūti saprast to, ko es reizēm saku. Viņi neredz un nejūt šo jauno.

Un kā gan tu gribi to ienest miljonu apziņā? Kā tu gribi kaut ko pasniegt, neieliekot to šajā bāzē? Drīz tas, ko tu sāc, tiks mācīts skolā. Kādam taču ir jāpārplēš aizsegs? Un tieši tavi klausītāji tavās nodarbībās ar savu apziņu to veic soli pa solim. Sākumā tas varbūt ir grūti, bet pēc kļūst pierasti, ieiet normā.

Tu ar to domā daudzdimensionalitāti un saikni ar AEs?

Jā, tieši to es domāju, arī jūsu apziņas izaugsmi. Atceries, ka tavas pirmās grāmatas vēl bija sarakstītas no astrālajām zināšanām, bet tagad tu savas zināšanas saņem pilnīgi citā līmenī, kaut arī tas, kas toreiz tika sarakstīts, nav pretrunā mūsdienīgumam, bet ir bāze tam, uz ko balstās mūsdienu zināšanas. Bet kā gan tu esi izmainījusies pa šiem gadiem! Cik lielā mērā ir izaugusi tava apziņa, un tu no bērniņa esi pārvērtusies pieaugušā radībā.

Arī tavi cilvēki attīsta savu apziņu ne tikai fiziskajā plānā, bet pat ugunīgajā. Vai tad tas nav lieliski? Vai tad tas ir velti? Nevajadzīgi? Nē, viņi šim darbam atdodas pilnīgi un dara to ne tikai sev, bet visus savus sasniegumus ienes sabiedrības apziņā, sakot citiem: lūk, man taču izdodas, un arī jums viss būs, kad jūs noiesiet pa taciņu, kuru es priekš jums ieminu!

Apziņa – tā ir pasaule, kurā tu dzīvo. Paplašinot savu apziņu, tu paplašini robežas tai pasaulei, kurā tu eksistē. Vieniem tā ir tikai sava pilsēta vai ciemats, bet jums – visums. Vieniem tā ir cīņa par eksistenci, bet jums tas ir ceļojums kosmosā, saruna ar kosmosa būtībām, mīlestība un prieks par dzīvi – citu dzīvi, citādā kvalitātē, ar citiem priekiem, citiem sasniegumiem un iespējām. Vai tad tas nav lieliski? Vai tad visums nav radīts tam, lai dzīvotu un priecātos?

 

Pievienots 10.05.2019

http://www.sanatkumara.ru/stati-2019/soznanie-eto-mir-v-kotorom-ti-zhivesh

Tulkoja Jānis Oppe