Манвантара, Пралайя, Редукс

Manvantara, Pralaija, Redukss

Nodaļa no grāmatas “Dzīvo un mīli[1]

Manvantara, Pralaija, Redukss

19 01 16 01

Logosa dzīves un attīstības aktīvo periodu sauc par Manvantaru jeb Visuma Riteni, jeb Brahmas Dienu. Brahmas Gadu sauc par Mahamanvantaru. Saules Manvantara ilgst 4 320 000 000 gadu. Atpūtas periodu, pretēju Manvantarai, sauc par Pralaiju jeb Brahmas Nakti. Pralaijas laikā “viss atgriežas pie sākotnes”. Viela sadalās, viss saprāts aizmieg. Pēc Mahamanvantaras seko Mahapralaija.

Kad vārds Redukss man izskanēja pirmoreiz, nācās izmantot latīņu vārdnīcu, lai to saprastu. Redux (lat.) – atkal ienākt, atjaunot, atgriezties.

Redukss – tas ir Visuma trešais stāvoklis, kad ir jāiestājas Pralaijai, taču attīstība nav pabeigta un turpinās atsevišķā punktā vienā vai otrā veidā. Tas, kas ir beidzis vai tuvojas beigām, aiziet uz atmagnetizēšanu, bet tas, kam vēl ir jāattīstās līdz galam, paliek strādāt pēc testēšanas un noteikšanas, ka tas attīstās vajadzīgajā virzienā. Redukss tiek sasniegts, noslēdzot šo apgabalu no visu aprijošās uguns, kura visu iznīcina un sadala atomos.

Pralaija. Kas pēc būtības ir Pralaija? Tukšums vai ar kustību piepildīta pasaule? Ne viens, ne otrs. Tā ir strukturizēta telpa, kurā sadalījušies elementi, līdzīgi kā lego, izpilda deju, kura atbilst visiem skaistuma, miera un harmonijas kanoniem. Pastāv neliela kustība pēc inerces un enerģijas, sakrātas strukturizētajā vielā un nododamas atstrukturizēšanai Avotam, mūsu gadījumā Saules Logosam, nodošana. Turklāt Logoss tomēr atrodas aktīvā stāvoklī, pieņemot un kārtojot enerģijas aizmigšanas periodā. Kad migšanas periods beidzas, sākas aktivizācijas periods. Daba necieš tukšumu, taču vienlaikus šie divi periodi noritēt nevar. Tā ir ieelpa un izelpa.

Kad ir apstrādāta gandrīz visa telpa un pieņemta visa enerģija no Logosa paša telpas, iestājas neliels klusuma periods un pēc tam – ieelpa, telpas aktivizācija un atkal Dzīvības veidošana jaunā, pilnīgākā līmenī.

Logosi Pralaijas stāvoklī pāriet uz augstāku plānu, nomainīt viņu atnāk tā Dvēsele, kura sasniegusi stāvokli – Logosa līmeni un aizvieto šo “amatu”, kļūstot par Logosu uz Mahamanvantaru vai tās daļu. No planētām aiziet visas Dvēseles, pievienojas Planētas Logosam.

Viņas atrodas izpludinātas Saules enerģijas apgabalā, baudot Vienotību, saplūstot Vienotajā kolektīvajā Saprātā. No šī Saprāta uz nākamo Mahamanvantaru iznāk Dvēseles turpmākai dzīvošanai uz planētām. Dažas paliek individuālā apvalkā – tās, kuras izvēlas darbu, nevis atpūtu. Tās dvēseles, kuras ir sasniegušas planētas Logosa līmeni, izmanto gatavas planētas vai kļūst par Augšupceltajiem Skolotājiem, strādā komandās dažādās zināšanu sfērās (Krajons, Aštars un daudzi citi), ceļo, mācās, izzina, būvē, tīra, cīnās, laupa(?), kļūst Kristi, izvēle ir tik milzīga, ka uzskaitīt nav iespējams. Visums ir ļoti daudzveidīgs, un to izzināt tavā punktā var tikai aptuveni. Bet arī tas ir labi.

Vai visas enerģijas piedalās šajā miera periodā? Nē. Tā enerģija, kurai nav beidzies atklāšanās, attīstības, pilnveidošanās periods, nepabeidz savu ciklu. Tas attiecas uz dažām nelielām vietām telpā, kuras kavējas, taču attīstās. Mūsu gadījumā tā ir Zeme un piezemes telpa, slēgta iznīcinošajam Visuma vilnim, kurš sadedzina visu un visus.

Vai visi Visumi vienlaikus ieiet Pralajā? Un vai vienmēr tā ir vienāda laika ziņā, un, ja nav laika, tad kā to var nosaukt? Ar ko salīdzināt?

To var salīdzināt ar ziemu. Ne viss ziemā nomirst. Daba ir nometusi savu pārsegu, mirst tas, kas savu ir atstrādājis. Visas sēklas, koki, dzīvnieki un cilvēks ir dzīvi. Mirst tikai tas, kas nav vajadzīgs. Tas dabai atdod atpakaļ ķermeņus un enerģijas. Tas kalpo kā atdzimšanas bāze. Planētai. Koki ir palikuši, Sēklas – planētas enerģētiskais potenciāls – palikušas. Ūdens atrodas neaktīvā stāvoklī, tāpat kā Planētas Saprāta enerģētiskās informācijas sistēma atrodas Pralaijā.

Protams, Pralaija ir bargāka dzīvības sastindzināšanas sistēma līdz ar bioloģiskās un smalkmateriālās masas iznīcināšanu. No cilvēkiem paliek pāri tikai dievišķās dzirksteles, kuras ar uguns plūsmām ienāk Saules Logosā, pilnveidojot viņa vielu, tieši tāpat, kā Viņš atdot savu dzīvības enerģiju dzīves cikla laikā.

Pralaiju nosacīti var sadalīt trīs daļās. Pirmā daļa – tā ir aizmigšana, kad Logoss pieņem Visuma vienības un izkārto vielu līdz pirmvienībām. Pralaijas otrā daļa – tā ir atpūta, aizmiršana un atmiršana, visa nevajadzīgā atgrūšana un nodošana citām enerģijām – augstākām un zemākām. Augstākām enerģijām – Saules Logosa Radītājiem – tiek atdoti Dēla parādi, enerģija, kuru savai uzturēšanai izmanto Radītāja Radītājs, un tā tālāk uz augšu. Bet zemākām enerģijām, Meitu Visumiem – tas, kas vairs nav vajadzīgs, ir atstrādāts šajā Visumā, taču kalpo kā izejmateriāls Meitas Visumā. Turpināsim salīdzinājumu ar ziemu. Kad augu valsts satrūd, pirmelementi nonāk minerālu valstībā, bet enerģija no Augu Monādes pāriet uz Dzīvnieku Monādi (daļēji kā barība, daļēji kā Monādes visattīstītākās daļas pāriešana no augu pasaules uz dzīvnieku pasauli).

Kurš tad vada Pralaiju? Visuma Augstākais Saprāts, mūsu gadījumā tā ir Lielā Lācene, Saules Logosa Radītājs, tēva aspekts, un mātes aspekts – Plejādes, Septiņas Māsas. Šie divi saprāti vada Saules Sistēmas pasauli un vēl daudzas pasaules.

Pralaija – tas ir planētas kā enerģētiskās informācijas matricas radīšanas laiks. Tas ir periods, kad ir miers matērijā un rodas radošā doma. Šajā laikā matērija atrodas kosmiskās “nulles” līmenī, elementos sadalītā stāvoklī. Kas netiek iznīcināts šajā periodā? Neiet bojā planētas kā vielas augsts stāvoklis, neiet bojā augsti Saprāti, augstāki vai vienlīdzīgi planētas Logosam. Taču viss atrodas minimālas kustības un maksimāla sprieguma stāvoklī. Tā ir matērijas atpūta un Saprāta zvaigžņu stunda.

Pralaija laika ziņā ir vienāda vai īsāka par Manvantaru. Pralaiju var salīdzināt ar meditējošu cilvēku, kad viņa ķermenis guļ, bet smadzenes rada tēlus un strādā mentālajā laukā.

No kurienes rodas enerģija Pralaijas laikā?

Visi Logosi šajā laikā ir atvērti uz āru un uzsūc enerģiju no ārienes. Viņi pieņem arī enerģijas, kuras nolietas no sava paša izpausmes ķermeņa, no iekšienes. Sākumā viņi piesūcinās ar savām pašu enerģijām, pēc tam tās radoši pārstrādā, radot savas pašu jaunas struktūras un veidojumus, pēc tam atklājas Radītājam, atdod daļu sakrātā un pieņem no Visuma jaunas enerģijas, kas vajadzīgas sava Visuma radīšanai jaunā kvalitātē un jaunā Gaismas Hierarhijas pakāpē. Šis modelis tiek izmantots Saules Sistēmā un dažās citās zvaigžņu un planētu sistēmās.

 

Mahamanvantara – tā ir planētu, dzīves uz viņām radīšana, iešana cauri evolūcijas ciklam un konkrētā Visuma enerģiju jauna līmeņa radīšana evolucionārai attīstībai. Tas ir sarežģīts būvniecības periods pēc plāna, kurš izstrādāts Pralaijā. Materializācija ne vienmēr norit pēc plāna un ne vienmēr ir adekvāta iecerētajam pat pēc rezultātiem. Modelis ir ideāls, bet iemiesojums dažreiz aizved no ideāla ļoti tālu. Tā ir gan ārēju attiecībā pret sistēmu saprātu, enerģiju iejaukšanās, gan iekšējas attīstības grūtības, saistītas ar dažādām karmas izpausmēm, planētu “slimībām”, gan ideju, kuras vada cilvēka pasauli, balansa traucējumi, Gaismas un Tumsas cīņa, enerģiju un elektromagnētisko līdzsvaru balansa traucējumi, gan daudz kas cits, kas planētas dzīvē spēlē visai nozīmīgu lomu. Ideālais plāns visu laiku tiek papildināts un koriģēts pielietojumā pret radušos situāciju.

Kā sākas attīstība Manvantarā?

Logoss nolaiž matricu, radītu Pralaijā, uz pirmo izpausmes sistēmu, kura sastāv no Augstākajiem Gaismas Hierarhiem, lieliem Celtniekiem, kam ir vesela armija izstrādātāju un vadošu Būtību, apzinošos matērijas pārstāvju, kuri no sevis rada arvien blīvākus un lielākus matērijas veidojumus. Pirmā rase katrā Manvantarā atrodas smalkajā plānā, taču samērā ar virzību no globusa uz globusu, sablīvēšana norit ātrāk, “pa iebrauktu celiņu”, un pāriet blīvajā stadijā daudz ātrāk nekā uz iepriekšējā globusa.

Kāds ir Manvantaras mērķis?

Radīt augstu Saprātu, attīstīt viņa apzināšanos, tiekšanos saplūst ar Dievišķo patiesību, kura šo Saprātu dzemdināja, un radīt jaunas enerģijas, idejas un pasaules ar apvienotu spēcīgu Saprātu, kurš pašapliecinās un paplašina pašapzināšanos. Pasauļu Radītājs saņem no Visuma visas enerģijas pēc vajadzības savas dzīves laikā un, izstrādājot sevī savas paša enerģijas, atdod tās Visumam un atdod daudzkārt vairāk, vairojot enerģijas tam, kurš viņu radīja, Radītāju Radītājam. Visas pasaules ir būvētas pēc šī principa. Tādējādi norit pastāvīga apziņas paplašināšanās visām domājošām un radošām Būtībām Visumā.

Visas Logosa, mūsu gadījumā – planētu ķēdes – daļas palīdz cita citai, attīsta cita citu un apmainās ar enerģijām un pieredzi. Daudz palīgu, celtnieku, ideju nesēju, būtību, kuras strādā tieši ar matēriju un matērijā un visos planētu ķēdes plānos, mijiedarbojas un tiek Logosa vadītas, koriģējoties un attīstoties atbilstoši eksistences koriģēšanas plānam.

Cilvēka modelis nepārtraukti attīstās, un pašlaik šis modelis iet uz jaunu attīstības etapu, kāds iepriekšējās pakāpēs nav sasniegts.

Mēs visi esam lasījuši, ka cilvēks bija daudz pilnīgāks Lemūrijā un Atlantīdā. Viņa zināšanas bija dziļākas un prasmes pilnīgākas. Kāda tādā gadījumā ir attīstības jēga, ja mēs esam nepilnīgāki pēc savas struktūras un iespējām?

Mūsu ķermenis ir sablīvējies, salīdzinot ar Atlantiem, mēs esam atdalīti no planētas astrālā plāna, mēs nevaram smelt informāciju no smalkajām struktūrām, no planētas enerģētiskās informācijas noliktavas. Kādas tādā gadījumā ir mūsu priekšrocības, kā izpaužas mūsu attīstība? Tā, ka mēs radošāk pieejam savai dzīvei, mums ir spēcīgas motivācijas radīt jaunas idejas, mākslu, tehniku, zinātnes, tiekties meklēt citas saprātīgas Visuma būtnes. Mēs esam pagriezušies no sevis pašiem uz ārpusi. Tas, ko sauc par “tīro domu”, – zinātnes, filozofija, māksla – nebija tik globāli attīstīts iepriekšējās civilizācijās. Atlanti bija koncentrējušies uz savu koncepciju, cilvēka iekšieni, izzinot sevi dziļāk un ne pārāk attīstot ārējo struktūru, nākamos ķermeņus – astrālo, mentālo, Budhiālo.

Cilvēks ar visu savu ierobežotību savu apziņu ir paplašinājis ievērojami (masā), savienojoties noosfērā ar planētu un visām planētas valstībām apzināti. Tas ir jauns, ļoti sarežģīts cilvēces attīstības etaps, pats “tumšākais” periods pēc iegulšanās dziļuma matērijā.

Nākamais šīs Manvantaras attīstības etaps – astrālās pasaules parādīšanās tiešā redzamībā, cilvēku spēju pieaugšana, pāriešana uz planētas smalkāku slāni, neredzēts jaunrades un zinātniskās domas uzplaukums, pasaules un visus tās daļu mijiedarbības jaunu globālu koncepciju parādīšanās.

Atsevišķi apgabali (un tas nemēdz būt pārāk bieži) paliek izstrādāt savu potenciālu līdz galam, ja tie nav iekļāvušies Manvantarā, taču iet pa vajadzīgo ceļu, pieļaujamu un adekvātu. Tas vienmēr ir eksperiments, viss Megavisums ir eksperiments. Visuma padomē ir apstiprinātas jūsu planētas tiesības turpināt attīstīties un palikt dzīvajos. Krajona enerģijas ir sagatavojušas aizsardzības karkasu planētai un noslēgušas viņu no vispārējas athermetizācijas. Jūsu planētas skaistums apbur visus, kas viņu redz. Jūs viņu līdz galam nenovērtējat, tāpēc ka jums nav ar ko salīdzināt. Dzīve šeit attīstās pa unikālu, tikai viņai piemītošu shēmu. Viņa sasniedz vajadzīgo punktu kā attiecībā uz kultūras attīstītību, tā arī attiecībā uz Dvēsele īpašību attīstītību. Mēs piekrītam, ka tādu līmeni nav sasnieguši visi, bet daudzi, un tas Mums sagādā neizsakāmu baudu. Planētas kultūras līmenis savā attīstībā ceļas paātrinātā tempā. Mēs redzam iespēju pāriešanai uz nākamo rasi jaunā enerģijas lokā, tas ir, norit attīstība, enerģiju nokrāsu bagātināšanās, palielinās to Dvēseļu skaits, kuras skaidri apzinās savu Dievišķās Dvēseles stāvokli, saplūšanu ar Saules Eņģeļiem – Zelta Laikmeta vēstnešiem.

Zeme turpina attīstību un ir slēgta Pralaijai, kura ir iestājusies.

 

Pievienots 16.01.2019

http://sanatkumara.ru/glavi-iz-knig/manvantara-pralayya-reduks

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/images/Sanat_Kumara/Books/Zhivi_i_ljubi.pdf (Tulk. piezīme)