Астральный мир и любовь

Astrālā pasaule un mīlestība

Nodaļas no grāmatas “Dzīvo un mīli[1]

Astrālā pasaule un mīlestība

19 01 14 01

Astrālā pasaule barojas no mīlestības enerģijām, tas ir galvenais barošanās veids. Ir vēl zemākās šo jūtu izpausmes – bailes, niknums utt. Ar tām barojas zemākais astrāls. Taču būtības, kas mīt zemākajā astrālajā plānā, arī mēģina augt, paaugstinot savas vibrācijas, un tā arī būs, kad cilvēce visa pāries uz astrālo pasauli, kur vairs nebūs baiļu, greizsirdības, jo visas jūtas un domas būs redzamas. Cilvēks ieraudzīs, kādus briesmoņus rada zemu vibrāciju jūtas.

Progresam ir jānorit ļoti ātri. Visi tieksies uz mīlestību – personīgo, grupveida un kopīgo, tāpēc ka šīs jūtas izraisa progresu, pāriešanu pie Vienotības Budhi plānā, kuru cilvēce sasniegs savas attīstības beigās.

Astrālajā pasaulē mīlestība iegūst ļoti skaistas aprises. Cilvēku aptver burvīgas ugunīgas enerģijas, kuras satriec skatienu. Visi cilvēki, tiecoties būt skaisti, paši mīlēs.

Fiziskajā pasaulē cilvēks to dara intuitīvi un vairāk tiecas attīstīt un izdaiļot fizisko ķermeni, jo viņš ir visiem redzams. Astrālajā pasaulē āriene būs atkarīga no jūtu maiguma un smalkuma, arvien pilnīgāku domformu radīšanas, kuras iekrāsotas nevis ar niknumu un skumjām, bet pozitīvām īpašībām, kuras darbosies, radot un graujot, atjaunojot un izdaiļojot.

 

Kā ieraudzīt sevī pilnību?

 

19 01 14 02

Tu šeit neesi tādēļ, lai būtu viss,

bet tādēļ, lai būtu pats.

Bēgt no savas pilnības – nozīmē bēgt no sevis.

Atceries, tu esi individuāla Dievišķības izpausme.

Caur tevi Dievs raugās uz pasauli, meklējot Savu atspulgu.

Storijs Voterss (Story Waters)

 

Pilnīgs, ideāls cilvēks neeksistē. Pilnīgam cilvēkam uz Zemes nav, ko darīt. Ja cilvēks ir kļuvis gandrīz pilnīgs, viņš vairs neiemiesojas fiziskā ķermenī, bet pāriet uz nākamo dimensiju, augšupceļas.

Tieši nepilnība cilvēku padara par Cilvēku – dzīvu, kurš pieļauj misēkļus un kļūdas agresīvajā un smagajā materiālās pasaules vidē.

Mēs mīlam cilvēkus kopā ar viņu kļūdām, nepilnībām un aplamiem centieniem. Mēs piedodam cilvēkiem, pat ja viņi dara sliktas lietas un domā draņķīgas domas. Mēs redzam, cik ne pārāk viegli ir dzīvot cilvēkam, saindētam ar globālo ideju būt labākam nekā cits: būt bagātākam, mīlētākam, skaistākam, pilnīgākam, jauneklīgākam, gudrākam utt. Spriežot cilvēks sāk saprast, ka to visu nevajag, ka tas ir uzspiests, ka tā ir sveša griba – tiekties kaut ko iegūt, domāt, kā kāds cits, bēgt no sevis, nemīlētā. Cilvēks tiecas izdarīt visu, lai izceltos – nolaisties jūras dibenā, pacelties augstāk par mākoņiem, ātrāk par visiem noskriet 100 metrus vai izdzert visvairāk alus. Ko tas cilvēkam dod? Prestižu? Slavu? Bagātību? Varu pār pūli?

Bet vai tas dod cilvēkiem mīlestību, līdzcietību, maigumu, sevis kā Dievišķās atklāsmes izpausmes apzināšanos, laimi un prieku?

Nē, gluži otrādi. Tas cilvēkam uzliek daudz pienākumu un nosacītību, tas atņem vērtīgās dzīves laiku, iegremdējot cilvēku kņadas, sīku darīšanu, atkarības no citiem cilvēkiem un daudziem apstākļiem, – virpulī. Tas viss cilvēkam atņem enerģiju, viņš tiecas no pūļa aizbēgt, paslēpties. Viņam reti izdodas palikt vienatnē ar sevi, atmest daudzās nosacītības, nejusties savas slavas upurim un mērķim skaudībai, niknumam, kritikai jebkura iemesla dēļ un preses naidīgajai attieksmei.

Vai tad tādā situācijā kāds var palikt pats, kāds ir? Mierīgi baudīt putnu dziedāšanu, dabas tīrību un pirmatnīgumu, atmest visas domas, atkailinot Dvēseli, un izvēlēties prieku, mieru un harmoniju, un būt pārliecinātam, ka arī rītdiena būs tāda pati?

Uzspiestās vērtības – panākumi un bagātība, vara un spēks, – cilvēkam nav vajadzīgas. Viņam vajag dabiskumu un maigumu, smaidu un prieku; harmoniju un mieru dvēselē un sevis kā pasaules, Visa, Kas ir, daļas apzināšanos.

Cilvēks ir Visuma daļa. Vajadzīga noteikta daļa drosmes, lai ļautu sev apzināties savu Dievišķību. Lai pieņemtu sevi un mīlētu sevi, to nepilnīgo, kāds jūs atnācāt uz Zemi, lai pildītu savus uzdevumus – dzīvot un attīstīties, just un domāt, zināt un tiekties uzzināt, spriest un atklāt ko jaunu, radīt, baudīt Esamību.

Visi noziegumi tiek veikti, lai nebūtu tas, kas tu esi. No antipātijas pret sevi, no atkarības no kāda vai no kaut kā. No apziņas, ka cilvēks tajā veidā, kādā viņš eksistē, ir apdalīts ar kaut ko, kas viņam izmisīgi nepieciešams. Cilvēks nepieņem sevi savā dzīvē, neredz perspektīvas un vairs negrib tā dzīvot. Viņš jūtas kā lamatās. Viņš tiecas uz pilnību, bet viņam šķiet, ka viņš ne par mazumiņu nav izkustējies šajā ceļā, tāpēc ka viņš sevi uzskata par tik nepilnīgu.

Ieraugi savu nepilnību kā dabas daļu, iepazīsti attīstības un Karmas likumus. Sajūti savu uzdevumu šajā pasaulē. Tad tu iemantosi klusu ostu sevī pašā. Vairs nav jātērē enerģija, lai sasniegtu kaut kādus īpašus rezultātus, tu kļūsi filozofs un radītājs. Pieņemot un izprotot pasauli, tu savu skatu vērs uz savu iekšieni, cenšoties izzināt pasauli caur sevi un ieraudzīt Visumu sevī kā paša Dievišķības un unikalitātes atspulgu. Katrs cilvēks – tā ir liela pasaule. Katrs ir pilnīgs savā nepilnībā, tāpēc ka viņš ir dzīvs, viņš pastāvīgi mainās, attīstās, tiecas un izzina.

 

Vīrieša un sievietes, bērna un pieaugušā mīlestība izpaužas dažādi. Tīrā lilija – nevainības zieds, sārtā roze – liesmas zieds, tīģerlilija – daiļrunības zieds, neaizmirstules – skumju ziedi, margrietiņas – romantikas ziedi, – tie visi ir mīlestības nokrāsu simboli, uzticības un tīrības vienu jūtu tīrās nianses.

Mīlestība ir palete, kura ietilpina sevī visas jūtas, sākot ar bailēm un beidzot ar sajūsmu, ekstāzi. Šī mīlestība mīt cilvēka astrālajā un mentālajā plānā. Augstākās Mīlestības jūtas, Budhi, cilvēkā dzemdina Svētais Gars. Cilvēks šīm smalkajām emanācijām kļūst pieejams, kad viņš attīrās tādā mērā, lai ieraudzītu Dievu sevī, savienotos ar viņu un emanētu viņu no sevis. Emanācijas pastiprinās, kad cilvēks kļūst par mūsu pārvadītāju. Tādēļ ir jātīra domas, jūtas un ķermenis. Katrs ir pilnīgs un tajā pašā laikā nepilnīgs. Tā ir karma.

Visi cilvēki ir vienādi cienījami. Viņi visi ir brīnišķīgi un mūsu mīlēti. Vienkārši viņi spēlē dažādas lomas. Saproti to un piedod viņiem. Kad tu viņus iemīlēsi, kā Mēs, tevī nepaliks sīkā cilvēciskā mīlestība vai antipātija – bailes, cerība, skumjas, nosodījums. Katrs iziet to, ko iecerējis. Izmanto to, un tu mierīgi apiesi visus šķēršļus dzīvē, gluži it kā to nebūtu, nepamanīsi tos.

Kā mīlestība darbina Kosmosu?

Mīlestība – tā ir enerģija, kuru ietver katra šūna.

Kāpēc mēs to saucam par mīlestību, tā taču vienkārši ir Pasaules enerģija, Svētā Gara ielikta viņā?

Jā. Un Viņš pasaules pamatā ielika mīlestību – paņēmienu pavairoties, attīstīties uz mīlestības pamata. Tas ir mūsu Galaktikas Augstākais Princips.

Kāpēc gan šeit ir iespējams ļaunums?

Labais un ļaunais – tie ir pretstata poli.

Nu bet Augstākajās civilizācijās?

Ja apturam kustību, tad nav arī attīstības, ja nav ko labot, izzināt, cīnīties, graut, tad stagnācija dzīvi pazudinās. Vienmēr ir jāpārvar, jāpauž iniciatīva, jāattīstās, jākļūst pilnīgākam konkrētajā vidē, pēc tam jānomaina vide un jākļūst pilnīgākam citā vidē. Tā ir kā dimanta slīpēšana, skaldni pēc skaldnes. Lai tas, kas ir iekšienē, būtu bez piemaisījumiem, veidojot dimantu, ir jāiztīra visi piemaisījumi, nepilnības, ir jāuztur saikne ar to, kas tu esi patiesībā, un jājūt tas vienmēr. Esi pilnība, tīrs dimants, un tu uzsūksi daudz zināšanu un atdosi cilvēkiem.

Šīs Svētā Gara emanācijas atnāca uz Zemi ar Mīlestības - Vieduma Staru. Šis Stars ir Dievišķā Būtība, ieņēmusi Sevī šīs emanācijas, izaudzinājusi tās Sevī, daudzkārt palielinot. Viņas uzdevums – izplatīt tās Visumā, dzemdinot Sevis daļas Logosos (Radītājos), cilvēkos, augstākajos dzīvniekos, Eņģeļos un visās Augstākajās Būtībās. Cilvēks Dievišķo Mīlestību jūt ar katru šūnu, katru atomu. Paātrinās viņa dzīves vibrāciju frekvence. Dzīve iegūst citas nokrāsas – no pelēkas un ikdienišķas tā kļūst daudzkrāsaina un tīra. Garlaicības un skumju elementāļi nedzīvo tādā ķermenī, slimības nekur nepiestiprinās, visi ķermeņi mirdz un smaržo.

Svētais Gars ienāk pakāpeniski. Sākumā Viņš iekaro tikai cilvēka augšējos ķermeņus – Budhi un Mentālu. Pakāpeniski iekļūstot blīvākos ķermeņos, paātrina cilvēka transformāciju. Visas enerģijas, vispār viss ir no Svētā gara. Taču mēs runājam par pašām smalkākajām vibrācijām, kad tās sāk apgūt cilvēks, apzināti uzsūcot tās un palielinot Dievišķās Mīlestības daudzumu.

 

Pievienots 14.01.2019

http://www.sanatkumara.ru/glavi-iz-knig/astralniy-mir-i-liubov

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/images/Sanat_Kumara/Books/Zhivi_i_ljubi.pdf (Tulk. piezīme)