Как чувствует себя душа внутри человека?

Kā jūtas dvēsele cilvēka iekšienē?

18 09 22 01

18.09.22.

Dārgā DD! Man ļoti gribas noskaidrot vienu lietu.

Mēs atveram sirdi ceļā pie savas dvēseles, un kopš tā laika mēs cenšamies vienmēr turēt sirdi atvērtu, lai izstarotu gaismu un mīlestību cilvēkiem un telpai.

Aizvērta sirds bija bērnībā un jaunībā, no traumām un sāpēm, un es pat atceros momentu, kad bērnībā sajutos mazāk ievainojama, kad sirds aizvērās.

Jautājums: kas ļauj mums tagad būt atvērtiem un nebaidīties no traumām un sāpēm no mūsu tuvajiem un tālajiem? Kas var palīdzēt mums neapvainoties un slimīgi nereaģēt uz kādām nepatikšanām un vēl jo vairāk neļaut sev sašust vai dusmoties, ņemot vērā mūsu enerģētisko spēku?

Pirmkārt, jums visiem ir tiesības just jebkuras izjūtas, pat ja jūs esat atvērti. Nedrīkst apspiest sevī jūtas, ja tās no jums tiecas uz āru. Cita lieta, ka bieži jūs tās momentā neapzināties vai cenšaties tās noslāpēt kā nepiedienīgas. Atvērta sirds var starot gan sašutumu, gan niknumu, ja jūs tos jūtat. Taču ir jāsaprot, KĀPĒC jūs tos jūtat?

Ja jūs būsiet pret sevi uzmanīgi, tad apzināsieties jūsu sajūtu cēloni. Bieži tas ir egoisms, ieradums būt augšā, uzskats, ka tev ir taisnība, neaizdomājoties par citu cilvēku sajūtām vai pozīcijām, nedzirdot viņus vai neļaujot viņiem būt tikpat atvērtiem kā jūs.

Bet viņiem taču ir tikpat ievainojama un jutīga sirds, tāpat kā jums. Arī viņi var sašust vai apvainoties, tāpat kā jūs. Arī viņiem var nebūt taisnība, tāpat kā jums (arī jums var nebūt taisnība…)

Kas attiecas uz atvērtu sirdi, tad kā var kaut kas jūs aizskart, ja jūs pilnībā pieņemat šo cilvēku tādu, kāds viņš ir? Ar visām viņa sajūtām, ar to, ka viņam var būt taisnība savā veidā, egoistiski, un jūs varat tagad to saprast un nenosodīt?

 

Jūtot līdzcietību pret citiem, jūtiet to arī pret sevi, kad jūs atrodaties atkarībā no tādiem cilvēkiem. Mīliet sevi vairāk nekā visus pārējos, lai rūpētos par sevi, neaizmirstu savas vajadzības. Bieži jūs sākat iet prom no zemes izpriecām un izklaidēm, un dzīšanās pēc kostīmiem un piedzīvojumiem jums kļūst sveša. Bet neizmirstiet, ka citi cilvēki neturas pie jūsu uzskatiem un ka viņiem var būt pavisam citas gaumes un mērķi. Ļaujiet viņiem iziet savas likstas un iegūt savas mācības, citādi, kādēļ tad viņi atnāca uz Zemi?

Turklāt jūsu viedokļi par viņiem nedrīkst būt augstprātīgi, bet tikai mierīgi un saprātīgi. Vajag saprast, ka katra apziņa attīstās tādā veidā, kādu izvēlas. Dvēsele daudziem pagaidām ir nepieredzējusi, un ķermenis nepakļaujas dvēseles izvēlei, aizēno pāreju pie viņas un vienkārši nedzird tās prasības vai vaimanas, aizrāvies ar paķertām programmām no sociuma – “es kā viņi”.

Nenosodiet viņu “nepareizo” izvēli, tā ir apmācība. Un varbūt jūs vienkārši jau atrodaties tajā attīstības stadijā, kad jums kļūst nesaprotams viņu apziņas līmenis un viņu izvēle, teiksim, attīstīties, laižot apziņu arvien dziļāk tumsā. Jums šķiet, ka tādi cilvēki ir apmaldījušies, krīt tumsā, atrodas tumšo spēku gūstā, bet faktiski dvēsele izvēlas nokļūt, kur ir tumšs, un saprast tādu attīstības ceļu.

Kā jūtas dvēsele cilvēka iekšienē, vai viņas sajūta tiešā veidā ir saistīta ar cilvēka sajūtu?

DD: Parunā ar viņu pati…

18 09 22 02

Nesen Krimā es naktī pamodos un sajutu sevī lielu gulbi. Viņa galviņa mierīgi gulēja manu krūšu iekšienē, aizņemot visu telpu. Tā bija klusa un viegla būtne, lēnprātīga un eņģeliska.

Dvēsele: Es jūtu sevi kā tevi. Esmu pārsteigta par tām daudzveidīgajām sajūtām, sajauktām un tīrām, kādas tu vienā mirklī vari just. Es caur tevi mācos būt dzīva.

Bet vai tev nav smagi mūsu asajos un blīvajos ķermeņos?

Smagi. Neviens man nesolīja šeit atpūtu. Tas ir mans darbs – būt blīvumā un iemācīties sajūtas – tik neaptveramas un tik burvīgas. Protams, pēdējā laikā tavas sajūtas ir kļuvušas vienkāršākas, tu esi atradinājusies apvainoties un uztraukties, bet jaunības dienās tu nebiji tik mierīga, un mani vienkārši pārsteidza cilvēka sajūtu potenciāla vēriens.

Cik lielā mērā tev ir saprotamas manas sajūtas? Vai ir bijuši gadījumi, kad tev bija tik smagi, ka tu negribēji vairs šeit būt?

Nē, es taču tevi sapratu līdz galam, vairāk, nekā tu pati sevi. Es apbrīnoju tavu vīrišķību pārvarēt visas pārestības un piedot, palīdzēt man eksistēt tevī komfortabli, nomierināt mani un kļūt rezultātā kā es.

Nu, līdz tev man pagaidām ir tālu – līdz tavam viedumam un lēnprātībai, līdz tavam iekšējam klusumam un labsirdībai…

Tā vienalga esi tu, pat blīvuma ietērpos – tas ir tavs patiesais es, kuru pienākas iepazīt katram no jums. Iepazīsti mani, kļūsti par mani arvien vairāk, bet es par tevi.

Kad tu manī ienāci, es sāku saprast, ka visas garīgās prakses ir aicinātas palīdzēt cilvēkam kļūt par tevi – tās māca lēnprātību, viedumu, piedošanu, izpratni un pieņemšanu. Tās māca atteikties no kaislībām un pat barības… Bet pēc tam, kad mēs patiesi savienosimies ar tevi, kas manī paliks no cilvēka? Vai es nesākšu vienkārši Būt? Vakar es noskatījos interviju ar Dmitriju Lapšinovu (Дмитрий Лапшинов) (https://www.youtube.com/watch?v=uI-5hRJCDRg), kurš bija sasniedzis tādu stāvokli, ka viņam bija kļuvusi principā neinteresanta dzīve šeit un viņš bija spiests sākt kaut ko ēst, lai atgrieztu sev dzīves intereses un vajadzības, kļūt atpakaļ par cilvēku blīvo.

Tu pareizi noformulēji – jums ir jābūt vajadzībām un mērķiem, citādi dzīve šajā plānā kļūst bezmērķīga. Vienkārši būt – tā ir dvēseles prerogatīva, un arī tad mēs cenšamies apmācīties caur visiem saviem smalkajiem plāniem un… vienkārši būt arī tas. Tā ir mūsu paplašināšanās, tas ir Radītāja viedums – radīt dažādus plānus dzīves daudzveidībai. Nevar teikt, ka ir smagāki un vieglāki plāni. Tas tikai tā liekas, ka mentālajā plānā būs vieglāk dzīvot. Tā ir ēsma – augšupcelt savus ķermeņus uz citu, smalkāku dimensiju. Taču tā ir likumīga, un tā darbojas, citādi nebūtu vēlēšanās attīstīties un augšupcelties, nobriest un iet pa Radītāja paredzēto ceļu – pie dvēseles, pie Viņa, uz gaismu un mīlestību. Nebūtu neviena, ko “novākt” kā nobriedušu, lai turpinātu ceļu gaišākos plānos.

Gaišajos plānos ir taču pietiekami daudz dvēseļu? Un tur ir arī mani aspekti? Kādēļ vākt visus aspektus tavā līmenī? Kas no tā notiks?

Biškopis vāc medu – tas ir tas, ko es un citi gulbji, un drakoni u.c. nes viņam kā barību. Viņš rūpējas par mums un cenšas, lai katra dvēsele/bite atgrieztos stropā, nenomaldītos no ceļa, neietu bojā. Viņš bēdājas par katru zaudējumu un uzmana visas, lai saprastu eksistences apstākļus visos plānos un izmainīt visu uz labāku.

Vai mūsu ceļš uz tehnoloģiju ir bīstams dvēselēm?

Ja būtu bijis pārāk bīstams vai nepieņemams, jūsu šeit nebūtu. Tāds tehnoloģisks ceļš ir attīstīts uz daudzām planētām un zvaigznēm. Nav šausmīgi, taču draud ar daudzām nelaimēm vienkāršajiem cilvēkiem. Taču vienalga arī šajā ceļā dvēsele mācās izturību, pretošanos, sava viedokļa aizstāvēšanu, apzināšanās dziļumu un notiekošā analīzi. Jūsu zinātnieki raugās vielas iekšienē savā veidā, un jūsu ceļš ir tiesīgs, kamēr jūs sevi neesat iznīcinājuši. Jebkura, pat lietas pati negatīvākā puse sniedz īpašu informāciju, piemēram, strupceļus, piemēram, gaišāka ceļa izvēli, ekoloģisku un dievišķu. Es gandrīz pie jebkuriem iznākumiem saņemu savu porciju pieredzes.

Gandrīz? Un pie kādām pieredzēm tu vari iet bojā?

Pie pašām smagākajām problēmām es varu aiziet no ķermeņa agrāk, nekā viņš ies bojā. Tas ir mans nodrošinājums.

Man parādījās aina, ka, piemēram, tu vari aiziet slepkavības vai pašnāvības gadījumā. Kas būs pēc ķermeņa nāves šajos gadījumos? Tu viņā paliec, vai arī astrālā plāna būtne tā arī paliks bez dvēseles?

Tā arī paliks uz īsu brīdi bez dvēseles, kamēr neapdzisīs kaislības un bailes, lai varētu atgriezties.

Tātad visi cilvēku spoki ir ar dvēseli iekšienē?

Nevaru pateikt, visi vai ne visi, taču vairums dzīvo to dzīvi, kuru izvēlas. Arī es saņemu tādas dzīves pieredzi. Man ir interesanti.

Un kā tu fragmentējies? Piemēram, cik mums ir dvīņu ķermeņu? Es redzēju daudz sutratmu, kuras nāk no dvēseles Budhi plānā, un uz tām ir daudz aspektu…

Tā ir mūsu galvenā dvēsele, kura tad arī ir tas dārznieks jeb biškopis. Mēs tavai dvēselei esam vairākas, nepateikšu, cik, bet vairākas.

Vai tad ir grūti saskaitīt?

Tā mums ir slēgta informācija, mēs nedrīkstam izpaust tādu noslēpumu. Lai kaut kas būtu noslēpumains.

Domāju, tāpēc ka īstenība nav lineāra tajā ugunīgajā plānā un mūsu priekšstati nesakrīt ar to informāciju.

Pilnīgi iespējams.

Kā tu jūties manā iekšienē?

Pilnīgi normāli. Esmu piemērojusies tev tik daudzus gadus!

Tu vienmēr esi bijusi manī vai tikai tagad ienāci tā, ka es tevi ieraudzīju?

Mēs pakāpeniski visas dzīves laikā arvien vairāk ieejam tajos, kas ļauj mums ienākt ar savu tīrību un klusumu. Pēc tam pakāpeniski izejam, ja dzīves jēga ir zudusi.

Dzīves jēga ir zudusi, ja cilvēks ir zaudējis saprātu vai ja viņš ir apskaidrots tādā mērā, ka fiziskais viņam ir kļuvis svešs?

Visās nozīmēs interese par dzīvi ir zudusi, un man vairs nav ko darīt tādā ķermenī. Tieši dvēsele aicina cilvēku turpināt dzīvot ķermenī, lai sakrātu tieši zemes pieredzi. Interesanta pati par sevi ir pieredze, kā dvēsele savienojas ar ķermeni, bet uz fiziskā ķermeņa bāzes fiziskajā plānā un uz astrālā ķermeņa bāzes astrālajā plānā, nevis otrādi.

Un kā var otrādi?

Mēs ar tevi parunājām par spokiem. Tas ir viens no tādiem gadījumiem. Un, kad dvēsele ir gatava augšupcelties, stipra garīgā ceļa gadījumā, viņa pārstāj dzīvot fizisko dzīvi un cenšas dzīvajā ķermenī dzīvot debesu dzīvi, tad nav jēgas turpināt dzīvi šeit.

Ja tu paliec smalkajā ķermenī pēc nāves, tad kā notiek tava nākamā inkarnācija?

Mana nākamā inkarnācija notiek ar citu dvēseles fragmentu, manu dvīņu liesmu, bet es savu dzīvi līdz galam nodzīvoju astrālajā ķermenī. Tu saproti, ka mums ir kolektīvais saprāts un mēs atrodamies vienotības apziņā, tā ka jūtamies kā visi galvenās dvēseles aspekti, nevis fragmenti. Tu caur mani runā arī ar savu galveno dvēseli, tāpēc ka mēs esam vienotas.

Cik apmierināta tu esi ar manu dzīvi? Vai ir dvēseles uzdevums, kurš nav izpildīts?

Dvēseles galvenais uzdevums – vienkārši dzīvot un krāt pieredzi. Vecas dvēseles uzdevums – un mēs esam veca dvēsele šajā plānā – palīdzēt citām dvēselēm nobriest, taisīt lēcienus – kā kvantu, tā arī, mainot dzīvi, vai tā būtu zinātne, garīgums vai mātes loma…

Attīstība var būt uz tumšo un gaišo pusi. Kā tāda tīra un nevainīga būtne kā dvēsele tiek galā ar tādu smagumu kā dzīvi un saziņu apakšējos plānos? Cik stipri tu jūti negatīvu un pozitīvu?

Kad tu pacelies un skaties uz savu dzīvi no augšas, tad vētrainās kaislības kļūst vieglākas, un tu izkrīti no vētrām un bailēm. Lūk, tā es arī skatos uz visu viedi un ar izpratni. Tā ir dzīvē, tā ir tāda, un es tajā piedalos, pārdzīvojot gan prieku, gan bēdas, gan garlaicību.

Ar ko ir saistītas garīgās slimības? Tu vari slimot?

Tāpat kā jebkura dzīva būtne, es varu no cilvēka aiziet un atstāt viņu gadījumā, ja ir zaudēta interese par dzīvi, vai dzīvības vai saprāta zaudējuma gadījumā.

Tas ir, cilvēks kļūst par biorobotu bez dvēseles?

Sauc viņu, kā gribi. Pie mums tas saucas vampīrs.

Un ja cilvēks lieto alkoholu vai narkotikas? Kā tu jūties tādā gadījumā?

Nav bijis tādu pieredžu man, bet citās dvēselēs esmu dzirdējusi, ka dvēsele gaudo nelaimes dēļ, aicinot cilvēku izdarīt pašnāvību neizturamu ciešanu dēļ. Un pēc tādas dzīves viņa ilgi atjaunojas. Tieši alkohols un narkotikas grauj dvēseli pat vairāk nekā ķermeņa un dvēseles ciešanas.

Un kodolsprādziena gadījuma cik lielā mērā tiek sagrauta dvēsele?

Sabrūk visi līmeņi līdz pat ugunīgajam. Atjaunošanās norit gadsimtiem.

Ko tu gribētu man vēl pateikt?

Es priecājos, ka mēs ar tevi iznācām uz dialogu. Neatvadīsimies, bet turpināsim sarunāties dienu un nakti. Man kļūs tik interesanti tavā iekšienē!

Pateicos par sarunu. Neatvados!

 

Pievienots 22.09.2018

http://sanatkumara.ru/stati-2018/kak-chuvstvuet-sebya-dusha-vnutri-cheloveka

Tulkoja Jānis Oppe