ТОТ, О КОТОРОМ НИЧЕГО НЕ МОЖЕТ БЫТЬ СКАЗАНО

TAS, PAR KURU NEKAS NEVAR TIKT PATEIKTS

Absolūts no Absolūta atšķiras

18 09 16 01

Sakarā ar lasītāju jautājumiem gribētos izskaidrot, kurš vai kas ir Absolūts, lai ezotēriskajām un filozofiskajām zināšanām liktu kalpot jūsu izpratnei un atšķiršanai.

Definīcijās, kas ņemtas no Filozofijas Vārdnīcas, mēs redzam, ka Absolūta izpratne pašlaik ir ļoti plaša un tai ir pilnīgi dažādas nozīmes, kā filozofiskas, reliģiskas, tā arī praktiskas.

“Absolūts – tas ir filozofijas jēdziens, kurš apzīmē vispārējo pasaules pamatu, Esības pilnību un absolūtumu. A. tiek saprasts kā visa esošā radošais pirmsākums un subjekta un objekta harmonisks saplūdums. A. ir vienots, mūžīgs un pretstatā jebkādai relatīvai un nosacītai eksistencei.

Reliģija un filozofija ir radījušas vairākus vispārinātus A. tēlus: a) personificētais Dievs (Ābrama cikla reliģijas, teisms); b) nepersonificēta esība kā jebkuras eksistences absolūtais avots (Brahmans, Vienotais bez atribūtiem, Tathāgata, matērija); c) A., iekšēji piemītošais katram cilvēkam (mūžīgais Atmans, Izglītotais Saprāts, Svētais Gars, dialektiskā pretruna); d) Absolūtais mērķis (nirvāna, Paramatmans, Debesu Valstība, komunisms); e) Paradīzes Dievu Pulks, kurš tiecas sasniegt vienoto mērķi (Kami, Vakans[1]); f) atklāsmes rezultātā uz pjedestāla pacelts vienas vai otras reliģijas, doktrīnas, filozofijas pamatlicējs (Kosmiskais Buda, Mūžīgais Kristus, pārcilvēks, mūžam dzīvais Ļeņins); g) A. kā mūžīgais likums (rita, dharma, dao, logoss, Tora, vienotības un pretstatu cīņas likums).” (D. V. Pivovarovs (Д. В. Пивоваров))

Es pie definīcijām pievienotu, ka Absolūts ir neizpausta Esības Ideja, Cēloņu Cēlonis, pirms-saprātīgā (cilvēka saprāta nozīmē) eksistence, Esība vis-kosmiskajā nozīmē.

Taču daži čeneleri saprot un sauc par Absolūtu to, kas ar viņiem runā. Filozofijas Vārdnīcā citētajā definīcijā tas stāv pie literas f) “atklāsmes rezultātā uz pjedestāla pacelts vienas vai otras reliģijas, doktrīnas, filozofijas pamatlicējs (Kosmiskais Buda, Mūžīgais Kristus, pārcilvēks, mūžam dzīvais Ļeņins)”. Tas ir tas iluminātu “Absolūts”, kurš kā acs stāv piramīdas virsotnē. Viņš tā ir nosaukts, lai neviens pat nemēģinātu pacelties augstāk par viņu. Tas ir Bafomets, tumša būtne ar ragiem, kuru pielūdz visas pašreizējās valdības amatpersonas un šovbiznesa zvaigznes visā pasaulē un upurē viņai cilvēkus līdz šim laikam.

18 09 16 02

Viņu vēl dažreiz sauc par Luciferu, bet mēs zinām, kas ir Lucifers. Pareizāk būtu viņu nosaukt par Sātanu, taču cilvēku vairākumam tas ir nepieņemami. Tāpēc viņu sauc par Absolūtu, kā ir pieņemts un kas sniedz atklāsmju kārdinājumu – tu spēji parunāt ar Absolūtu! Tātad tu esi īpašs. Un viņš arī pielej eļļu lepnības ugunij: “Tu arī esi Absolūts, tu arī esi Dievs, tikai pamazināts.”

18 09 16 03

Var piekrist, ka katrā visa esošā daļiņā ir klātesošs Dievs, taču nosaukt sevi par Absolūta izpausmi var, tikai saprotot, ka Absolūts ir klātesošs Radītājā kā Pirmcēlonis. Var mūs nosaukt gan par Visumu, gan par Pasaules-ēku, gan par Debesu Tēvu, kādam tas patīk, tas satrauc, paceļ paša acīs… Taču pagaidām gan mēs esam radījuši to, ko par Absolūta radījumu nekādi nosaukt nevar, – paskatieties uz piramīdu – to ir radījis Absolūts, kurš sēž virsotnē! Verdzību, totālu kontroli, naudas varu, karus, atkritumus, konfliktus, vardarbību, krāpšanu, slimības un ciešanas… Domāju, ka ne to plānoja tā Ideja, tā Dievība, kuru mēs saucam par Absolūtu.

Vēl definīcijas no Filozofijas Vārdnīcas:

“Absolūts ir Pašeksistējoša metafiziska substance, kuru raksturo pilnība, patstāvīgums, pabeigtība, neģeometriska izplatība, apzinīgums, moniskums.

Absolūts nav dievs, persona, intelekts, saprāts, ideja. Viņš nav ne bezgalīgs, ne galīgs, nedalās centrā un perifērijā. Tas ir ontoloģisks vilnis, ireāls jēgas-tonusa (jēgas-tonisks) impulss. Tam pilnīgi nav pielietojamas struktūras, informācijas, enerģijas kategorijas.

Būdams ārpus laika un patstāvīgs, absolūts ir ne-bez-sākuma (небезначален). Viņš ir sākums, kurš absorbējis pirms-sākumu (праначало).”

***

“Absolūts – (latīņu. Absolutus – beznosacījuma, neierobežots, nerelatīvs, pilnīgs) – mūžīgais nemainīgais pasaules pirmpamats, visa Esošā pirmsākums, kuru saprot kā bez-sākuma bezgalīgu un tādu, kurš ir pretstatā jebkādai relatīvai un nosacītai Esībai. A. kā terminu pirmoreiz ieviesa 18. gs. M. Mendelsons (Moses Mendelssohn) un F. Jakobi (Friedrich Heinrich Jacobi), kuri to izmantoja, lai apzīmētu “Dieva jeb Dabas” kategoriju Spinozas filozofijā; plašā lietošanā ieviesa Šellings (Friedrich Wilhelm Joseph von Schelling) (1800.). Sinonīmi: Absolūtais Gars, Absolūtā ideja, Bezgalīgais, Absolūtais Saprāts, Gudrība, Absolūtā Apziņa un Absolūtā Esība. A. reliģijās – Dievība; filozofijās – Absolūtā ideja vai Matērija; mākslā – Skaistums; zinātnē – patiesās zināšanas; cilvēka dzīvē – ideālās Pilnības sasniegšana.”

Helēna Blavatska ir rakstījusi:

http://www.sir35.ru/absolyut

“Eksistē vienīgi Vienotā, Absolūtā Īstenība, kura ir pirms visas izpaustās un relatīvās Esības.”

“CAT (Sanskr.) Vienotā mūžīgi-esošā Realitāte bezgalīgā pasaulē, dievišķā būtība, kura ir, bet par kuru nevar pateikt, ka viņa eksistē, jo tas Absolūtisms, pati Esamība (Бытийность).”

“Parabramans, Vienotā Realitāte, Absolūts, ir Absolūtās Apziņas sfēra, tas ir, tā Būtība, kura ir ārpus jebkura sakara ar relatīvo eksistenci; kuras simbols ir apzināta eksistence.”

“Garam (jeb Apziņai) un Matērijai ir jātiek aplūkotiem nevis kā neatkarīgām realitātēm, bet kā diviem simboliem, kas apzīmē Absolūtu, Parabramanu, kurš veido pamatu nosacītajai Esībai, subjektīvai vai objektīvai. Aplūkojot šo metafizisko triādi kā Sakni, no kuras ceļas visas izpausmes, Lielā Elpa iegūst Pre-Kosmiskās Domas-pamata raksturu. Tas ir Spēka, tāpat kā visas individuālās Apziņas, fons et origo (pirmavots), kurš apgādā ar vadošu saprātu plašajā kosmosa evolūcijas uzdevumā. No otras puses, Pre-Kosmiskā Sakne-Substance (Mulaprakriti) ir tas Absolūta aspekts, kurš guļ Dabas visu objektīvo plānu pamatā.”

“”Eksistences” cēloņi nozīmē ne tikai fiziskos cēloņus, kas pazīstami zinātnei, bet arī metafiziskos cēloņus, no kuriem galvenais ir vēlēšanās eksistēt. Apzinātas dzīves vēlme izpaužas visā, no atoma līdz saulei, un atspoguļo Dievišķo Domu, kura tiecas uz objektīvu eksistenci, uz likumu, lai Visums eksistētu.”

“Gandrīz katrā doktrīnā tika formulēts, ka eksistē garīgās enerģijas centrs, kurš nav radīts un ir mūžīgs, un eksistē Parabramana klēpī Pralaijas laikā, un parādās kā apzinošas enerģijas centrs kosmiskās darbības laikā…”

“Darbības perioda sākumā, kā liecina Slepenā Doktrīna, paklausot mūžīgajam un negrozāmajam likumam, notiek šīs Dievišķās Būtības izplatīšanās no ārienes uz iekšieni un no iekšienes uz āru, un fenomenālā jeb redzamā pasaule ir galīgais rezultāts garai virknei kosmisku spēku, kuri iedarbināti secīgi. Tāpat, kad iestājas atgriešanās pie pasīvā stāvokļa, notiek Dievišķās Būtības saraušanās, un iepriekšējā radīšana pakāpeniski un secīgi izgaist. Redzamā Pasaule sabrūk, tās materiāli izklīst, un vienotā “Tumsa”, vēlreiz vientuļa, guļ uz “Bezdibeņa” tēla. Sniedzam metaforu no sakrālajām grāmatām, kura vēl skaidrāk atsedz šo domu. ”Neizzināmās Būtības izelpa dzemdina pasauli, bet ieelpa liek tai izzust. Šis process turpinās mūžīgi, un mūsu Visums ir tikai viena no bezgalīgajām sērijām, kurām nav ne sākuma, ne beigu.”

“Visuma parādīšanās un izzušana tiek attēlota kā “Lielās Elpas” ieelpa un izelpa. “Lielā Elpa” ir mūžīga un, būdama Kustība, ir viens no trijiem Absolūta simboliem, pārējie divi ir Abstraktā telpa un ilgums. Kad Lielā Elpa tiecas uz āru, tā tiek saukta par Dievišķo Elpu un uzlūkota kā Neizzināmās Dievības – Vienotās Esības – Elpa. Vienotā Esība it kā izelpo domu, kura kļūst par Kosmosu. Arī, kad Dievišķā Elpa ieelpo, Visums izzūd klēpī Lielajai Mātei, kura tad snauž, “paslēpta savos Plīvuros, Mūžīgi-Neredzamos”."

Slepenā Doktrīna, 1. sēj.

https://ru.teopedia.org/hpb/%D0%90%D0%B1%D1%81%D0%BE%D0%BB%D1%8E%D1%82%D0%BD%D0%BE%D1%81%D1%82%D1%8C

“Arhaisks manuskripts – kolekcija no palmu lapām, kuras zinātnei nezināmā veidā ir apstrādātas tā, ka tām nekaitē ūdens, uguns un gaiss – guļ acu priekšā tai, kura rakstā šīs rindas. Pirmajā lappusē ir attēlots tīrs, balts Disks uz melna fona. Nākamajā lappusē ir tas pats Disks, bet ar Punktu centrā. Pirmais, kā tas ir zināms tiem, kas pēta okulto zinātni, pārstāv Kosmosu Bezgalībā pirms vēl snaudošās Enerģijas jaunās pamošanās, Visuma emanācijas nākamajās sistēmās. Punkts līdz šim neaptraipītajā aplī – Telpa un Mūžība Pralaijas stāvoklī – norāda uz diferenciācijas ausmu. Šis Punkts Pasaules Olā ir Dīglis viņas iekšienē, kurš attīstīsies par Visumu, par visu Esošo, par bezgalīgu, periodisku Kosmosu; Dīglis, kurš periodiski un secīgi ir te slēpts, te aktīvs. Vienotais Aplis ir Dievišķā Vienotība, no kuras viss iznāk un kurā viss atgriežas; viņa aploce – piespiesti relatīvs simbols cilvēka prāta ierobežotības dēļ – rada priekšnosacījumus abstraktajai, mūžīgi-neizzināmajai KLĀTBŪTNEI, bet viņa platība – Visuma Dvēselei, kaut arī abas tās ir vienotas. Ar to, ka vienīgi Diska platība ir balta, bet visa aptverošā plakne melna, tiek skaidri norādīts, ka šis plāns, lai cik tas vēl nebūtu nespodrs un miglains, ir vienīgās cilvēkam pieejamās zināšanas. Šajā plānā sākas Manvantaras izpausmes, jo šajā DVĒSELĒ Pralaijas laikā snauž Dievišķā Doma.

< ... >

Kopš cilvēku mantojuma pirmsākuma, kopš parādījās paši pirmie celtnieki uz planētas, uz kuras dzīvo cilvēks, slēptā Dievība tika atzīta un uzlūkota tikai viņas filozofiskajā – Vispasaules Kustības, radošās Elpas trīsu Dabā – aspektā. Okultisms Vienoto Esošo summē tā: “Dievība ir sakrāla, dzīva (jeb kustīga) Uguns, un mūžīgie liecinieki šai neredzamajai Klātbūtnei ir Gaisma, Siltums un Mitrums; šī trijotne sevī ietver visu un ir visu Dabas fenomenu cēlonis.” Intra-kosmiskā kustība ir mūžīga un nepārtraukta; kosmiskā kustība jeb tas, kas ir izzināms, ir galīga un periodiska. Kā mūžīgs abstraktums, tā ir Mūžīgais-Esošais; kā izpausme, tā ir galīga, kā turpmākajā virzienā, tā arī pagātnē, būdama secīgu pārkārtojumu Alfa un Omega. Kosmosam-Numenam nav sakara ar fenomenālās Pasaules cēloniskajām atbilstībām. Tikai attiecībā uz intra-kosmisko Dvēseli, uz ideālo Kosmosu negrozāmajā Dievišķajā Domā mēs varam teikt: “Nebija sākuma un nebūs beigu.”. Bet, kas attiecas uz viņas ķermeni vai kosmisko organizāciju, kaut arī mēs nevaram teikt, ka viņai bija pirmā vai arī reiz būs pēdējā uzbūve, tomēr katrā jaunā Manvantarā viņas uzbūve var tikt uzlūkota kā pirmā un pēdējā savā ziņā, jo katru reizi viņas evolūcija notiek augstākā plānā.”

Advaita runā:

http://www.layayoga.ru/index.php?id=5583

Avjakrita (aviyakrita) – nediferencēts, nenoteikts
Avjapadešja (avyapadeshya) – neaprakstāms
Avjaja (avyaya) – neizsīkstošs, tāds, kas nesamazinās, nemainīgs
Agadha (agadha) – neizmērojams
Agrahja (agraha) – tas, kas nevar tikt aptverts
Aguna (?) – bez Gunas
[2] (Guņas) vai īpašības
Advitija (Advitiya) – viens bez otra
Adža (Ajay) – nedzemdētais
Adi Tatva (Adi Tattva) – pirmais princips

utt.

“Urantijas Grāmatā” https://www.urantia.org/ru/teologiya-knigi-urantii/3-absolyuty

mēs atrodam septiņus dažādas dabas Absolūtus. Nosūtu jūs uz norādi, jo materiāls ir pārāk plašs, lai citētu.

“Septiņas pirmās attiecības ES ESMU ietvaros iemūžinās kā Septiņi Bezgalības Absolūti. Absolūtiem nebija sākuma.

  1. Pirmais Avots un Centrs.
  2. Otrais Avots un Centrs.
  3. Paradīzes Avots un Centrs.
  4. Trešais Avots un Centrs.
  5. Dievība-Absolūts.
  6. Beznosacījuma Absolūts.
  7. Vispārējais Absolūts. (1155.5) 105:3.1

Kā Pirmais Avots un Centrs, Dievs ir primārs attiecībā pret visaptverošo realitāti – šis primārums ir bez nosacījumiem. Pirmais Avots un Centrs ir bezgalīgs, gluži tāpat arī mūžīgs un tādēļ ir tikai gribas ierobežots jeb nosacīts. (5.8) 0:3.9

Dievs – Vispārējais Tēvs ir Pirmā Avota un Centra personība, un šādā aspektā viņš uztur personīgas attiecības ar visiem vienlīdzīgajiem un pakļautajiem avotiem, īstenojot nepārtrauktu viņu vadību. Tāda vadība ir potenciāli personīga un bezgalīga, kaut arī patiesībā tā var nekad netikt piemērota šo līdzvērtīgo un pakļauto avotu, centru un personību pilnības dēļ. (5.9) 0:3.10

Nedalāmības jēdziens kopumā ar vienotības jēdzienu paredz Dievības Galīguma iziešanu kā aiz laika, tā arī telpas robežām; tāpēc ne laiks, ne telpa nevar būt ne absolūti, ne bezgalīgi. Pirmais Avots un Centrs – tā ir tā bezgalība, kura bez nosacījumiem pārspēj saprāta, matērijas un gara ietvarus. (31.7) 1:7.7

Un pēc tam, kad bezgalīgais spēks un jauda būtu atdoti neizmērojamajam Visumam, Bezgalīgais joprojām ietvertu sevī tikpat daudz spēka un enerģijas; Beznosacījumu Absolūts paliktu nemainīgs; Dievam piemistu vēl arvien tas pats bezgalīgais potenciāls – it kā spēks, enerģija un jauda pat nemaz nebūtu izlieti, lai apveltītu arvien jaunus un jaunus Visumus. (49.6) 3:4.2

Priekšstatā par Realitātes izcelšanos un diferenciāciju, kurš eksistē telpas-laika radībai, mūžīgais un bezgalīgais ES ESMU ir panācis Dievības atbrīvošanu no beznosacījuma bezgalības, pateicoties savai neatņemamajai un mūžīgajai brīvajai gribai, un šī atdalīšanās no beznosacījuma bezgalības dzemdināja pirmo absolūto dievišķības spriegumu. Šo bezgalības sprieguma lēcienu atļauj Vispārējais Absolūts, kurš atvieno un saskaņo Visaptverošās Dievības dinamisko bezgalību un Beznosacījuma Absolūta statisko bezgalību. (6.1) 0:3.21

Dievība-Absolūts ir domājams kā visvarens aktivators, kamēr Beznosacījuma Absolūts ir domājams kā visspēcīgs kustinātājs, kurš augstākajā pakāpē apvieno un maksimāli koordinē visumu no visumiem, bet patiesībā – milzīgi daudz visumu, radītu, radāmu un vēl neradītu (14.2) 0:11.4)

Beznosacījuma Absolūts ir nepersonisks, ārpus-dievišķīgs un dievībai-nepielīdzināts. Tādējādi Beznosacījuma Absolūtam nav neviena personības un dievišķības atribūta un nevienas radītāja prerogatīvas. Vai tas būtu fakts vai patiesība, pieredze vai atklāsme, filozofija vai absonītija, – nekas nespēj iekļūt šī – kuram nav visuma nosacītības – Absolūta būtībā un raksturā. (14.5) 0:11.7

Trīsvienība, redzams, dominē personiskajā jeb augšējā plaknē, bet Beznosacījuma Absolūts – apakšējā jeb nepersoniskajā. Diezin vai Beznosacījuma Absolūtu var uzskatīt par personību, taču mēs patiešām domājam, ka šī Absolūta funkcionālā klātbūtne telpā ir koncentrēta apakšējā Paradīzē. (119.9) 11:2.8

 

Var atrast vēl daudz Absolūta definīciju, bet mums ir svarīgi saprast, ka Absolūts – tā ir visuma iemiesošanas Ideja, kura tiek iecerēta Pralaijas laikā, tas ir, Radītāja miega, viņa bezdarbības laikā, ārpus Viņa izpausmes, ārpus kustības un radīšanas. Lai radītu visumu, Radītājs pāriet Izpausmes formā, kļūst Logoss-Radītājs, Veidotājs.

Kā mēs redzam, ezotērikas izpratnē Absolūts nav personība, kurai piemīt saikne ar cilvēku, ar viņa izpratni vai saprašanu, pat ar viņa sajūtām vai domām. Tā ir Neizpaustā Eksistence pirms kāda saprāta vai formas radīšanas, tas ir, pirms eksistē vēl kāds, izņemot Vienoto un Nedalāmo.

Kad Absolūts pāriet kādā pašā smalkākajā pirmatnējā formā, viņš kļūst Universs. Un Mēs varam atdalīt Universālo Apziņu, ietverošu sevī Visu Esošo, ES ESMU VISS, un Absolūto apziņu, neko, izņemot Sevi, neietverošu, ES ESMU, Visa Izpaustā Priekšteci, tīru Ideju, Esību aiz visumu un pasaules-ēku eksistences ietvariem.

18 09 16 04

No grāmatas “Sanats Kumara. Dzīvo un mīli[3]

“Uzsākot radīšanu, Logoss rada plānu Idejas veidā, kura ietver galvenos mērķus un uzdevumus Logosa jaunajai dzīvei. Pakāpeniski šis pirmtēls sāk piepildīties ar izpausmes enerģijām. Pamošanās ausmā Neizpaustais Absolūts pāriet uz nākamās izpausmes pirmo pakāpi, tam viņš no Visuma piesaista Dzīvības enerģijas, kuras mēs sauksim par Dzīvības Principu. Jaunā visuma ieņemšanas momentā klāt ir trīs – Logoss, kā sievišķais aspekts, kurš rada pasaules; Dzīvības Princips, kā iedzīvinošais sākums, vīrišķais; un Svētais Gars, kurš savieno un svēta viņus. Pasaules telpa, Tumsa, mostas, tiek caurausta ar dažādām ļoti smalkām vibrācijām, kuras Protovielu apvelta ar sākotnējo apziņu un lādiņu. Kādā veidā?

Matērijas sākuma punkts vienmēr eksistē Visuma neapzināmā centra veidā, neaktīvā stāvoklī, Logosa, kurš atrodas Pralaijā, sirds centrā. Atkalapvienošanās ar Dzīvības Principu sniedz atdzimšanu šī punkta kā dīgļa jaunā līmenī. Viņš kļūst par lāpu, no potences stāvokļa viņš pāriet dzīvīgā, aktīvā stāvoklī un veido toru. Pirmmatērijas enerģija, pakāpeniski ejot caur šo toru, Logosa sakrālo telpu, saņem sākuma lādiņu, polarizāciju, un sākotnējo apziņu. Kustības virziens pa sākotnējo toru ir no “ziemeļu” pola uz “dienvidu” polu, tālāk plūsma paceļas pa tora ārējo pusi, un, apliecoties “ziemeļos”, atkal nolaižas uz dienvidiem, veidojot sekundāro, ārējo toru, ar polāru vērsumu. Sekundārais tors samērā ar matērijas attīstību caurauž visu telpu un pilnībā to aptver.

Izpausmes otrajā pakāpē matērija evolucionē, attīstot elementāro apziņu, kura izpaužas spējā atgrūsties un pievilkties, atsaukties uz domām, izjust vēlmi, izpausties kā skaņai, gaismai, aromātam, krāsai un citiem enerģijas veidiem un savienoties, veidojot pirmatnējās formas.

Trešā pakāpe dzemdina Monādes. Viņas, izejot evolūciju uz zvaigznēm un planētām, un dažādiem citiem matērijas veidojumiem, kļūs Dieva līdzības, pilnīgs saprāts.

Katra tāda Lielā Būtība, viena no Pasaules Radītājām, nes savu Visuma tēlu, pilnīgi jaunu, taču balstītu uz pārējās pasaules pieredzi, ierakstītu Kosmosa arhīvā, ļoti sarežģītā “datorizētā” ierīcē, kuras pamatā ir Gaisma un magnētisms, sistēma, kura savā pamatā ietver elektromagnētiskas enerģijas ļoti augstā matērijas līmenī – ugunīgajā informācijas slānī. Šo arhīvu var salīdzināt ar milzīgām smadzenēm, kuras ir miljardiem reižu sarežģītākas par cilvēka smadzenēm un rada Visuma pašā smalkākajā, atomu līmenī. Šeit atrodas tas, ko mēs varam saukt par tīru informāciju, pašu smalkāko vibrāciju, kādas vien iespējamas, vieliskumu. Tas vairs nav Pirmcēlonis, bet vēl nav ne viela, ne matērija pašā smalkākajā veidā. Katra Lielā Būtība, mēs Viņu saucam par Logosu, – ir atvasinājums no tās Idejas, tā neizzināmā, tā Universa, kuru mēs saucam par Radītāju visiem Radītājiem.”

 

Pievienots 16.09.2018

http://sanatkumara.ru/stati-2018/tot-o-kotorom-nichego-ne-mozhet-bit-skazano

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Sintoisma jēdzieni. Skat. http://www.waysamurai.ru/all_about_japan/culture/sintoizm/ (Tulk. piezīme)

[2] Guna (guņa) – sanskrita termins, kas apzīmē vienu no trijiem materiālās dabas pamatiem. Skat. https://en.wikipedia.org/wiki/Gu%E1%B9%87a (Tulk. piezīme)

[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/images/Sanat_Kumara/Books/Zhivi_i_ljubi.pdf (Tulk. piezīme)