Травмы разделения и отвержения

Atdalīšanās un atstumtības traumas

(seanss ar Ra Retrītā Kosulino ciemā)

18 06 28

18.06.28.

Šis seanss, kurš noritēja retrītā ar Ra Ģimeni, ir veltīts mūsu slēptajām psiholoģiskajām traumām.

Ra: Cilvēkā vēl ir dzīva atmiņa par pašām pirmajām dienām pēc dzimšanas, ka viņš dzīvoja kaut kur augstākajās pasaulēs, paradīzes dārzos, un pēkšņi viņš ir nonācis aukstā naidīgā pasaulē, kur ir auksts un mitrs, kur ir jāēd, kur tu esi ķermenī, kurš čurā un kakā, un viņš jūtas šajā ķermenī kā būrī...

Dvēseles piemērošanās ķermenim norit ilgi. Daļēji tā notiek māmiņas iekšienē, ja dvēsele atnāk pirms dzimšanas, bet, kad cilvēks dzimst, tā ir nopietna iziešana no svētlaimes, atdalīšanās no tā brīnišķīgā, kas bija māmiņas klēpis, kurš asociējās ar burvīgu dzīvi. Jūs jūtat vientulību, nostalģiju pēc bijušās dzīves, tāpēc ka augstākajā pasaulē jūs bijāt vienotībā ar Visu, Kas Ir, un jūs bijāt nesadalīta būtne, šis Viss, Kas Ir. Un pēkšņi viņai kļūst vientuļi, auksti, nepatīkami, slapji, neērti. Bērns bieži raud no bezspēcības un vientulības. Ne vienmēr vecāki ir blakus un tur bērnu uz rokām kā aizsardzību, īpaši naktīs. Pie šīs pasaules ir jāpiemērojas, un tā ir bērna pati pirmā trauma – piedzimšanas un pāriešanas uz fizisko plānu – trauma.

Vēlāk šī sajūta amnezējas, taču dzīvo kaut kur dvēseles dziļumā, un, kamēr cilvēks atrodas sabiedrībā – mācās, strādā, šī sajūta neparādās. Bet smagas slimības gadījumā, mājās vai slimnīcā, vai, kad viņš ir apmaldījies mežā, tad šī vientulības sajūta kļūst stiprāka, tā nez no kurienes uzpeld. Tā ir dvēseles pirmdzimtā brūce.

Kā mēs zinām, visas bērna brūces izdziedina tieši mātes mīlestība. Ja bērns līdz pusotra gada vecumam nepazīst mātes mīlestību, atrodas, piemēram, zīdaiņu patversmē, viņš kļūst sociāli nepiemērots – nevar mīlēt, bieži nevar radīt ģimeni, un šī trauma pastāvīgi palielinās. Viņš jūtas vientuļš, nespējīgs nevienam neko dot vai kaut ko paņemt.

No otras puses, ja bērns ir pārglāstīts un pārmīlēts un ģimenē viņš vienmēr jūt atbalstu un mīlestību, bet pēc tam dodas “vieninieka kuģojumā”, kad atraujas no vecākiem, šī atdalītības sajūta var pastiprināties ar dziļu vientulību sajūtu, kura var izpausties depresijā. Tu atkal esi atrāvies no dievišķības, jo tavi vecāki taču uzturēja tevi kā paradīzē. Tu neesi pieradis atdot, tu esi pieradis tikai ņemt. Tavas enerģijas avots ir aizgājis, tev nav, no kā piebaroties. Tu pats neesi pieradis būt šis avots, un tevī rodas psihiska bada sajūta – pēc mīlestības, pēc glāsta... Un šajā momentā būtu labi, ka atrastos kāds, kurš pateiktu, ka mīlestības avots nekad nav ārpusē, tas vienmēr ir iekšienē. Ja tas iekšienē klusē, lai kurš vai kas tev ko nedotu, tev vienmēr būs par maz.

Garīgais ceļš – šī avota atklāšanas ceļš – iet caur sirds centru. Tā ir saikne ar Augstākajiem Es, ar Skolotājiem, ar Debesu Tēvu. Un, ja sirds centrs ir slēgts – dēļ ilgām, depresijas, skumjām, dēļ noraidījuma no otra cilvēka, vispār – ar mērķi aizsargāties no pasaules, tad atkal palielinās atdalītība no citiem un vientulības sajūta. Tu nesaņem no citiem cilvēkiem to mīlestību, kuru tev vajag. Tātad viņi ir vainīgi pie tā, ka nevar tev iedot tādu mīlestību. Un iekšējās mīlestības nav. Tas ir viens no piemēriem, kad šī vientulības sajūta ir izvilkta no amnēzijas un attīstīta. Kad cilvēks nespēj novērtēt to, kas viņam ir iekšienē, un mēģina to dabūt no citiem, un viņam neizdodas.

Kad iekšējais avots darbojas, kad tev ir labi ar sevi pašu, tad tu nepazīsti vientulības sajūtu. Tu esi piepildīts ar iekšējo mīlestību no saviem AEs, Skolotājiem, Debesu Tēva. Tu sarunājies ar augiem, ar garāmgājējiem, ar tuviem cilvēkiem un saņem, un atdod.

Nākamā sajūta, par kuru mēs šodien gribam parunāt – vainas sajūta. Arī tā ir dziļa sajūta, un to audzina vecāki. Tas ir paņēmiens, kā manipulēt ar bērnu – “kā tev nav kauna, kā tu varēji tā izdarīt, kā man tas tagad ir jāizlabo” u.c. Bērns tic, ka viņš ir nelabs, neveikls u.c., tātad nemīlēts. Un arī tā ir sajūta, ka vecāki tevi atstumj. Bērns uzticas katram vecāku vārdam. Bet vecāki vainas sajūtu izmanto bērna audzināšanai, un bērns piekrīt vecākiem un tādā veidā tiek programmēts.

Bērns atkal ir atstumts no vecāku debesu mīlestības. Bērns var justies atgrūsts pat tikai tāpēc, ka māmiņa ir aizņemta, slimo u.c. – ej prom un netraucē, ej prom un nelien! Bērns uzreiz kļūst nelaimīgs līdz dvēseles dziļumiem. Turklāt vienkārša uzmanība, kāda bērnam vajadzīga, tāpat kā laipnība, neko nemaksā.

No atstumtības bieži cieš pirmie bērni, piedzimstot otrajam bērnam, kad “Karalis” kļūst par “Padevēju”, kalpu. Un viņā dzimst milzīgs naids pret otro bērnu. Arī tas ieiet zemapziņā, bet vēlāk amnezējas, ja māsas un brāļi kļūst draugi.

Tāds bērns vienmēr meklēs cilvēkos vajadzību – kādu vajadzību viņi var apmierināt – mīlestībā, draudzībā, atbalstā, naudā, līdzjūtībā jebkurai darbībai. Vajadzību būt kopā, lai smeltu uzmanību un enerģiju. Tādam cilvēkam ir grūti būt sevim pašam, tāpēc ka viņš ir pieradis ņemt.

Kādas tad prakses vajag veikt, lai tiktu galā ar tādām dvēseles problēmām?

Jums ir pietiekami prakšu uz apzināšanos un iztīrīšanos. Pats galvenais šeit – apzināties, ka man tas ir. Mēs runājam par bāzes lietām, kuras ir uzvedības tips. Cilvēks tā uzvedas līdz dzīves pēdējām dienām, viņš ir “uzpildīts” ar šīm programmām. Tās ir visur un vienmēr – darbā, ģimenē, vienatnē ar sevi. Apzināšanās, kāpēc es nevaru sev atrast dzīves pavadoni, kāpēc neesmu apmierināts ar to, kas ir, var būt šajos vai citos cēloņos.

Jūs esat mīlestības avots, jūs esat enerģijas avots, un, ja sirds ir slēgta kaut kādu bēdīgu emociju dēļ, jūs paši no sevis šo enerģiju nesaņemat. Tas ir jāapzinās, jājūt un jānovāc. Bet, kā jānovāc – to jūs mācāties SK Skolā.

Pašus galvenos dvēseles problēmu cēloņus jūs saņemat bērnībā, no vecākiem un skolotājiem, bet ir vēl arī tie, ko iedeva dvēsele, jūsu iepriekšējā attīstība. Par tiem mēs parunāsim nākotnē.

***

Man gribētos vēl parunāt par zemu pašvērtējumu, paškritiku. Mēs visi, kā likums, sevi līdz galam nenovērtējam. Mēs runājam par dievišķību, daudzdimensionalitāti, mēs esam šādi un tādi. Bet, kā nonākam līdz lietai, vairumam no mums ir zems pašvērtējums. Mēs tā baidāmies no lepnības, ka esam iegrāmatojuši visas pašas labākās īpašības necilumā, ka tik “neizbāzties”...

- Necilums – tā ir vīģes lapa tiem, kuri bažījas dzīvot.

Mūsu dvēsele taisa izlaušanās, insaitus, apzināšanās, un tas atkal pēc tam tiek iegrāmatots fiziskajā plānā. “Es neesmu tāda, man neiznāks”...

- Reti kautrīgs bija aktieris, no kulisēm ārā nenāca. (На редкость скромен был артист, не выходил из-за кулис).

Kad jūs runājat par Kristus-apziņu, jūs sakāt, ka vērtējumu nav. Pašvērtējums arī ir vērtējums – vai es esmu laba, vai slikta, ko par mani runā citi, vai es pareizi rīkojos, vai es gudri pateicu, kā izskatos... Atcerieties, ka vērtējumi pilnīgi neeksistē. Jums kaut kas nepatīk – labojiet. Jūs kaut ko izdarījāt “ne tā” – izdariet “tā”. Jūs esat nekas un viss vienlaikus. Būtu labi, ja citu cilvēku vērtējums par jums “iegāztos” nekurienē, tāpēc ka jūsu šeit nav... Viņi vērtē ķermeni, bet jūs esat dvēsele. Mazāk rūpējieties par ārējo, tāpēc ka reizēm par ārējo daži tik vien kā rūpējas. Biežāk ejiet uz sakariem ar AEs. Pievērsiet uzmanību, ka viņā pašvērtējuma nav vispār.

Jā, apzinos, ka Augtākajā Es ir dzīves pilnība, piepildījums ar enerģijām, un iekšienē ir visa pasaule, tik dažāda, priecīga. Es iekrāsoju pasauli, nevis tā mani.

***

Runājam par saviem ‘bijušajiem”. No vienas puses, viņiem ir piedots, no otras puses, tās vienalga ir “rētas no brūcēm”.

Kā novākt jūsu atstumtības rētas? Tikai saprotot, ka katrs jūsu mīļotais deva jums to, kas jums bija nepieciešams. Viņš atvēra jūsu mīlestību, pamodināja jūsu jūtas, parādīja jums, kā jūs varat mīlēt un uzticēties, kā jūs atklājāties šim cilvēkam. Tā ir iespēja jūsu dvēselei pētīt sevi attiecībās. Turklāt jūs pētāt un atklājat dažādas jūtas sevī – aizvainojumu, uzticību, godīgumu vai melīgumu utt. Jaunas dvēseles šķautnes atklājās ar šo “atslēdziņu” – jūsu partneru – palīdzību, un jums jābūt viņiem pateicīgiem, tāpēc ka viņi ir jūsu dvēseles būvniecības tiešie dalībnieki.

Nomainiet savas rētas jeb dvēseles brūces uz pateicību par to, ka šie cilvēki bija jūsu dzīvē. Pateicība izdziedinās jebkuras rētas. Piedodiet sev šajās attiecībās. Mēs ejam mēģinājumu un kļūdu ceļu. Ja jums nebūs kļūdu, mēs nespēsim izvēlēties pareizo lēmumu.

***

Nākamās dvēseles brūces, kuras mēs šodien atvērsim – tā ir jūsu attieksme pret vecākiem. Līdz kaut kādam vecumam viņi jums ir dievi. Un, lai ko neteiktu, lai ko viņi neizdarītu, jūs to uztverat kā vienīgo patiesību: kā pareizi uzvesties, kā vispār uzvedas pieauguši cilvēki. Bērniem nav citu piemēru, vai arī to ir maz, un vecāku vārdi – vienmēr bērniem ir likums. Bet apmēram 12-14 gadu vecumā bērni sāk saprast, ka vecāki nav ideāli cilvēki, ka viņiem ir trūkumi un viņi var melot, turēt aizdomās, nelaist, atturēt, lamāt, piespiest. Iestājas dziļa dvēseles vilšanās, ka vecāku pasaule ir izrādījusies pavisam ne tāda, ar kādu rēķinājās dvēsele. Dvēsele ir pieradusi dzīvot pie Diženās Dievietes vai pie Skolotājiem, pie Audzinātājiem un viņiem pilnīgi uzticēties, un orientēties pēc viņiem savā attīstībā, pakļaujoties un pieņemot bez nosacījumiem.

Bet fiziskajā plānā viņa saduras ar to, ka pasaule nav tik laba. (Ko mūsos varēja audzināt mūsu vecāki, cietuši no kara? Daudzi no viņiem vecākus un audzināšanu bija zaudējuši, atradās izdzīvošanas līmenī, un viņiem bija svarīgi vienkārši saglabāt mūsu dzīvību. No šejienes izriet daudz ierobežojumu – tur ir bīstami, šeit nedrīkst... Viņi paši nodzīvoja dzīvi uz “izdzīvošanu” un mums iedeva tādas pašas programmas.)

Sākot no 12-14 gadu vecuma, iestājas vecāku atgrūšanas process, sākumā domās, pēc tam fiziski. Ja patstāvība nebija izdevusies, tad sākās dziļi konflikti.

Gudri vecāki bērnus atlaiž uz līmeni, kur iestājas atbildība par savām izvēlēm, bet daži mēģina bērnus vest pēc sava scenārija, pakļaut sev.

Rāda ainu: māmiņa grib bērnu redzēt tādu un tādu, bet bērns protesta jūtu dēļ tādu sevī redzēt negrib. Bērns noraida visu, ko grib vecāki, un grib iet savu ceļu, pat graujošu, bet tikai ne šo. Vecāki vairs nav piemērs, jo taču “es labāk zinu”.

Un tā ir bērna dvēseles trauma, ar kuru vajag strādāt. Tāpēc ka pasaule ir sagruvusi zem kājām: “man pašam ir jābūt atbildīgam par sevi. Pirmo reizi man tiek uzlikta atbildība, bet es nezinu, kā to izdarīt. Man parādās bailes – ja nu pēkšņi es netikšu galā?”

Un te var parādīties negatīvs atbalsts – bezatbildīgas uzvedības zēni un meitenes. Orientēšanās uz vecākiem ir beigusies, un ir sākusies orientēšanās uz ārējo pasauli, bet pasaule ir tāda, kādu tu sev vari pievilkt.

Un tā ir jūsu trauma un jūsu bērnu trauma. Tas vienmēr ir ļoti sāpīgi, it kā zars būtu norauts no koka – gan kokam sāp, gan zaram sāp. Šī trauma piemirstas, tāpēc ka nākas dzīvot tālāk un kaut ko steidzīgi mainīt. Bet iekšienē šī trauma ir. Un daudziem tā pat nav sadzijusi, tur nav rēta, bet vaļēja brūce – brūce, kas rodas, kļūstot pieaugušam un atraidot vecākus.

Tās ir ilgas pēc vecāku siltuma, sajūta, ka pasaule ir auksta un nelaipna. Dvēselei ir ļoti nemājīgi, un viņa mēģina kādam pielipt, kas aizstās vecāku siltumu. Taču viņa pagaidām ir neizvēlīga, trūkst vajadzīgās pieredzes.

Patstāvīga dzīve ir atkarīga no tā, kā vecāki savu lolojumu ir sagatavojuši tādai dzīvei. Ja bērns tika pārmaigots un pārglāstīts, un pēkšņi ir nonācis tādā vidē, kur visi ir “sveši”, tad šī brūce var būt ļoti smaga. Un tā var saglabāties ļoti ilgi. Un, ja jūs šo brūci ieraudzīsiet, tad var to tagad saārstēt. Aizšujam, aizzīmogojam, aizlīmējam – kā vēlaties. Tagad ir pavisam cits laiks, un brūce nav aktuāla.

(Gribu sniegt piemēru no savas dzīves. Nekad nevarēju saprast, kāpēc mūzikas skola, kurā es sākumā mācījos, enerģiju ziņā bija kā dzimtās mājas – siltas, mājīgas, patīkamas, bet konservatorija – vienu kvartālu no skolas – auksta un nelaipna. Tagad esmu sapratusi, kas tas bija tādēļ, ka skolā galvenokārt mācījās bērni no Sverdlovskas, savējie, bet konservatorijā sabrauca no visurienes un dzīvoja kopmītnē. Tikai tagad esmu sapratusi, ka iestādes atmosfēra ir atkarīga no tiem, kas mācās, un šo atsvešinātības enerģiju viņi radīja ar savām sajūtām.)

Tātad mēs šodien izjutām vairākas dvēseles brūces. Pirmā – atdalīšanās no dievišķības un piedzimšana fiziskajā ķermenī; otrā – atgrūšana no vecāku puses, kad viņi bērnu var noraidīt tā vietā, lai noskūpstītu, samīļotu; jaunāko bērnu dzimšana un milzīgas ilgas pēc mīlestības, kuru bērns pēkšņi ir pārstājis saņemt. Nākamais periods – kad mēs atgrūžam vecākus, un pēc tam – kad mēs atdalāmies no vecākiem. Kā arī, kad mūs atgrūž mīļotie.

Visas šīs traumas dziļi sēž mūsos un prasa atvēršanu un ārstēšanu. Ārstēšana ir saistīta ar traumas dziļuma apzināšanos un izpratni. (Varbūt kāds nav ticis pakļauts pēdējām traumām.) Mēs spējam ar vienkāršu apzināšanos, ka dzīve tādā veidā ir iekārtota, izārstēt sevi, piešķirot sev drosmi, mīlestību un sevis pieņemšanu visos sarežģītajos dzīves periodos.

 

Pievienots 28.05.2018

http://sanatkumara.ru/stati-2018/travmi-razdeleniya-i-otverzheniya

Tulkoja Jānis Oppe