Чувства

Jūtas

18 05 04 01   18 05 04 02

Tēvs, es sveicu Tevi! Šodien man gribētos parunāt par jūtām. Kaut arī šī tēma ir daudz reižu aprakstīta psiholoģijā, tā nedod man miera. Jūtas ir mūsu bagātība, par to labi ir teicis Ramta, ka jūtas palīdz mums justies dzīviem, tāpēc ka – ja nejūti, tad esi jau miris. Bet vai tas nekļūs par mūsu Ahileja papēdi? Tāpēc ka mūsu jūtas samērā ar attīrīšanos un apziņas augšupcelšanos kļūst arvien smalkākas, bet sirdis arvien jutīgākas. Mūs sāk ievainot tas, ar ko mums agrāk nebija darīšana.

Mēs jūtam nelielas nokrāsas, atšķiram pustoņus un ceturtdaļtoņus, un mums sāk kļūt neinteresants tas, ar ko mēs agrāk nodarbojāmies, tāpēc kā šajās nodarbēs ir pazudusi interese un skaistuma izjūta. Piemēram, man agrāk gribējās ķerties pie dekupāžas, bet, paskatoties nodarbības, man kļuva garlaicīgi tērēt laiku visādiem sīkumiem savām rokām, tāpēc ka laika nekam nepietiek, un, pats galvenais, tas vairs neiedvesmo.

Es ar izbrīnu sāku ar meitas (psihologa) palīdzību mēģināt tikt skaidrībā ar savām jūtām un sapratu, ka man ir grūti tās noteikt, tāpēc ka aiz katrām jūtām stāv vēl 5 vai 6. Vēl vēlēšanās. Vēl nodomi. Vēl pieķeršanās un atkarības. Vēl kritika. Vēl sāpēs. Vēl sapņi…

Aiz tā visa stāv zemapziņa.

Aiz zemapziņas stāv dvēsele.

Aiz dvēseles arhetipi.

Aiz arhetipiem Radītājs.

Aiz Radītāja esi klātesošs Tu un jūti visus šos apziņas plānus un slāņus…

Kā Tu mani jūti?

Debesu Tēvs: Tu esi malacis. Slavēju. Mēģinām tikt skaidrībā, ka aiz kā stāv un kā es to jūtu.

Iedomājamies, ka tev nav ķermeņa, ir palicis tikai gars. Gars ir kustīgs un visur iekļūstošs. Pirmo, ko viņš var izveidot sev palīgā – vismaz kaut kā pabīdīt vidi = sevi pašu, lai saprastu, ka viņš eksistē. Jo, ja nekas nekustas, tad taču pati dzīve ir pamirusi (vai nav dzimusi). Tātad kustība ir pirmā nodoma (vēlmes un gribas) sajust sevi – pirmā sajūta.

No tā dzimst pirmā sajūta par vismazāko kustību, pārbīdi, izmaiņu sevī. Tā ir ļoti smalka sajūta, un tā pagaidām jums nav pieejama, tāpēc ka dzimst pašos smalkākajos un sākotnējos plānos. Saprast, ka vide un centrs arī ir dažādi, var caur pirmvielas vilni-kustību no sevis-centra uz sevis-ārpusi. Ļoti smalkas viļņveida sajūtas.

Sajūtas rada jutīgumu pret tām, interesi un vēlēšanos turpināt šī jutīguma pētījumus, nodomu to attīstīt kā to, kas ir atvērtība vai aizvērtība, neesamība vai klātbūtne, kustības ievirze un dažād-ievirze, izstarošana visur.

Caur sajūtu atnāca jutīgums kā Pirmradītāja varena valoda. Viņam vēl nav nekādu īpašu instrumentu, maņu orgānu, nav objektu, nav formu. Ir tikai jutīgums un vide – Viņš Pats.

No šejienes tu vari saprast, ka skāri paša pirmā visuma paša pirmā Radītāja pašas pirmās darbības stīgas. Ar to sākās dzīve, un ar to viņa tiek pabeigta. Kad pats smalkākais jutīgums paliek aiz muguras, priekšā ir trūdēšana un nāve.

Cilvēks nav tik smalks un jutīgs, tāpēc ka fiziskajā vidē ir no viņa atsevišķi objekti, ir atsevišķa vide, kuru pēta Radītājs šajā uz āru izvērstajā telpā (izvērstā uz āru atšķirībā no Radītāja, kuram viss ir iekšienē). Bet cilvēka iekšienē ir ļoti stipras jūtas un emocijas, un kaut kur dvēseles dziļumos ir palikušas ļoti smalkas jūtas.

Cilvēka apziņa vairāk ir vērsta nevis uz sevi, bet uz citiem objektiem. Viņš savu centru izzina kā pēdējo, un tam viņam ir jābūt tajā ļoti ieinteresētam, vēršot savas dzīves pētījumus uz sevi. Tam viņam ir jāpastiprina jutīgums un jāpaceļ dziļāks dvēseles slānis, astrālais, mentālais un pat reizēm budhiālais, kurš nes jutīguma visas nokrāsas un atšķirības visās inkarnācijās… Visu zemes plāna pieredzi…

To mēs saucam par iekšējo darbu.

Kas aiz tā stāv, kādēļ mums mēģināt ar to tikt skaidrībā? Parasti mēs cenšamies saprast, kāpēc mēs tieši tā rīkojamies vai domājam, kādas jūtas aiz tā stāv… Taču uz šo nodarbi mūs diemžēl aicina tikai dvēseles sāpēs, ar kurām mēs gribam tikt galā.

Labā nozīmē to veicina tika mūzika un mīlestība. Un mīlestība dažreiz sniedz mums vairāk moku nekā laimes. Un par to tikai mūzika spēj pateikt vairāk nekā vārdi…

Tāpat kā blīvumi, arī jūtas ir daudzdimensionālas, un katrā blīvumā tās nostiprinās un sablīvējas. Aug blīvums, raupjākas kļūst jūtas. Turklāt tās vairojas un attīstās, dalās zaros, nokrāsās, atzarojumos, kļūst daudzdimensionālas un universālas. Attīstās dzīve, palielinās enerģija, aug pieredze, sablīvējas arī jūtas, kļūst negatīvas, kad būtība izaug līdz blīvumus atdalošajai robežai un ieskatās aiz šīs robežas.

Bet tāpat kā visos blīvumos sajūtas un jūtas joprojām ir pats svarīgākais paņēmiens un veids pirmām kārtām, kā pētīt sevi. Var nogalināt vai aplaimot, var atzīmēt nokrāsas un emocijas, jūtas vai vēlmes, ieraudzīt sevi ietērptu vienās vai otrās jūtās (tas ir, izsaukt tās pēc vēlēšanās, nomodelēt). Var bēdāties un ciest, bet, pārmainot domas, pēc brīža priecāties un kļūt laimīgam. Tas ir pats smalkākais un kustīgākais jūsu dzīves instruments, aiz kura stāv miljardi gadu attīstības un Radītāju pētījumu.

Kas stāv aiz empātijas? Aiz iekļūšanas cita cilvēka jūtās un informācijas slānī? Esmu sākusi lasīt gadījumu caur sajūtām, un tas ir sācis attīstīties. Kas tas ir?

Tas ir tavs Augstākais “Es”, kurš jūt, un jūs kopā strādājat ar cilvēku. Vēl tava saikne ir vāja, un tu tikai sāc just, bet jau uzdod tik daudz jautājumu. Tas attīstīsies, ja tu vēlēsies, taču ne vienmēr ir patīkami, ja tu lasīsi citu cilvēku jūtas un nevarēsi sevi aizsegt pēc vēlēšanās.

Aizejot savās jūtās, sāc saprast to bezdibeni un smalkumu. Aiz katrām jūtām stāv vēl un vēl, un ir grūti tās saprast un nodefinēt. Sirds centra iekšienē viss ir sasprindzis un klusītēm sāp, kad es sāku par to domāt.

Tur viss ir dzīvs. Jums “dziļi aizskart” (“задеть за живое”) nozīmē “sāpēt”. Tieši tāpēc jums patīk tādas vieglas skumjas.

Man gribas nosaukt šīs jūtas, bet nesanāk… zināma kosmiska nostalģija, kaut kas iracionāls, smalki dvēselisks, nesāpīgs, bet sāpīgs, un pat mūzika ir rupja… Kas tās ir par jūtām?

Tā ir sajūta par pazaudētajām Mājām, par to saldumu un visur iekļūstošo mīlestību, kurā tika uzturēta un peldējās dvēsele un kuru atceras sevis iekšienē. Viņa vienmēr ar prieku vēl un vēlreiz apmeklēs dzimtos Penātus, lai atkal būtu maza, mīļota, bezbēdīga, aizsargāta, apmīļota un savējā. Tā ir nostalģija pēc zaudētās Paradīzes.

Tā ir caururbjoša un asa. Rūgta un salda. Tā sēž dziļi krūtīs.

Tā ir dvēsele, viņa dzied savu dziesmu-atmiņas, tā ir viņas mūzika, sadziedāta ar jūtām, smalkām, kā pati dvēsele. Viņa dzied par prieku un skaistumu, savā veidā pārdzīvojot savu Dzīvi, kura pašlaik ir visā pilnībā un blīvumā, smalkumā un raupjumā, pieejamībā un nepieejamībā. Dvēseles smalkā daļa sapņo nākotnē atgriezties, kad viņa atkal nostāsies Rādītāja Plānā un izšķīdīs, iegremdēsies, saplūdīs ar saldenajām un bezgalīgi viedajām Gaismas un Mīlestības Okeāna vibrācijām.

Viņa pašlaik ir gluži kā atkailināta. Es to sajutu pēc tam, kad vakar Klubā parādīju savu lappusīti ar Šūmaņa “Sapņojumu” (kluba ieraksts no 18.04.28. vietnē[1]). Šajā visu iemīļotajā skaņdarbā droši vien tad arī ir izteiktas tās skumju un prieka jūtas kopā, kuras izjūt dvēsele un jūt mūziķi, kad izpilda šo skaņdarbu… Iespējams, Šūmaņa dvēsele bija tik smalka un atklāta, ka kļuva ievainota un aizgāja, atstājot Šūmani trako namā?

Sazinies ar viņu, pacenties paņemt no viņa informāciju, Es tev tūlīt palīdzēšu.

***

Robert Šūmani, atsaucies, lūdzu, parunā ar mani!

Jūtu pavisam ne ievainotu, bet apmierinātu un patīkamu dvēseli. Kā nu ne, tik daudz cilvēku mīl Šūmaņa mūziku, izpilda un klausās! Tas ir viens no pašiem iemīļotākajiem komponistiem mūsdienās.

Roberts Šūmanis: Es atstāju daļu savas dvēseles uz Zemes. Kamēr tiek izpildīta mana daiļrade, esmu piesaistīts planētai, bet man nepavisam nav pienākuma iemiesoties. Es dzīvoju un piebarojos no jūsu jūtām, tajā skaitā es pašlaik jūtu tavas jūtas, kuras atklājušās, pateicoties vakardienas koncertam. Tu mani parādīji neparasti, bet man patika.

Ko tu vari teikt sakarā ar savu depresiju uz Zemes?

Roberts Šūmanis: Viss ir pagājis un negribas atcerēties. Īsumā teikšu, ka mans smalkais jutīgums bija pārāk agrs sabiedrībai, cilvēkiem, kas bija man apkārt, un arī tagad tikai daži spēj saprast kā manu mūziku, tā arī dvēseli. Mēs atnākam, lai veicinātu jūtu smalkuma un maiguma attīstību, iedarbojoties uz sabiedrību ar jūtu palīdzību, kuras izteiktas skaņās, tādejādi katalizējot apziņas attīstību kopumā. Mūzika un poēzija, literatūra un māksla kalpo, lai apmācītu dvēseli fiziskajā plānā, kad informācija ir slēgta, un tikai jūtas spēj iekļūt sirdīs, un arī tikai, ja sirdis ir atvērtas. Mūzika dvēseli padara cildenāku fiziskajā plānā (vai padara raupjāku, ja tā ir asa un cietsirdīga mūzika). Mūziku var saukt par dvēseles valodu. Kādā valodā jūs ar dvēseli runājat, tādu mūziku arī mīlat. Ja jūs gribat attīstīties uz dvēseles pusi, klausieties romantisku mūziku.

Pateicos tev, Robert! Ar ko tu pašlaik nodarbojies?

Es mācos tālāk un apmācu savā plānā komponistus, kuri tiecas izpaust sevi caur skaņām – Radītāja sākotnējām enerģijām – gaismas valodu, saprotamu visiem mūsu plānā. Mēs organizējam visuma mēroga lasījumus, to var salīdzināt ar jūsu festivāliem. Mums apkārt ir paši cienījamākie mākslas meistari, kuri apmāca mūs kļūt vēl radošākiem, atvērtākiem un pieejamākiem dažādu kosmosa civilizāciju visu siržu sajūtām.

Pateicos tev, Robert! Es redzu, kā ir samazinājusies mūsu planēta un cik nenozīmīga tavā dzīvē tagad ir tā zemes dzīve. Redzu, ka tu esi iemiesojies arī uz citām planētām, un visur tava dzīve ir bagātinājusi tavas apkārtnes apziņu. Redzu, cik attīstīta un nozīmīga ir tava dvēsele, cik viņa ir varena un stipra. Pateicos tev!

***

Kā es saprotu, līdz ar sirds atvēršanos mums kļūst pieejamas smalkākas jūtas. Un tajā pašā laikā dvēsele kļūst arvien ievainojamāka un atvērtāka rupjā un cietsirdīgā, nepatīkamā un pretīgā uzbrukumiem, un to izmanto negatīvas būtnes, atrodot dziļumā neatstrādātus defektus – lepnības, pieķeršanos, atkarību no kāda vai kaut kā, ievainojamības atliekas un spiež uz šo sarkano pogu, atsūknējot enerģiju.

Ko iesākt tādā gadījumā? Kā aizsargāties no tādiem uzbrukumiem, kā nepieļaut izsīkšanu?

Pirmām kārtām, saprast savas dvēseles smalkumu un atvērtību.

Otrkārt, pieņemt savu ievainojamību un uzticēšanos, atvērtību un jutīgumu.

Treškārt, saprast, ka tas ir pavadījums tavam ceļojumam pie savas dvēseles, jutīguma un atvērtības padziļinājumi, tā ir atvērta saikne ar arvien smalkākām un maigākām jūtām, un tur nav nekā ievainojoša vai slikta. Tev ir kļuvušas pieejamas jūtas, kuras agrāk nebija pieejamas vai bija vienkārši neapzināmas, nebija atklātas saprātam un pētīšanai. Izpēti tās, sāc domāt un just jaunā veidā, iedziļinoties sevī un uzdodot sev jautājumus sakarā ar sajūtām, emocijām, jūtām, risinājumiem un problēmām. Nosauc šīs jūtas, mīli tās un kļūsti viedāka.

Ne obligāti šīs jūtas ir jāpavada dvēseles sāpēm vai enerģijas atpumpēšanai. Izdzīvojot savas jūtas līdz galam, velti uzmanību savai sirdij, neaizgriezies un neatdali sevi no savām jūtām un sirds, pat ja tu pēti pārestības vai vilšanās, bailes vai zaudējumu, vientulību vai sāpes. Tas viss atkal un atkal ienāks tavā dzīvē. Nedomā, ka, ja tu esi pacēlusies pa dvēseles vibrācijām, tev kļūs nepieejamas jūtas, kuras jūs saistāt ar attiecību sabrukumu, ar pārestībām vai bailēm. Tās vienkārši kļūst smalkākas, bet pavisam neizzūd.

Pat mūzika, kā es pamanu, kļūst par avotu enerģijas noņemšanai no sirds, kad ieslēdzu radio. Tā izsūc? Izslēdzu radio, un kļūst tik labi klusumā… (Vladimirs visu laiku slēdz iekšā radio.)

Tu esi mūziķe, un mūzikas valoda tev ir attīstīta. Kad tev saka ar skaņām, tu nevari neklausīties un neatdot uzmanību/enerģiju dzirdamajam. Biežāk esi klusumā, lai izdzirdētu savas dvēseles mūziku un veltītu tai uzmanību-enerģiju. Mūzika no radio (muzikāli sīkumi) paredzēta, lai nedomātu un nepievērstu sev uzmanību. Lai prāts būtu ar kaut ko aizņemts un atslēgts no galvenā, no sevis. Tāpat darbojas TV.

Jums pašlaik ir svarīgāk saprast un izjust sevi līdz galam, līdz pašām smalkākajām iespējām. Jūs iemācīsiet savu Apziņas tīklu vairāk ieklausīties-ieskatīties sevī, lai apzinātos un saprastu sevi zemes plānā un sevi-dvēseli. Tā jūs smalki ietekmējat planētas kopējo apziņu. Jūs vēršaties pēc izpratnes pie saviem AEs, lai apgūtu dvēseles nākamos plānus, kuri jums pašlaik atklājas. Darbojieties! Jūtiet! Pētiet un dalieties atklājumos ar citiem.

Esiet savas lielās, smalkās, jutīgās dvēseles cienīgi!

Pateicos Tev, Lielais Tēvs!

***

Brene Brown par mūsu jūtām

https://vk.com/video5660168_456239018 Par empātiju un līdzjūtību

https://vk.com/video13339716_163246939

https://vk.com/video335412944_171812134

Par ievainojamību

 

Pievienots 04.05.2018

http://sanatkumara.ru/stati-2018/chuvstva

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/audiomeditacijas-un-audioversijas/19-audiomeditacijas-un-audioversijas/1563-vakara-seansu-ieraksti-23-26-aprilis (Tulk. piezīme)