Гуманоиды

Humanoīdi

(No sarunu cikla ar Debesu Tēvu)

18 04 29 01

Tēvs:

Humanoīdi eksistē miljoniem gadu. Tā ir laika un telpas pasauļu apgūšanas vidējā līnija. Ir arī vēlākas pilnīgi cita uzdevuma un veida radības, par kurām mēs pagaidām nerunāsim. Jūs patiešām esat Viena Radītāja pārstāvji un radīti, lai apgūtu telpas un laika blīvumus.

Kas ir Viens Radītājs – tas esi Tu, Debesu Tēvs?

No manis nāk vairāki radīšanas zari. Viens Radītājs ir mans Dēls, kurš rada apzinošos radību zarus. Ir vēl Radītāji – kuri apzinās subatomisko uzbūvi un manipulē ar vielu. Ir Radītājs, kurš strādā lauku struktūrās un ver ciet un vaļā Gaismas pasaules. Ir tie, kas ir radījuši Ercenģeļu plānu un citus augstākos būtņu plānus, kuri veido visumu skeletu un izplata savu radījumu redzējumu (rada apziņas). Uz viņu apziņas pamata tiek izstrādāti visu citu radību apziņas un saprāta pamati. Ir arī tie, kas nodarbojas ar visumu enerģētiskajiem pamatiem – siltumu un gaismu, rupji runājot.

“Viens Radītājs” – visticamāk tu no Ra mācības esi paņēmusi šo frāzi, tas esmu Es, un aiz manis ir vēl tas Radītājs, kurš radīja humanoīdu rasi kopumā.

 

Mēs esam vēlīnāki radījumi nekā, teiksim, drakoni vai reptiloīdi, pēc idejas mums par viņiem kaut kādā ziņā ir jābūt pārākiem, jābūt pilnīgākiem radījumiem. Taču tā nenotiek, tāpēc ka daudzi avoti apgalvo, ka mūsu planēta un visa Galaktiskā Federācija ir apspiesta no reptiloīdu puses, kuri bijuši šeit saimnieki miljoniem gadu. Tas tā ir? Un kāda ir mūsu nākotnes uzdevuma būtība? Ar kādu mērķi ir radīta mūsu rase, jeb viņa radās spontāni – katrs planētu apmeklējošais ienesa mūsos savus labojumus?

Ar ko kvieši ir kulturālāki par dadžiem vai vērmelēm? Visas telpas sākumā tiek apsētas ar tām sugām, kurām nevajag īpašus apstākļus. Viņu galvenais uzdevums – izdzīvošana un sākotnējo apstākļu radīšana, lai tos apgūtu citas sugas, kulturālākas un vēlīnākas. Un tas nenozīmē, ka kvieši ir mazāk pilnīga suga nekā vērmeles.

Jūsu sugas uzdevums – vienkārši eksistēt un izdzīvot uz planētas, nododot savus atklājumus visumam un ieņemot savu nišu kā humanoīdu suga. Kā redzi, katra humanoīdu suga ir nepilnīga, un viņa ir neatkārtojama un vērtīga ar savu unikalitāti. Ir gan mazāk pilnīgas sugas, gan apzinošākas un attīstītākas. Nevar teikt, ka jūs esat tik nepilnīgi, ka nākas jūs iznīcināt. Nē, katra rase vienkārši izdzīvo tajā vidē, kurā ir dzimusi, un pēc tam var izplatīt sevi pa visumu un pat ielaist savus taustekļus citos visumos. Būtība ir tajā, lai viņa iemācītos humānismu un neiznīcinātu citas rases. Pagaidām jūsos tā nav, un tāpēc jūs pagaidām tur aiz atslēgas, kā būtnes, spējīgas visu saplosīt savā ceļā.

Humānāku un attīstītāku apziņu atlase norit katru ciklu, tas ir tas, ko Ra sauc par “ražas novākšanu”. Likumīgs salīdzinājums, jo šīs mācības sekotāji ir attīstītas apziņas un ienāk savās Ģimenēs kā pilnvērtīgas būtnes, kuras iznākušas no planetārā inkubatora.

Mēs apzināmies, ka katra būtņu rase mēģina ienest savu ieguldījumu sevis un savu iespēju apzināšanās kopējā lietā. Mūsu uzdevums – ļaut viņām to izdarīt, palīdzēt attīstīties un kļūt neatkarīgām. Dabiski, ka kulturālākas augu šķirnes nav ar lielāku izdzīvošanas spēju un tām ir vajadzīga pastāvīga aprūpe, kamēr savvaļas augi izplatās patstāvīgi.

Jūsu uzdevums – jūsu kultūra, māksla un zinātne, un saprāta virzīšana uz augstākām attīstītības pakāpēm. Visas rases nodarbojas ar to, taču kareivīgākām rasēm nav vajadzīgi siltumnīcas apstākļi, un viņas ir aizņemtas sevis izplatīšanā citos reģionos, kā sākotnējais pamats un pilnība savā sugā. Tās ir tehnogēnas rases, kuras apgūst pasaules un planētas, sēj dzīvi ļoti bargos apstākļos un rūpējas par visumu savā veidā, kā dabas avangards. Viņas apsēj ar dažādām sugām planētas, seko kosmosa apstākļiem, labojot pieļautos defektus, un mēģina norobežot no kosmiskām kataklizmām tās planētas, kuras jau ir apsējušas. Viņas tur pasauli kā atlanti debesis.

Bet viņas apspiež citas rases?

Ne vairāk, kā vērmeles jūsu laukus. Un jums ir jākļūst par izdzīvojošākām sugām, un jums tajā palīdzēs citas sugas, radot universālāku un apzinošāku sugu.

Kāda nozīme visumam ir savas sugas saglabāt neaizskaramībā, asins līniju tīrībā?

Visumam nav nozīmes, vai suga ir primāra, vai sekundāra, tāpat kā jums nav nozīmes, vai roze ir savvaļas, vai uzpotēta. Uzpotētā ir skaistāka, bet savvaļas mazāk kaprīza. Gan vienai, gan otrai ir sava vērtība. Tāpat arī savvaļas sugām, kuras iemācījušās izdzīvot miljoniem gadu, ir savs unikāls dabas statuss. Bet tas nenozīmē, ka “šķirnes” ir mazāk vērtīgas nekā savvaļas sugas. Viņas dara pareizi, ka saglabā savas DNS dabiskā veidā, kā unikāli radījumi, kuriem ir miljoniem gadu dzīves pieredze.

Tātad konkurence tā arī būs starp humanoīdu sugām, vai arī šī problēma jau kaut kā tiek risināta?

Federācijā šī problēma tiek risināta, un jūs redzējāt, kā tā pulcējas uz savām sēdēm. Taču priekšā vēl ir daudz darba tieši, lai pastiprinātu eksistences saprātīgumu un izstrādātu vispārējus likumus un tabu.

Federācijā neietilpst drakonveidīgie un visagresīvākās reptiļu rases. Starp viņiem notiek karš?

Jā, notiek konkurences cīņa. Tā noritēs noteiktos plānos, kamēr nav apgaismojies saprāts un šī cīņa nav beigusies, dominējot noteiktām sugām. Nodibināsies kārtība un stabilitāte, kurām laiku pa laikam vienalga ir jātiek traucētām, lai uzturētu aktivitāti un neļautu sugām noslāņoties un iet bojā.

Bet kas attiecas uz verdzību, arī tā ir likumīga parādība mūsu visumā?

(Smejas): Protams, nē. Un jūsu uzdevums – kļūt stipriem un pretoties verdzības ieviešanai. Jums ir liels atbalsts, un jūs arī paši esat radīti diezgan stipri un agresīvi. Neesiet mīkstčauļi un neļaujiet sevi apspiest. Patstāvīgi veiciet mēģinājumus aizvākt verdzību no savas planētas, jo jūs taču esat saimnieki vai vismaz gribat par tādiem kļūt.

Vai tiešām Pašlaik Iekšējā Zeme ir planētas pārstāve Federācijā? Cik draudzīgi viņi pret virszemes rasēm?

Tev ir nepareizs priekšstats par viņiem. Viņi nav pret miermīlīgu eksistenci tajās sugās, kurās miljoniem gadu saglabā sevi. Jūs paši kļuvāt pretinieki, mēģinot iekļūt viņu novados un iekarot tos. Viņi vienkārši neļauj to izdarīt, noturot jūsu agresīvos uzbrukumus. Kā attīstītāka rase, viņi kultivē jūsu sugu, mēģinot dot jums pareizu priekšstatu par kultūru un humānismu. Jūs visu izkropļojat un mēģināt dominēt, uzskatot sevi par vienīgajiem likumīgajiem šī dzīvokļa iemītniekiem. Viņi jums it nemaz netraucē, un jums daudzus gadsimtus nebija nojausmas par viņiem, kamēr nesākāt apgūt kosmosu.

Kādas humanoīdu sugas vispār eksistē pasaulē?

Viņiem ir simtiem sugu, un jums nemaz nav obligāti ar visām tām iepazīties. Dažas apdzīvo gāzes areālus, barojoties ar zvaigžņu un putekļu miglāju enerģiju. Dažas no tām jau veido vienotu visuma telpu un domu, citas tikai sāk savu eksistenci kā sugas. Daudzas sugas ir gājušas bojā dēļ nespējas izvirzīt sevi dzīvē, dažas pabeidz dzīvot savu laiku, slēpjoties pa visuma stūriem. Jūs arī radīsiet savas Ģimenes zarus, kad apgūsiet ģenētiku kā zinātni, kā ražot sev līdzīgus.

Kā savienot dvēseli un ķermeni? Ķermeni var apgūt kā bioloģisku mehānismu, bet kā izdarīt, lai viņā ienāktu dvēsele?

Ar to nodarbojas citi radītāji, kuri dvēselēm piešķir dažādu blīvumu būtņu statusu. Jūs vienkārši sāksiet ar viņiem sadarboties, kad jūsu eksperimenti nonāks vajadzīgajā radīšanas līmenī. Katrā vielas blīvuma līmenī norit tamlīdzīgi eksperimenti. Visi visumi ir neviennozīmīgi, un katrā reģionā ir izgāšanās un ieguvumi. Viens visums attīstās, bet cits nostiprinās uz tādu humanoīdu rasu rēķina. Jo augstāks blīvums, jo mazāk agresivitātes un vairāk vieduma. Un viedums apzinās VISA, KAS IR vispārīgumu un nedalāmību un tāpēc rūpējas par mazāk augstiem blīvumiem, lai noregulētu kontaktu un sniegtu visuma bērniem zināšanas un apskaidrību.

Lūk, arī mūsu sarunas ir no tās pašas sērijas. Katra tāda saruna dod vieduma un dzīves izpratnes lāsi.

Pateicos, Tēvs! Ir ļoti daudz jautājumu…

P.S. Draugi! Sūtiet savus jautājumus, kuras gribat uzdot Tēvam, kurš radīja mūsu monādes.

 

*****************************************************

Kinokefāli

(nepazīstami humanoīdi)

18 04 29 02

Kinokefāli, kinocefāli (grieķiski κῠνοκέφᾰλοι), suņgalvji, suņa galvas – zoomorfiski personāži no dažādu tautu kultūras, kuriem ir cilvēku ķermenis un suņa, vilka, šakāļa vai hiēnas galva.

Par suņgalvju tautu ir rakstījuši antīkie autori: Hēsiods, Hērodots, Ktēsijs. Megasfēns, Plīnijs Vecākais u.c. Saskaņā ar viņiem, kinokefāli dzīvojuši Indijā, Lībijā, Etiopijā, Skitijā – uz toreizējās ekumēnas robežām. Hēsiods min “suņgalvjus augstprātīgos” Gajas-Zemes pēcteču vidū, blakus masagetiem (massagetae) un pigmejiem.

“Un ieraudzīju es slaveno cilvēku-pussuņu cilti, viņiem uz spēcīgiem pleciem izaugusi suņa galva ar visspēcīgākajiem žokļiem; viņiem, tāpat kā suņiem, ir rejas, un viņi nemaz nezina citu mirstīgo ar vārdiem bagāto valodu.” (Simmijs (Simmias of Thebes), “Apolons”)

Saskaņā ar liecībām – kaut arī viņiem bija suņa galva, viss pārējais ķermenis bija pilnīgi kā cilvēkam. Viņi izmantoja instrumentus un ieročus, kā arī valkāja apģērbu – kas viduslaiku teologiem deva iespēju apgalvot, ka dvēsele viņiem ir, jo kauns taču – tas ir Dieva kunga dāvātās dvēseles rezultāts.

18 04 29 03

Viņi ir pieminēti indiešu, persiešu, ēģiptiešu un pat ķīniešu un zulu autoru darbos. No bizantiešu avotiem suņgalvji pārgāja uz senkrievu teiksmām. Viduslaikos par viņiem ir rakstījuši Svētais Augustīns, Plano Karpini (Plano Carpini), Pordenone (Il Pordenone) un Marko Polo. Apgabali, atzīmēti, kā “suņgalvju apdzīvoti”, bija redzami viduslaiku kartēs.

Līdz ar pasaules robežu paplašināšanos Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetā kinokefāli “pārklejoja” uz Moluku salām, uz Indonēziju un uz Ameriku – Kristoferam Kolumbam konkrēti tika stāstīts par kanibālu cilti ar suņu galvām (tie izrādījās karaībi (Island Caribs)). Pēdējās aculiecinieku liecības attiecas uz XVIII gs..

“Kinokefāli jeb suņgalvji sākotnēji tika likti Āfrikā, vēlāk XII–XIII gadsimtu kartēs viņi pārvietojas uz Āzijas ziemeļiem. Ziemeļos kinokefāli pirmoreiz parādās Pataras Pseido-Metodija (Pseudo-Methodius) eshatoloģisko pravietojumu kontekstā. Viņi veido vienu no Goga un Magoga (tas ir, Jafeta kareivju) apokaliptiskā karaspēka apakšvienībām. Maincas Henriha kartē lasām leģendu: “Rifeju kalni – Āzijas un Eiropas robeža; Tanaisas upe (Dona). Šeit dzīvo riebīgie Grifa cilvēki, kinokefāli.” Ebstorfas pasaules kartē (Ebstorf Map) suņgalvis ir apbruņots ar loku un bultu, blakus ir leģenda: “Kinokefāli saucas tā, tāpēc ka viņiem ir suņu galvas un purni; par apģērbu viņiem kalpo zvērādas, bet viņu balss – suņu rejas.” Izglītotā franču kartogrāfa Pjēra Deseljē (Pierre Desceliers) (Djepas kartogrāfijas skola) 1550. g. pasaules kartē “Moskovijas” ziemeļaustrumos izvietota miniatūra: krievu mednieks (vai Goga un Magoga eshatoloģiskais cīnītājs), ģērbts ādās, loka un bultu vietā viņam rokās ir šautene, taču sejas vietā joprojām ir suņa purns. Angļu-normāņu kartogrāfijas tradīcijā suņgalvji no ziemeļaustrumiem pārvietojas uz Indiju un uz Āfriku.”

 

Cilvēki ar suņu galvām – kinokefāli, ir mītu un senu leģendu varoņi, jūs teiksiet. Bet, lūk, nē. Spriežot pēc daudziem un vispār autoritatīviem avotiem, kinokefālus dažādās pasaules vietās ir satikuši daudzi izglītoti cilvēki kopš ceturtā gadsimta pirms mūsu ēras un līdz pat XVIII gadsimtam.

Jau kopš IV gadsimta p.m.ē. vēsturiskās hronikās, grāmatās un stāstos var atrast liecības par cilvēku tikšanos ar dīvainām būtnēm. Dažādos avotos viņu apraksts nedaudz atšķiras: vienos – tās ir radības ar cilvēka ķermeni un suņa galvu, kuras nezināja cilvēku valodu un savā starpā sazinājās ar riešanas un gaudošanas palīdzību. Otri ārienes aprakstu papildināja ar vērša kājām, trešie precizēja, ka šīs būtnes tomēr spēja izskaidroties cilvēku valodā, bet tas viņām sagādāja grūtības, un galvenais saziņas līdzeklis viņām joprojām bija suņu valoda. Vispār apraksti ir diezgan daudzveidīgi, kas, starp citu, neizbrīna.

18 04 29 04

Maķedonijas Aleksandra karaspēks cīnās ar suņgalvjiem, Indijas miniatūra

 

18 04 29 05

Svētais Kristofors

Kristofors – svētais moceklis, Katoļu un Pareizticīgās baznīcu godāts, dzīvojis III gadsimtā. Dzimis: Hanaānā. Miris 251. g. no Kristus Dzimšanas, Mazāzijā.

Svētā Kristofora attēli dažās svētbildēs var nobiedēt nejaušu skatītāju: tas ir cilvēks ar suņa galvu, aptvertu ar nimbu. Kristofors piedzima starp kinokefāliem – suņgalvjiem (kopš Antīkajiem laikiem tika uzskatīts, ka tādi radījumi dzīvo apdzīvotās pasaules nomalēs), pieņēma kristīgo ticību un kļuva par vienīgo svēto ciltsbrāļu vidū. Cita leģenda apgalvoja, ka viņš bija skaistulis un speciāli palūdza Dievam padarīt viņu ķēmīgu, lai viņam nemāktos virsū sievietes. Krievzemē Kristoforu suņgalvja izskatā sāka attēlot kopš XVI gadsimta (dažreiz suņa galvas vietā viņš dabūja zirga galvu), bet XVIII gadsimtā baznīcas vara tādas svētbildes aizliedza kā nepareizas un “pretīgas dabai”. Taču tās visas izņemt un iznīcināt, protams, neizdevās. Sv. Kristofora svētbildes “ar suņa galvu” tika aizliegtas ar Sinodes 1722. g. rīkojumu kā “pretīgas dabai, vēsturei un pašai patiesībai”. Pēc aizlieguma Kristofors tiek attēlots antropomorfi, karavīra tēlā.

Romas imperatora Gaja Mesija Kvinta Trajāna Decija valdīšanas laikā, 248. gadā, cilvēks vārdā Reprevs (Ρεπρεβος) tika saņemts gūstā kaujas laikā Ziemeļāfrikā apvidū ar nosaukumu Marmarika, kas atrodas starp Nīlas deltu un Kirenaiku. Vēlāk viņš dienēja vienībā Numerus Marmaritarum, romiešu kohortā Cohors III Valeria Marmaritarum, marmaritu apakšvienībā (līdzīgi pašreizējiem “ārzemju leģioniem”), kur pamatā dienēja berberi. Tas bija liela auguma cilvēks ar milzīgu spēku, un bija viņš …kinokefāls (suņgalvis), tāpat kā visi viņi ciltsbrāļi. Vēl pirms kristīšanas Reprevs sāka ticēt Kristum un atmaskoja tos, kas vajāja kristiešus. Pēc kristīšanas viņš dabūja vārdu “Kristofors” un pievērsa kristīgajai ticībai daudzus pagānus. Tas nepatika imperatoram Decijam, un tas pamēģināja sodīt viņu ar nāvi izsmalcinātā veidā, ieslēdzot nokaitētā dzelzs kastē. Taču metode izrādījās ne pārāk veiksmīga, jo Kristofors palika neskarts – un tad viņam nocirta galvu ar šķēpu. Viņa galvu uz Aleksandriju atveda viens no viņa mācekļiem Atalijas Pēteris.

Kristofera katoliskā dzīve nedaudz atšķiras no pareizticīgās. Ir vairākas versijas, pēc vienas no tām viņa vārds līdz kristīšanai bija Ofero, un viņš piedzima Hanaānā. Vissenākais svētā attēls atrodas VI–VII maķedoniešu izcelsmes svētbildē. Tajā Kristofors kopā ar svēto Juri nokauj čūsku.

18 04 29 06

Otra leģenda par Kristoferu: Milža un spēkavīra vārds bija Reprevs (burtiski “neglītais”, “izstumtais”). Imperators Decijs, izdzirdējis par viņa neparasto spēku, palūdza nogādāt viņu pie sevis. Divsimt karavīru, kuriem bija uzticēts nogādāt Reprevu, sāka ticēt Kristum pēc tam, kad viņš radīja viņu acu priekšā brīnumus: viņa rokā izplauka zizlis, pēc spēkavīra lūgšanām palielinājās maizes daudzums, kura karavīriem nepietika. Pēc ļaunprātīgā imperatora veltīgajiem mēģinājumiem ar viltību pievērst Reprevu pagānismam, viņš pavēlēja stūrgalvi nogalināt. Taču Repreva ticība bija tik stipra, ka viņu nevarēja pievārēt ne uguns, ne spīdzināšana. Pēc ilgām mokām Reprevs nomira, saglabājot savā sirdī ticību, kuru nesa cilvēkiem visu savu mūžu.

18 04 29 07

Pasaules apgūšanas un pakļaušanas laikmetā cilvēku-suņu mitināšanās apgabali tika iezīmēti kartēs, un, tieši pateicoties šiem saglabātajiem artefaktiem, mēs šodien varam spriest par to, kur dzīvoja šīs “ciltis-bari”. Viens no pirmajiem kinokefālus aprakstīja Plīnijs Vecākais savā “Dabiskajā vēsturē” (Natural History: Book by Pliny the Elder): “Bet daudzajos kalnos tur mīt tauta, kurai ir suņu galvas, viņi tērpjas savvaļas zvēru ādās. Runas vietā viņi rej, ir apbruņoti ar nagiem un dzīvo, medījot zvērus un ķerot putnus.” Solīns (Gaius Julius Solinus) “Ievērojamo vietu apkopojumā” raksta: “Indijas kalnos dzīvo cilvēki ar suņu galvām, kuri apbruņoti ar nagiem, bet ģērbti ādās. Balss viņiem ir necilvēcīga, un viņi izskaidrojas tikai ar riešanu un rūkšanu.” Faktiski vienprātība šo dīvaino būtņu aprakstā, liecību daudzums, mitināšanās areāls nevar nepārsteigt. Taču rodas dabisks jautājums: kas gan viņi ir, kinokefāli? No kurienes viņi ir uzradušies? Senie autori, kuri daudz aprakstījuši cilvēkus-suņus, neņemas izskaidrot viņu izcelsmes dabu. Iespējams, tas ir saistīts ar to, ka senos laikos cilvēki slikti zināja antropoloģiju, tāpēc tas fakts, ka uz cilvēka ķermeņa atradās suņa galva, viņus neapšaubāmi biedēja, izraisīja riebumu un nicinājumu, bet nekādi nepārsteidza.

Tipisks suņgalvis ir diezgan garš un sasniedz augumā no diviem līdz divarpus metriem, kaut gan iztaisnojušos viņu gandrīz neviens neredz… Starp citu, eksistē arī pundurveida varietātes, augumā tikai līdz cilvēka auguma pusei. Asti suņgalvim ir novērojuši nedaudzi… Taču daži autori asti atzīmē – nevis kā slotiņu, kā vairumam suņu, bet gludspalvainu kā dogam. Pirksti ir apgādāti ar nelieliem nagiem – ne tik lieliem, lai traucētu izmantot darbarīkus. Rokas un krūtis ir pamatīgi spalvainas, bet ne pilnīgi pārklātas ar vilnu; bet, lūk, galva pilnībā apaug ar īsiem matiem; dažreiz uz pakauša mēdz būt pamatīgas krēpes. Matu krāsa – parasti iesarkana, bet ir sastopama dzeltenbrūna, retumis – pelēka un pat pelēki iezaļgana, kā tas raksturīgi hiēnai. Spriežot pēc visa, kinocefāla galvu nevar viennozīmīgi nosaukt ne par suņa, ne šakāļa, ne hiēnas galvu. Tā ir kaut kas vidējs starp tām: pagarināts purns kā šakālim, pat smails, taču apaļas ausis kā hiēnai, turklāt novietotas galvas sānos kā cilvēkam. Suņgalvju valoda atgādina rejas, bet neviens no autoriem nav lielījies, ka to saprot.

Suņgalvji ir plēsīgi (vai arī visēdāji, taču vienalga dod priekšroku gaļai), agresīvi, un viņiem nav nekas pretī pamieloties ar saprātīgām būtnēm – vislabāk ar cilvēkiem, bet derēs arī citas, pat ciltsbrāļi. Suņgalvju cilts ir organizēta līdzīgi baram: valda stiprākais no vīriešiem (tēviņiem?), ap viņu ir daži nedaudz vājāki karavīri, un vadoņa vara ir jo stiprāka, jo tuvāk ir briesmas vai medījums. Sievietēm ir sava līdzīga hierarhija, un bara sieviešu vadone praktiski vienmēr kļūst par vadoņa dzīvesbiedri. Bet ne otrādi – vadoņa dzīvesbiedrei vara netiek dota, ja viņa nav pati stiprākā bara “daiļajā” pusē, otrādi, viņa zaudēs savu dzīvesbiedres statusu! Tiesa, zaudēs ne pilnīgi – ar monogāmiju suņgalvji nebūt neizceļas…

Visi avoti ir vienisprātis, ka suņgalvji nestaigā kaili, bet valkā apģērbu (taisītu no zvēru ādām), bet tomēr…

18 04 29 08

Avoti: “XX gadsimta noslēpumi”

http://x-files.org.ua/articles.php?article_id=3713

Vikipēdija

http://www.dopotopa.com/kinokefaly_ili_pesiegolovye.html

18 04 29 09

18 04 29 10

Hermess-Trismegists

 

Pievienots 29.04.2018

http://sanatkumara.ru/stati-2018/gumanoidi

Tulkoja Jānis Oppe