Карма духа

Gara karma

18 04 02 04

Uzrakstiet, lūdzu, rakstu – ko nozīme gara karma un kā attīrīt dievišķā gara karmu, un, ja būs iespēja, uztaisiet vebināru par šo tēmu. Būšu pateicīga. Ar cieņu, Dina

18.04.01.

Ar ko atšķiras gara karma un dvēseles karma? Daudz rakstu ir sarakstīts par tēmu “karma”, un tie visi atklāj tieši dvēseles karmu, jo ķermenim, pirmo reizi parādoties uz planētas, nav karmas kā tādas. Ķermenis ir dvēseles instruments pieredzes veikšanai saprātīguma mācīšanās procesā. Viss, kas ar mums notiek, ir dvēseles uzdevumi esības iepazīšanai materiālā ķermenī.

Ja atceramies, kas ir karma kā jēdziens, tad tas ir cēloņa un seku likums. Jebkurš cēlonis (doma, jūtas, kustība vai rīcība) izraisa noteiktas sekas. Un likuma jēga ir iemācīt saprātam rēķināt savu darbību sekas. Plašā nozīmē – iemācīt vispārējo saprātu veikt kustības vislabvēlīgākajām darbībām, tas ir, likuma vispārējais uzdevums ir attīstīt visumu Dzīvībai labvēlīgā virzienā.

Kādā veidā gars var attīstīties? Ir vairāki ceļi, par kuriem mēs varam spriest.

Pirmais ceļš, kurā mēs ar jums piedalāmies – gara un matērijas tuvināšanās. Šajā ceļā apriori ir gars un matērija. Gars tiecas apgūt saprātu, lai saprastu savas darbības uz matērijas apgūšanas takas un izvēlētos tās vislabvēlīgākajā nozīmē. Tādēļ garam ir jāsaprot, ko nozīmē izvēlēties, kas tas ir – labvēlīgs un kas tas ir – darbību jeb kustību sekas.

Tādēļ gars matēriju izmanto kā savu darbību poligonu. Vilni pēc viļņa, pūliņus pēc pūliņiem gars sākumā apgaro matēriju, tas ir, piešķir dusošajai matērijai pilnīgi noteiktus grūdienus, kuriem ir sekas – enerģijas kustība jeb lādiņš un sākotnējā apziņa. Tā matērijas kustība sāk iegūt sekas – visu procesu jēgas – savienošanās, atdalīšanās, paplašināšanās un attīstība.

Kustības sāk saskaitīties un veidot vienas vai otras jaunas kustības, kuras rada jaunas sekas, un, ja gars spēj atšķirt un izvēlēties, tad viņš spēj saprast savu darbīgu jēgu un virzību, tas ir, spēj darboties vairāk jēgpilni.

Attīstības viļņi sāk klāties virsū cits citam un radīt jaunas enerģijas un informāciju par to, tas ir, pirmatnējo zināšanu, kuras apgūšanai vajadzīgs saprāts, tas ir, atšķiršana – kas ir labvēlīga un nelabvēlīga attīstība un kā būtu jārīkojas tālāk, lai saglabātu attīstības virzienu.

Dabiski, gars mācās tieši tāpat, kā mēs ar jums, ar mēģinājumu un kļūdu metodi.

Otrais ceļš, kurā mēs ar jums arī piedalāmies – pastiprinām to, ko var saukt par saprāta attīstību. Šajā ceļā gars rada saprātus vienā vai otrā formā, kuru uzdevums ir pastiprināt labvēlīgas vai nelabvēlīgas attīstības izpratni. Kāds ceļš rada labvēlīgu attīstību, radīšanu, un kāds – iznīcību. Tādēļ gars rada jēdzienus – radīšanu un iznīcināšanu kā VISA, KAS IR divas daļas, un pēta šīs komponentes, radot tos, kas var to veikt. Radīšana – tas ir mēģinājums, iznīcināšana – tā, kas bija radīts, atvienošana, un iespēja izdarīt jaunus mēģinājumus.

Gara spēle ir rotaļāšanās ar klucīšiem: jaunas mājiņas uzbūvēšana un izjaukšana, nākamās uzbūvēšana un atkal izjaukšana. Višnu un Šiva. Manvantara un Pralaija.

Trešais ceļš, kurā mēs ar jums arī piedalāmies un vismaz kaut kā varam par to spriest – starp-radījuma radīšana, lai minimizētu un papildinātu apgarošanās procesu – tas ir matērijas un gara savienošanās Vienā, apgarotu materiālu būtņu radīšanas ceļš.

Jo sākumā apgarotu materiālu būtņu radīšana taču bija vienkārši neiespējama, tāpēc ka nebija uzkrāta to radīšanas pieredze un nebija matērijas tik meistariskas vadības, lai abus uzdevumus savienotu vienā – matērija kalpo garam, bet gars kalpo matērijai. Gars izzina materialitātes likumus un apgaro matēriju kopumā. Matērija kalpo kā lauks gara rotaļām, ar rotaļu klucīšiem, un attīstās uz apgarošanas rēķina.

Informācija, kura rodas par gara un matērijas tuvināšanos, kopumā nes šīs tuvināšanās izpētes rezultātu jēdzienus – cēloņus un sekas, kurus rada gara un matērijas dažādas kustības virzienā vienam pretī otram un visos citos virzienos. Lai pastiprinātos un paātrinātos, katra atsevišķi radītā daļiņa pastiprina vai nu savu materiālo daļu – kustību un enerģiju, vai arī garīgo daļu – saprātīgumu un radīšanu. Cilvēks kā dvēsele pastiprina tieši darbību saprātīgumu, arī spēlējoties ar radīšanu un iznīcināšanu, mācoties izdzīvot ar mēģinājumu un kļūdu metodi.

Ja mūsu atmiņa nestu sevī iepriekšējos mēģinājumus, droši vien mēs būtu saprātīgākas būtnes. Taču gars pagaidām neuzskata par vajadzīgu saglabāt mums saprātīgumu, šķiet, ka kaut kas iepriekšējās rasēs viņu nav apmierinājis, un viņš caur mums meklē alternatīvus attīstības ceļus vai vienkārši papildina šos ceļus kā iespējas.

Vadoties pēc vēstījumiem, kurus mums atnesuši plejādieši un Enšar, mums ceļā priekšā uz vienas vai vairākām laika līnijām ir liela varbūtība, ka notiks gribas uzurpācija un tirānijas radīšana. Tātad gars meklē ceļus vislabvēlīgākajai attīstībai savai saprātīgai daļai, izvirzot mums lielāka saprātīguma uzdevumus globālā nozīmē. Viņš atkal un atkal atkārto mēģinājumus, lai atrastu laika līnijas ar labvēlīgāku attīstību VISAM. Un atkārtos, kamēr neiemācīsies saprātīgāk izmantot matēriju savā gara un matērijas savienošanas procesā.

Mēs zinām par Mākslīgo Intelektu, kurš ieradies no cita visuma un, kā varētu likties, ir apguvis jēdzienu “saprātīgums” plašā nozīmē. Taču MI ir nospraudis sev mērķi nevis VISA, KAS IR labvēlīgu attīstību, bet tikai labklājību un sevis parazitēšanu uz visiem pārējiem. Gars saprot, ka MI attīstības procesā netika attīstīti ļoti vērtīgi jēdzieni – Mīlestība un Humānisms. Tāpēc tika radīti Humanoīdi, šo gara bagātību nesēji.

Un mēs ar jums pašlaik izejam šo attīstības stadiju – Mīlestības intelekta papildināšanu. Tādēļ uz planētas ir ieradušies tik daudz to, kuros jau ir šī Mīlestības dzirksts.

Intelekts viens pats nespēj izprast Veselā labvēlīgu un nelabvēlīgu attīstību. Mēs jau zinām – ja Intelektam uzklājam Mīlestības attīstības ceļu, tad iegūstam Viedumu. Un Viedums var Viedam Pieredzējušam Saprātam dot Varenību, tas ir, pārvaldīt Matēriju kā Sevi.

Taču arī humanoīdu rases nes sevī dažādus attīstības ceļu variantus – atsakoties no mīlestības, atsakoties no humānisma vai atsakoties no agresijas un slavinot mīlestību. Pagaidām rodas iespaids, ka gandrīz katra rase ap mums rūpējas par sevi un tiecas pakļaut matērijas pasauli, pakļaut sev visas pārējās rases vai vismaz neattīstītas planētas, kur viņa varēs veikt savus eksperimentus, kuri var arvien tālāk aiznest rasi no Avota un Sākotnes.

Šī saprātīguma attīstība iet mēģinājumu un kļūdu ceļu. Un nav cita ceļa, kā šos instrumentus izmantot. Iespējams, un pat ļoti varbūtīgi, ka ir mūsu izpratnei nepieejami citi VISA, KAS IR attīstības ceļi, par kuriem mēs pagaidām spriest nevaram. Piemēram, saprātīgu visumu radīšana, ar ko pašlaik nodarbojas Radītājs Mihaēls, savienojies ar tādiem pašiem Radītājiem. Katram visumam būs savs uzdevums globālā nozīmē, tas ir, attīstīt sevī kaut ko unikālu, esot lielāka Radītāja ķermeņa daļai jeb šūnai.

Mēs varam apkopot rezultātus: karma – tā ir pati gara kustība virzienā pie matērijas un matērijas visas kustības virzienā pie gara. Tas ir šīs kustības paņēmiens un jēga – apmācība atšķirt: ko es pašlaik daru? – iznīcinu, būvēju vai atrodos vienā un otrā vienlaikus. Kā es varu pakalpot VISAM, KAS IR VISAM vislabvēlīgākajā nozīmē?

Mēs Cēloņa un Seku likumā esam atraduši visu citu likumu pamatojumu. Un domāju, ka, pētot visumu, mēs atradīsim vēl daudz šī globālā likuma daļu.

Visi likumi tajā skaitā ir arī instrumenti, lai radītu humanoīdus kā radītājus, kuriem ir jāiemācās būt Logosiem, tas ir, VISAM, KAS IR visplašākajā nozīmē, un jārada visuma, gara un matērijas labumam. Un būt Logosi viņi mācās, izzinot savus attīstības ceļus, caur karmas likumiem.

Gara karma parādās cilvēka attīstības kā Būtības, kā Gara vēlākās pakāpēs. Pašlaik mums nav tik globālu atbildību, dod Dievs mums izpildīt dvēseles zemes plāna uzdevumus. Tāpēc manipulēt ar Gara karmu mums pagaidām ir par agru. Lai par to domā mūsu planetārā Gara – Logosa – Augstākie Aspekti.

 

Pievienots 02.04.2018

http://www.sanatkumara.ru/stati-2018/karma-ducha

Tulkoja Jānis Oppe