«Ложное» ли эго?

Vai ego ir “neīsts”?

21 04 16 01   21 04 16 02

16.04.21.

https://audioveda.ru/tags/137

“Neīstais Ego (AHAMKARA) – substance (ne fiziska), kura apņem mūsu “īsto Es” – dvēseli, lai mēs varētu uztvert materiālo pasauli un darboties tajā.

Var sniegt tādu piemēru: jūs guļat un redzat sapni, kurā sasaistāt sevi ar citu personību, iespējams, pat ar pretējo dzimumu, bet var būt arī ar bioloģisku sugu – putnu, piemēram. Sapņa notikumi aizrauj jūs, jūs priecājaties vai ciešat, pārdzīvojot sapņa sižetu un pilnīgi identificējot sevi ar varoni. Līdz pamošanās momentam jūs un varonis – tas ir viens vesels. Jūs uzskatāt sevi par viņu, un visam, kas notiek sapnī, jūs ticat tā, gluži ka tā būtu objektīvā realitāte. Taču pamošanās visu noliek savā vietā, jūs atkal esat Jūs, nevis sapņa varonis. Sapņa varonis bija vienkārši jums pa virsu uzlikta personība ar savām atmiņām un pārdzīvojumiem. Uzmanību, jautājums! Bet tas, kurš pamodās, tas patiešām esat jūs? Vai jūs pamodāties galīgi, vai arī uz jums atkal ir uzlikta neīsta izpratne par sevi?

Vēdās var sastapt tādu apgalvojumu: “Tu neesi tas, ko tu redzi.” Neīstā Ego galvenā funkcija – uzturēt mūsos pārliecību, ka mēs – tie esam mēs un apkārt viss notiek pa īstam. Esmu aizņemts ar ļoti svarīgu lietu šajā pagaidu pasaulē, es meklēju laimi. Uzdosim sev jautājumu: ja mums ir neīstais Ego, vai eksistē reālais Ego? Kas tad mēs esam patiesībā? Vēdas paskaidro, ka katram ir īstais Ego, sava vieta jeb savs mērķis, taču tas atrodas garīgajā pasaulē, nevis materiālajā.

Bhagavadgīta 2.71. “Kurš neiet jūtu pavadā, nav piesaistīts priekšmetu pasaulei, neidentificē sevi ar ķermenisko apvalku un nejūt īpašnieciskumu, tas iemanto īstenu aprimumu.”

Bhagavadgīta 2.72. “Kurš kaut uz mirkli ir saskāries ar Absolūto Realitāti, tas vairs nemēdz būt apkārtējās pasaules kārdinājumu apmānīts. Pat uz mirkli pieskārusies Absolūtajai Realitātei, apziņa tur mitināsies mūžīgi.”

***

Man šodien gribas tikt skaidrībā ar “neīsto ego”. Pats termins “neīsts” vienmēr manī ir izraisījis nepatiku, un es tam nekad neesmu ticējusi. Kas tā ir par substanci – “neīstais ego”, vai tik ne cilvēka saprāts?

Es no “neīstā ego” līmeņa esmu gājusi ārā ne reizi vien. Un man ir radies iespaids, ka tas ir ne tik daudz “neīsts”, cik individuāls. Jā, mūsu ego atšķirība ir pat ugunīgajā plānā, un viņš ir individuāls un neatkārtojams. Vai viņš ir “īstenais”, vai arī vajag tikt līdz visādu personisko īpašību neesamībai, ieplūstot atmiskās pasaules dvēseles okeānā?

Tas, kas tiek saukts par “īsto Ego” jeb dvēseli, ne drusciņ neatšķiras no citiem “īstajiem Ego”, un šo “īsto Ego” individualizācija tiešā veidā ir atkarīga no tās pieredzes, pēc kuras mēs nolaižamies blīvumā, “neīstajā ego”. Par šo atšķirību mēs pārliecināmies praktiski, kad esam meditācijās ar dažādām ugunīgām būtnēm – ercenģeļiem vai dieviem. Viņas visas pēc definīcijas ir “īstenas”, taču katrai ir personiskas neatkārtojamas īpašības.

Man šķiet, ka “neīstā ego” definīciju deva kāds no viendimensionalitātes stāvokļa. Tas, kurš saprata daudzdimensionalitāti, bet nebija bijis “tur”, “Īstenajā Ego”, pats, nebija ieguvis šo personiskās atšķirības pieredzi. Personība visos līmeņos ir atšķirīga.

Iespējams, ka visas inkarnācijas ir neatkārtojamas pēc psihes, kāda ir tam cilvēkam, kurā mēs ieejam. Bet vajag saprast, kurš šajā pārī ir galvenais un kurš kuru audzina un ved. Tā ir dvēsele, kas vada, nevis cilvēka ķermenis. Mēs, protams, runājam par tiem, kam šī tēma vispār interesē, tas ir, par garīgiem cilvēkiem.

Savienojušies ar dvēseli, mēs nejūtam, ka nu beidzot esam kļuvuši “Īstenie”. Mēs joprojām esam tas pats Es, tikai vibrācijas ir pacēlušās un apziņa kļuvusi daudzdimensionāla. Vai tad mēs zaudējam zemes plāna Es ugunīgajā plānā? Nē, vienkārši viņš kļūst kristālskaidrs, bet arvien tas pats Es eksistē visos plānos.

Katrā līmenī mums ir sava apziņa un saprāts. Viņi kalpo mums katrā plānā, un caur viņiem mēs krājam Personīgo Pieredzi. Un atteikties no tās nav vērts. Vajag PIEŅEMT to, ka zemes plāna līmenī dvēsele ir SAISTĪTA ar fizisko ķermeni un ar viņa paņēmienu uztvert realitāti (jeb ar apziņu un saprātu), astrālajā – ar astrālo, mentālajā – ar mentālo ego jeb saprātu. Interesanti, mentālajā plānā arī ego ir vērts nosaukt par “neīstu”?

Jo, ja noliedzam ego vērtību zemes plāna līmenī, par ko arī liecina šī un citas definīcijas, tad taču nav vērts pat uz šejieni nolaisties. Bet “Īstenais Ego” to dara reizi pēc reizes, un ne tikai Saules sistēmā, bet arī uz citām zvaigznēm un citos sociumos.

Un es patiešām meklēju laimi ŠAJĀ PASAULĒ caur šīs pasaules PIEŅEMŠANU, nevis kādā augstākā, kur laimes tāpat pietiek, jo nav šķēršļu, lai justu prieku un svētlaimi.

Varbūt vajag citādu attieksmi pret cilvēka ego – kā pret bērnišķīgu? Mēs taču nemēģināt definēt bērnu kā neīstu cilvēku? Un no tā izdarīt secinājumu, “ka viņš nav tas, ko es redzu”?

Un vajag IZAUDZĒT cilvēka ego līdz dvēselei, iepotēt viņam daudzdimensionalitātes jēdzienu?

Visi šie pārspriedumi man piedzima otrās pakāpes Skolas pēdējās nodarbības priekšvakarā. Ir man iekšā sajūta, ka “neīstā ego” definīcija ir nepareiza vai aplama. Pārāk spēcīgi tas šokē manu dvēseli. Sanat Kumara, palīdzi man, lūdzu, tikt ar to skaidrībā.

21 04 16 03

Sanats Kumara: Ir, protams, izkropļojumi ceļā, izzinot sevi kā daudzdimensionālu Būtību. Un daudzus senos jēdzienus nevar absolutizēt. Ego senais jēdziens deva iespēju kādam saprast, ka tas nav galīgs un ir iespējami citi varianti. Un garīgās izziņas ceļā visas izpratnes un definīcijas būtiski mainījās, pilnveidojās, pateicoties daudzdimensionalitātes PIEREDZEI.

Ja paskatāmies uz citām teozofijas definīcijām, tad ir zemākais manass un augstākais. Lūk, te ir pareizāka ezotēriska definīcija. Kā ir bērna prāts un pieaugušā, te tev taisnība.

Neaizmirsīsim, ka senajos indiešu avotos dievi bija ne labāki par cilvēkiem – strīdējās, cīnījās un galināja cits citu. Bija neuzticīgi un zaga. Vai tiešām tas ir cilvēka mērķis – kļūt līdzīgam tādiem, lūk, “Dieviem”? Skaidrs, KURŠ rakstīja un par KURU rakstīja. Un šie avoti vienkārši cilvēkam atgādināja, ka tie nav galīgie jeb augstākie piemēri, bet ir augstāki, Īstenie. Bet šos uzvedības piemērus nav vērts atkārtot. Tas ir zemākais manass, un ir attīstības augstākas iespējas.

“Zemākā ego” definīcijas vietā var nolikt zemākā manasa, aktīvā intelekta, kuru cilvēce jau ir apguvusi, definīciju, un cilvēka garīgās attīstības nākamais mērķis – noiet ceļu līdz nākamajam apziņas un saprāta līmenim, savienoties ar trīsvienību Budhi-Manass-Atma.

Ar ko Augstākais Manass atšķiras no zemākā?

Sanats Kumara: Aiziet kaislību vētra, atnāk visa, kas notiek, pieņemšana, attieksme pret notiekošo izmainās. Tas nenozīmē piekrišanu visam, gurdenu inertu eksistenci. Tas nozīmē IZVĒLI un savas dzīves VADĪBU, ATLASI caur piekrišanu vai nepiekrišanu.

Lūk, tu terminā “neīstais ego” sajuti savu nepiekrišanu. Tas nenozīmē, ka tu pretojies vai cīnies, ka tu esi šīs mācības pretiniece. Tu terminu padari smalkāku, nomainot to uz atbilstošāku. Tas no seniem laikiem saucas komentārs pie mācības.

Tieši tāpat tu atlasīji tās garīgo mācību daļas, pa kurām mēs tevi vedam, neieskatoties citās. Ir dažādi garīgie ceļi, un tie var dot kaut kādas zināšanas, bet ne augšupcelšanās zināšanas, tu piekrīti? Tu palūdzi vest tevi pa šo ceļu, un mēs sveicam visus, kas iet ar tevi.

Tev ir pilnīga taisnība, ka saprātu, tādu sarežģītu veidojumu, kas rasei devies ar tādām grūtībām, nevar nosaukt par “neīstu”. Tas samazina viņa nopelnus un dod tiesības no viņa atteikties. Nesaprātīgi cilvēki vai cilvēki, kas zaudējuši prātu, – vai tiešām tas ir garīgā ceļa mērķis? Vajag apvienot, nevis dalīt. Vajag saglabāt visus tos dvēseles fiziskā ceļa sasniegumus, kuri dod viņai attīstību un pilnveidošanos.

21 04 16 04

Dualitāte kā eksperiments bija vērsta tieši uz cilvēku saprāta ātrāku attīstību. Skaidrs, ka saprāts pagaidām nav līdz galam attīstīts (spriežot pēc cilvēku dzīves kopumā), taču ir uz pilnveidošanās un attīstības ceļa. Pagaidām uzstādīts bagātību krāšanas, nevis labklājības mērķis, cilvēks cilvēkam joprojām ir ienaidnieks. Pietiek nomainīt dzīves paradigmu, kā viss izmainīsies.

Tam vajadzīgas kādas grandiozas apziņas pārvirzes.

Sanats Kumara: Apziņa un saprāts ir lēnīgi un neracionāli. Skaidrs taču, ka jūs esat nonākuši strupceļā. Un izeja no strupceļa jums ir labi zināma – tā ir pūliņu apvienošana, miers un savstarpējā palīdzība. Bet vēl arvien jūs domājat kā bērni: “Tās ir manas lupatiņas, bet tās ir tavas lelles.” Un “es – sīkstule!”.

Lūk, tā nu ir ilustrācija pie mūsu zemākā un augstākā manasa.

Tādā pašā vārdā ir nosaukta pati realitāte, kurā mēs dzīvojam. Maija jeb ilūzija.

Sanats Kumara: Tīrs saprāts, kurš nerada neko, neattīsta un nerada pieredzi. Jā, eksistē apziņa, kurā, starp citu, jūs arī gājāt iekšā, kā pašesoša Galaktikas apziņa. Apziņa ir, bet saprāts? Apziņa sevī, mūžīga un bezgalīga, kā instruments, iedarbināts uz mūžību, līdz pilnīgai savu iespēju izsīkšanai.

Saprāts rada realitāti ar sevi. Jūs – savas cilvēku realitātes (ne planētas, ne visu dzīvo būtņu dzīves, bet savas cilvēku realitātes – savstarpējo attiecību, ienaida un mīlestības) – radītāji. Un realitāte ir atkarīga no tā, kurš skatās, atceries šo kosmosa likumu? Protams, citplanētietis ieraudzīs savu realitāti, spāre – savu un skudra savu. Tā ir apziņu starpība.

Katrā būtnē aizmetas un attīstās savs saprāts, kurš rada realitāti – savu realitāti, pašas būtnes, tās, kas skatās, radītu. Un tāpēc skudras saprāts atšķiras no cilvēka saprāta.

Tāpat kā insektoīds atšķiras gan realitātes uztveres, gan attīstītības ziņā no cilvēka?

Sanats Kumara: Protams, viņa vēsturiskais ceļš noritēja uz citām planētām un radīja dažādas iespējas, atbilstošas viņa ego. Bet tas nenozīmē, ka arī viņš redz ilūziju savā vai jūsu realitātē. Uztvere ir dažāda, un tā ir atkarīga no būtnes eksistēšanas vēstures, no tā, kādi stereotipi viņai ir izveidojušies, no viņas smadzeņu funkcijām un reakcijām uz kairinātājiem.

Ir būtnes, kuras var pārbīdīt kalnus, tā ir taisnība. Bet kādēļ? Tādām būtnēm nav vajadzīgs tos pārbīdīt, viņas var tos apiet un pat neaizdomāties par to, ka kaut kas ir jāmaina par patikšanu sev. Viņu prāts ir racionālāks un neatkarīgāks. Viņš atrodas mierā un svētlaimē.

Varenība nav dota tiem, kas vēl ir alkatīgi un neattīstīti, tā ir?

Sanats Kumara: Varenība – tā nav realitātes vadīšana, bet sevis vadīšana. Sava spēka un saprāta saskaņošana. Jebkurā realitātē tu vari būt gan gļēvulis, gan drosminieks, gan gudrs, gan muļķis. Pats galvenais, kāds esi tu, un šai pašpilnveidošanai ir vērts patērēt mūžu. Pēc šīs dzīves tā paliks ar tevi, un tas ir viss, ko tu savāksi uz planētas.

Rezultāts.

Sanats Kumara: Personības attīstība norit caur radītajām grūtībām un saprāta attīstītības pakāpēm.

Tev rezervē ir iepriekšējās dzīves, pagājušas pašattīstībā un darbā, jūs varat organizēt savu augšupcelšanos vai ne. Pagātne kalpo kā bāze šodienai. Tukšā vietā nekas pats no sevis neparādīsies.

Visam ir attīstītības pakāpes. Grūti pārlēkt no bērna saprāta uz augšupceltu. Visam savs laiks.

Priecājieties par to dzīvi, kuru pastāvīgi radāt kā radītāji. Esiet svētlaimē, nevis cīniņos.

Uzskatiet savu dzīvi par milzīgu Radītāja dāvanu.

Mīliet dzīvi un sevi dzīvē.

Pateicos, Sanat Kumara!

 

Pievienots 16.04.2021.

http://sanatkumara.ru/stati-2021/lozhnoe-li-ego

Tulkoja Jānis Oppe