Ментальный аспект и инстинкты
Mentālais aspekts un instinkti
Rīcību diktē viediem cilvēkiem prāts,
mazāk sajēdzošiem – pieredze,
pašiem neizglītotākajiem – nepieciešamība,
dzīvniekiem – daba.
Cicerons.
Instinkts. Vienu no pirmajām salīdzinoši precīzām definīcijām instinktiem deva Viljams Džeimss (William James). Viņš instinktu definēja kā spēju darboties tā, lai sasniegtu noteiktus mērķus bez iepriekšējas apmācības un situācijas analīzes. Instinkts – tas ir kopums no iedzimtām tendencēm un tieksmēm, kuras izpaužas automātiskas uzvedības formā. Pamatinstinkti ir: Pašsaglabāšanās. Vara. Vairošanās. Ja cilvēks ir pakļauts saviem instinktiem, tad viņu ir viegli vadīt.
https://donpi.ru/razvitie-mozga/instinkty-cheloveka-osnovnye-vidy-i-primery.html
Kā cīnīties ar instinktiem mentālajā plānā? Konstatēju, ka pirmā doma ir par kaut ko nezināmu: vai tas nav bīstami? Tātad izdzīvošanas instinkts nekur nepazūd, augšupceļoties uz mentālo plānu?
Tā ir tā sauktā saskatīšanās. Praktiski visas lielās filmas, romāni u.c. satur kara, vardarbības, briesmu, bēgšanas un izglābšanas ainas. Tā ir iedvesta pieredze.
Sapnī mēs tāpat kaut kur skrienam, no kāda glābjamies vai pētām ko jaunu, arī ar bažām par dzīvību vai veselību. Konstatēju, ka intrigas aizmetnis manā prātā momentāni attīstās nez kāpēc traģiski. Vēl neko nepaspēju padomāt, bet smadzenes jau ir sacerējušas drāmu.
Kaut arī bažas un satraukums – mūsu labākie draugi uz Zemes, bet kā no tiem atbrīvoties tajos līmeņos, kur vairs nav slepkavību un vardarbības? Jo mēs paši taču ienesam agresiju un briesmas – ar mūsu instinktiem. Un agresija augstākajā pasaulē iegūst negatīvu nokrāsu: attīstības un paplašināšanas spēka vietā tā kļūst par uzbrukuma vai briesmu gaidām vai bailēm. Mēs turpinām cīnīties un kauties tajās pasaulēs, kurās mums ir jāiegūst citi instinkti – uzticēšanās un rāmums.
Lūk, tad nu izdari secinājumu – jūsu darbam ir jāiesaiņo uzticēšanās ietinamajā papīrā jūsu paši senākie izdzīvošanas instinkti.
Drošības iekšienē vienmēr stāv piesardzīgums, kāds stiprais iekšienē katram no mums ir nomodā. Un, kamēr mēs esam šeit, vai ir vērts mums pavisam apspiest sevī senos instinktus? Turklāt tie guļ dziļā zemapziņā.
Šodien es kaut ko pusmiegā ieraudzīju un noķēru pirmo domu garāmejot: “Ierocis? Cik lielā mērā tas var būt man noderīgs vai kaitēt?” Un mēs vēl arvien cīnāmies vai bēgam sapnī. Kas tas ir – mūsu instinktu izstrādāšana?
Tas ir pētījums – cik seni instinkti darbojas augstākajos aspektos.
Es atceros, ka arī mentālajā plānā, kad dvēsele tik tikko bija nolaidusies no budhi, viņu sagaidīja milzīgi putni ar gariem knābjiem un sāka knābāt. Tā ka instinkts ir daudz senāks par astrālo un fizisko. Un dvēselei nācās papūlēties savas izdzīvošanas labā kopš pirmajiem soļiem savā dzīvē lielākā blīvumā.
Un kā tagad ir mentālajā plānā? Vai notiek kari, un cik droša ir te pasaule?
Kari joprojām notiek, tikai kļuvuši izsmalcinātāki un ir atkarīgi no vibrāciju plāna. Ir apgabali, kas ir pilnīgi miermīlīgi un diezgan laimīgi, un ir tādi, kur kāds ar spēku dibina valdīšanu, tā sauktās karojošās pasaules. Tās ir ievainotas dvēseles, kuras meklē aprimumu cīņā un varā, pakļaujot sev pasaules. Viņu instinkts – uzvari vai būsi uzvarētajos. Nospied vai tevi nospiedīs.
Tā ir kalpošana sev?
Jā, tādu pasauļu kļūst arvien vairāk. Tā vietā, lai attīstītu harmoniskumu un mīlestību, tādas pasaules dibina visnežēlīgāko diktatūru.
Tātad mūsu instinktiem un bailēm ir jāpaliek ar mums arī mentālajā plānā?
Protams, jā. Tikai tiem jābūt iesaiņotiem mīlestībā un žēlsirdībā. Mēs neatsakāmies no visas pieredzes, kas iegūta blīvumā, bet mums sevi ir jākulturizē apkārtējai pasaulei. Kādā pasaulē tu gribētu ienākt?
Ai... miermīlīgā, ar mīlestību un draudzību, mierīgā un pārpilnā, kur intereses ir pētīt sevi un pasauli, kurā es dzīvoju, draudzēties ar dabu un mīlēt cilvēkus, dzīvniekus un augus.
Bet dažiem tāda pasaule šķistu garlaicīga – nav kur likt spēkavīra spēku un kam rādīt savu kara mākslu...
Tātad fiziskais spēks arī īpaši nav vajadzīgs miermīlīgā pasaulē?
Līdz zināmai pakāpei, saprātīgās devās. Tam jātiek pielietotam, nevis izliktam izrādīšanai kā īpašam sporta vai kultūras veidam. Jūsu pasaule kļūst līdzīga pērtiķu būrim, kur katrs cenšas izrādīties...
Viņi tā naudu pelna – gan sportisti, gan mākslinieki, gan aktieri... reklāma!
Es teiktu – ar viņiem pelna naudu, izmantojot viņu reālos sasniegumus un demonstrētās “izrādes”.
Labi, mēs instinktus iesaiņosim humānismā, bet kāds vēl darbs stāv priekšā mūsu mentāla tīrīšanā?
Atceries, ko tu tīrīji...
Vērtējumu... bet arī tas ir instinktīvs! Vai arī tas ir ieradums? Varbūt mēs no tā atbrīvosimies? Vienalga mēs neviļus vērtējam to, ko redzam, un ar ko tādā gadījumā analīze atšķiras no vērtējuma? Mēs tā esam pieraduši visu dalīt “labajā” un “sliktajā”, ka grūti no tā atbrīvoties...
Tu vari sev palīdzēt, spriežot – “no vienas puses” un “no otras puses”. Dažreiz arī no trešās puses. Nav tikai šausmīgā un tikai brīnišķīgā, viss sev iekšā satur pretstatu...
Sāku domāt. Daba – skaistums un kataklizmas.
Cilvēks – saprāts un muļķība.
Mīlestība – no naida līdz kaislei.
Transports – ātra pārvietošanās un negadījumu briesmas...
Jā, katram priekšmetam vai jūtām ir gradācijas no patīkamām līdz dziļi ievainojošām. Mūsu dzīves daba ir tāda, ka vajag būt visu laiku vērīgam un zinošam, lai saglabātu savu dzīvību. Un kā te atbrīvoties no pašsaglabāšanās instinkta, pat stādoties priekšā, ka to vajag kaut kā kulturizēt? Un, lai saprastu, cik bīstams vai drošs ir priekšmets vai cilvēks, vajag viņu novērtēt.
Jūsu rase bija uz izdzīvošanas robežas, un izdzīvošana – tas ir visa visuma bāzes princips. Un, ja jums ir labi attīstīta pašsaglabāšanās izjūta, tad tas ir dievišķs postulāts un to vajag vienkārši audzināt. Taču iekšienē viņš paliks līdz beigām, līdz tam momentam, kad to būs uzvarējis pats Radītājs, lai saplūstu ar Viņu galīgi.
Lai ienāktu augsti attīstītā kopienā mentālajā plānā, nemaz nav obligāti vākt prom pašsaglabāšanās izjūtu. Mēs runājam par citām īpašībām, piemēram, par augstprātību, nicību, nodevību, pārākuma sajūtu, greizsirdību, skaudību, kuras zināmā apmērā vēl arvien atrodas jums nemanāmi dvēseles iekšienē. Pašlaik vajag būt īpaši vērīgiem pret tām jūtām, kurām joprojām ir barība jūsu iekšienē.
Jums jāmācās paņēmieni atdalīties no tā, kas jau ir novecojis un var tikt izdzīts no jūsu organisma.
Tam vajag:
1. Apzināšanos.
2. Paņēmienus darbam ar to, kas apzināts.
Tas patstāvīgam darbam. Bet seminārā mēs pacentīsimies jums palīdzēt gan vienā, gan otrā.
3. janvārī pulksten 13 pēc Maskavas laika (12 pēc Rīgas laika): Seminārs “Cilvēka mentālā aspekta izstrādāšana”.
http://sanatkumara.ru/stati-2020/yanvarskiy-plan-rabot-s-visshimi-aspektami[1]
Pievienots 03.12.2020
http://sanatkumara.ru/stati-2020/mentalniy-aspekt-i-instinkti
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/raksti/26-raksti-2019/2908-janvara-darbu-plans-ar-augstakajiem-aspektiem (Tulk. piezīme)