Будущее планеты

Planētas nākotne

Ievads seansam ar Saules Brālību

Noskatīties raksta videoierakstu (norāde)

03.09.20.

SB: Kā veidojas nākotne? Jūs nākotnes variantus radāt caur savām vēlmēm. Kā jūs zināt, tieši vēlmes liek jums atkal un atkal atgriezties uz planētas, lai turpinātu radīšanu.

Katram no jums ir nākotnes variants, vadoties pēc savas pieredzes un iztēles. Katra apziņa vadās no sava noteiktā uzdevuma – radīt tieši to tēlu, kuru jūs iznēsājāt un noteicāt kā patieso.

Jūsu nākotnes tēls pēdējā laikā ir intensificējies sakarā ar to, ka jūs to radījāt savā iekšienē, kā savu priekšstatu projekciju par to, kādā sabiedrībā jūs gribētu dzīvot.

Ko mēs iegaumējām no jūsu fantāzijām?

1. Vienlīdzību. Visiem cilvēkiem ir jābūt vienlīdzīgiem, neatkarīgi no viņu ieguldījuma.
2. Medicīnai ir jāārstē un jāizārstē, nevis jāiedzīvojas uz cilvēku likstām.
3. Bērnībai ir jābūt atbrīvotai no smagiem darbiem.
4. Vardarbībai sabiedrībā nav vietas.
5. Daba ir jāsaglabā un jāatjauno.
6. Tikumiem ir jābūt mierīgiem un draudzīgiem.
7. Un pēdējais, no jūsu galvām: jūs gribat apgūt kosmiskās zināšanas un būt vienlīdzīgi citām kosmosa rasēm.

Vadoties pēc jūsu kopīgajiem vēlmju impulsiem, kāda nākotne uz planētas iestāsies? Tāda, kādu vēlas vairums no jums. Jūs gribētu strādāt ne tik intensīvi, un mēs saprotam, ka tagad ir iestājusies cita darba fāze – atbrīvošanās no piespiedu slodzes, lai vairāk atpūstos un nodarbotos ar pašattīstību jebkurā sfērā.

Atcerējos filmu “Murkšķa diena” (Groundhog Day), kur varonis pēc daudziem neapdomātiem lēmumiem vienkārši sāka pašrealizēties – iemācījās spēlēt un improvizēt uz klavierēm, iemācījās tēlniecības mākslu un vienkārši kļuva par interesantu un attīstītu vīrieti, tas ir, spēja sevī attīstīt tos talantus, kuri snauda viņa iekšienē. Viņam atklājās skats uz tiem cilvēkiem, kuri pirmajās dienās viņam šķita neinteresanti provinciāļi, un viņš šos cilvēkus iemīlēja tādā mērā, ka nolēma palikt šajā pilsētiņā uz visiem laikiem.

Kādas prakses un kādu jaunradi jums pašiem gribētos iegūt šajā dzīvē? Jūs esat tik attīstīti, taču joprojām atrodaties savos vecajos priekšstatos par sevi – ka jūs nespējat un ka jums nav laika visam. Vai tiešām jums ir jānokļūst “murkšķa dienā”, lai izpaustu savas prasmes un talantus? Pacentieties sākt jaunu dzīvi, tieši šodien, lai aizmēztu visus vecos priekšstatus par sevi kā par nemākulīgu un netalantīgu būtni.

Jums, tieši jums ir paredzēts karogot ar sevi jauno cilvēku un jauno sabiedrību. Sabiedrība izpaužas caur cilvēkiem, ne citādi. Un jūs esat pirmie, kas ir guvuši iespēju mainīt savu priekšstatu par vecumu, par spējām, par potenciāliem.

Taču, atgriežoties pie fiziskās realitātes, mēs redzam visu to pašu, ne par matu labāk…

Jaunā realitāte caur jums “iesūcas” sabiedrībā. Jūs esat tās poras, caur kurām jaunā realitāte jau elpo šeit, tagadnē.

Ko mēs liekam priekšā? Padomāt par to, ar ko jūs gribētu nodarboties tieši pašlaik? Izpētiet, cik konservatīvs ir jūsu prāts. Vai jums nevajag nonākt “murkšķa dienā”, lai jūs pēc šausmīgas pretošanās savai dzīvei sāktu elpot ar pilnu krūti un dzīvot ar pilnu sirdi?

Apkārt jums ir tik daudz interesantu nodarbju. Pašlaik ir daudz dažādu sekciju un interešu grupu. Jūs varat atļauties sākt radīt sevi pa kripatiņai – sevi jauno, savai jaunajai nākotnei. Paplašiniet interešu loku, nonāciet Jaunajā Zemē, nākotnē, kur iespējas jums ir neierobežotas. Kā jūs uzvestos, nonākuši nākotnē? Ar ko sāktu nodarboties, lai sevi attīstītu? Kādas intereses jūsos pamostos?

Es paceļotu, tikai netālu, bez lidmašīnām un tvaikoņiem. Visur ir interesanti, kur mēs neesam bijuši.

Pamēģinātu sevi kompozīcijā.

Sāktu zīmēt.

Kas traucē tev ar to nodarboties? Ziema ir gara, var gan paceļot, gan zīmēt, gan radīt puķainas kompozīcijas, gan citu. Vienkārši vajag gribēt. Tātad, kā jūs iedomājaties savu nākotni jaunajā Zemē, tā arī vajag sākt dzīvot – brīvāk un neatkarīgāk. Jūsu dzīvi uzbūvējāt tikai jūs. Un jūsu Augstākie Es.

Fiktīvā pandēmija kaut kā ir apgaismojusi mūsu prātus vai, otrādi, nobremzējusi?

Jūs esat sākuši raudzīties dzīvē zem citāda leņķa. Jūs esat sākuši domāt un pretoties. Vēl tiek izspēlētas vecās kauju kārtis, bet jau ir sākušas izpausties jaunas tendences sabiedrībā – prāta atbrīvošanās, pretošanās uzspiestiem priekšstatiem par sevi. Prāts ir sācis apgaismoties, kristalizēties, un jūs esat sākuši saprast daudz ko no tā, par ko nekad nebijāt aizdomājušies.

Katrs no jums ir sācis domāt globāli, bet atcerieties sevi pirms 20-15 gadiem, kad jūs bijāt ierobežoti tikai ar savu ģimeni, darbu un iztikšanu. Jūsu intereses ir kritiski izmainījušās. Jūs esat kļuvuši par planetārām būtnēm, vienkārši turpinot būt cilvēki savā ģimenē un darbā. Arī plašsaziņas līdzekļi arvien vairāk attīsta jūsos rūpes par planētu, neraugoties uz to, ka vēl arvien turpina necienīt jūsu intereses. Katrs no jums ir kļuvis jauns šo gadu laikā, un jūs visi esat kļuvuši viena ģimene, neraugoties uz to, ka pat neredzat cits citu.

Aiz jums arvien jauni un jauni cilvēki mostas uz garīgumu un sāk ar sevi radīt jaunu nākotni – skaistumu, kārtību un mīlestību. Labojas tikumi, atbrīvojas laiks, rodas jaunas tendences brīvā laika pavadīšanā.

Turpiniet apzinātāk vēlēties un strādāt jaunajam laikam, radot savā iztēlē un vēlmēs savu gaišo nākotni – mieru un laimi visiem planētas cilvēkiem.

 

***

Lai labāk saprastu, KĀ mēs radām realitāti ar savām domām, sniedzu fragmentus no Džeinas Robertsas (Jane Roberts) grāmatas “Seta materiāli” (norāde).

“Objektīvā pasaule – tas ir iekšēju darbību galarezultāts. Jūs patiešām varat manipulēt ar pasaules objektiem no iekšienes, tāpēc ka tie ir jebkuras manipulācijas līdzekļi un būtība….

Domas un tēli formējas par fizisko realitāti un kļūst par fizisku faktu. Tie tiek stimulēti ķīmiski. Doma tad arī ir enerģija. Tā sāk formēties rašanās momentā.

Mentālie fermenti ir saistīti ar čiekurveida dziedzeri. Jūsu priekšstatā cilvēka ķermeņa ķīmiskās vielas ir materiālas, taču tās ir šīs domu enerģijas dzinēji, kas kodētā veidā satur visu informāciju, nepieciešamu jebkuras domas vai tēla iemiesošanai fiziskajā īstenībā. Tās liek ķermenim attēlot iekšējos tēlus. Tās, tā teikt, ir dzirksteles, kas rada transformāciju.

Ķīmiskās vielas nāk ārā caur ādas poru sistēmu; tā ir neredzama, taču noteikta pseidofiziska formācija. Domas vai tēla intensitāte daudzējādā ziņā nosaka tā fiziskās materializācijas laiku. Ap mums nav priekšmetu, kurus jūs nebūtu radījuši. Jūsu fiziskajā ārienē nav tā, ko jūs nebūtu radījuši.

Sākotnējā doma vai tēls eksistē nodalītā mentālā laukā [tas tiek izskaidrots iepriekšējos seansos]. Viņa vēl nav materiāla. Pēc tam mentālie enzīmi “ieslēdz” viņas iemiesošanās matērijā mehānismu.

Tā tas ir kopumā. Taču ne visi tamlīdzīgi tēli vai domas ir pilnīgi materiālas jūsu šī vārda izpratnē. Intensitāte var būt nepietiekama. Ķīmiskā reakcija rada noteiktus elektriskus lādiņus, tajā skaitā – ādas līmenī. Pēc tam tie no ādas izstarojas ārējā pasaulē, nesot kodētas instrukcijas un informāciju.

Atbilstoši fiziskā apkārtne ir tāda pati jūsu pašu daļa kā, teiksim, jūsu ķermenis. Jūs to varat pilnīgi kontrolēt, tāpēc ka radāt to, – tāpat kā savus pirkstus… Objekti sastāv no tās pašas pseidomatērijas, kura izstarojas no jūsu fiziskā tēla, un atšķiras tikai ar liekāku masas intensitāti. Kad tā sakrājas pietiekoši, jūs to atpazīstat kā priekšmetu. Zemas intensitātes masu jūs nepamanāt.

Visiem ķermeņa nerviem un audiem ir iekšējs uzdevums, kurš nav pamanāms no ārienes, – tie iekšējo “es” sasaista ar fizisko realitāti –; tas ļauj tam radīt šo fizisko realitāti. Zināmā mērā ķermenis un fiziskie objekti it kā aizlido uz visām pusēm no viengabalainā “es” iekšējā kodola.”

“Neredzami nervu impulsi nāk ārā no ķermeņa pa nervu kanāliem – apmēram tāpat, kā tie ceļo ķermeņa iekšienē. Šie kanāli “transportē” telepātiskas domas, impulsus un vēlmes, kuras ceļo ārpus katra atsevišķa “es”, izmainot it kā objektīvus notikumus.”

“Notikumi un objekti reāli ir “fokusējuma punkti”, kur augsti uzlādēti domu impulsi transformējas tajā, ko var uztvert fiziski, kur notiek sava veida “izlaušanās matērijā”. Kad tādi augsti uzlādēti impulsi sastopas vai sakrīt, veidojas matērija. Realitāte, no kuras nāk šie impulsi, nav atkarīga no matērijas. Identiskas vai gandrīz identiskas shēmas var rasties “jebkurā momentā” atkal un atkal, ja eksistē piemērotas koordinātes aktivizācijai.”

“Jūsu realitātes sistēmā jūs mācāties, kas ir mentālā enerģija un kā to izmantot. Jūs to darāt, pastāvīgi transformējot savas domas un emocijas fiziskā formā. Jums ir jāiegūst skaidrs priekšstats par savu iekšējo attīstību, uztverot ārējo apkārtni. Tas, kas šķiet objektīvs, reāls, no jums neatkarīgs notikums, patiesībā ir jūsu pašu iekšējo emociju, enerģiju un mentālās apkārtnes materializācija.”

“Kā es teicu, jūs fizisko matēriju radāt, izmantojot iekšējo visuma dzīvības enerģiju, – tāpat kā elpa rada rakstus uz stikla. Es negribu teikt, ka jūs esat visuma radītāji. Jūs esat fiziskās pasaules – kā jūt to saprotat – radītāji.

‘’Ķīmiskās vielas vienas pašas nevar radīt apziņu vai dzīvību. Jūsu zinātniekiem nāksies sadurties ar to, ka apziņa rodas pirmā un rada savu formu… Visām ķermeņa šūnām piemīt sava apziņa. Visu orgānu, ķermeņa šūnas apzināti mijiedarbojas savā starpā, tāpat kā arī paši orgāni…

Molekulas un atomi – tās ir vēl mazākas daļiņas, kam piemīt apziņa. Tie veido šūnas un formē šūnu individuālo apziņu. Šī kombinācija dzemdina apziņu, piemērotāku pieredzes un uztveres iegūšanai, nekā atsevišķi atomi un molekulas. Tas turpinās ad infinitum*… Tā veidojas cilvēka ķermeņa mehānisms. Pat vissīkākā daļiņa saglabā individualitāti, un viņas spējas [caur mijiedarbību] daudzkārt pieaug.

* ad infinitum (latīņu) – bezgalīgi

Matērija – tas ir līdzeklis izmainīt enerģiju un vadīt to. Eksistē paņēmieni, kuri ļauj matēriju izmantot kā būvniecības blokus… Matērija ir viengabalaina tieši tik daudz, lai mūsu sajūtas to uztvertu kā kaut ko pastāvīgu un nesatricināmu.

Matērija tiek radīta pastāvīgi, taču neviens priekšmets pats par sevi nav nepārtraukts. Piemēram, nav kāda viena fiziska objekta, kurš ar laiku sabruktu. Tā vietā notiek pastāvīga radīšana ar psihiskas enerģijas palīdzību fiziskajā struktūrā, kura šķiet lielāku vai mazāku blīvumu saglabājoša.

Neviens konkrēts objekts “neeksistē pietiekami ilgi” kā nedalāms, blīvs un viengabalains priekšmets, mainīgs laikā. To uzturošā enerģija kļūst vājāka. Atbilstoši fiziskais tēls izplūst. Kādā momentā katrs attēlojums – no jūsu viedokļa – kļūst nepilnīgāks. Pēc daudzām tādām attēlošanām, kuras jūs nepamanāt, jūs pēkšņi redzat starpību un saprotat, ka izmaiņas… ir notikušas. Pati matērija, no kuras it kā sastāvēja objekts, daudzas reizes izzūd, un struktūra atkal piepildās ar jaunu matēriju.

Fiziskā matērija sniedz apziņai iespēju darboties trīsdimensiju realitātē. Kad individuālā enerģija tuvojas jūsu paša laukam, tajā viņa izpaužas, cik vien ir spējīga. Viņa rada matēriju, kura sākumā ir līdzīga plastmasai. Taču radīšana ir nepārtraukta, kā stars jeb bezgalīga staru virkne. Šie stari ir vāji, kamēr atrodas tālumā, pēc tam tie kļūst spēcīgāki un atkal kļūst vājāki, kad aiziet garām.

Taču pati matērija ir ne vairāk nepārtraukta un pakļauta vecuma izmaiņām kā, teiksim, dzeltenā krāsa.”

“– Neviens no jums neredz to glāzi, kuru redz citi… Katrs no jums trijiem rada savu glāzi, savu perspektīvu. Tāpēc šeit it trīs dažādas fiziskas glāzes, turklāt katra no tām eksistē savā telpas kontinuumā.

Mark, tu nevari redzēt Džozefa glāzi, un viņš nevar redzēt tavu, – teica Sets. – To var pierādīt matemātiski, zinātnieki pie tā jau strādā, kaut arī nesaprot bāzes principus. Turklāt eksistē bezgalīgi mazs punkts, kur Marka un Ruburta perspektīvas uzklājas viena uz otras. Teorētiski, ja jūs spēsiet ieraudzīt šo punktu, tad ieraudzīsiet divas glāzes.

Fiziski objekti nevar eksistēt, ja tie neeksistē noteiktā perspektīvā un telpas kontinuumā. Taču katra personība rada savu pašas telpas kontinuumu… Jūs katru konkrētu objektu redzat katrs savādāk. Patiesībā jebkura personība rada pilnīgi citādu objektu, kuru pēc tam uztver viņas fiziskās sajūtas.”

“– Tu, Džozef, redzi krēslā sēdošo Marku, – turpina Sets. – Viņš sēž savā paša krēslā, kuru ir radījis savā telpas kontinuumā un personīgajā perspektīvā.

Jūs ar Rubortu skatāties uz Marku, bet neviens no jums neredz viņu tādu, kādu sevi redz Marks. Viņš sēž savā krēslā un pastāvīgi rada savu fizisko tēlu, izmantojot paša enerģiju un konkrētus atomus un molekulas ķermeņa radīšanai. Tātad pašlaik mums šeit ir Marks, viņa paša radīts, un līdz vakara beigām mēs ar jums saskaitīsim vēl daudzus Markus.”

“– Ir Marks, kuru radīja Marks, reāla fiziska struktūra. Ir otrs, kuru radīji tu, Džozef. Ir vēl divi Marki, vienu radīja Ruburts, bet otru – jūsu kaķis. Ja istabā ienāks vēl kāds, tad nāks klāt vēl viens Marks.

Tādējādi šajā istabā pašlaik ir četri fiziski Ruburti, četri fiziski Džozefi un četri fiziski kaķi. Patiesībā šeit ir četras istabas.”

 

Pievienots 04.09.2020, atjaunots 10.09.2020

http://www.sanatkumara.ru/stati-2020/buduschee-planeti

Tulkoja Jānis Oppe