Print

Критерии счастья

Laimes kritēriji

19 01 25 03

19.01.25.

Sanat Kumara, šodien es gribu parunāt par sevis pieņemšanu un laimes kritērijiem. Pašlaik sabiedrībā eksistē zināmi jēdzieni – panākumi, “realizējušies” cilvēki un cilvēki, kuri pa tukšo “nosēž” savu dzīvi. Ko tu teiktu šajā sakarā?

Sanats Kumara: Katrā apziņas līmenī eksistē dažādi sekmīgas dzīves kritēriji. Sākam ka ar cilvēkiem izdzīvošanas līmenī. Tie ir cilvēki, kas kritēriju ziņā nav tālu aizgājuši no dzīvniekiem. Viņi glābj savu dzīvību, un kā panākumu kritērijs viņiem kalpo tas fakts, ka viņi ir dzīvi. Viņiem pat var būt pēcnācēji, un tas ir vēl viens viņu panākumu kritērijs. Ja viņi neiesaistās kautiņos un karā, dzīvo drošībā, tas viņus paceļ virs pārējiem, sev līdzīgiem, tāpēc ka viņi ir pārtraukuši cīnīties un sākuši pieņemt sevi un savu dzīvi salīdzinoši objektīvi. Tāpēc ka tādā līmenī ir ierasta cīņa par vietu zem saules – zagšana, krimināls un tml. Tātad pirmajā līmenī vienkārši dzīve, saglabāta un nodzīvota, patiešām ir panākums. Pabarotie un izaudzinātie pēcteči sniedz izredzes turpināt dzimtu, mājas uzbūvēšana un bērnu dzīvju iekārtošana – tas jau ir premiāli. Nu bet izglītības iegūšana un izglītības pielietošana dzīvē – tā ir iziešana uz citu apziņas līmeni, kur tiek pielietotas zināšanas, nevis tikai dzimtas prasmes.

Otrajā apziņas līmenī cilvēks apzināti mācās. Un nav svarīgi, ko viņš mācās, jo viņš savas zināšanas un prasmes pielieto, lai organizētu sev komfortablāku dzīvi. Viņš apgūst sarežģītāku profesiju, nodarbojas ar kaut kā veidošanu vai citu cilvēku apkalpošanu (zinātniskie un tehniskie darbinieki, ārsti, skolotāji, biznesmeņi, mākslinieki). Tādi cilvēki sevi attīsta dažādos veidos – daudz lasa, ceļo, viņiem ir hobijs, viņi iet uz teātriem un koncertiem. Tādiem cilvēkiem panākumu kritērijs ir relatīvi mierīga, diezgan komfortabla dzīve, bez īpašām kaislībām un avārijām. Viņi prot ne tikai strādāt, bet saprot arī, ko nozīmē atpūta un izklaides. Savus bērnus viņi māca attīstīties, pašpilnveidoties, interesēties par visu jauno un pielietot savas prasmes savos sasniegumos. Tas ir galvenais planētas virzošais kapitāls. Tieši tādus cilvēkus tur redzi savu audzēkņu vidū, un viņi ar rūgtumu var no savas apkārtnes nosaukt cilvēkus, kuri “pa tukšo nosēž savu dzīvi”. Tie ir tie, kas ir atgriezušies dzīves pirmajā līmenī un nolaidušies līdz izdzīvošanai.

Protams, ir arī trešais apziņas līmenis, un tie ir tie, kas rada jauno – talanti, ģēniji un apdāvināti pārvaldītāji. Šiem cilvēkiem ir savi dzīves panākumu kritēriji – cik lielā mērā viņi ir ietekmējuši sabiedrību, cik lielā mērā ir spējuši ienest sabiedrībā tos radījumus, kurus atnesuši savā dzīvē. Tie ir lieli zinātnieki, mākslas darbinieki, karavadoņi, ārsti utt. Tieši pēc viņiem līdzinās tie, kas nav apmierināti ar saviem panākumiem, un viņiem liekas, ka “dzīve ir nodzīvota velti”.

Neviena dzīve nav nodzīvota velti, pat rūgta dzērāja dzīve. Jebkura pieredze fiziskajā plānā ietilpst visu cilvēku planetārās pieredzes kapitālā, jo ar pieredzi var apmainīties un tādā veidā iegūt informāciju. Dzīves jēga nav tajā, lai obligātu radītu jauno un izvestu planētu uz nākamo apziņas līmeni, bet tajā, lai vienkārši nodzīvotu un iegūtu fiziskās dzīves pieredzi. Pati fiziskā dzīve dvēselei ir vērtīga kā dvēseles enkurs blīvajā plānā. Tieši tāpēc ne visām jūsu dzīvēm ir viens sasniegumu līmenis – kādā jūsu dzīvē jums bija ar notikumiem un sasniegumiem piesātināts mūžs, bet kādā jūs bijāt vienkārši mietpilsoņi.

Taču, ja cilvēks ir ienācis mietpilsoņa dzīvē un viņam nav kontraktu augstai misijai, tādā dzīvē viņš var attīstīt tieši saikni ar dvēseli caur mīlestību, paužot līdzcietību, palīdzot citiem, organizējot jaunievedumus vai dziedinot savu dvēseli, vai vēl kaut ko. Attīstīts cilvēks vienalga pat parastā dzīvē izcelsies ar savu neparastumu, garīgumu un labestību.

Mums laimes kritērijs – tā ir gara pilnība. Kad gars tādā dzīvē izpauž sevi cildenumā, dāsnumā, atklātībā, pašupurējoties visu labumam. Tā tad arī ir kalpošana visiem atšķirībā no kalpošanas sev apziņas pirmajā līmenī.

Tātad vienmēr ir, kurp tiekties un attīstīties. Jebkuram cilvēkam. Un ir jāpieņem sevi savā līmenī, pēc saviem panākumu kritērijiem. Un tāpat jāpieņem citi cilvēki atbilstoši viņu apziņas līmenim. Saprotot savu līmeni, ir viegli tikt skaidrībā, vai tu dzīvi “nosēdi”, vai esi sekmīgs savā ceļā. Pateikties sev par panākumiem un noteikt savu tālāko “panākumu ceļu” atbilstoši saviem kritērijiem. Ko vēl es savā dzīvē paspēšu? Kurp vajadzētu vērst manu uzmanību? Ko vēl es varu?

Un, pats galvenais, kāds es esmu tagad? Kā man sevi vajadzētu izmainīt pašpilnveidošanās plūsmā? Ko grib mana dvēsele? Kas manai dvēselei nepatīk? Kā es gribētu pavadīt atlikušos gadus? Kā izmainīt savu raksturu? Kā pacelt savu apziņu? Kādi kritēriji var man palīdzēt kļūt laimīgākam? Kas ir svētlaime? Skaistums? Mīlestība?

Kas ir mana dzīve? Kādēļ tā man ir? Ko es ar tādu dzīvi gribu sasniegt? Vai es to spēšu sasniegt? Kas man palīdzēs?

Vai es dzīvoju tā, kā gribu? Kādiem mērķiem es sevi esmu piesaistījis? Vai tie ir mani mērķi, vai arī uzspiesti man? Vai es varu kaut ko izmanīt? Vai es esmu atbildīgs par izmaiņu sasniegšanu savā dzīvē? Kurš manu dzīvi izmainīs? Kas manu dzīvi izmainīs?

Tādi jautājumi pirmajā un pat otrajā līmenī reti sev tiek uzdoti. Apzināšanās atnāk līdz ar dvēsele attīstīšanos, un galvenokārt vecas dvēseles sev uzdod tādus jautājumus.

Novēlu jums maksimālu attīstību jūsu dzīvē. Rīcību, kustības, atklājumus, insaitus… Mīlestību pret sevi un dziļu sapratni par jūsu klātbūtni fiziskajā plānā.

Dodamies ceļā, mani draugi!

 

Pievienots 25.01.2019

http://www.sanatkumara.ru/stati-2019/kriterii-schastya

Tulkoja Jānis Oppe