Война уже идет

Karš jau norit

Karš zemes astrālajā pasaulē jau notiek

 

18 12 24

18.12.24.

 

Vakar mani draugi man atsūtīja Elzas Barkeras (Elsa Barker) grāmatu “Dzīvā mirušā vēstules” (“Письма живого усопшего[1]”). Tas ir čenelings ar cilvēku, kurš izgājis nāvi un vēlējies pastāstīt, kā tur, aiz redzamā robežām, turpinās dzīve. Iesaku visiem to izlasīt, ļoti pamācoši.

Taču pats galvenais vēstījums ir tāds, ka mūsu pasaule jau kādu laiku stāv kara priekšvakarā, un es sapratu, kādēļ mūsu Skolotāji man atsūtīja šo lielisko grāmatu.

Smalkajā pasaulē JAU ir sācies karš, un tas bija galvenais manu Skolotāju vēstījums/paskaidrojums, kas ar mani notika sestdien un kāpēc es atliku semināru “Čenelings”[2].

Sanats Kumara: Jā, karš astrālajā pasaulē jau notiek. Lai kā mēs nemēģinājām to apturēt, tas tomēr sākās. Spēki ir vienādi, un mēs noturam ienaidnieka uzplūdus. Mūs traucēja tas, ka Sīriuss nevarēja nosūtīt pietiekamus spēkus palīdzībai. Mēs esam izgājuši no viņa ietekmes. Bet jaunais Centrs Gulbja zvaigznājā nesteidzas ar palīdzību.

Vai mēs kaut kā varam palīdzēt jums uzvarēt?

Sanats Kumara: Lūdzieties un mīliet mūs.

***

Es jums sagatavoju griezīgas rindas no grāmatas par Pirmo pasaules karu. Tās daudz ko mums paskaidro tieši sakarā ar kariem uz planētas.

Atgādināšu, ka Pirmais pasaules karš sākās 1914. g. 28. jūlijā.

 

Dzīvā Mirušā vēstules par karu, 1915. gads

 

1915. g. 5. martā.

Uz tālas zvaigznes es izdzirdēju pavēli: “Atgriezies uz Zemes un izzini mīlestības un naida noslēpumus.”

Es nezināju, ko satikšu, atgriezies uz Zemes, taču pavēlei pakļāvos.

Zemes tuvumā saniknotu būtņu armija man aizšķērsoja ceļu. “Ko tev šeit vajag? – viņas kliedza. – Šeit viss pieder mums. Mēs necietīsim svešinieku.”

Es piesaucu Skolotāju, un tas nostājās blakus man. Pat viņš sadrūma, ieraudzījis, kāds spēks ir aizšķērsojis ceļu.

“Tas ir sācies...” – teica Skolotājs. – “Tik ilgi gatavojās un tik negaidīti sācies.”

***

Dusmas ir kosmisks spēks, arī naids – kosmisks spēks, arī mīlestība – kosmisks spēks, arī bailes – kosmisks spēks. Jūs domājāt, ka mīlestība – tās vienkārši ir skaistas jūtas? Jūs domājāt, ka naids – tas vienkārši ir aizkaitinājums? Es redzēju dusmu un naida, mīlestības un baiļu avotus. Un tagad es atkal gribu jūsu pasaules cilvēkiem rakstīt cerībā, ka mana pieredze spēs palīdzēt viņiem saprast, kādi spēki darbojas cilvēku rasu iekšienē un stāv aiz viņām.

Šis karš ir kas vairāk, nekā vienkārši cilvēku karš, un pat kas vairāk nekā eņģeļu karš. Tā saknes iestiepjas Nepieciešamībā.

Dzimst Jaunā Rase, bet rases, tāpat kā cilvēki, parādās pasaulē mokās un savu priekšgājēju asinīs. Taču, tāpat kā Ieva izsauca pār sevi lāstu, klausoties nenovīdīgās čūskas runās, tā arī pasaule izsauc pār sevi lāstu, kad cilvēce sāk ieklausīties tumšo spēku, kas dzīvo mūsu pasaulē un ap to, nenovīdīgajos un nešpetnajos čukstos.

Man ir nācies redzēt šos spēkus savām acīm, man ir nācies sadurties ar tiem un cīnīties ar tiem. Es kļuvu stiprs, tāpēc ka man nācās cīnīties.

Es atgriezos šajā pasaulē piecas nedēļas, pirms uz Zemes sākās karš, taču telpās virs Zemes karš jau bija paziņots. Cilvēki uz Zemes ilgi krāja spēkus šai asinspirtij, un tajā laikā būtnes virs Zemes arī gatavojās un bruņojās. Man ceļā gadījušos dēmonu (un tie bija tieši dēmoni) acīs mirdzēja triumfs.

Sākums jau bija ielikts, dusmu graudi bija iesēti Austrijas sirdī, un tos gādīgi audzēja tie, kas juta, ka pļauja jau ir tuvu.

Jūs, protams, saprotat taču, ka labais un ļaunais eksistē cilvēciskajā ego. Labā un ļaunā spēki savstarpēji papildina viens otru. Tiem ir sava forma, tie ir apgādājušies ar savu ego. Bet viņu koncentrētība uz savu darbu varētu apkaunot pat pašus diženākos ģēnijus starp cilvēkiem.

Bet arī viņi, apzināti vai neapzināti, kalpo tai Kosmiskajai Gribai, kuras ieceres mēs saucam par Dieva Gribu.

Esmu uzzinājis daudz jauna kopš tiem laikiem, kad izklaidēju jūs ar saviem stāstiem par jaunpienācējiem, kas mierīgi dus nepiespiestā gaisotnē un uz astrālo pasauli atnāca dabiski, kā uz blakus istabu. Bet kopš nesena laika tur sāka nonākt miljoniem dvēseļu – satriektu, sadriskātu, sagraizītu, izkropļotu no sava paša naida un no to naida, kuras alka pēc viņu nāves.

Lai jūs mierina (ja jums, protams, mierinājums ir vajadzīgs) mans apgalvojums, ka rase pašlaik iziet iesvētījuma rituālu. Tie, kas ir kalpojuši ar nesavtīgu entuziasmu un atdevuši dzīvi savai kalpošanai, reiz atkal pāriemiesosies, lai uz zemes plūktu savas kalpošanas augļus. Taču ne visi bojāgājušie bija entuziasma pārpildīti. Daudzi neieredzēja paša naida dēļ. Lūk, viņus tad var nosaukt par neveiksminiekiem, neizgājušiem pārbaudījumu.

Jūtiet viņiem līdzi, ja gribat, bet labāk par viņiem nedomāt vispār. Viņi bija kļuvuši par brīvprātīgiem upuriem dēmoniem – tiem pašiem, kas man aizšķērsoja ceļu, kad es, pakļaujoties pavēlei, atgriezos uz Zemi, lai izzinātu mīlestības un naida noslēpumus.

Mīlestība! Jā, šis karš dzemdināja vairāk mīlestības, nekā abi divi iepriekšējie Kristietības laikmeta gadu tūkstoši. Tā kā cilvēku rase ir beidzot pamodusies, un, lai viņa atkal neiegrimtu miegā, es atkal cenšos izsisties cauri sienai, kas jūs atdala no manis (aizsegu starp smalko un blīvo pasauli. N.K.)

1915. g. 6. martā.

Viens no dēmoniem man likās kā pārējo priekšnieks. Un arī izskatījās viņš ne tā, kā citi, – vēl patmīlīgāks un vēl egocentriskāks.

Kad mēs nonācām aci pret aci, es uzsāku ar viņu sarunu – daļēji tādēļ, lai apmierinātu savu ziņkāri, daļēji tādēļ, lai iemidzinātu viņa vērīgumu.

– Kas tu esi? – es viņam jautāju. – Tu izskaties pēc galvenā starp sev līdzīgiem.

Viņš lepni izslējās.

– Es arī esmu galvenais, – viņš atbildēja, – gan šeit, gan uz Zemes

– Arī uz Zemes? – es izbrīnījos.

– Jā, arī uz Zemes, – bija atbilde. – Tāpēc ka es esmu dziļākā būtība cilvēkā, kurš ir liels starp cilvēkiem, un šis cilvēks ir paklausīgs manai gribai tāpat, kā viņa gribai ir paklausīgi visi pārējie.

To pateicis, viņš nosauca cilvēka vārdu, kas mani pārsteidza, bet es te to neatkārtošu.

– Ja tu esi cilvēka, kurš vēl arvien ir dzīvs, ļaunais dēmons – es tad pajautāju – kā tu pašlaik vari darboties šeit patstāvīgi, it kā tu būtu atsevišķa būtne. Kāpēc tu neesi kopā ar viņu?

– Tu ne visu zini, – viņš man teica.

– Es daudz ko nezinu, – es piekritu – tad nu izskaidro man, ja vari; es gribu to zināt.

– Nu tad zini, – viņš svinīgi paziņoja, – ka es spēju atbrīvoties no mani stindzinošās zemes plāna formas, kad viņš mani atzina par savu audzinātāju un sāka mani pielūgt kā savu ģēniju. Viņš mani atbrīvoja, atzīstot par savu Vadītāju. Viņš zina vēl mazāk nekā tu, un tāpēc sauc mani vārdā, kuru es nicinu. Taču, kamēr es valdu, vārds man ir vienaldzīgs.

Skolotājs mani paveda nedaudz sāņus un teica:

– Kad cilvēks sevi pārāk cildina, viņš tādā veidā atbrīvo viņā sēdošo dēmonu. Parasti tādam cilvēkam šķiet, ka viņš ir dēmonu sev pakļāvis, un pats sūta viņu ar uzdevumiem cauri Neredzamajai Pasaulei; taču patiesībā dēmons komandē viņu, bet cilvēka vēlēšanās kļūst ne vairāk, kā par dēmona pavēļu atspulgu. Un dēmona spēks vēl kādu laiku augs, – teica Skolotājs, – bet pēc tam viņš dosies uz Pekli. Pēc tam, kad karš beigsies šeit, arī uz Zemes atkal sāks valdīt miers. Taču pirms tam karam ir jābeidzas šeit, un jau pēc tam miers atgriezīsies uz Zemes.

1915. g. 10. martā.

Es gribu, lai jūs to uzzinātu tieši tagad, mūsu darba pašā sākumā: pirms mēneša Labā Spēki uzvarēja Ļaunā Spēkus, tā ka šeit kara beigas jau ir nolemtas. Iekustinātie spēki sevi izsmels, un miers atgriezīsies uz Zemes.

1915. g. 13. martā.

Pirms sāku aprakstīt jaunas šausmas, es gribētu jums paziņot, ka no visiem šiem murgiem galu galā radīsies Skaistums, kādu pasaule nav pazinusi visā savas eksistences cikla laikā.

Tas radīsies ne uzreiz, jo vēl daudz nāksies izdarīt; taču tiem, kas pie tā iet, ceļš jau ir atvērts.

Šis apgalvojums liksies nejēdzīgs vēl garīgi nepārdzimušajai cilvēcei, īpaši pašlaik, kara laikā, kad katra no karojošajām pusēm pilnā balsī paziņo savu taisnību, piesaucot lāstus pār savu pretinieku galvām. Taču, kā tas mēdz būt visos konfliktos, abām pusēm nav taisnība, kaut arī vienai no tām tomēr nav taisnības mazāk nekā otrai. Un tai pusei, kura uzvarēs – un uzvarēs tā, kurai taisnības nav mazāk – būs jāsaprot un jāpiedod savam pretiniekam, pirms turpināt ceļu uz savu lielo nākotni.

Kaut arī starptautiskās organizācijas pašlaik cieš pagaidu fiasko, es tomēr paredzu, ka tās gaida liela nākotne. Tagad viņi vienkārši atrodas šoka stāvoklī, šie pacifisti, sociālisti un citi, kas tiecas sasniegt Lielās Brālības ideālu.

Pat pašlaik, neskatoties uz konflikta stāvokli, pacentieties savu izpratni un mīlestību izplatīt uz to tautu, kuru jūs uzskatāt par savu ienaidnieku. Un nemēģiniet sasniegt izpratni, vienkārši atkārtojot, ka viņa nes sev līdzi ļaunumu. Tā vēl nav izpratne. Ļaunums ir katrā cilvēkā. Pacentieties saprast šo tautu, uz brīdi iztēlojoties sevi kā viņas daļu. Nolieciet sevi šo cilvēku vietā: iztēlojieties, ka esat palikuši vienatnē – lai pat savas pašu vainas dēļ – pret visu pasauli. Mēģinot iedziļināties šīs “naidīgās” tautas apziņā, jūs jau sevi nostādāt tamlīdzīgā stāvoklī. Un es iesaku jums to darīt laiku pa laikam, lai jūs varētu kļūt tās starptautiskās savstarpējās sapratnes un savstarpējās piedošanas centrs, pirmā ļoti mazā daļiņa, kurai ir jākļūst, ja ne par vispārēju, tad vismaz plaši izplatītu, lai mūžīgi pasludināmā, taču tā arī nekad pa īstam nesaprastā Visuma Brālība varētu kaut vai sākt izpausties šajā nebūt ne brālīgajā pasaulē.

Ja visas šīs karojošās masas, cilvēki, kas ilgu laiku neviltoti ir uzskatījuši, ka viņi seko šim brālības ideālam, tagad pamēģinās noslēgt mieru cits ar citu, ja viņi iemācīsies cienīt svešus ideālus, lai kā tie neatšķirtos no savējiem, tad jau tagad var parādīties spēks, kurš spējīgs tuvināt kara beigas un samazināt cilvēku skaitu, kuram lemts iet bojā viņu nacionālā lepnuma ideālu un patriotisma pretstāvēs dēļ.

Atgriešanās no naida pie mīlestības un no kritikas pie izpratnes, kas seko pēc oficiālā miera paziņošanas, ļaus visām konfliktējošajām garīgajām savienībām (ja, protams, viņas to vēlēsies) sākt darboties saskaņā citai ar citu. Pat ja šo savienību locekļi nevarēs izšķirties par to uzreiz dēļ sava aprobežotā lepnuma un nespējas aizmirst visus tos asumus, ar kuriem viņi apmainījās pagātnē; ja viņi izrādīsies pārāk gļēvulīgi, lai ņemtu atpakaļ savus iepriekšējos vārdus un publiski atzītu cits citu par brāļiem, tad lai vismaz dvēseles dziļumā viņi sāk domāt citādi. Un varbūt ar laiku viņiem pieaugs vīrišķība, un kāds izlēmīgs līderis paziņos savai draudzei, ka tie cilvēki, ar kuriem viņi reiz sadarbojās ar visu uzticību un mīlestību, iespējams, mēģina sekot tiem pašiem ideāliem, bet tikai pa savu paša ceļu.

 

1915. g. 15. martā.

Šajā ļauno garu konklāvā atrodas arī tādi, kas nav bijuši saistīti ar kādu individuālu cilvēku. Starp viņiem bija milzīgas elementālas būtnes. Gigantiska pēda! Es redzēju to milzīgo būtnei, kurai tā pieder. Viņas stihija bija gaiss, bet kopā ar viņu bija arī zemes būtnes un par briesmoņi no matērijas dziļajiem slāņiem, kur nekad neiekļūst saules stars.

Aprakstīt jums vienu no šīm būtnēm? Pašlaik jūs jau varat no viņas nebaidīties, jo viņa ir novietota atpakaļ savā migā planētas dzīlēs. Rupjš, zilgans, maisveidīgs ķermenis ar resnu garu asti izaugumu, pārklāts ar sariem, rokas un kājas, līdzīgas arvien tā paša maisa turpinājumam, un milzīga galva, pa pusei ieaugusi ķēmīga kakla krokās. Bet acis! Tajās nebija pat mājiena par kādu dzīvu substanci. Tās bija platas un apaļas, tajās spīdēja niknums, krājies tūkstošgadēm un tagad viss savācies šajās bālajās acīs. Jūs uzskatāt, ka ļaunumam jābūt melnām acīm, taču ir vēl šausmīgāk, kad tās ir bālas. Neaprakstāmas ciešanas un naids pret visu, kas attīstītības ziņā ir augstāks par viņu, bija lasāmi šīs matērijas dziļumā dzīvojošās būtnes acīs. No pašām astrālā plāna apakšām viņa spļāva savas indīgās siekalas, cenšoties tikt uz Zemes virsas. Milzīgs briesmonis ar bezveidīgu un bezzobainu rīkli. Es neuzdrošinos jums pateikt, kas ir barība šai rīklei.

Un atkal atkārtoju jums: nebaidieties no viņas. Tagad jau viņa vairs nespēs tikt līdz Zemes virsai. Viņas dzīves laiks tuvojas beigām. Taču astrālas slimības sporas, izvirstas no briesmoņa bezveidīgās rīkles, turpina vairoties, neskatoties uz visiem to pūliņiem, kuri zina, kā tikt galā ar tamlīdzīgām lietām.

Gaisa būtnes nekad neizskatās tik pretīgi, lai cik nešpetnas viņas nebūtu. Turklāt tikai ļoti nedaudzas no viņām ir patiešām ļaunas (salīdzinot, cik ir tādu, kas pret cilvēku attiecas draudzīgi vai arī vienaldzīgi).

Taču vēl var izpausties visatriebīgākās no uguns būtnēm, kuras līdz šim laikam turpina pielikt sporādiskas pūles, kaut arī neredzamajās sfērās lielā kauja jau ir uzvarēta. Es un divdesmit citu koncentrējām savu gribu Potsdamā un Frīdrihštrāsē (Friedrichstraße). Ne tāpēc, ka mēs nezinājām, kāds būs iznākums. Mēs zinājām – šis karš bija zvaigžņu nolemts. Taču, kā kareivis pilda savu pienākumu, pat ja zina, ka viņam nenoturēties, tā arī mēs turpinājām darīt savu darbu, pretojoties kara velniem.

Diženākā Skolotāja tad ar mums nebija; kur Viņš bija, es nezinu. Iespējams, Viņam bija iemesli, kurus mēs vienkārši nevarējām saprast. Varbūt Viņam nācās noturēt vēl šausmīgākus spēkus, kas tiecās uz Zemi no tālām zvaigznēm.

Nē, tā nav fantāzija, kaut arī vienīgi minējums. Uz tālajām zvaigznēm arī ir labais un ļaunais. Un, ja ne atturošā ietekme no To puses, Kuri visu notiekošo vēroja no šejienes, daudzi ārzemnieki Vācijā tajā laikā būtu vienkārši sarauti gabalos.

1915. g. 27. martā.

Aiz visa vācu uzbrukuma stāv ne tikai ārējās pasaules velni, kuru laiks ir pienācis, kuri mudina vāciešus nogalināt, laupīt, iznīcināt, izvarot un dedzināt; kopā ar vācu armiju virzās nepilnīgi attīstījušos zemes garu pūlis, agrāk cietis Kongo. Karma ir karma! Vācija pati apvija ap sevi tīklu no nelabvēlīgiem iemesliem, un tagad šis tīkls ir cieši aptinis viņas miesu, lai plosītu to daudzas paaudzes ilgi. “Kārdinājumiem ir jānāk, bet bēdas tam, caur kuru tie nāk.”

Tautu karma ir zināma Skolotājiem un Adeptiem.

Anglijas karma! Vai kāds kādreiz ir domājis par Anglijas karmu? Viņa neapšaubāmi ir pieļāvusi daudz kļūdu, tāpat kā visas citas senas nācijas, taču vēl arvien turpina būt Pasaules Gribas ierocis. Viņa vairāk nekā visas citas senas rases kalpo cilvēku rasu apvienošanai. Vai tiešām jūs varējāt nodomāt, ka Britu Impērija ir vienīgi nejauša atomu kombinācija? Vai tiešām jūs domājāt, ka Britu Impērija parādījās nejauši?

Arī šoreiz Britu Impērijai būs piešķirta svarīga loma.

(Apraksts par vācu kareivju zvērībām Beļģijā.)

Es apgalvoju, ka vācieši darīja visas šīs lietas. Nezinu, vai man ir jāsaka, ka to visu darīja ļaunuma spēki, nešpetnas būtnes, pārcilvēciski vai kādreiz kā cilvēki bijuši ļauni spēki, par savas gribas pildīšanas ieroci izmantojot vācu kareivju ķermeņus, no kuriem viņi uz laiku izmeta viņu patiesās dvēseles?

Jūs esat padomājuši, kā pašlaik justos es, ja mana tauta piedalītos šajā karā? Tagad kad manas atmiņas acis ir atvērušās un es esmu ieraudzījis savas pagājušās dzīves un uzzinājis, ka esmu dzīvojis daudzu tautu vidū, cīnījies daudzās armijās, gulējis uz ceļiem daudzām mātēm no visdažādākajām valstīm, mans gars ir pilnīgi pārveidojies.

Es esmu pievienojies lielajai Baltijai Brālībai, kuras locekļi uzskata visus vīriešus par saviem brāļiem un visas sievietes – par savām māsām. Lielajā Baltajā Brālībā ir pārstāvji no dažādām rasēm – tajā skaitā arī no tām, kuras pašlaik karo. Jūs taču nedomājat, ka viņi ir sākuši skatīties cits uz citu greizi tādēļ, ka pasaule ir sajukusi prātā? Nekas tamlīdzīgs nav noticis. Taču katrs no viņiem ir sācis darboties tur, kur varēja atnest vislielāko labumu. Katrs centās mīkstināt triecienu, kuru saņēma sava brāļa brāļi, un katrs centās mīkstināt sirdis saviem pašu asins brāļiem. Taču, tā kā šīs karš bija zvaigžņu nolemts, Pasaules Skolotāji nevarēja to novērst, kad sita tā stunda.

Vai jūs zināt, ko nozīmē būt lielās Baltās Brālības loceklim? Tas nozīmē – strādāt cilvēku rases labā, visas planētas labā kopumā.

Un, lūk, ko vēl es gribu jums teikt. Jūs esat dzirdējuši par Melno Brālību. Taču tas ir nepareizs apzīmējums. Brālība nevar būt melna. Nav tādas Melnās Brālības. Ir daudz melnu Skolotāju, jo skolotāja darbs var būt kā balts, tā arī melns. Šajā karā melnie spēki, kas cilvēkos modināja cietsirdību, sekoja vienam kopīgam mērķim, kas jau pats par sevi ierobežoja viņu spēju radīt ļaunumu ilgu laiku pēc tam, kad viņu darbi deva vēlamos rezultātus.

Jūs saprotat, par ko es runāju? Pati par sevi tumšo spēku apvienošanās vājina to katra locekļa individuālās spējas, jo ļaunuma spēks ir tā individuālismā. (Kalpošana sev. N.K.)

Ja divi cilvēki strādā mīlestības vārdā, viņi iemanto četru cilvēku spēku, bet, ja divi savus pūliņus apvieno ļaunuma dēļ, es teiktu, ka viņiem paliek tikai pusotra cilvēka spēks. Un kas gan ir pusotra cilvēka pret četriem?! Ja jums patīk spēks, izmantojiet to labiem mērķiem un tādā veidā vairojiet to.

Nevis vienotība, bet tas, cik daudz ir elementālo ļauno spēku, no kuriem katrs cenšas uz pasauli izgāzt savu niknumu, padarīja iespējamu šo neprātu.

Naids ir postošs spēks. Tie, kas iedvesmojās no šīm jūtām, pēc kara paši sevi iznīcinās. Bet tie, kas saglabāja sevī mīlestību, pēc kara kļūs vēl stiprāki. Tev būs ienaidniekus savus mīlēt. Tas ir pats drošākais paņēmiens viņus uzvarēt.

 

Pievienots 24.12.2018

http://sanatkumara.ru/stati-2018/voyna-uzhe-idet

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. http://www.koob.ru/barker_e/pisma_jivogo_o_voyne (Tulk. piezīme)

[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/24-raksti-2018/1866-seminars-cenelings (Tulk. piezīme)