Наталья Котельникова – Я хочу тебе рассказать о себе

Es gribu tev pastāstīt par sevi

18.04.21. (3.48 no rīta)

Pirms pamošanās es ieraudzīju attēlu – telpā ir atvērta pelēka ola, kura atgādina izplaukušu pelēku samtainu tulpi un iekšienē viss ir pārklāts ar pelēku miega tīmekli/putekļiem. Es nosūtu turp savus starus, taču visi guļ, un nav kam starus pieņemt. Tad no manis sāka virzīties dzirkstelītes uz iekšieni, lai būtu kam pieņemt manu ietekmi un mīlestību. Tām kā katalizatoriem ir jāveicina vispārējā miega iziršana, pieņemot sevī Radītāja gaismu. Tas gandrīz ir “Apburtās princeses” sižets!

Labdien, Tēvs! Tas biji Tu, kurš par mums parādīja sapni? Tie esam mēs, kuriem kā prinčiem ir jāpamodina skaistule Zeme?

Labdien, skaistule! Jā, tu esi viens no izlūkiem-klejotājiem, bet mēģini aizmigt kopā ar citiem dusošajiem. Neguli, atkal un atkal nes pasaulei Radītāja modinošos aicinājumus.

Es tev šodien uzdošu uzdevumu – kļūsti atkal tā naivā meitene, mans bērns, lai ar atvērtām acīm ieraudzītu patiesību, kuru es jums visiem gribu nodot. Man patīk sarunāties ar tevi un nodot tev slēptus vēstījumus.

Labāk būtu atklātus.

Tie atklājas samērā ar pieaugšanu un ar katru dienu briedīs, kā avene, un katra oga ir jauna zināšana, šodien atklāšanai ir nogatavojušās vienas lietas, rīt uz to pamata mēs varam saprast nākamās utt.

Tātad šodien par dualitāti kopumā, par dalījumu pretējās daļās, kuras atspoguļo viena otru un parāda radīšanas jēgu.

Sākumā viss bija vesels, vienots un nedalāms. Telpa bija vienkārši mirdzošs zelts. Koncentrētās matērijas, piepildītas ar mirdzošiem uzlādētiem atomiem (kā zelta migla), iekšienē nebija diferenciācijas dažādās daļās. Es palaižu atsevišķas strūkliņas, kā zibeņus, miglas iekšienē dažādās vietās, un tās sāk spirālveida kustību miglas iekšienē, veidojot matērijas sabiezējumus, virpuļus, kuru iekšienē paliek mana dzirkstele-zibens kā kodols. Tā es spēju veikt pirmo norobežošanu, izveidojot miglā matērijas spirālveida galaktikas. Katrs mans zibens veidoja galaktikas pamatu, centru. Es varēju sazināties ar savu dzirksteli un piebarot viņu, sūtot viņai jaunus impulsus, iegriežot un iemaisot katrā dažādas attīstības programmas.

Attīstība katrā galaktikā noritēja dažādi kā sekas kustību un lādiņu daudzveidībai. Tas bija mans sākotnējais dārzs, kurā es gatavojos iemiesot sevi kā apziņas vienību, un visas spirāles bija manas klātbūtnes atomi-sabiezējumi. Mans materiālais ķermenis.

Bet, ja Tev līdz tam nebija materiālas klātbūtnes, vai Tev bija sākotnējā forma?

Man nebija formas, es biju visa telpa, VISS, KAS IR. Iedomājies sevi kā aklo, kurš mēģina tikt skaidrībā, kas ir ap viņu. Manā gadījumā es mēģināju vismaz kaut kā sev atklāt, kas es tāds esmu. Līdz ar matērijas centru radīšanu es sāku viņus just. Tie tik bija svētki! Es sāku justies dzīvs, tāpēc ka manu pirmo čakru iekšienē viss kustējās, un kustējās dažādi. Man tas tik ļoti iepatikās, ka es sāku arvien vairāk un vairāk pūst iekšā savu enerģiju viscaur un jaukt ārā pirmatnējo mieru manā iekšienē.

Es tā spēlējos diezgan ilgu laiku, kamēr man nesagribējās ieiet iekšienē un paskatīties, kas tur čakru iekšienē notiek? Un es konstatēju sablīvētus centrus savērpuma zonas iekšienē. Viņi bija saspringti un izstaroja gaismu. Es sāku viņiem pavēlēt, vācot prom un iznīcinot, radot virpuļus no jauna, kā mazs bērns mācās redzēt un saprast. Sākumā visa mana uzmanība bija pievērsta tam, kas ir mana apvalka iekšienē, bet pēc tam es paskatījos ārpusē un konstatēju iekšējās un ārējās telpas starpību. Es sapratu, ka atrodos kaut kādas apburtas telpas iekšienē un varu ar viņu tērzēt. Bet, tā kā sarunas tēmas joprojām nebija, es sāku iekšienē radīt kaut ko, par ko varētu parunāt un apspriest radīšanas procesus.

Tu arī iznāci savā inkarnācijā bez iepriekšējās dzīves atmiņas?

Praktiski jā. Mans Radītājs nevēlējās pagātnes atkārtojumu un cerēja izteikt sevi caur mums, Radītājiem, dažādā veidā. Bet, ja mūsos sēdēs radīšanas paterns, tad mēs visi radīsim pēc kāda šablona. Ar citiem Radītājiem man neienāca prātā tikties, nenojaušot, ka mūsu ir daudz. Viss radīšanas lauks bija sakoncentrēts manā iekšienē. Es eksperimentēju, spēlējos, radot radīšanas viļņus, kuri attiecās uz dažādiem manas eksistences periodiem. Es lēju kopā un dalīju savas pasaules, vēru ciet un vēru vaļā (сворачивал и разворачивал), cauraudu viņas ar zibeņiem un vēroju viņas, kā viņas izvērš savas plūsmas. Pēc tam atsevišķus sabiezējumus es iekrāsoju dažādās krāsās, iemācījies manipulēt ar matēriju pēc savas vēlēšanās.

Biju noguris, un man kļuva diezgan garlaicīgi. Es iemigu… Mans Radītājs, redzams, nolēma mani pamodināt un izšāva uz mani savu zibeni. Viņš mani saskaldīja daļās, kuras visas sāka rotēt milzīgā ātrumā. Un vienalga es biju visas šīs daļas, kaut arī viņas bija norobežotas. Es atdzīvojos un sāku eksperimentēt tālāk.

Un iestājās otrs radīšanas cikls pēc šīs pralaijas. Saņēmis radīšanas impulsu, es atkal atdzīvojos un sāku pētīt savu apziņu un sākotnējo spirālveida sablīvējumu apziņu. Konstatēju, ka katrā spirālē apziņa bija citāda. Man izdevās šo citādumu pastiprināt ar manu pūliņu palīdzību. Es sapratu, ka šeit tad arī slēpjas radīšanas pamats – manipulācija ar apziņu. Un atradu milzīgu potenciālu darbā-spēlē ar apziņu. Es dažādām formām piešķīru savu apziņu, vienkārši radot. Varenība man bija dota sākotnēji, bet man nekad nebija mērķis uzzināt, ar kā palīdzību es radu. Tā bija mana neatņemama iezīme – pavēlēt un radīt. Vienkārši radīšanas idejas neatnāk visas uzreiz, līdz tām ir jānodzīvo.
Cilvēks atkārto manu ceļu, izdzīvojot savu ciklu un mācoties patstāvīgi domāt un atbildēt par radījumu sekām. Radīšanā nav ierobežojumu, un mēs kopā meklējam jēgu radījumiem un dzīvei kopumā. Tu esi mans atkārtojums sīkākā plānā. Un karma – tā ir manas radīšanas seku pētīšana. Tā māca tev sasniegt tās sekas, kuras tev gribētos, lai būtu.

Es iemācījos programmēt savas daļas, piešķirot viņām dažādas nozīmes. Es sāku spēlēties tālāk un sāku lūgt manam Radītājām dot man mājienu, ko tad es vēl varu radīt. Un saņēmu atbalstu sevis apmācībā un programmēšanā. Tā es augu un beidzot biju “sasniedzis vīra gadus”, kad nolēmu tieši no sevis radīt sevis atkārtojumu, meitas visumu. Es izveidoju “rezervāta zonu” un ieliku viņā sevi kā atveidojumu. Apveltīju ar savām iezīmēm, piekoriģēju uz labāku pusi.

Es sajutu pieplūstam tādus spēkus!!!

Tas bija prieks, kā tu pašlaik vari mani saprast. Bērns auga un iemācījās pats radīt.

Kādēļ es tev visu to stāstu? Tev nav interesanti? Tad, lūk, es atkal un atkal sāku radīt savus pēctečus. Tas bija radīšanas neprāts. Visumi kā āboli ābelē brieda manā acu priekšā. Viņi pēc tam pārvērtās mana visuma apgabalos, un katrs bērns sāka sastrādāt savu pieredzi. Vieni daudz gulēja, otri riņķoja un veidoja savā iekšienē īpašu spriegumu, trešie sabruka un izšķīda manī. Vispārīgi sakot, sākās dzīve! Es teiktu – dzīve bija izdevusies!

Taču kaut kā trūka. Viens un tas pats atkal bija apnicis. Trešais radīšanas cikls arī atnāca pēc miega. Sapnī man rādījās, ka manas daļas manā iekšienē ir sarīkojušas sapulci un katrs izsaka savu viedokli. Visi vienojās par to, ka ir laiks savā iekšienē radīt tādas pašas daļas, atkārtojot manu radīšanas paternu, taču katrs Logoss nolēma radīt savu pasauli, jo viņš jau bija sastrādājis sākotnējo pieredzi un varēja rīkoties, kā vēlas. Šis “kino” man tā patika, ka pēc pamošanās es sāku ieklausīties savu bērnu radīšanas programmās un pastiprināt viņus ar to, ka strādāju apziņas jomā, dodot dažādas perspektīvas visiem bērniem, pastiprinot viņu diferenciāciju.

Tās bija monādes?

Nē, līdz monādēm vēl ir tālu, bet tev, protams, ir zināms, kādēļ es radīju monādes?

Tie bija tīras apziņas sabiezējumi?

Nē, es radīju sev vēl bērnus, viņu apziņas, un ieliku viņos sevi visu, nokopēju un sagāzu kaudzē visu manu pieredzi, lai viņi, katrs savādāk, mani attīstītu.

Pēc tam es vēl un vēl saradīju sev pēcnācējus no dažādām savām daļām. Uz to laiku mani centri sāka vēl vairāk sablīvēties, un es sāku savienot garu un matēriju šajos centros.

Tā tika radīti sekundārie Logosi, kuriem piemita apziņa un enerģija, matērija un gars, saikne ar mani un brīvā griba.

Klau, neguli, tu tikai iedomājies, ka esi atlidojusi uz planētu, brīvu no būtnēm, un sākusi tur dzemdināt savus bērnus, kuri sāka dzemdināt savus un sāka radīt augus, dzīvniekus, zivis un putnus. Vai tiešām tu nepriecātos un nebūtu laimīga, raugoties uz visām šīm bagātībām, kuras radīji tu un tavas daļas?

Es būtu pārmēru laimīga, protams! Un es priecājos, ka tu esi laimīgs savā visumā!

Zini, visi tie radījumi, kurus jūs saucat par kļūdām, man vienalga patīk, tie mani uzjautrina un piešķir man īpašu burvīgumu. Nav kļūdu, vienkārši ir eksperiments. Un katrs eksperiments beidzas ar kolapsu, tā ka vienalga vēl daudz stāv priekšā radīt un radīt!

Kāpēc ar kolapsu?

Nu lai atkal radītu kaut ko jaunu. Ne vienmēr taču dzīvot zem kopējamā papīra?

Bet tu negribi atstāt kaut ko eksistēt un pašattīstīties?

Nu tā arī ir, tikai matērija vienalga sabrūk pati par sevi ar laiku, norit pašsabrukšana un apziņas novecošana. Varbūt es ar laiku iemācīšos radīt viengabalainākas lietas, lai viņas nodzīvotu pailgāk.

Gribu vēl teikt, ka radījumu iekšienē laiks rada īpašu dzīves sabiezējuma īpašību un katrs tādas dzīves moments līdzinās gadsimtam dzīves bez laika un telpas. Šeit, tādu manu daļu iekšienē, laiks atkal un atkal sabiezina matēriju un piešķir tādai dzīvei īpašu urdošu eksistences galīguma iezīmi. Tas tā aizrauj! Tas ir tik burvīgi! Tev ir interesanti?

Tu tieši arī dzīvo vienā no tādiem kosmosa radījumiem un pat nestādies priekšā savu vērtību! Pēc eoniem dīkstāves matērija beidzot ir atdzīvojusies caur radījumiem, un katra būtne dzīvei piešķir savu pašas jēgu! Lūk, es meklēju savas dzīves jēgu, bet tagad es varu ieiet tādos kā tu un apmācīt savas daļiņas radīšanas jēgai un priekam! Dalīties un tērzēt, apmācīt un virzīt, priecāties kopā. Tu nestādies priekšā, kāda bauda ir sarunāties ar jums visiem, iedziļinoties jūsu apziņā un izplešot viņu plašumā uz visām pusēm.

Jūsu apziņa reiz sasniegs manējo, un jūs atkal un atkal turpināsiet eksperimentēt ar dzīvi, matēriju, apziņu un radīsiet vēl daudz no tā, par ko es sapņoju.

Bet par to citā reizē. Atā, pabeidz savu miegu!

 

Fragmenti no “Viena Likuma” (“Закон Одного”)

Jautājums: Vai pirmatnējie, centrālie radījumi jeb klasteri ir tie, ko mēs saucam par zvaigznēm?

Ra: Es esmu Ra. Jā. Taču teiksim – jo tuvāk izpausmes sākumam atrodas zvaigzne, jo vairāk viņa piedalās kādā pirmatnējā domā.

Jautājums: Kāpēc dalībai pirmatnējā domā piemīt radiāla paplašināšanās uz āru? Tieši tā es sapratu jūsu apgalvojumu.

Ra: Es esmu Ra. Tāds ir Viena Bezgalīgā Radītāja plāns. Kāda Pirmatnējā doma – tā ir “raža” no visa iepriekšējā “Radītājs pēta Radītāju” procesa. Kad Radītājs nolemj izzināt Sevi, Viņš dzemdina telpu (kaut ko, kam piemīt esības potenciāls), piepildītu ar Viena Bezgalīgā Radītāja spožumu un varenību. Jūsu uztverē tas izpaužas kā kosmoss jeb ārējā telpa. Katra dzemdināta izziņa atnes zināšanu, kurai piemīt spēja ar brīvās izvēles palīdzību izvēlēties Sevis izzināšanas paņēmienus. Pakāpeniski, soli pa solim, Radītājs arvien vairāk un vairāk izzina Sevi, bet Radījuma daļas kļūst mazāk tīras pirmatnējā vārda jeb domas varenībā. Radītājs ne tik daudz rada, cik izzina Sevi.

Jautājums: Kāda bija forma, stāvoklis jeb pieredze apziņas pirmajam dalījumam, kurš notika šīs oktāvas sākumā, šīs galaktiskās pieredzes sākumā?

Ra: Es esmu Ra. Mēs pieskaramies iepriekšējam materiālam. Iepriekšējās oktāvas “Raža” – Mīlestības Radītājs, izpaudies prātā, ķermenī un garā. Var teikt, ka pirmais dalījums bija forma: Radītājs, kurš izzina Sevi.

Jautājums: Protams, mani interesēja sekojošais: kā izpaudās pats pirmais dalījums šajā oktāvā? Man ir interesanti uzzināt, vai notika pāriešana caur pirmo, otro, trešo, ceturto un tā tālāk blīvumu? Gribētos paņemt pirmās kopības prāts/ķermenis/gars un izsekot viņu pieredzi no paša sākuma līdz pašreizējam laikam tā, lai labāk saprastu stāvokli, kādā mēs atrodamies pašlaik, salīdzinot ar sākotnējo izaugsmi. Lūdzu, vai jūs nevarētu precīzi aprakstīt, kā notika planētu veidošanās un izaugsme caur blīvumiem, ja viss notika tieši tā?

Ra: Es esmu Ra. Ļoti liela Radījuma daļa izpaudās, neizmantojot koncepcijas, iesaistītas apziņā, kādu jūs viņu pazīstat. Pats Radījums – tā ir apvienotas apziņas forma, Logoss, kurš ir Radījuma viena liela sirds. Tajā periodā evolūcijas process, kuru var aplūkot kā noritošu bezlaikā, bija pats vērtīgākais aplūkošanai, jo par spīti Radīšanas auduma vienotības eksistēšanai mēs konstatējam, ka attīstās pirmatnējie Logosi, kuri izvēlējušies izmantot daļu no Radītāja apziņas “ražas novākšanā” savāktā, lai virzītos uz priekšu Sevis izziņas procesā. Tika konstatēts – lai radītu apstākļus, kuros varētu eksistēt pašapzinošies apakš-Logosi, efektīvāk ir izmantot dažādus blīvumus, fiksētus katrā oktāvā. Kā jūs pareizi padomājāt, tas tika realizēts visā augošajā un ziediem piebārstītajā vienas bezgalīgās Radīšanas laukā.

 

Pievienots 24.04.2018

http://sanatkumara.ru/stati-2018/ya-chochu-tebe-rasskazat-o-sebe

Tulkoja Jānis Oppe