Наталья Котельникова – Как воспитать в себе самоуважение и самодостаточность

Kā izaudzināt sevī pašcieņu un pašpietiekamību

18 04 14 01

18.04.10.

Šodien es lūdzu Sanatu Kumaru parunāt par cilvēku vairumam svarīgu tēmu, konkrēti – par sevis nenovērtēšanu, par orientāciju uz citu vajadzībām sev par zaudējumu, par mīlestības trūkumu ierastajās attiecībās “tu man – es tev”.

Ar ko pašcieņa atšķiras no pašpietiekamības?

Sanats Kumara: Pašcieņa

– tas ir neatļauties kaut kādu nekrietnu rīcību,

– tas ir, kad mēs tevi esam nolikuši uz pjedestāla un pateikuši – nenokāpt no tā,

– tas ir atklāt sevī talantus vai brīnišķīgu pašizteiksmi jebkurā jomā.

Piemēram:

– es varu mīlēt savus bērnus, savu vīru neatkarīgi no viņu trūkumiem un labajām īpašībām…

– es redzu sevī jaunus potenciālus, par kuriem es pagaidām tikai nojaušu, taču ar visiem dvēseles spēkiem gaidu jaunu atklāšanos…

– es jūtu savu dvēseli un pieskaros šai īstenībai kā eņģelis…

– manas vajadzības nevar būt pēdējā vietā…

– cienot sevi, es vienlaikus redzu citus un cienu viņus…

– es kā Lielā Sirds katrā redzu viņa brīnišķīgo dvēseli, un viņa man katru reizi atklājas no citas puses…

– es cienu savu laiku un neizniekoju savu dzīvi nieku dēļ, jeb cienu katru nieciņu kā pašas dzīves brīnišķīgu izpausmi.

18 04 14 02

Pašpietiekamība:

– Neatkarība, patstāvība, savu problēmu atrisināšana, atbildības par risinājumu uzņemšanās, finansiāla patstāvība, laba aptveršana un situācijas izpratne, ātri un nesāpīgi savu uzdevumu risinājumi, dziļāka izpratne par to, kas stāv aiz citu cilvēku darbībām un vārdiem.

Es saprotu, ka var uzrakstīt vēl vairākas lappuses, lai sīkāk atklātu to, par ko mēs ar tevi rakstām. Domāju, ka nav vērts pretendēt uz pilnību, drīzāk mēs iezīmējām tēmu, un pašlaik vajag to paplašināt.

Kas stāv aiz pašcieņas un pašpietiekamības neesamības?

Nu, protams, zems pašvērtējums. No kurienes jūsu sirdī zems pašvērtējums? Tas gadsimtiem ilgi formējās kā reliģiska dogma, kā sociāla norma, tāpēc ka cilvēkus ar zemu pašvērtējumu ir vieglāk pārvaldīt, censties panākt paklausību.

Un otrkārt – kā sekas bērnības un īpaši pusaudžu vecumam, kad sagrūst ilūzijas, ka tu pats visu zini, kad tavas nezināšanas vai nepareizi priekšstati ved pie kļūdu un problēmu virknes personīgajā un profesionālajā (mācību) dzīvē.

Treškārt, pats paņēmiens krāt pieredzi caur kļūdām un salīdzinājumiem neizbēgami ir vedis cilvēku pie tā, ka kāds kādā jomā ir guvis sekmes, bet tu ne. Skolā atzīmes liek tieši par to, un skolniekam jeb mazajai dvēselei kļūst kauns par zemo sekmību, viņš sāk sevi lamāt vai vispār vairs nepakļaujas, nevēloties kļūt par izstumto. Tas ir saistīts ar bailēm pazaudēt mīlestību un nozīmīgumu. Un tā attīstās zems pašvērtējums un citu, “sekmīgo” kādā dzīves sfērā, pārvērtēšana.

Ceturtkārt, pārliecīgas rūpes un gādība par saviem bērniem ne vienmēr pozitīvi ietekmē viņu tālākās patstāvības un iespējas riskēt un drosmīgi rīkoties augšanu. Pārliekot problēmu risināšanu no pusaudžu pleciem uz saviem (vecāku) pleciem, tas atņem spēku un tieksmes tiem, kas nolēmuši pa dzīvi “izvizināties” uz vecāku pleciem. Un, kad vecāku gādība aiziet, tāds cilvēks meklē, kurš viņam aizstās vecākus, nesaprotot, ka var iemācīties visu darīt patstāvīgi. Šeit var būt cēlonis depresijai vai bēgšanai no dzīves virtuālajā īstenībā.

Iznāk, ka mēs runājam par cilvēkiem un viņu līdera īpašībām? Jo mēdz taču būt cilvēki, kuri netiecas pie pilnīgas patstāvības un vēlas zināmu atkarību no citiem, jo viņiem vajadzīgs balsts un atbalsts?

Balsts un atbalsts ir vajadzīgs absolūti visiem cilvēkiem. Var pat uzlūkot kā anomāliju tos, kas dzīvo pilnīgā vientulībā un necieš no tā. Cilvēks pēc savas dabas ir sociāla būtne, un nākamajā apziņas līmenī vēl vairāk būs atkarīgs no visiem.

18 04 14 03

Mēs runājam par to, ka pat Vienotībā katram ir sava atbildība sabiedrībā. Stādies priekšā, ka viens posms ķēdē būs vājš. Kāda būs visa ķēde?

Kā attīstīt sevī pašpietiekamību un ar to saistīto pašcieņu? Vispirms saprast, ka visums ir draudzīgs. Viņš ir piepildīts ar tiem, kas neredzami mīl un rūpējas par jums, māca un tiecas novirzīt jūs pa pašu drošāko un nesāpīgāko ceļu. Taču, no vienas puses, vājais posms ir jūsu priekšstati par pasauli, briesmu un baiļu pilnu, un no otras puses, tieksme “pamēģināt visu, pabūt visur”, un jūsu nepareizā audzināšana ģimenes attiecību sfērā padara jūs ļoti ievainojamus dzīvē. Jūsu priekšstati par laimi ļoti iegāž jūs, kad jaunībā jūs laimi redzat kā iespējas, nevis kā to, kas jūsu iekšienē ir kā potenciāls un gaida tikai pašatklāsmi.

“Dzīšanās pēc laimes” – tā ir bēgšana no sevis. Es sevi nemīlu, lai mani vismaz kāds iemīl, un es spogulī ieraudzīšu, cik labs un mīlestības cienīgs esmu.

Un tad tie būs “amerikāņu kalniņi”, tāpēc ka pretējai pusei visu laiku nāksies pierādīt, ka esmu cienīgs un mīlams, bet es visu laiku būšu izmisumā, tāpēc ka savā iekšienē visu laiku neatbilstu savām pārliecībām, kā vajag būt labam un cienīgam… Turklāt ne īpaši cenšos tāds kļūt, vienalga, tas ir bezjēdzīgi…

Mēs varam uzskaitīt tūkstošiem cēloņu, bet labāk ir parunāt, kā tomēr pārmainīt situāciju un kļūt par sevi un savu dievišķību cienošu cilvēku.

Domāt par sevi, analizēt un apzināties savu dzīves ceļu. Sākt ar to, kāds māceklis tu esi bijis un kādas labas īpašības tu esi atklājis ģimenē un skolā.

Ko tu gribi pats, un vai esi sasniedzis to, ko gribi?

Vai šīs vēlmes un priekšstati par laimi ir uzspiesti?

Kā izdarīt tā, lai tu dzirdētu savus lēmumus un realizētu savas vēlēšanās?

Kā izdarīt tā, lai tu nemeklētu vainīgos?

Ko tu vari piedāvāt dievam? Kādu sevi?

Dieva personificējums ir visi cilvēki.

Ko tu vari piedāvāt citiem cilvēkiem? Kādu sevi?

Tās ir dažādas lietas?

Ko nozīmē būt sev pašam priekšstatā būt ar dievu un būt ar cilvēkiem?

Dievs šajos cilvēkos ir klātesošs, tāpat kā tevī…

Atcerējos Maatas spalviņu[1]

18 04 14 04

Man gribētos, lai katrs padomātu par šo spalviņu. No vienas puses, tā ir dievišķās dvēseles klātbūtne ne tikai katrā darbībā, bet arī katrā domā. No otras puses, tas ir cildenums un kristālskaidra tīrība. Jaunās enerģijas un jaunā apziņa ved tevi pie savas dzīves pārvērtēšanas kalpošanas un laimes, pašcieņas un pašpietiekamības izpratnes nozīmē. Spēku un enerģijas pietiekamības pašaudzināšanai un apskaidrībai nozīmē.

18 04 14 05

Ani papirusa fragments ar Ozīrisa kuģa attēlu. Uz svariem guļ Maatas spalva. Britu muzejs.

Es saprotu, ka aiz vieglās sirds tēla slēpjas dziļa patiesība. Kā mums labāk to saprast?

Ēģiptiešu baušļi https://pikabu.ru/story/egipetskie_zapovedi_1488112

Būt ar tīru sirdsapziņu un bez piesaistēm. Būt atbildīgam par dzīvi. Nevainība un lēnprātība. Vieglums un pašaizliedzība.

Kāpēc pašaizliedzība? Kas tā par varonību dvēselei?

Tiekšanās līdz galam izpildīt savus uzdevumus un noņemt no sevis visus parādus cilvēku un dzīves priekšā.

Kas tas ir – parāds Dzīves priekšā?

Tie ir dievišķie uzdevumi, kurus tev uzdod tavs Radītājs. Tevī Viņš cenšas atdot sevi cilvēkiem, un parāds Viņa priekšā – pakļauties liktenim (планида) un kļūt par to, kuru Viņš ir paņēmis sev palīgos. Dzīve pati tā veidojas, kad jūs saprotat, ka, atverot sevī dusošas plūsmas, jūs palielināt Dzīves plūsmu, radot ar sevi jaunas straujteces, tecējumus, līčus, un iepludināt dzīves upē sevi bez atlikuma.

Dieva pašizteiksmi caur sevi ne katrs var ieraudzīt, priekš tam ir jāapstājas un jāsajūt, kā dzīves plūsma iet caur tavu eksistenci un vai nu izdaiļo Dzīvi, vai arī ir tas, kā priekšā plūsma nobremzējas, paklūp. Izlīdzinies ar šo plūsmu, ieplūsti pilnībā, atdodies plūsmai un saplūsti ar viņu bez atlikuma. Izšķīsti un izgaro kaut vai minūti…

18 04 14 06

 

Pievienots 14.04.2018

http://sanatkumara.ru/stati-2018/kak-vospitat-v-sebe-samouvazhenie-i-samodostatochnost

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Maata (ēģiptiešu mˤ3t, koptu me, mei“taisnība”Senās Ēģiptes patiesības, taisnīguma, likuma un pasaules kārtības dieviete, kura vada zvaigznes, gadalaikus, saullēktus un saulrietus. Pasaules radīšanas brīdī viņa radīja kārtību no haosa Isfet. Viņi nevar eksistēt vienpersoniski, bet viņu spēkiem ir jābūt līdzsvarotiem pasaules harmonijas dēļ. Dieva-radītāja Ra meita, Maata parādījās kopā ar pirmmūžīgo haosu Nunu, lai nodibinātu kārtību un sekotu, lai tā tiktu ievērota. Tāpēc dievieti sauca “Ra meita”, “Ra acs” (labējā acs), “debesu kundze, zemes ķēniņiene un aizkapa pasaules audzinātāja”, “dievu un dieviešu kundze”. Viņa kopā ar gudrības dievu Totu Debesu Laivā pavada savu tēvu Ra: “Lai ieraugu es Horu, airētāju [Ra laivā] ar Totu un Maatu abās pusēs viņam.” (no Ani papirusa).

Savā divkāršajā formā Maati, tas ir, Dienvidu un Ziemeļu dieviete – bija aizkapa tiesas kundze. Ozīrisa tiesā “Divu patiesību zālē” Maata uz viena svaru kausa lika savu patiesības spalvu. Otrā kausā bija nolikta nelaiķa sirds (lūk, kāpēc no visiem iekšējiem orgāniem sirds palika mūmijā). Ja sirds izrādījās vienāda vai vieglāka par spalvu, tātad nelaiķis bija vedis taisnu dzīvi un Ialu laimīgo lauku cienīgs. Ja sirds bija smagāka, tad grēcinieku aprija Amts, un tas uz mūžīgiem laikiem palika Duatā.