Как простить себя

Kā piedot sev

19 02 10 01

19.02.09.

Šrī Juktešvār, esi sveicināts! Man priekšā ir seminārs “Kristus-apziņas īpatnības”, un man gribētos, gatavojoties semināram, parunāt par tēmu “kā piedot sev”. Zinu, ka daudzi sevi vaino, nespējot piedot sev kādu rīcību vai vārdus. Vai var nonākt pie Kristus-apziņas, jūtot vainu vai nepiedodot sev rīcību? Kādas tiesības mums ir piedot sev?

Šrī Juktešvārs: Tā ir ļoti dziļa tēma pārdomām. Pirmām kārtām es ieteiktu vienkārši padomāt par satraucošo tēmu. Bieži jūs vienkārši cenšaties par to nedomāt, “ierokot galvu smiltīs”, lai nesatrauktu sevi un “nekaisītu sāli uz brūcēm”. Cik vienkāršāk būtu reizi par visām reizēm atbrīvoties no vainas, nekā vilkt to cauri visai dzīvei?

Protams, tas nav vienkāršs un ātrs process. Bet lieta ir darīta, un tā ir jāaplūko gan no augšas, gan no malas, gan iekšienē.

Dažreiz nesaproti, kā tā ir sanācis, kāpēc tā ir iznācis, un neatrodi sev izskaidrojumu vārdos vai rīcībā. Ko tādā gadījumā darīt?

Katrs no jums dažreiz ir karmiski noteikts izpildītājs. Cēloņi var būt ne šajā dzīvē un pat ne uz šīs planētas. Cēloņi vienmēr ir jūsu iekšienē un tajā cilvēkā, kuram jūs, teiksim, esat nodarījuši pāri vai kuru esat sodījuši. Tam, kas ir noticis spontāni, nedomājot, nejauši, saknes ir vai nu jūsu raksturā, vai arī vājumā un bezrūpībā, bezatbildībā.

Pats vienkāršākais – uzņemties atbildību uz sevi, pat ja tas ir noticis “nejauši”. Nemeklēt vainīgos, bet paskatīties uz atgadījumu filozofiski. Ja jūs esat rīkojušies, nebūdami zem spiediena un piespiešanas no kāda, tad šeit skaidri ir redzama jūsu vaina vai cēlonis, kas ir vienkāršāk… Cēlonis ir tāds, ka jūs tā nolēmāt un tā rīkojāties. Jā, pašlaik jūs to varat nožēlot. Jā, jūs kaut ko izdarījāt nelabi. Bet kurš uz planētas rīkojas TIKAI LABI? Vai ir kāds, kurš nekļūdās? Ja visi cilvēki sevi vainotu par rīcību, vai tad varētu turpināties cilvēku dzimta? Viņa izmirtu zem pašapsūdzības smaguma, jo šis smagums, reizēm neizmērojams, nedotu iespēju vienkārši mierīgi dzīvot.

Protams, ir ļoti dziļa vaina, kad sev piedot nav iespējams, un tas ir par smagu noziegumu – slepkavību, kara izraisīšanu, milzīgiem upuriem vai citiem smagiem noziegumiem. Mēs par to nerunājam, mēs runājam par uzkāpšanu Kristus-apziņā. Tie ir citi vainas vai pāridarījumu parametri, taču arī tie ir jāizvāc no saprāta, lai tie jūs neapgrūtinātu.

No otras puses, pasaule attīstās, tikai pateicoties rīcībai, darbībai un pat kļūdām, saistītām ar nepareizām vai nelikumīgām darbībām. Taču, kurš uzstāda pareizumu vai tiesības? Tādi paši cilvēki, kā jūs, balstoties uz savām domām, lēmumiem un kļūdām.

Pasaule nav iepriekš nolemta un attīstās spontāni, balstoties uz pieredzi. Pieredze ir “kļūdu draugs” un ir mēģinājumu, pārrēķināšanos, eksperimentu, parādību, uz pārbaudēm un izmēģinājumiem balstītu atklājumu mērs.

Ņemsim, piemēram, Radītāju, kurš uz planētas radīja vairākas rases, kuras reizi pēc reizes gāja bojā un tika aizskalotas vai totāli sadedzinātas. Stādieties priekšā, ka Radītājs vainotu sevi par tādām globālām kļūdām. Vai jūs būtu pašlaik uz Zemes kopā ar visiem cilvēkiem? Vai domātu par sevi?

No otras puses, vai Radītājs mīlēja tās rases, kuras radīja un loloja? Vai tiešām Viņš ne reizi nenožēloja, ka nācās tās nogalināt? Kā jūs uzskatāt, vai Viņš varēja rīkoties citādi? Mēs nezinām, taču dzīve turpinās, un, kā mēs saprotam, šoreiz viss norit citādi, un mēs esam izdzīvojuši.

Tātad, lai dzīve turpinātos un neliektu jūs pie zemes ar jūsu vainu, piedodiet sev, kā sev piedeva Radītājs, par tām kļūdām un nepatīkamajām kļūmēm jūsu uzvedībā vai domās, kuras jūs pagaidām neesat varējuši sev piedot. Saprotot, ka jūs esat ieguvuši pozitīvu pieredzi, kā jārīkojas tādās situācijās, atlaidiet savu vainu, nodarījumu, pašapsūdzību. Balstoties uz šo pašpiedošanu, jūs varēsiet piedot arī citiem, jo viņi ir nevainīgi savā vienkāršībā vai neapdomībā.

Ja jūs gribat sodu, tad tas jau notiek, ja jūsu vaina nedod jums mieru.

Pat ja jūs esat pacentušies to vienkārši aizmirst un tā negriež jūsu saprātu, izvelciet to no apcirkņiem, pateicieties par pieredzi un atlaidiet ar mieru no savas zemapziņas. Vaina dzīvo iekšienē, neskatoties uz to, ka jūs uz laiku to aizmirsāt, un prasa enerģiju savai eksistencei.

Kādas tiesības mums ir sev piedot? Un kam ir tiesības mūsu vainu atlaist?

Parasti mēs sakām: “Dievs piedos”. Taču Dievs nekad nav jūs apsūdzējis. Viņš pats pieļauj kļūdas un uzvedas tāpat, kā jebkurš savas pieredzes radītājs, balstoties uz pieredzes rezultātiem. Jūs arī esat tāds pats savas pieredzes radītājs, taču ne tik pilnīgs. Un jūsu rīcība nav tik baismīga, kā dzīvības iznīcināšana uz planētas. Tāpēc Dievs nekad nevienu nevaino. Vaino sevi cilvēki paši. Un vaina ir pieredzes kritērijs, paņēmiens, kā pozitīvu pieredzi atšķirt no negatīvas. Jā, nepadomāji, neapjēdzi, kļūdījies vai padomāji un izdarīji, bet tagad nožēlo. Viss mēdz būt, un labi, ka varēsi dzīves laikā sev piedot, lai neņemtu sev līdzi uz to pasauli vainu, kura grauzīs tevi, iededzot negatīvu iekšienē.

Ja vajag, veic piedošanas sev rituālu, palūdz Skolotājam palīdzēt tev atbrīvoties no vainas. Un kurš ir teicis, ka tev visu dzīvi jānožēlo izdarītais? Tas tavā dzīvē ir bijis un PAGĀJIS. Tas ir pagājis, bet tu joprojām reanimē to, KĀ SEN NAV. Visdrīzāk citi cilvēki, kas tajā piedalījās, visu sen ir aizmirsuši, piedevuši, apzinājušies. Izdari arī tu tā.

Un tad tavā dvēselē iestāsies miers un svētība.

Es pateicos tev, Šrī Juktešvār.

19 02 10 02

Vēršos pie Maitreijas ar tiem pašiem jautājumiem. Un vēl viens jautājums: vai pāriešana Kristus apziņā ir saistīta ar piedošanu sev?

Kristus Maitreija: Sākumā par piedošanu sev. Paplašini savu apziņu līdz Planētas Logosam. Paskaties uz sevi no šī augstuma. Ko tu ieraudzīsi? Ka nav pareizā un nepareizā, nav tā, kas tev ir pavēlēts, kas ir tavs pienākums, kas pieklājas. Nav piesaistes pozitīvajai pieredzei un soda par negatīvo. Nav vispār tā, kas būtu tavs pienākums.

Tev nav pienākuma. Tev nav vienmēr jābūt pašam gudrākajam vai pašam veiklākajam, apķērīgākajam, tālredzīgākajam. Tev pagaidām ir cita apziņa. Tu pagaidām vēl mācies. Tu atzīmes saņem tikai no sevis un tādiem pašiem, kā tu. Arī viņi kļūdās un nožēlo.

Paskaties, cik daudz nopietnu noziegumu ir uz planētas. Tava vaina pat tuvu nav salīdzināma ar to, ko dara noziedznieki. Tu viņus atstāj, ejam uz nogāzi, uz tumsu, taču neatstāj sevi kopā ar viņiem. Tu ej uz gaismu, uz Kristus Apziņu. Kā mācīja Kristus? – piedot visiem un mīlēt kā sevi.

Kas tas ir – mīlēt sevi? Piedot tajā skaitā. Ja tu mīli otru, tu taču piedod viņam nodarījumus? Pat ja viņš atkal tāpat rīkosies, tu atkal viņam piedosi, tāpēc ka mīli / pieņem. Pielieto to sev. Piedod sev un dzīvo tālāk mierā un gatavībā rīkoties savādāk. Citādi, kādēļ tev tāda pieredze?

Cik lielā mērā piedošana sev ir saistīta ar pāriešanu citā, augstākā apziņā? Saistīta tiešā veidā. Atbrīvojies no negatīva savā iekšienē, un tikai pēc tam tu augšupcelsi sevi uz nākamo karmas slāni.

Pastāsti par nākamo karmas slāni, lūdzu.

Ja karmu saprotam kā Cēloņa un Seku Likumu, kā dzīves un pieredzes programmu, tad jūsu dzīve izmainīsies, ja jūs paaugstināsiet apziņas vibrācijas. Uz planētas dzīvi jūs raudzīsieties kā uz savu pieredzi, kā uz sevis daļu, apvienojot visus cilvēkus un viņu pieredzi savā iekšienē.

Cik smaga atbildība tā ir?

Jūs šo atbildību dalāt ar visiem, kas ir vienā apziņas slānī, blakus jums. Un tajā pašā laikā jūs saprotat, ka no jūsu apzinātības ir atkarīgi arī visi pārējie.

Ja jūsu apziņa apvienojas ar citām apziņām un var būt pieejama viņām, tad kam jūs dotu priekšroku, lai paliek jūsu iekšienē? Mieram un svētībai, augstām vibrācijām, tīrībai un savrupībai, domas un darbības brīvībai, pilnīgai piedošanai un žēlsirdībai.

Pielietojiet to visu sev, pirmām kārtām. Kļūstiet apzinošies un domājoši, brīvi un vienkārši. Vienprātība – visu jēdzienu tīrība un nepārprotamība, bez dubulta dibena, bez zemteksta, bez “krokām”. Patiesīgums un meli ir nesavienojami. Tāpat nesavienojami ir naids un mīlestība, tīra sirdsapziņa un vaina.

Ja mēs sev piedodam, vai mēs varam teikt, ka mūsu sirdsapziņa ir tīra?

Kādā veidā piedot. Ja jūs piedodat ar prātu, tad varat sev piedot formāli. Un tad dažos gadījumos jūs konstatēsiet, ka brūce nedzīst. Ja no sirds, tad saprotat, ka sirdsapziņa ir tīra, nav vainas jūsos. Tāpat kā nav vainas arī citos cilvēkos. Viņi tāpat ir kļūdījušies, kā jūs.

Tātad vajag piedot sev līdz tam laikam, kamēr varam sev pateikt, ka “mana sirdsapziņa ir tīra”?

Jā, protams, kamēr viss iekšienē neizdziedināsies. Kamēr brūces nesadzīs. Kamēr sirdsapziņa neattīrīsies.

Pateicos, Kristus Maitreija!

Semināru “Kristus Apziņas īpatnības" skatieties marta sarakstā.

 

Pievienots 10.02.2019

http://www.sanatkumara.ru/stati-2019/kak-prostit-sebya

Tulkoja Jānis Oppe