Водяные

Ūdensvīri

Ūdensvīri stāsta par savām Plejāžu saknēm un tuvo saikni ar cilvēkiem.

Sveicam jūs, mēs esam ūdensvīri.

Pašlaik cilvēki ir sākuši arvien vairāk par mums runāt, un ir daudz redzes viedokļu par to, kas mēs tādi esam. Taču visa šī informācija daudzējādā ziņā ir izdomājums, un tāpēc mēs esam gatavi par sevi pastāstīt.

Mums ir ļoti cieša saikne ar cilvēkiem, tieši tāpēc daudzi no jums cenšas uzzināt patiesību par to, kas tie tādi ūdensvīri. Pasaku pasaules laikmetā mēs ar jums bijām tuvākās Zemes rases un dzīvojām plecu pie pleca, un pat šodien daudziem cilvēkiem ir palikusi vajadzība pēc saziņas ar mums. Arī mēs tiecamies aizpildīt šo robu saziņā, kurš izveidojās cilvēku laikā. Pagaidām nav iespējams pilnīgi atjaunot mūsu rasu vienotību, bet mēs varam dalīties tajās atmiņās, kuras mūs apvieno. Mēs ceram, ka cilvēki, kas vēlas atkal just mūs sev blakus, pateicoties šim rakstam, spēs atjaunot enerģētisko kontaktu ar ūdensvīriem.

Sākumā mēs pastāstīsim savu atrašanās uz Zemes vēsturi, kā mēs nonācām uz šīs planētas un kādu lomu pildījām pasaku pasaules laikā, tad varbūt kļūs labāk saprotamas tās attiecības, kuras mums bija ar cilvēkiem.

Mēs, tāpat kā cilvēki, ieradāmies Saules Sistēmā no Plejādēm. Tāpat kā jūs, mēs saglabājām fizisko ķermeni un nekļuvām enerģētiskas būtnes kā daudzu citu rasu pārstāvji. Taču, ja cilvēki, pirms parādījās uz Zemes, bija paspējuši padzīvot uz citām Zemes grupas planētām, tad mēs uzreiz nonācām uz Zemes.

Cilvēki bija pirmā rase uz Zemes, un kādu laiku jūs dzīvojāt vieni, apkārt jums bija dabas gari, un, kontaktējoties ar viņiem, jūs pamazām apguvāt smalko plānu. Visas pārējās rases ieradās uz Zemes vēlāk, tad, kad cilvēki sāka kontaktēties ar spēka vietām un pārvērta tās starptelpu portālos, caur kuriem uz planētu pārvietojās citu pasauļu pārstāvji.

Tajā laikā arī mēs guvām iespēju nonākt uz Zemes, kļūstot par vienu no pasaku pasaules rasēm. Turklāt daudzas rases atnāca pēc Zemes Dievu aicinājuma, un viņu klātbūtne uz jūsu planētas bija ieplānota jau ilgi pirms viņas eksistēšanas, kas atbilda Gaijas plānam. Bet mēs parādījāmies spontāni un neplānoti, vienkārši tāpēc, ka cilvēki, nonākuši uz Zemes, guva iespēju sazināties ar Plejāžu pārstāvjiem, kas bija atlidojuši kosmosa kuģos. Ūdensvīri tieši arī kļuva par šo viesu-plejādiešu pēctečiem, kuriem tika atļauts atrasties Zemes laukā.

Plejādieši atlidoja caur portāliem, kuri bija Plejāžu kosmosa bāzes uz Zemes. Dievi redzēja lielu vērtību šīs civilizācijas pārstāvju klātbūtnē uz planētas virsmas, jo, sazinoties ar cilvēkiem, plejādieši viņiem palīdzēja atcerēties savas sensenās īpašības, kuras cilvēki jau bija paspējuši piemirst. Dzīvojot uz citām Saules Sistēmas planētām, cilvēki iemantoja daudz jaunu īpašību, taču viņiem nebija iespējas pilnveidot savus sensenos gēnus, tāpēc tie bija palikuši neizpaustā stāvoklī. Un tikai uz Zemes, kura izcēlās ar īpašu enerģiju bagātību, cilvēcei izdevās pilnvērtīgi atcerēties savu īsteno pamatu, mantotu no Plejādēm. Mēs negribam teikt, ka plejādiešu gēni ir jūsu vienīgais ieguvums. Cilvēku vērtība ir tajā, ka jūs samērā ar savu klejošanu pa Saules Sistēmu paspējāt saradoties ar viņas enerģijām tik dziļi, ka kļuvāt ar viņu viens vesels. Bet kontakts ar plejādiešiem, kas notika uz Zemes, ļāva jums izgaismot vienu no savām šķautnēm, ne vienīgo, taču jums ļoti dārgu un tuvu.

Kas gan tās ir par īpašībām, kuras piemita plejādiešiem un kurās viņi tiecās dalīties ar cilvēkiem?

Tā ir īpaša jutība pret smalkām enerģijām, sirsnīgums un atklātums. Protams, tas viss cilvēkiem piemita jau uz citām planētām, taču, nonākot uz Zemes, viņiem radās vajadzība kļūt vēl jutīgākiem, lai justu to dabas enerģiju īpatnības, kurās viņi atradās. Viņiem vajadzēja vēl dziļāk iegremdēties smalkajās vibrācijās, daudz dziļāk, nekā viņi to darīja uz citām planētām, pāriet uz citu emocionālās uztveres līmeni. Tajā arī palīdzēja saziņa ar plejādiešiem, kuri, atrodoties savā pasaulē, bija saglabājuši īpašu jutīgumu.

Visu laiku līdz pārlidojumam uz Zemi plejādieši atradās siltumnīcas apstākļos salīdzinājumā ar cilvēkiem, uz viņu planētām nebija nekādu satricinājumu, un tāpēc viņiem nebija nepieciešamības aizsegties. Bet cilvēki ceļojuma pa Saules Sistēmu laikā paspēja uzzināt daudz skaista, taču izgāja arī daudzus pārbaudījumus, un tas neapšaubāmi atspoguļojās viņu zemapziņā. Viņi kļuva uzmanīgāki un piesardzīgāki, un, no vienas puses, tas ļāva viņiem neatkārtot pagātnes kļūdas, bet, no otras puses, viņiem saglabājās emocionāla barjera, kas traucēja viņiem pilnībā atklāties. Bet plejādieši likstas nepazina, viņi bija entuziasma pārpildīti un līdzīgi maziem bērniem, kas vēlas visu nomēģināt, pārbaudīt sevi pašus. Turklāt viņi nebija mīkstčauļi, kā varētu padomāt, viņos bija daudz drosmes un spēka, un viņi bija spējuši saglabāt savu iedvesmu dzīves uz Zemes dēļ. Tie bija tie Plejāžu pārstāvji, kuri ne visā piekrita viņu pašu attīstības ceļam. Viņi nevēlējās standarta pāreju uz piekto apziņas līmeni caur atteikšanos no fiziskā ķermeņa, ko viņiem piedāvāja Hierarhija. Tādējādi Plejādēs pārejas laikā organizējās nozīmīga nepiekrītošo grupa, tādi plejādieši nolēma doties uz Zemi, kur viņi varētu iemiesot savas labākās īpašības fiziskajā ķermenī. Tā kā neviens no Hierarhijas vai Zemes Dieviem nenojauta par tādu notikumu pagriezienu, tad šīs delegācijas atlidošanu no Plejādēm neviens nebija plānojis. Taču Dievi bija ieinteresēti cilvēku kontaktā ar saviem tālajiem senčiem, un viņiem tika atļauta klātbūtne Zemes laukā.

Tādējādi mūsu senči ir plejādieši-nemiernieki, kas neatrada sev vietu tajā pasaulē, kurā viņi bija dzimuši. Pašlaik lielākā daļa Plejāžu pārstāvju jau ir pabeigusi pāreju uz piekto un pat sesto apziņas līmeni, viņi ir kļuvuši par neķermeniskiem gariem, kas atbalsta jaunāku civilizāciju attīstību. Bet tie, kas atteicās iet tādu ceļu un nolēma saglabāt savas fiziskās iespējas, dzīvo Plejādēs kā izstumtie, eksotiska rase, kurai nav tiesību. Paredzot tādu nākotnes situāciju, vairums šo Plejāžu pārstāvju pārcēlās uz citām pasaulēm, un ievērojams viņu skaits nonāca šeit; viņi juta, ka viņiem sākas jauna dzīve un tagad ir iespēja iemiesoties visam, par ko viņi sapņoja savā pasaulē. Viņi cilvēkos saskatīja savus tuvākos brāļus un dalījās ar viņiem visā, ko prata un zināja.

Galvenais, ar ko plejādieši varēja dalīties ar cilvēci, bija viņu iedvesma un prieks no iespējas darboties. Taču turklāt, kā arī bija Zemes Dievu iecerēts, par galveno lomu izpildītājiem bija jākļūst cilvēkiem, bet citām rasēm stāvēja priekšā kļūt par atbalstu cilvēkiem, attīstot viņos tās īpašības, kurās viņas bija meistari. Tāpēc plejādieši kļuva cilvēkiem par skolotājiem to spēju attīstībā, kurās viņi bija stipri, un cilvēki jau varēja tās iemiesot praksē.

Apzinājušies tādu savas eksistences uz Zemes īpatnību, plejādieši nolēma pārvērsties atsevišķā rasē, kura varētu būt emocionāls atbalsts cilvēkiem. Viņu jūtas bija ļoti spēcīgas un skaistas, viņi bija iedvesmas pārpilni un, kontaktējoties ar cilvēkiem, iedvesa viņos cerību un ticību uz labāko. Katrs cilvēks, sazinoties ar šīm būtnēm, piesātinājās ar vēlēšanos virzīties uz priekšu, bet plejādiešu enerģiju vieglums ļāva pārvarēt visus šķēršļus, it kā tie neeksistētu.

Daudzi plejādieši varēja savas spējas cilvēkiem nodot tiešā veidā, ģenētiski apvienojoties ar cilvēkiem, un radās jauna cilvēku varietāte, kuru sauca par cilvēkiem-plejādiešiem. Šie cilvēki bija viņu tālo senču iespēju un gēnu glabātāji, un, pateicoties viņiem, cilvēce līdz šim laikam saglabā sevī lielāko daļu plejādiešu spēju. Tajā pašā laikā plejādieši juta, ka viņiem vajag saglabāt savus tīros gēnus, lai paliktu atsevišķs spēks, neatkarīgs no cilvēku kolektīvās apziņas. Plejādieši nojauta, ka cilvēcei, esot galvenās lomas pildītājai uz Zemes, būs jāiziet cauri daudziem notikumiem, kuri varētu viņai kļūt par bargu pārbaudījumu. Ja plejādiešu rase pilnīgi izšķīstu starp cilvēkiem, tad zaudētu iespēju atbalstīt viņus emociju līmenī, jo taču atrastos tajā pašā enerģētiskajā laukā, kā paši cilvēki. Pret cilvēkiem vienmēr bija paaugstināta uzmanība no ārējo pasauļu puses, un plejādieši saprata, ka, ja viņi pilnīgi apvienosies ar cilvēkiem, tad nespēs saviem draugiem palīdzēt iedarbības gadījumā uz viņiem. Tāpēc šī uz Zemes ieradusies plejādiešu grupa sākotnēji tiecās saglabāt savu neatkarību, lai paliktu atsevišķs spēks, spējīgs atbalstīt cilvēci no malas.

Tāds plejādiešu nodoms tad arī kļuva viņiem par to stimulu, kurš palīdzēja viņiem pārvērsties atsevišķā rasē, kuru vēlāk nosauca par ūdensvīriem. Turpinot atrasties blakus cilvēkiem, šī plejādiešu grupa radīja savu kolektīvo apziņu un apvienoja savu enerģiju iekšējas transformācijas veikšanai. Uz tā rēķina, ka grupa bija vienota savos uzskatos, saistītos ar neatkarīgas eksistences nepieciešamību, plejādieši pārgāja uz piekto apziņas līmeni, turklāt viņu kolektīvo enerģiju atbalstīja Zemes lauks. Dievi bija ieinteresēti tajā, lai pārvērstu plejādiešus atsevišķā spēkā, kurš varētu kļūt jūtams atbalsts cilvēkiem, un tāpēc atbalstīja viņu fizisko pārvēršanos. Lai šīs būtnes varētu savas īpašības saglabāt pirmatnējā veidā, Dievi lika priekšā viņiem aiziet zem ūdens, kurš varēja kļūt viņiem par papildu aizsardzību no iespējamas iedarbības no ārienes. Ieraugot tāda priekšlikuma vērtību, plejādieši savās jūtās savienojās ar Ūdens stihiju, kura no šī brīža kļuva par viņu galveno atbalstu. Ūdens enerģija palīdzēja ne tikai saglabāt viņu īpašības, bet izpaust tās un pastiprināt; rezultātā ūdensvīru rase kļuva par vislabākajiem Plejāžu mantojuma turpinātājiem.

Tā kā plejādiešiem nebija jēgas atiet tālu no savas būtības, ūdensvīri, kuros viņi bija pārvērtušies, kļuva par humanoīdiem, piemērotiem dzīvei zem ūdens. Turklāt katrs plejādietis savu transformāciju veica patstāvīgi un, kaut arī bija savienots ar pārējiem kolektīvajā apziņā, varēja īstenot savu pārvēršanos savā unikālā veidā. Tādēļ ūdensvīru rase iznāca ļoti daudzveidīga, un katram tās pārstāvim piemita īpaša āriene un īpašības. Kādam aiz muguras izauga spēcīga sekste vai parādījās aste, līdzīga tai, kādu cilvēki apraksta tautas pasakās, daudziem atvērās žaunas un izauga spuras starp pirkstiem. Lai gan, visas šīs ārējās pazīmes varēja dzīves laikā mainīties, jo ūdensvīriem tās taču bija vienkārši līdzeklis eksistēt, nevis izdzīvot. Tajā pašā laikā ūdensvīrus, tāpat kā cilvēkus, viscaur uzturēja Zemes daba, un tāpēc viņi nejuta trūkumu enerģijā, pateicoties kurai varēja viegli mainīt savu ķermeņu izskatu pēc savas vēlēšanās.

Spēcīgais enerģētiskais atbalsts ļāva šīm amfībijām nepatērēt daudz barības, kura viņām bija vajadzīga tikai savu ķermeņu atjaunošanai. Tajā laikā viņas barojās ar aļģēm, kuras labprāt piešķīra savu ķermeņu matēriju ūdensvīru atbalstam. Šī sadarbība bija tās pašas simbiozes izpausme, kura tajā laikā bija nodibināta starp cilvēkiem un augiem-druīdiem, kuri dalījās savos augļos ar cilvēkiem, uzturot viņu fizisko ķermeni. Ūdensvīrus uzturēja tā pati globālā Zemes augu kopiena, tikai ne uz sauszemes, bet zem ūdens. Tāpēc kopumā enerģētiskie apstākļi, kuros toreiz atradās ūdensvīri, bija analoģiski, tāpat kā cilvēkiem, un atšķirības bija tikai tajā, ka cilvēki lielākā mērā bija saistīti ar zemes stihiju, bet ūdensvīri – ar ūdens telpām. Tādu dalījumu Dievi radīja speciāli, lai uz Zemes dzīvojošie plejādieši un cilvēki nesajauktos galīgi, jo ģenētiski taču viņi bija ļoti līdzīgi un perspektīvā varētu pilnīgi apvienoties. Taču, tā kā Dievi juta nepieciešamību saglabāt plejādiešu neatkarību uz Zemes, bija nepieciešama tāda divu rasu atdalīšana.

Neraugoties uz to, ka cilvēki un ūdensvīri eksistēja dažādās stihijās, tas viņiem netraucēja ļoti tuvu kontaktēties, jo tajos laikos cilvēki taču apmetās blakus ūdenim un praktiski katrā ūdenskrātuvē dzīvoja ūdensvīri. Turklāt ūdensvīri bija amfībijas, viņi varēja iznākt sauszemē un pārvietoties pa zemi, kā arī nepieciešamības gadījumā viņi varēja pārcelties no vienas ūdenskrātuves uz citu. Tādas pārcelšanās viņi veica ne dēļ barības trūkuma vai lai dzīvotu komfortablākos apstākļos; viņus virzīja vēlme atrasties blakus cilvēkiem. Savukārt arī cilvēki savām apmetnēm izvēlējās vietas tādā veidā, lai būtu iespēja sazināties ar saviem tuvākajiem radiniekiem.

Kaut arī visa sadarbība starp cilvēkiem un ūdensvīriem ietvēra vienkāršu saziņu, tā bija neparasti vērtīga dzīves daļa abu rasu dzīvē. Katru reizi, kad cilvēks satikās ar ūdensvīru, viņus piepildīja neparasti dziļš prieks, viņi uzreiz atcerējās visu to, kas viņus apvienoja. Tā bija spēka un pat visvarenības sajūta, pārliecība, ka kopā viņi varētu izmainīt visu uz planētas virsmas. Iemiesot visu planētas iedzīvotāju sapņus un radīt tos maģisko nosacījumus, pie kuriem viņi patiesi gribētu eksistēt.

Pateicoties saziņai ar ūdensvīriem, cilvēki pārpildījās ar to enerģiju, kura viņiem bija vajadzīga darbībai, viņos aktivizējās visas maģiskās spējas, pateicoties kurām viņi varēja radīt savu vēlamo pasauli uz Zemes. Savas spējas viņi izmantoja saziņā ar dabu, savu šamanisko rituālu laikā, caur kuriem viņi transformēja dabas vidi ap sevi, un tajā laikā tā bija galvenā un pati patīkamākā cilvēku nodarbe. Bet ūdensvīri palika cilvēku iedvesmotāji un viņu skolotāji un, tā kā viņi cilvēku darbības novēroja no malas, tad varēja cilvēkos uzturēt tīru situācijas uztveri. Tāds arī bija ūdensvīru uzdevums uz Zemes; saglabājot savas smalkās uztveres īpašības tīrībā, viņi bija cilvēkiem garantija, ka visi viņu maģiskie rituāli norit bez izkropļojumiem. Ūdensvīri dzīvoja zem ūdens tieši tādēļ, lai ārējie lauki, caur kuriem varētu nākt iedarbība uz cilvēku apziņu, neskartu viņus pašus. Kaut arī turklāt viņi nevarēja darboties kā cilvēki un viņiem nepiemita tāds maģisks spēks, viņu apziņa palika brīva, un viņi varēja virzīt cilvēkus, brīdinot viņus bīstamības gadījumā.

Tādējādi ūdensvīri pasaku pasaules laikmetā kļuva par cilvēku tuvākajiem skolotājiem, taču, lai arī viņiem piemita tas pats potenciāls kā viņu mācekļiem, viņi darbojās citādi. Cilvēku enerģija bija vērsta uz darbību, un visu savu uzmanību cilvēki pievērsa tiem rituāliem, kurus rīkoja un, pateicoties kuriem, apkārt viņiem plauka pavisam citāda daba, bez ierobežojumiem. Bet ūdensvīri visu savu spēku ielika cilvēku emocionālā atbalstā, un viņus var uzskatīt par personālām mūzām, iedvesmojošām cilvēkus brīnišķīgiem veikumiem. Iznākot no ūdens, ūdensvīri savu atbalstu pauda dejā vai dziesmā, vai vienkārši varēja pateikt maigu un gādīgu vārdu, kurš saturēja to enerģiju, kura tajā momentā bija vajadzīga cilvēkam. Tāpēc ūdensvīri nemācīja cilvēkus ierastajā nozīmē; viņi dalījās stāvoklī un zināmā mērā atgādināja gādīgas auklītes, kas rūpējas par mīļotajiem bērniem. Turklāt paši cilvēki it nemaz nebija mazāk pieredzējuši un spēcīgi, taču ūdensvīriem piemita unikāla enerģija, kuras nebija cilvēkiem. Tā bija mūsu sajūsma un iedvesma, vēlme dzīvot un priecāties par katru mirkli, kā arī redzējums, ka visas cilvēku vēlmes ir īstenojamas.

Atrodoties atsevišķā enerģētiskā telpā, mēs ļoti skaidri redzējām visu, kas ar cilvēkiem notiek, un tāpēc varējām viņiem palīdzēt ar saviem padomiem. Taču mūsu padoms nebija garlaicīga pamācība, mēs vispār neizmantojām vārdus un savus vēstījumus nodevām balss tembrā vai skatienā, labvēlīgā smaidā vai apkampienā, piepildītā ar maigumu un mūsu dvēseles spēku. Tikai mūsu klātbūtne vien cilvēku dzīvē pārveidoja viņus; viņi piepildījās ar iedvesmu, drosmi un izlēmību, un šīs jūtas nebija raupjas vai aklas. Ar savu atbalstu mēs cilvēkiem nodevām savu redzējumu, un viņi ieguva sapratni par to, kā sasniegt savus mērķus. Viņu pārliecība nebija nepamatota un nebalstījās tikai uz ticību, viņi redzēja visu ceļu no sākuma līdz beigām un stingri stāvēja uz kājām.

Kaut arī cilvēki bija mijiedarbībā ar smalko plānu, savas spējas viņi iemiesoja fiziskajā pasaulē un tāpēc nebija no tās atrauti. Mēs gan darbojāmies jūtu līmenī, taču turklāt pilnīgi bijām savā materiālajā ķermenī. Var teikt, ka pasaku pasaules laikā, pateicoties cilvēku un ūdensvīru sadarbībai, piepildījās mūsu kopīgo senču sapnis – veikt pāreju, bet turklāt palikt savos fiziskajos ķermeņos. Šī iespēja daudzējādā ziņā tika realizēta, pateicoties kopīgai cilvēku un ūdensvīru eksistencei, kuri atbalstīja cits citu ar savām īpašībām. Mūsu atbalsts nodeva cilvēkiem enerģiju un kustības virziena redzējumu; pateicoties mūsu spēkam, cilvēki varēja īstenot jebkurus savus nodomus. Bet mēs iemantojām pašu dzīves jēgu, jo taču, atrodoties blakus jums, varējām atbalstīt visas pasaku pasaules civilizācijas attīstību, kura īstenojās caur cilvēku darbībām.

Kas tad notika tālāk, un kāpēc mūsu savienība tomēr saira?

Kā jau tika stāstīts iepriekšējos rakstos, cilvēki uz sevis izjuta iedarbību no Oriona sistēmas, kura guva iespēju darboties caur pārvaldes sistēmu, radītu pasaku pasaules laikā uz Zemes. Cilvēki nonāca savā slēgtā telpā, kura bija sistēmas organizēta, un tās domformas, kurās atradās cilvēki, neļāva mums viņus atbalstīt. Sistēma uz cilvēkiem iedarbojās tādā veidā, ka pakāpeniski pazemināja viņu vibrācijas, un līdz ar to arī šamaniskie rituāli tika izkropļoti. Turklāt sākumā mēs bijām blakus cilvēkiem un varējām parādīt izkropļojumu cēloni; šādā gadījumā daudzi no jums varēja izķepuroties no sistēmas gūsta. Pirmām kārtām tie bija cilvēki-plejādieši, kā arī tie, kas bija saglabājuši tīrus gēnus, sasaistošus viņus ar sensenajiem cilvēkiem, kas bija ieradušies no citām Saules Sistēmas planētām. Bet otra daļa cilvēku, kuriem bija spēcīga radniecība ar orioniešiem un kuri bija iemiesojuši viņu gēnus, bija nonākuši spēcīgā sistēmas iedarbībā, un mēs nespējām nodot viņiem savu redzes viedokli.

Mūsu vēlme palīdzēt viņiem, gluži otrādi, izraisīja viņos aizkaitinājumu, jo sistēma tiecās ierobežot viņu redzējumu un neļāva paraudzīties uz sevi no malas. Tas viss noveda pie tā, ka mums nācās attālināties no cilvēkiem-orioniešiem un atbalstīt tikai tos, kam izdevās atbrīvoties no iedarbības. Diemžēl tā bija cilvēces mazākā daļa, bet lielākā izrādījās zem sistēmas spiediena. Tāpēc, kad sistēma radīja sagrābšanas plānu un nodeva to cilvēkiem-orioniešiem, viņu pusē bija skaitlisks pārākums un milzīgs emocionāls spēks, kurš viņiem piemita. Cilvēki-orionieši ar sistēmas atbalstu guva iespēju sagrābt pārējo cilvēku apziņu un pārvērst viņus domubiedros, un drīz cilvēce atkal apvienojās, bet nu jau sistēmas vadībā. Mēs palikām netālu no cilvēkiem, jo taču dzīvojām viņiem blakus, bet vairs nevarējām sazināties ar viņiem tikpat atklāti un sirsnīgi kā agrāk. Vēl vairāk, mums pašiem nācās ierobežot sevi saziņā ar cilvēkiem, lai nenokļūtu sistēmas, kura caur viņiem izplatījās, iedarbībā.

Neraugoties uz to, ka tajā momentā mēs izrādījāmies nošķirti no cilvēkiem, mēs nezaudējām cerību viņiem palīdzēt, un mūsu kolektīvās apziņas dziļumā nobrieda viņu glābšanas plāns. Šo plānu atbalstīja daži Zemes Dievi, kuri gribēja cilvēkus atbrīvot no iedarbības, un par mūsu galveno atbalstu kļuva Dieviete Hekāte (Hecate).

Viņas vadībā mēs izstrādājām sistēmas sagraušanas plānu un, izmantojot viņas enerģētisko atbalstu, ieguvām maģiskas īpašības darbībām fiziskajā pasaulē. Tagad mēs līdzīgi cilvēkiem varējām transformēt fizisko realitāti, taču šīs īpašības mums netika dotas, lai realizētu cilvēku uzdevumus, bet lai atbrīvotu viņus. Grūtības bija tādas, ka ārēji mūsu plāns realizējās caur pretstāvi cilvēkiem, jo tajā laikā taču nebija sistēmas fiziska iemiesojuma un viņa darbojās caur cilvēku apziņu. Tāpēc mums nācās iedarboties uz cilvēku apziņu ar savu lauku un praktiski realizēt tādu pašu sagrābšanu, kādu izmantoja sistēma, un tikai tā mēs varējām cilvēkus ievietot jaunā telpā.

Izmantojot savas maģiskās īpašības un apvienoto enerģiju, mēs radījām ļoti spēcīgus buramvārdus, kuri iedarbojās uz cilvēku kolektīvo apziņu un šķobīja sistēmu, uz kā rēķina mums izdevās cilvēci sadalīt vairākās kopienās. Turklāt sistēma mums neapšaubāmi pretojās, un tāpēc buramvārdi no magiem-orioniešiem, kuri stāvēja pārvaldes sistēmas galvgalī, bija vērsti pret mums. Mēs cīnījāmies enerģiju līmenī, un tāpēc nebija fiziska kara, kā tas notiek pašlaik, taču buramvārdi kļuva pār šķēršļiem mūsu saziņā ar cilvēkiem. Kaut arī karā mēs necietām fiziski, cieta mūsu attiecības un mēs attālinājāmies arvien tālāk, neraugoties uz to, ka darbojāmies cilvēku labā.

Magu-orioniešu buramvārdi pazemināja mūsu vibrācijas, un mums bija arvien grūtāk darboties tajā karā; tas viss noveda pie tā, ka ūdensvīriem nācās aiziet no kolektīvās apziņas. Mums nācās sadalīties daudzās kopienās, nelielās grupās, uz kurām cilvēku sistēma nevarēja iedarboties. Lielāko daļu savas uzmanības mēs veltījām aizsardzībai un sava lauka neredzamībai cilvēkiem, un mūsu maģiskās spējas padarīja mūs pilnīgi nemanāmus jūsu acīm. Tajā laikā mēs darbojāmies līdzīgi partizāniem vai teroristiem, atrodot vislabāko momentu uzbrukumam, kurš izpaudās momentānā cilvēku apziņas sagrābšanā. Ārēji tas realizējās tā, ka kāda cilvēku kopienas daļa pēkšņi atrada iemeslu, lai atdalītos un izveidotu savu valsti. Mūsu darbības noveda pie tā, ka vienotā cilvēces civilizācija sadrupa daudzās mazās apvienībās, neatkarīgās no vispārējās sistēmas.

Tādas saskaldīšanās procesā Oriona sistēma zaudēja savu svaru cilvēku apziņā, un drīz viņas iedarbība kļuva praktiski nebūtiska. Tādā veidā mēs spējām atbalstīt Dievu plānu cilvēku atbrīvošanā no sistēmas negatīvās iedarbības. Taču cilvēku rases izolētība ne pie kā laba nenoveda, jo sakaru trūkuma dēļ savas kopienas iekšienē cilvēki iegrima zemās vibrācijās. To pastiprināja tas karš, kuru sistēma organizēja pret citām rasēm, pamatojot savu plānu ar nepieciešamību pabeigt cilvēku iesākto dabas transformāciju. Cilvēku nodomi tajā karā bija vērsti pret viņus aptverošo dabu, kurā dzīvoja pārējās rases, un Dievi, vēloties saglabāt savu lolojumu, atstādināja no tā cilvēkus. Tas, ka nebija atbalsta no dabas puses, noveda pie cilvēku vibrāciju pazemināšanās, bet sakaru trūkums, kuru mēs radījām, tikai padziļināja šo procesu. Tāpēc, kaut arī mēs ienesām ne mazu ieguldījumu cilvēku atbrīvošanā un uz laiku padarījām viņus neatkarīgus no sistēmas, mēs bijām apbēdināti ar šī procesa rezultātu. Galu galā cilvēce iegrima brāļu karos, kas bija saistīti ar nepieciešamību izdzīvot, jo taču, zaudējušiem enerģētisku atbalstu, viņiem nācās meklēt sev iztiku tāpat kā pārējiem dabas iemītniekiem.

Tajā laikā daba pārstāja atbalstīt arī mūsu rasi, jo mēs taču uz Zemes atradāmies, lai iemiesotu cilvēku plānu dabas vides pārveidošanā. Dēļ tā mums vairs nebija tādas iedvesmas kā agrāk, bet kontakta zaudējums ar cilvēkiem atņēma mums galveno eksistences jēgu. Tas viss noveda pie tā, ka vairums ūdensvīru, kas dzīvoja pasaku pasaules laikā, aizgāja no planētas, neredzot jēgu turpināt savu fizisko eksistenci. Taču daudzi no mums ticēja, ka pienāks jauni laiki, kad cilvēce atkal sajutīs atbrīvošanos no nepieciešamības izdzīvot un pacels savas vibrācijas. Tādā gadījumā mēs varētu atkal ar jums kontaktēties un novest līdz galam iesākto dabas pasaules pārveidošanas procesu. Tad tās iespējas, kuras pasaku pasaules laikā atradās smalkajā plānā, varētu iemiesoties fiziskajā realitātē, kā to arī bija plānojuši Zemes Dievi.

Šīs idejas par iespējamo nākotni iedvesmoti, uz Zemes palika daudzi no mums, un, kaut arī mēs jau bijām sadalījušies daudzās kopienās, katra no tām iekšienē glabāja atmiņas par to stāvokli, kādā reiz bija ūdensvīri. Tāpēc, neraugoties uz to, ka cilvēku laikā mums nācās izdzīvot tāpat kā cilvēkiem, iekšienē mēs saglabājām visas savas spējas un īpašības un pat paretam varējām dalīties tajās ar cilvēkiem. Tas notika periodos, kad uz laiku uzplauka cilvēku iespējas; kad atsevišķas civilizācijas paaugstināja savas vibrācijas un aktivizēja tās īpašības, kuras viņām piemita pasaku pasaules laikmetā. Tādos laikos mūsu pārstāvji iznāca pie cilvēkiem un kontaktējās ar viņiem; tieši šos laimīgos brīžus iegaumēja jūsu senči, un tie tika atspoguļoti teiksmās un leģendās. Taču lielāko daļu laika mēs palikām cilvēkiem nemanāmi, jo, mainot savas vibrācijas, mēs gājām prom uz paralēlām telpām, kuras tika radītas un uzturētas uz mūsu enerģijas rēķina.

Spējas radīt atsevišķas telpas mums bija saglabājušās kopš pasaku pasaules laika, kad mums bija nepieciešams aizsargāties no sociālo cilvēku iedarbības, un mums līdz šim laikam piemīt šīs īpašības. Tādā veidā mēs turpinām dzīvot arī pašlaik, eksistējot nelielās kopienās, kurās nav vairāk par dažiem desmitiem ūdensvīru un kurās mēs varam palikt neatkarīgi no sociālā lauka. Šajā līmenī mēs saglabājam kolektīvo apziņu un piektā apziņas līmeņa stāvokli, pateicoties kam uzturam diezgan augstas vibrācijas un neizkropļotu skatu uz to, kas notiek uz Zemes.

Mūsu kolektīvā enerģija palīdz mums noturēt aizsarglauku, pateicoties kuram mēs paliekam paralēlā telpā un parasti to neatstājam. Lielāko daļu laika mēs esam atdalīti no jūsu fiziskās pasaules un parādāmies tikai paretam, lai uzturētu mūsu fiziskos ķermeņus, un šim nolūkam mēs, tāpat kā agrāk, barojamies ar aļģēm. Taču to vajag ļoti reti, un parasti mēs eksistējam paralēlā pasaulē, savā enerģētiskajā telpā. Daudzus no mums atbalsta Dieviete Hekāte, un tādi mūsu pārstāvji ir pavadoņi uz apakšējām pasaulēm, kuru valdniece viņa ir. Pārējie ūdensvīri arī eksistē, pateicoties Hekātes enerģētiskajam atbalstam, bet turklāt ir pilnīgi brīvi savās darbībās. Tādā mūsu brīvībā ir ieinteresēta pati Hekāte, jo viņa ļoti cer uz cilvēku un ūdensvīru sekmīgu atkal-apvienošanos.

Mēs zinām, ka daudzi cilvēki baidās no mums, un tas ir saistīts ar nostāstiem, kā ūdensvīri novelk cilvēkus ūdenskrātuvju dibenā, kas noved pie viņu nāves. Taču tā visa ir dezinformācija, kuru sistēma vērš pret mums, un tādas baumas attālina mums iespēju harmoniski mijiedarboties ar cilvēkiem. Tajā pašā laikā tas viss balstās uz reāliem faktiem, un mēs patiešām parādāmies momentā, kad daži cilvēki beidz savu dzīvi uz ūdens. Kā likums, šie cilvēki ir miruši nelaimes gadījumā vai ir slīkoņi, taču zemapziņā tādi cilvēki radīja nodomu nonākt apakšējās pasaulēs, kuras uztur Hekāte. Tādā gadījumā tie ūdensvīri, kuri ir pavadoņi uz apakšējām pasaulēm, pavada cilvēku dvēseles, kuras vēlas nonākt šajās telpās. Tādi ūdensvīri parādās uz laiku un novelk dibenā mirušā cilvēka ķermeni, momentā, kad viņa apziņa un dvēsele vēl nav pametušas materiālo apvalku. Ūdensvīrs veic enerģētisku procesu, lai dvēseli un apziņu pārvietotu uz jaunu telpu, pateicoties kam cilvēks neizjūt satricinājumus un viņa dvēsele nepakaras starpastrālajos intervālos, kā tas bieži gadās pēc nāves. Jāsaka gan, ka tā rīkojas tikai daži mūsu pārstāvji, kuri ir saistīti ar apakšējām pasaulēm, bet mūsu lielākā daļa parasti nekontaktējas ar cilvēkiem un paliek viņiem neredzama.

Kā tad mēs redzam mūsu kopīgo nākotni, un vai ir iespējams atjaunot to attīstības ceļu, kuru mēs veicām kopā pasaku pasaules laikmetā?

Pašlaik mums nav iespējas atkal apvienoties ar jums, jo cilvēki taču ir diezgan spēcīgi saistīti ar pašreizējo sociālo sistēmu, kura ierobežo jūsu iespējas. Bet mēs baidāmies no viņas iedarbības un tāpēc nevēlamies atstāt savas paralēlās telpas, kurās jūtamies drošībā. Taču nākotnē mēs varēsim nodibināt kontaktu ar dažiem cilvēkiem, kuri izrādīsies relatīvi brīvi no sociālajām iedarbībām. Mēs saprotam, ka neviens mūsdienu cilvēks nevar dzīvot ārpus sistēmas, tāpēc tāda saziņa var būt tikai epizodiska, kad cilvēks uz laiku novēršas no sociālajiem laukiem. Kas tāds ir iespējams dažos momentos, piemēram, kad cilvēks apvienojas ar dabas enerģijām dziļas meditācijas laikā. Tas ir sasniedzams spēka vietās, kurās var uz laiku aiziet no sistēmas iedarbības un sajust savu patieso stāvokli, un tad mēs paši varam atnākt un atbalstīt jūs. Tāpēc tuvākajā laikā mēs meklēsim iespēju tikties ar cilvēkiem, kuri vēlas aktivizēt savas sensenās iespējas, kas ieliktas viņos jau kopš pasaku pasaules laikiem.

Turklāt, ja radīsies labvēlīgi apstākļi mūsu kontaktam ar cilvēkiem, tad daudzi no mums varēs iziet no paralēlajām telpām un nostāties jūsu priekšā bez kādām bažām. Protams, tādā gadījumā pašai sistēmai ir jāatbalsta ūdensvīri un cilvēki to spēju realizēšanā, kuras mūsos mostas, kad esam kopā, un tad cilvēki atkal piepildīsies ar iedvesmu un spēku, bet mēs iegūsim cienīgu eksistences jēgu. Kaut arī tas nevar notikt tuvākajā laikā, mēs nezaudējam cerību uz tādu atklātu eksistenci blakus jums. Taču tas viss neizslēdz mūsu epizodiska kontakta iespēju, un mēs meklējam ceļus tādam kontaktam. Turklāt spēka vietās ir iespējama mūsu enerģētiska saziņa, kuras laikā mums nav obligāti jāpārvar enerģētiskā robeža starp paralēlajām pasaulēm un mēs varam nodibināt saikni ar jums jūtu līmenī. Tāpēc tajā brīdī, kad cilvēks uz laiku ir iegrimis dziļā meditācijā un atkal savienojies ar savu pirmpamatu, mēs varēsim pie viņa atnākt, lai atbalstītu viņa iedvesmu un ticību sev, kā arī palīdzētu viņam virzīt savu spēku uz maģisko spēju aktivizāciju.

Atrodoties savā ierastajā telpā, mēs varēsim atbalstīt daudzus no jums, un tāpēc cilvēku un ūdensvīru sadarbība varēs atkal turpināties tuvākajā nākotnē. Mēs zinām, ka tuvākajā laikā uz Zemi sāks nākt enerģija; daļēji tā atbalstīs arī mūs. Pie mums nākošo enerģētisko plūsmu mēs plānojam virzīt uz jūtīgu tuvināšanos ar jums, tad mēs varēsim atbalstīt daudzus cilvēkus viņu ikdienas dzīvē, un tādēļ nav obligāti atrasties spēka vietā. Mēs ticam, ka mūsu ar jums eksistencei būs labvēlīgs rezultāts, kā arī iespēja atjaunot tos procesus, kurus mēs reiz kopā veicām.

Ar cerību uz turpmāko sadarbību,

Ūdensvīri.

Pievienots 04.05.2016

http://www.together-info.ru/ru/info-portal/statji/vodyanye/

Tulkoja Jānis Oppe