Великаны

Milži

Akašas Hroniku Glabātāji stāsta par to, kā uz Zemes parādījās milži, par viņu spējām un lomu, kāda viņiem ir uz planētas.

Sveicam jūs, mēs esam Zemes Akašas Hroniku Glabātāji.

Šodien mēs jums gribam pastāstīt par vēl vienu neparastu mūsu planētas fenomenu – milžiem. Šīs milzīgās, cilvēkiem līdzīgās būtnes, var uzskatīt par vēl vienu rasi, kas eksistēja pasaku pasaules laikā. Šīs radības dzīvoja arī pēc pasaku pasaules laikmeta beigām, un atmiņa par viņām ir saglabājusies daudzu pasaules tautu pasakās un teikās.

Kas tad ir milži? Tie ir cilvēki, kuri atrada iespēju izaugt līdz milzīgiem izmēriem. Pasaku pasaules laikā milži varēja sasniegt simtiem metru garumu, bet cilvēku laikmetā, kad eksistēšanas apstākļi uz Zemes krasi izmainījās, milžu izmērs samazinājās un viņu garums sasniedza desmitiem metru. Viņu izmainīšanās pēc izmēra ir analoģiska tam, par ko pārvērtās dinozauri uz Zemes. Juras perioda laikā reptiļi bija viena no visizplatītākajām dzīvnieku klasēm, viņi bija milzīgi. Kad dinozauru laikmets beidzās, lielākā daļa sugu izzuda un saglabājās tikai tās, kuras spēja ātri pārkārtoties un ieņemt jauno ekoloģisko nišu. No veselas dinozauru civilizācijas saglabājās tikai rāpuļi, starp kuriem pašas lielākās ķirzakas, Komodo salas varāni, garumā sasniedz tikai dažus metrus. Tas pats notika arī ar senajiem abiniekiem, kuri arī stipri samazinājās izmēros salīdzinājumā ar saviem senčiem. Tāda transformācija bija saistīta ar to, ka fiziskie apstākļi uz Zemes vairs neuzturēja šīs būtņu sugas. Pēc tam, kad klimats uz visas Zemes bija izmainījies, priekšroku ieguva siltasiņu dzīvnieki, un tagad tieši viņi izrādījās valdošā dzīvo organismu klase.

Tādējādi Zemes fizisko un enerģētisko apstākļu krasā izmaiņa, pārejot no pasaku pasaules laikmeta uz cilvēku laikmetu, noveda pie tā, ka veselas dzīvo organismu kopienas izmira un no tām palika tikai atmiņas to būtņu veidā, kuras paspēja piemēroties. Izmēru samazināšanās, kura notika reptiļiem un abiniekiem, bija enerģijas ekonomēšanas līdzeklis, tādā veidolā viņiem daudz vieglāk bija saglabāt sava ķermeņa siltumu, bet milzīgi organismi ar lielu virsmas laukumu vairs neizdzīvoja pie pazeminātas temperatūras.

Līdzīga situācija notika ar milžiem, arī viņi samazinājās izmēros klimatisko apstākļu izmaiņas dēļ – viņiem vajadzēja aizsargāties no ledus laikmeta nestā aukstuma. Turklāt enerģētiskie apstākļi uz planētas vairs neuzturēja tādu gigantu eksistenci, dabai tas bija neizdevīgi. Starp milžiem izdzīvoja tikai augumā zemie, tie, kas varēja iegūt dzīvnieku ādas siltināšanai un kam bija iespēja paslēpties alās. Bet pārējie gāja bojā no pārmērīgas atdzišanas.

Jums var rasties jautājums – kāpēc milzīgo cilvēku atliekas neatrada paleontologi, tieši tāpat, kā pašlaik atrod dinozauru atliekas? Proti, šīs būtnes nebija pilnīgi līdzīgas mūsdienu cilvēkiem, viņu organisms bija fizioloģiski citādi iekārtots, bet viņu skelets sastāvēja no citām vielām, un tāds kaulu skelets ātri izšķīda satrūdot. Milžu aiziešana no dzīves notika tādā veidā, ka neviena matērijas daļiņa nepalika zemē. Neraugoties uz savu iespaidīgo izskatu, viņi bija tuvāk Gaisa un Ūdens stihijām, nevis Zemes blīvajai stihijai. Viņu ķermeņi pēc nāves bez pārpalikuma pārgāja ūdenī un gaisā, izšķīstot tajos. Lai izskaidrotu, kāpēc tā notika, mums vajag pastāstīt, kā un kādam nolūkam milži parādījās uz Zemes.

***

Kā mēs jau pastāstījām, milži sākotnēji bija cilvēki, kuri spēja izmainīt savu fizioloģiju. Daudzi pasaku pasaules laika cilvēki pēc saviem izmēriem bija līdzīgi mūsdienu cilvēkiem, kaut arī viņu audi, tāpat kā milžiem, sastāvēja no citām vielām. Viņu ķermeņi bija gaisīgāki, sastāvēja no smalkākas matērijas nekā mūsdienu cilvēka ķermenis, un tāpēc ļoti seno cilvēku, kas dzīvoja pirms desmitiem miljoniem gadu, atliekas tik reti atrod arheologi. Pēc pasaku pasaules laika cilvēku ķermeņi sablīvējās, viņi lielākā mērā sāka atbilst zīdītāju fizioloģijai, tas notika dēļ nepieciešamības pieskaņoties viņu eksistences fiziskajiem apstākļiem. Līdz cilvēku laikam cilvēki, tāpat kā milži, eksistēja dabas spēku aizsardzībā, kuri viņiem radīja īpašus apstākļus, nodrošinot ar visu nepieciešamo. Tāpēc cilvēki, sākotnēji ieradušies no Plejāžu un Oriona zvaigznājiem, varēja nepieskaņoties zemes plāna apstākļiem un nemainīt savu fizioloģiju, viņiem tika dota iespēja dzīvot tajos pašos ķermeņos, kuros viņi sākotnēji nonāca uz Zemes.

Kāpēc tad daļa pasaku pasaules laikā dzīvojošo cilvēku pārvērtās milžos?

Arī tajā pastāvēja atbalsts no dabas gariem un spēkiem, kuri konstruēja visus procesus pasaku pasaulē, darbojoties pēc Zemes Dievu nodoma. Kā jau tika teikts, katrs cilvēks enerģētiski ir iekārtots tā, ka ir kosmisko enerģiju pārvadītājs uz Zemi, viņa čakras ir noskaņotas uz šo vibrāciju pārraidīšanu mūsu planētas informācijas laukam. Un otrādi, visi Zemes spēki caur cilvēkiem spēj pārraidīt informāciju ārpuszemes pasaulēm caur cilvēku apziņu. Viens no cilvēku uzdevumiem ir, lai viņi būtu tādi enerģētiski pārvadītāji starp Zemi un visu Pasaules-ēku, un cilvēku vairākums šajā procesā piedalās neapzināti, caur savām domām un emocijām. Bet tie, kas ir apzinājušies savas ekstrasensorās spējas, piemēram, čenelingu vai gaišredzību, dara to apzināti un spēj šīs īpašības izmantot savai attīstībai. Tādu pašu lomu cilvēki pildīja uz Zemes pasaku pasaules laikā, var teikt, ka katrs cilvēks toreiz bija medijs – noteiktu Zemes spēku pārstāvis, viņš arī nodeva informāciju šiem spēkiem no Zemes Dieviem.

Cilvēku var salīdzināt ar enerģētisku diplomātu, kurš ar savu eksistenci sasaista dažādas pasaules un realitātes savā starpā. Šie smalkie sakari notiek caur cilvēka ķermeni, viņš ir to enerģiju rezonators, kuras iet caur viņa apziņu. Jo spēcīgāk ķermenis rezonē ar to informāciju, kura caur viņu tiek nodota, jo augstāka ir signāla kvalitāte. Cilvēka ķermeni var salīdzināt ar antenu, kura noskaņota uz noteiktu frekvenci. Saskaņā ar fizikas likumiem – jo lielāka antena, jo labāki uztveršanas apstākļi, jo tad taču tā var kvalitatīvāk nonākt rezonansē. Kā sekas tam, dažu cilvēku ķermeņi stipri palielinājās, kļūstot par lieliskiem rezonatoriem, kas pastiprina kosmosa vibrācijas.

Protams, cilvēku rasei pasaku pasaules laikā bija daudz iespēju un attīstības ceļu, un būt savienojošajam posmam starp kosmosu un Zemi bija tikai viens no uzdevumiem, kuru viņa realizēja. Tikai daļa pasaku pasaules laikā dzīvojošo cilvēku izmainīja savus ķermeņus atbilstoši šim mērķim. Tādi cilvēki palielinājās izmēros, kļuva par diženākajiem tā laika medijiem, caur kuriem runāja Skolotāji un Zemes Dievi. Viņu izcilais garums it kā palīdzēja viņiem sazināties ar debesīm, viņu spēcīgās kājas it kā iestiepās zemē, jūtot mazāko viņiem pārraidīto svārstību. Un, neraugoties uz savu ārējo nesatricināmību un pat raupjumu, tādi cilvēki bija ļoti jūtīgi. Pēc rakstura īpatnībām viņi bija intraverti, vairāk atradās savās iekšējās sajūtās. Viņi bija nesabiedriski, un viņiem patika dzīvot vienatnē, viņiem vispatīkamāk bija atrasties smalkajās vibrācijās, kuras caur viņiem gāja un kuras viņi juta līdzīgi vājai elektriskai strāvai. Viņu nodarbe nebija primitīva, tie viļņi, kurus viņi uztvēra, bija līdzīgi mūzikai, kura te pieauga, te atkal pieklusa viņu iekšienē, radot apbrīnojami skaistas modulācijas un sajūsminot viņus ar savu toņu bagātību. Visa viņu eksistence bija vērsta uz to, lai labāk atpazītu tos signālus, kuri pie viņiem nāca, un pēc iespējas kvalitatīvāk nodotu tos tālāk, citam abonentam. No pirmā acu uzmetiena viņi pildīja mūžīgu radistu lomu, kuri varēja dzīvot tūkstošgadēm. Taču viņu iekšējās pasaules bagātība padarīja viņu dzīvi krāsainu un neaizmirstamu, bet pati loma, kuru viņi pildīja, kļuva patiesi radoša, un tāds ceļš viņiem bija tuvs un mīļš.

Milži bieži dzīvoja kalnos, tajās vietās, kur kosmosa enerģijas īpaši tīri izpaužas Zemes laukā. Ar savām sajūtām milži vislabāk bija noskaņoti uz Gaisa stihiju, kura ir enerģētiska vide, caur kuru uz Zemes ienāk visi kosmosa signāli. Milži, kuri juta vissmalkāko enerģētisko izmaiņu stratosfērā, bija neparasti jutīgi pret laikapstākļu maiņu. Jebkuru magnētisku vētru viņi uztvēra kā vētru viņu ķermenī, un tad, kad gaisā bija nemierīgi, viņi uz laiku slāpēja savu saasināto jutīgumu. Tādos momentos viņi gāja uz ielejām un zemienēm, lai atvilktu elpu, daudzi no viņiem atrada patvērumu milzīgās aizās. Pārējās dzīvās būtnes ar izbrīnu raudzījās uz šiem milzīgajiem cilvēkiem, kas kāpa lejā no kalniem, taču uzņēma viņus viesmīlīgi, jo zināja taču par to misiju, kuru viņi pildīja.

Tieši tādos neilgos brīžos milži kontaktējās ar pārējiem cilvēkiem un citiem pasaku pasaules iedzīvotājiem, stāstīja par tām smalkajām realitātēm, ar kurām viņi bija saistīti. Viņi nebija piemēroti, lai patstāvīgi iegūtu sev barību, jebkura iejaukšanās dabā ap viņiem radīja tajā disonansi. Protams, viņu varenie izmēri ļautu viņiem viegli iegūt sev uzturu, jo neviens dzīvnieks uz Zemes taču nevarēja līdzināties viņiem spēkā. Taču ar sev piemītošo jūtīgumu milži nevarēja veikt nekādu vardarbību, tas viņiem būtu īsts dvēseles šoks, ko viņi nepārdzīvotu. Tāpēc tajos brīžos, kad viņi nokāpa no kalniem, citas pasaku pasaules būtnes rūpējās par viņiem. Milži bieži nāca uz cilvēku apmetnēm, un tie vāca viņiem barojošus augļus, bet druīdi – pasaku pasaules koki – bija gatavi dalīties sava ķermeņa daļā, lai pabarotu gigantus. Milži nevarēja ēst gaļu, viņiem šī barība bija pārāk smaga, no tās aizsērēja viņu smalkā uztvere. Parastajiem cilvēkiem un citām pasaku pasaules būtnēm viņi likās bezpalīdzīgi un maigi, un, ja ne viņu dvēseliskās vērtības, tad viņi pat šķistu slogs citiem.

Milžiem bija daudz īpašību, kuras bija pievilcīgas cilvēkiem, un pirmām kārtām viņu smalkums un jūtīgums. Būdami vissmalkāko zemes plāna enerģiju rezonatori, šie cilvēki-giganti varēja dziedāt, nododot pārējiem Dievu mūziku. Viņu dziesma bija ļoti mierīga un maiga, kura it kā ietīstīja cilvēku sirdis, nomierināja viņus un nesa harmoniju viņu dzīvē. Milži bija tie cilvēki, kuri aktivizēja citu smalkās spējas, saasināja viņu jūtas. Un, protams, brīžos, kad milži nāca uz cilvēku apmetnēm, viņi labprāt kļuva par Zemes Dievu sūtņiem, nododot viņu runas pārējiem. Caur milžu balsi Dievi varēja skanēt tieši tā, kā viņi gribēja, iemiesojot tās jūtas, kurās gribēja dalīties ar visiem cilvēkiem. Milžu skaļā balss skanēja kilometru visapkārt, un tam viņiem nebija sevi jāapgrūtina. Šie dievišķie vēstījumi bija līdzīgi lūgšanām, kas skan dievnamos, kad kalpošanas laikā ticīgie cilvēki sapulcējas un klausās, elpu aizturējuši. Tā dziedāja milži, no visas sirds kalpojot Dieviem, un tādā brīdī cilvēki no daudzām apkārtējām apmetnēm pulcējās ap viņiem un klausījās ar katru sava ķermeņa šūniņu, piepildoties ar vibrācijām, kuras tie gribēja nodot.

Iepriekšējos rakstos mēs jau stāstījām, ka sakariem ar Zemes Dieviem cilvēki būvēja speciālus tempļus, kuri kalpoja kā smalko enerģiju rezonatori. Taču, kad uz senajām apmetnēm atnāca milži, parastie tempļi nebija vajadzīgi, šie milži paši kļuva par dzīviem tempļiem, kalpojot cilvēku labumam. Milži bija diženākie pasaku pasaules civilizācijas priesteri, kuri tam speciāli dzima un pildīja savu lomu no tīras sirds, viņi vienkārši nevarēja citādāk. Protams, viņus kvēli mīlēja apkārtējie un cienīja visas Zemes rases un cilvēki īpaši, kuri bija viņiem ļoti tuvi pēc savas izcelsmes un varēja viņus viegli saprast. Tajā pašā laikā milžu jūtīgums darīja viņus neparasti atklātus un pat ievainojamus pret visu, kas notika apkārt, un bieži viņus nācās sargāt no ārējiem satricinājumiem un pat mierināt, ja viņus kaut kas varēja satraukt. Mēdza būt gadījumi, ka kaut kādi strīdi vai ķildas izveda milžus no pacietības, viņi nevarēja pārvarēt savu sašutumu. Tādos brīžos viņi noslēdzās sevī vai atkal devās uz kalniem un, tikai atvilkuši elpu, atgriezās atpakaļ. Kopumā pasaku pasaules vibrācijas bija ļoti labvēlīgas viņu dzīvei, un tāpēc milži aizkaitinājumu juta ļoti reti. Daudzi no viņiem ilgāku laiku dzīvoja starp cilvēkiem, daloties ar viņiem savās sajūtās, caur kurām Dievi nodeva savus vēstījumus, un tā turpinājās miljoniem gadu.

Milži nebija patstāvīga rase, viņi bija cieši saistīti ar cilvēkiem, un viņi varēja eksistēt, tikai pateicoties sadarbībai ar viņiem. Tāpēc milži reti veidoja savas kopienas, viņiem vairāk patika vientulība, un viņi dzīvoja atsevišķi. Jebkurā cilvēku apmetnē varēja dzīvot vairāki milži, taču viņiem nepatika kontaktēties citam ar citu, jo viena lauks ienesa disonansi tajā noskaņojumā, kuru juta otrs. Katrs milzis bija noskaņots uz savām smalkajām realitātēm, un saziņa citam ar citu bieži nojauca tos signālus, kurus viņi pieņēma. Taču tas netraucēja milžiem apvienoties ģimenes radīšanai, kad viņi iemīlējās savā starpā. Kad vīrietis un sieviete no milžu rases atrada viens otru, viņi ļoti spēcīgi pieķērās un parasti nešķīrās līdz sava mūža beigām. Tādā gadījumā tās vibrācijas, kurās viņi atradās, negaidīti mainījās, viņu iekšējā mūzika piepildījās ar romantiskām intonācijām, kļuva vēl smalkāka un tīrāka. Tādi milži tikās ne nejauši; kad viņu vibrācijas satuvinājās, viņi juta, ka daudzkārtīgi pastiprinās tie signāli, kuri nāca pie viņiem, un tā bija laime viņiem. Viņi juta, ka kopā spēj daudz labāk pildīt to dzīves uzdevumu, kura dēļ ir dzimuši, un to apstiprināja viņu jūtas vienam pret otru. Nākamie laulāti draugi viens otru izvēlējās tāpēc, ka kopā viņi varēja labāk uztvert kosmosa signālus, taču parasti viņu savienība nenotika aprēķina dēļ. Tāpat kā visi cilvēki, viņi apvienojās, pateicoties savām jūtām, kuras uzliesmoja rezonanses rezultātā; tā notika enerģētisko viļņu līmenī. Viņu stiprajās ģimenēs dzima bērni, un tā milžu rase vairojās un izplatījās pa mūsu planētu.

Pasaku pasaules laikmets bija laimīgs laiks milžiem, viņu sadarbība ar cilvēkiem bija piepildīta ar prieku un iedvesmu. Pirms miljoniem gadu milži dzīvoja bezbēdīgi, un tie no viņiem, kas pašlaik ir palikuši uz Zemes, protams, skumst par šiem senajiem laikiem.

Kas tad ar viņiem notika pēc tam, uz pasaku pasaules un cilvēku laiku robežas?

Pasaku pasaules laikmeta beigās notika karš starp rasēm, kuru izprovocēja cilvēki, kuriem bija saikne ar Oriona civilizāciju. Šie cilvēki bija pakļauti ietekmei no ārpuses, no Oriona Federācijas puses, un daļēji darbojās neapzināti, viņu uzmanību bija sagrābuši tie spēki, kuri tajā laikā kontrolēja pārvaldes sistēmu. Tas karš ienesa kolosālu disonansi Zemes enerģētiskajā laukā, tas bija spēcīgs satricinājums visām pasaku pasaules rasēm, no kura daudzas no viņām nav spējušas atžirgt līdz šim laikam. Tagad vairums no viņām ļoti uzmanīgi iziet uz sakariem ar cilvēci un parasti tikai atsevišķiem izdodas kontaktēties ar viņām. Vairums pasaku pasauļu rasu pārstāvji aizgāja uz paralēlām realitātēm, kuras atrodas zemes dziļumā vai uz tās virsmas, un nekontaktē ar cilvēkiem fiziski. Tieši tāpat rīkojās arī vairums milžu.

Tajā brīdī, kad pasaku pasaules civilizācijā izraisījās karš, milži izrādījās pilnīgi nesagatavoti tādam notikumu pavērsienam. Viņu uzmanības lielākā daļa vienmēr bija vērsta uz savu iekšieni, un tāpēc viņi ne tuvu uzreiz pamanīja to gatavošanos karam, kas notika cilvēku apmetnēs. Milži vienmēr bija uzvedušies kā milzīgi bērni, uzticīgi attiecoties pret visu, kas notika apkārt. Taču tajā brīdī, kad sākās cilvēku armijas uzbrukums Gaismas Pilsētām, kurās dzīvoja citas rases, milži neatbalstīja cilvēkus, kaut arī līdz pēdējam brīdim cieši kontaktējās ar viņiem.

Zemās vibrācijas, ar kurām bija piepildīta vienu būtņu vardarbība pret citām, lika viņiem sastingt, un viņi bēga prom, kad juta, ka blakus notiek kauja. Vairums milžu aizgāja tur, kur viņi varēja atrasties drošībā, taču daži spēja atgūties un cīnījās Gaismas Pilsētu pusē, mēģinot aizstāvēt to neatkarību. Tā bija piespiedu rīcība, uz kuru izgāja milži, un, protams, viņiem bija rūgti pretoties cilvēkiem.

Cilvēku kampaņas agresija skāra arī milžu dzīvi, cilvēki bieži uzbruka viņiem un sagūstīja. Milžiem nācās aizsargāties, un viņi atrada atbalstu Gaismas Pilsētās, kaut arī agrāk parasti nedzīvoja tādās pasaku pasaules apmetnēs un deva priekšroku atrasties ne pārāk tuvu cilvēkiem. Gaismas Pilsētu vibrācijas varēja radīt aizsardzības lauku ap milžiem, un tie sāka justies drošībā. Kad cilvēku armija mēģināja uzbrukumā ieņemt Gaismas Pilsētas, milži kļuva par uzticīgiem to aizstāvjiem, līdz pēdējiem spēkiem cīnoties par savu brīvību. Tomēr pretstāve cilvēkiem, viņiem pašām tuvākajām būtnēm, ievainoja viņu dvēseli, un pēc tam vairums no viņiem nevēlējās atrasties starp cilvēkiem. Un, kad Zemes Dievi lika priekšā pasaku pasaules būtnēm iet prom uz paralēlām telpām, milži piekrita.

Daudzi no viņiem arī tagad dzīvo Gaismas Pilsētās, pārnesuši savu eksistenci uz smalko plānu un enerģētiski saistījušies ar Zemes dziļajiem slāņiem, kur tagad atrodas šīs pasaku pasaules apmetnes. Daži milži atrada iespēju palikt uz virsmas, taču arī aizgāja uz paralēlu telpu, saistot sevi ar mūsu planētas dabas laukā eksistējošām emocionālajām enerģijām. Viņi nav redzami cilvēka acij, jo viņu fiziskā miesa viegli izšķīda, kad viņi pilnībā savienojās ar Gaisa stihiju. Taču viņu emocionālais ķermenis eksistē līdz šim laikam, un viņam visvienkāršāk ir eksistēt tajos planētas punktos, kur vēl ne tik stipri ir iekļuvušas sociālās sistēmas vibrācijas. Tie var būt augsti kalni, nošķirtas ielejas, necaurejami meži. Šajās vietās milži dzīvo līdz šim laikam, parasti viņi rūpīgi izvairās no cilvēkiem, jo tie var ienest disonansi viņu klusajā eksistencē. Tas ir saistīts ar to, ka caur cilvēkiem darbojas sociuma lauks, kuru milži jūt kā nevēlamu iedarbību un kurš it kā cenšas sagrābt viņus un nobloķēt viņu smalko jūtīgumu. Viņi vairās no cilvēku vairuma arī tāpēc, ka zemapziņā atceras to dvēseles traumu, kura tika nodarīta viņu rasei brīdī, kad notika atvienošanās no cilvēces. Daudzi no viņiem no visas sirds gribētu kļūt cilvēkiem tuvāki kā pasaku pasaules laikā, bet kaut kas iekšienē viņus satrauc un pretojas.

Neraugoties uz iekšējiem šķēršļiem, milži vienmēr ir atraduši iespēju kontaktēties ar atsevišķiem cilvēkiem. Tādos brīžos senie cilvēki varēja redzēt gigantiskus cilvēkus, kuri no gaisa parādījās viņu priekšā. Šim nolūkam milži daļēji pārvarēja robežu starp dimensijām, tērējot tam daļu savas emocionālās enerģijas un kļūstot redzami cilvēkiem. To nebija grūti izdarīt, jo senie cilvēki ar savu uztveri bija milžiem ļoti tuvi un viņu sajūtas bija ļoti saasinātas. To veicināja arī milžu un cilvēku ģenētiskā radniecība, kura tuvināja viņus pēc vibrācijām. Tāpēc tad, kad milži juta vajadzību dalīties zināšanās ar atsevišķiem cilvēkiem, viņi labprāt to darīja. Tā radās pasakas un leģendas par milžiem, kas dzīvo augstu kalnos. Atsevišķi cilvēki līdz šim laikam ar savu uztveri var nokļūt telpā, kur eksistē milži, un vērot viņu dzīvi. Grāmata par Guliveru, kurš pārvarēja neredzamo robežu starp cilvēku pasauli un milžu pasauli, alegoriski vēsta par tādu iespēju.

Pasaku pasaules laikā eksistēja atsevišķa milžu kopiena; viņi izrādījās īpaši tuvi cilvēkiem. Šie milži nebija tik lieli kā tie, kuri dzīvoja kalnos vai citās vietās, kur bija daudz telpas viņu eksistencei. Tādi milži pildīja līdzīgu misiju – viņi bija mediji un priesteri, taču viņi bija tuvāk parastajiem cilvēkiem un sasniedza apmēram desmit metru garumu. Viņus var saukt pat cilvēkiem-milžiem, par tuvākajiem radiniekiem gan vieniem, gan otriem, un tieši ar viņiem lielākā pakāpē kontaktējās tīrasiņu milži, kuri periodiski nāca dzīvot cilvēku apmetnēs. Tādi cilvēki-milži pasaku pasaules laikmeta beigās palika dzīvot starp cilvēkiem, nevēloties doties uz smalko plānu. Lai gan daudzi no viņiem pēc pasaku pasaules laikmeta beigām nošķīrās no citiem cilvēkiem, jo juta agresiju no viņu puses. Tādu cilvēku apmetnes izzuda daudz vēlāk, un arheologi līdz šim laikam atrod milzīga izmēra kapenes, kurās reiz atdusējās milzīgu cilvēku ķermeņi. Šo cilvēku atliekas nav saglabājušās, jo viņu audi ļoti ātri satrūdēja tāpat kā milžu ķermeņi.

Daudzi cilvēki-milži kontaktējās ar cilvēkiem cilvēku laikmetā, jūtot vērtību tajā, lai nodotu citiem savas īpašības. Tā tika radītas kopīgas cilvēku un milžu ģimenes, un rezultātā šo gigantu gēni tika nodoti visai cilvēcei. Cilvēku un milžu pēcteči ģenētiski arvien vairāk tuvinājās cilvēkiem, kas dzīvoja cilvēku laikā, un ieguva cilvēku fizioloģiskās īpatnības. Bieži eksistēja veselas pilsētas, kurās cilvēki varēja sasniegt vairāku metru garumu. Neparasti gari cilvēki nebija izplatīti uz visas Zemes, taču tajās vietās, kur cilvēku un milžu kopienas kontaktējās īpaši cieši, viņu kopīgie pēcteči bija vairākas reizes garāki par parastiem cilvēkiem. Pēc tam, kad cilvēki-milži pilnīgi izgaisa cilvēku civilizācijas starpā, cilvēki-giganti bija sastopami arvien retāk.

Ar laiku milžu gēni, kas veicināja viņu garo augumu, sāka izpausties mazāk tāpēc, ka klimats uz Zemes sāka kļūt bargāks, un gariem cilvēkiem izrādījās grūti uzturēt siltumu savā ķermenī, kam bija liels virsmas laukums. Gara auguma cilvēki labāk jutās tajās vietās, kur klimats bija maigāks, piemēram, tuvāk ekvatoram un Vidusjūrā. Teikas par milzeņiem, kas tajās vietās dzīvojuši jau pirms vairākām tūkstošgadēm, ir nonākušas arī līdz mūsu dienām.

Vai milžu gēni izpaužas starp cilvēkiem, kas pašlaik dzīvo uz Zemes?

Neapšaubāmi, visi gara auguma cilvēki, kam piemīt sevišķs garums, daļēji pauž milžu ģenētiskās īpatnības. Apkārtējiem var šķist, ka lielas miesasbūves cilvēki var paust rupjību un izmantot savu spēku, taču parasti mēdz būt otrādi – mūsdienu “milži” izrādās iekšienē rāmi un maigi un pat kautrējas no sava lielā auguma. Daudziem no viņiem piemīt maiga dvēsele un rāma daba, kas no pirmā acu uzmetiena pilnīgi neatbilst viņu iespaidīgajam izskatam. Tomēr tieši tā izpaužas viņu senā ģenētiskā saikne ar milžiem, kā atklātām un labestīgām būtnēm.

Milžu gēni izpaužas arī daudzu mūsdienu cilvēku jutīgumā, kuri atklāj savas smalkās spējas. Ekstrasensorās spējas ir pieejamas visiem cilvēkiem, neatkarīgi no tā, vai milžu gēni viņos ir aktīvi. Taču tajos cilvēkos, kuros mostas saikne ar senajiem gigantiem, smalkās sajūtas var būt īpaši saasinātas. Tādi cilvēki jūt savu īpašo saikni ar kosmosa un dabas pasaulēm un var viegli ieiet ar tām kontaktā, taču vienlaikus jūt disonansi, kas nāk no sociuma, un cenšas no tās atbrīvoties. Viņi, tāpat kā senie milži, iekšienē ir ļoti maigi un atsaucīgi, taču viņiem ne vienmēr ir vienkārši būt atklātiem citu priekšā, jo viņi ir ļoti ievainojami. Tādi jūtīgi cilvēki ar brīnišķīgu iekšējo pasauli bieži ir sastopami starp jums, un mēs novēlam viņiem būt apkārtējo mīlētiem, kā arī turēt prātā to, ka iekšēji viņi ļoti lieli un stipri.

Pilnīgi iespējams, ka nākotnē to cilvēku, kuri iekšēji ir īpaši jūtīgi un var sevi pieskaitīt milžu pēctečiem, kļūs arvien vairāk. Tas ir saistīts ar enerģētisko aktivizāciju, kurai stāv priekšā notikt tuvākajos gados uz Zemes. Šī aktivizācija daļēji notiek arī pašlaik, ceļot emocionālo enerģiju intensitāti. Mēs novēlam visiem cilvēkiem-milžiem, kuri nākotnē jutīs savu īpašo jūtīgumu, atrast savu vietu starp cilvēkiem un atbalstīt pārējos ar savu atklātību un savas dvēseles maigumu. Un lai šie cilvēki ar milzīgo sirdi arī atrod atbalstu no apkārtējo puses, kā tas notika pasaku pasaule laikos.

Nākamajos rakstos mēs turpināsim stāstu par noslēpumainiem mūsu planētas fenomeniem un sīkāk pastāstīsim par dažām milžu kopienām, kuras eksistēja kopā ar cilvēkiem periodā, kad dzima cilvēku civilizācija.

Ar cieņu un pateicību par jūsu uzmanību,

Zemes Akašas Hroniku Glabātāji.

Pievienots 08.02.2016

http://www.together-info.ru/ru/info-portal/statji/velikany/

Tulkoja Jānis Oppe