Кто такие друиды?

Kas ir druīdi?

Gendalfs stāsta par to, kā druīdi parādījās uz Zemes, par viņu iespējām un mūsdienu lomu cilvēku dzīvē.

 

 

 

 

 

Sveicu jūs, es esmu Gendalfs. Es turpinu stāstu par pasaku pasaules būtnēm un šodien gribu jums stādīt priekšā vēl vienu rasi, kurai ir liela nozīme dzīvē katram no jums, – tie ir druīdi.

Ķeltu mitoloģijā druīdi ir pazīstami kā cilvēki, kas aizgājuši mežos vai pie dabas un, pateicoties tam, ieguvuši dziļu viedumu un apskaidrību. Arī daudzās teiksmās druīdi – tie ir augi un koki, kas līdzīgi cilvēkiem un spēj sarunāties un pārvietoties. Gribu teikt, ka tas viss daļēji ir taisnība. Druīdi – tie ir gari, kas dzīvo augos un kokos un spēj izpausties fiziski.

Daudzi no viņiem ir ļoti draudzīgi cilvēkiem, un ļaudis, aizejot mežos, bieži dibināja ciešu kontaktu ar viņiem, kam pateicoties, ieguva jaunas zināšanas un viedumu, kā arī daudzas pārdabiskas spējas. Un, kaut arī cilvēki turklāt paši nekļuva druīdi, viņi kļuva par to zināšanu un iespēju pārstāvjiem. Cilvēku un druīdu kontakts turpinās līdz mūsu laikam, un daudzi, kas aizraujas ar ārstniecības augiem, mīl atrasties mežā vai dzīvo tajā, bieži sazinās ar šīm būtnēm savu jūtu līmenī. Un tas mierīgais, aprimušais stāvoklis, kas atnāk pie cilvēkiem, bieži parādās, pateicoties druīdu atbalstam.

Kā tad druīdi parādījās uz mūsu planētas?

Tie ir dabas gari, kuri bija vienas no pirmajām dzīvajām būtnēm uz Zemes. Reiz viņi bija tieši dalībnieki mūsu planētas fiziskā izskata radīšanā, palīdzot tajā Zemes Dieviem. Dieviem bija plāns, kuru viņi gribēja iemiesot, taču varēja darboties tikai enerģiju līmenī. Bet gari varēja just Dievu stāvokli un pārtulkot to dabas procesu, kuri tad arī formēja dabas vidi, valodā. Tādā savienībā Dievi un dabas gari darbojās ļoti ilgi, vairāk nekā miljons gadu, kamēr uz planētas nesaformējās visas dabas stihijas – Ūdens, Gaiss, Zeme un Uguns. Bet fiziski tas nozīmēja, ka Zeme ietērpās cietā akmens apvalkā, uz kura virsmas sāka plūst upes un veidoties jūras, bet atmosfēra atdzisa zemāk par simts grādiem, kas deva iespēju sākt attīstīties bioloģiskajai dzīvībai. Tagad dabas gari savas pūles pavērsa pilnīgi jaunā gultnē – uz dzīvu organismu radīšanu.

Sākumā planētas virsma, neraugoties uz ūdens un atmosfēras esamību, bija pilnīgi nederīga fiziskai dzīvībai. Tas bija saistīts ar to, ka atmosfēra bija skāba, tajā bija liela sēra oksīdu un oglekļa koncentrācija. Protams, šī vide bija pieņemama dažiem organismiem, piemēram, baktērijām, un turklāt dzīvība varēja attīstīties ūdenī, kurš aizsargāja bioloģisko ķermeni no agresīvās gaisa vides. Tas tad arī kļuva par vienu no pamata cēloņiem tam, ka dzīvība sākumā attīstījās okeānos.

Daudzi dabas gari, atbalstot dzīvības veidošanos, radīja vienšūņus, kuri kļuva par pirmajām baktērijām. Tomēr saskaņā ar Dievu plānu galvenajiem notikumiem bija jāattīstās uz sauszemes, jo taču tieši šajā telpā varēja satikties visu dabas stihiju enerģijas un tātad tā piedāvāja vairāk iespēju attīstībai. Viens no galvenajiem uzdevumiem, kuru stāvēja priekšā realizēt dabas gariem, bija – transformēt Zemes atmosfēru un padarīt to derīgu dzīvei.

Tieši tajā laikā uz Zemes tika izdomāta fotosintēze – process, kura gaitā tiek patērēti skābju oksīdi un veidojas skābeklis. Un, ja pašlaik fotosintēzes gaitā tiek patērēta ogļskābā gāze, tad tajos tālajos laikos barība baktērijām bija arī citi skābju oksīdi, kuri traucēja attīstīties daudzveidīgai dzīvībai. Baktērijas, kas patērē sēra un slāpekļa oksīdus, eksistē arī pašlaik uz Zemes, bet tajā laikā to bija ievērojami vairāk, jo viņu dzīvei taču toreiz radās īpaši labvēlīgi apstākļi.

Dabas gari dzīvības bakteriālo formu izplatīja pa visu planētu, un visur, kur bija ūdens, atmosfēra un pieeja saules gaismai, dzīvoja arī šīs ļoti sīkās būtnes. Pateicoties viņu aktivitātei, atmosfēra ļoti ātri nomainīja savu sastāvu, piepildoties ar skābekli. Protams, arī pats skābeklis kā spēcīgs oksidētājs kļuva par vēl vienu ļoti svarīgu atbalstu jaunu dzīvības formu attīstībā, kuras varēja veikt energoietilpīgas reakcijas uz šī savienojuma rēķina un rezervēt dzīvības enerģiju savās šūnās.

Faktiski skābeklis kļuva par pamatu pirmo dzīvnieku dzimšanai; tie bija moluski okeānos, bet pēc tam arī tārpi, vēžveidīgie un kukaiņi. Bioloģiskās dzīves atzars, balstīts uz iespēju pārvietoties un aktīvi apgūt telpu, mainīt to savas funkcionēšanas gaitā, īpaši interesēja Zemes Dievus, jo tas taču varēja kļūt par pamatu pirmo Zemes civilizāciju dzimšanai. Tomēr tādas dzīvības formas nevarēja eksistēt patstāvīgi, jo viņu patērētais skābeklis taču nepapildinājās pats par sevi. Tieši tāpēc kopā ar dzīvniekiem, uz kuriem Dievi lika īpašas cerības, turpināja attīstīties arī augi. Sākumā viņi bija fotosintēzes baktērijas, kas kļuva arī par pirmajām aļģēm, taču pēc tam dabas gari, lai palielinātu skābekļa pieplūdi atmosfērai, sāka radīt arvien pilnīgākus organismus, spējīgus kļūt par atbalstu dzīvniekiem. Tā sākumā parādījās daudzveidīgas aļģes, kuras pakāpeniski sāka apgūt sauszemi, formēt zāles un kokus.

Tādējādi aļģes un augi no paša sākuma kļuva tās būtnes, kuras sākotnēji tika radītas citu organismu – dzīvnieku – atbalstam. Fiziski tas izpaužas ne tikai tajā, ka viņas bagātina planētu ar skābekli, bet arī tajā, ka kļūst par fizisku barību dzīvniekiem. Var teikt, augi apzināti upurē savus materiālos ķermeņus, lai padarītu iespējamu aktīvāku dzīvības formu eksistenci. Un patiešām, pirmie dzīvnieki uz Zemes bija augēdāji, un daudzi no viņiem eksistē līdz šim laikam, jo, tieši pateicoties viņiem, taču visi plēsīgie dzīvnieki iegūst materiālu saviem fiziskajiem ķermeņiem.

Augi padara iespējamu pašu fizisko dzīvi, un turklāt, atdodot daļu sevis, viņi neaiziet no dzīves. Jo augu eksistences pamats taču ir saknes, kuras parasti netiek izmantotas par barību zālēdājiem. Vēl vairāk – augu attīstības procesā parādījās augļi, barojot dzīvniekus ar vērtīgām vielām un tādā veidā paužot to atbalstu, kādu augi var sniegt dzīvniekiem. Turklāt, pat ja auga vesels ķermenis tiks izmantots kā barība, tad tas nenozīmē, ka tiks traumēta viņa dvēsele un apziņa. Jo augi taču ir ne individuālas, bet kolektīvas būtnes, veselām dažādu sugu augu kopienām piemīt vienota apziņa un kopīga dvēsele. Tieši tāpēc augi bieži veido biocenozes – noturīgas ekosistēmas, kurās var attīstīties noteiktas dzīvnieku sugas.

Dažādos klimatiskos apstākļos rodas dažādas augu kopienas. Piemēram, vidējā joslā tie ir lapkoku meži un lauki, kā arī purvi, vairāk uz dienvidiem ir attīstītas stepes, bet uz ziemeļiem – skujkoku meži. Tādas dažādas augu kopienas, kas uztur dzīvniekus dažādās Zemes vietās, tad arī bija dabas garu radītas. Tieši caur augiem parasti izpaužas dabas gari un var vadīt visu, kas notiek dzīvnieku dzīvē. Jo augi taču, būdami visu barības ķēdīšu pamats, var kontrolēt visu citu sugu skaitlisko apmēru. Piemēram, dabas gari var enerģētiski atbalstīt kādas augu sugas izplatīšanos, un tad visi dzīvnieki, kas ar viņu barojas, palielinās savu skaitu. Savukārt palielināsies skaits arī plēsoņām, kas barojas ar šiem zālēdājiem dzīvniekiem. Un otrādi, kāda auga bioloģiskās aktivitātes samazināšana ved pie skaita samazināšanās dzīvnieku sugās, kuras mijiedarbojas ar viņu.

Protams, dabas gari var darboties caur augiem ne tikai materiāli, bet arī enerģētiski. Pēc būtības zāles un koki jebkurā vietā rada enerģētisku vidi bioloģiskai dzīvībai. Un enerģiju, kuru ģenerē augi, ar pilnām tiesībām var uzskatīt par vēl vienu dabas stihiju līdzīgi Ūdenim, Gaisam, Zemei un Ugunij. Šo stihiju ļoti labi jūt katrs cilvēks, kad nonāk mežā vai laukā, vai pat ar sūnu pārklātā purvā. Katrā tādā vietā augi rada atsevišķu telpu, uztur un rūpējas par to. Tieši viņi ir tas enerģētiskais resurss, kurš atjaunojas un tāpēc ir pastāvīgs atbalsts dzīvām būtnēm. Un šis atbalsts eksistē ne tikai matērijas līmenī, bet arī enerģijas veidā. Jo jebkuras bioloģiskas būtnes pamats taču ir ne tikai matērija, bet arī dzīvības enerģija, kura ir stāvoklis, kas palīdz viņai dzīvot.

Šo stāvokli var nosaukt par pašu vēlēšanos dzīvot, tas piemīt jebkurai būtnei, kura pasaulē piedzimusi. Un dzīvnieku gadījumā šī vēlēšanās liek viņiem augt un iegūt spēkus, kļūt lielākiem un stiprākiem, atrast arvien jaunus izdzīvošanas paņēmienus. Protams, dzīvnieku dzīvē viss ir būvēts uz instinktiem – programmām, kuras dabas gari ieraksta viņu gēnos, lai sakārtotu bioloģiskās dzīvības attīstību. Tomēr instinkti ir vajadzīgi, lai radītu dzīvības attīstības virzienu un, tieši pateicoties tam, evolūcijas gaitā varētu parādīties arvien pilnīgāki organismi, spējīgi kļūt par pamatu fiziskas civilizācijas dzimšanai. Tādā veidā, padarot augus par enerģijas avotu dzīvniekiem, dabas gari precīzi zināja, kam šī enerģija tiks tērēta.

Dzīvības enerģijas plūsma, kuru dabas gari atvēra augiem un dzīvniekiem pirms simtiem miljoniem gadu, kļuva par pamatu pasaku pasaules civilizācijas dzimšanai. Pasaku pasauļu iedzīvotāji, kas eksistēja smalkajā plānā, dzīvoja emocionālās enerģijas līmenī, un daudziem no viņiem nebija materiāla ķermeņa. Tajā pašā laikā enerģijas avots viņu dzīvei eksistēja matērijas līmenī, un paši augi un daudzi dzīvnieki bija šīs enerģijas ģeneratori.

Var teikt, ka augi, kuri bija atvēruši šo enerģijas plūsmu, turēja arī pašu visas pasaku pasaules enerģētisko lauku. Bet sākotnējais šīs plūsmas avots bija Zemes dziļumi, kuros Dievi radīja emocionālu stāvokli, kurš atbalstīja pasaku pasaules būtnes. Tajā pašā laikā galvenais enerģētiskais avots pasaku pasaules civilizācijai bija Saule, jo tieši viņa taču deva spēku visu augu dzīvei un darbināja fotosintēzes procesu. Tāpēc pasaku pasaules civilizācija, tāpat kā visa dzīvība uz Zemes, radās, ne tikai pateicoties Zemes Dievu nodomam un darbībām, bet arī dēļ atbalsta no visas Saules sistēmas, kuras galvenais enerģētiskais centrs tad arī ir Saule.

Tādā veidā tie dabas gari, kuri pasaku pasaules laikā sāka darboties caur augiem, tika nosaukti par druīdiem. Šīs būtnes risināja vienu no svarīgākajiem uzdevumiem pasaku pasaules līmenī – viņas radīja iespēju plūst visiem enerģētiskajiem procesiem. Un, neraugoties uz to, ka viņas, kā likums, palika ēnā un viņām nepatika, ka viņas atrod, tās stāvēja aiz kadra visam, kas notika pasaku pasaules civilizācijā.

Kā tad druīdi izskatās?

Fiziski druīdi izpaužas augu, kurus viņi rada, ķermenī, tā bija pasaku pasaules laikā, tā notiek arī tagad. Taču pasaku pasaules telpā, būvētā emocionālās enerģijas līmenī, druīdiem bija daudz vairāk brīvības. Viņu enerģētiskie ķermeņi izskatījās apmēram tāpat – augu formā, jo jebkura auga emocionālais ķermenis parasti taču atkārto viņa fiziskās iezīmes. Taču emocionālajā telpā ķermenim nav konkrētu fizisku robežu un citu īpašību, tās nosaka tikai pašas būtnes vēlēšanās. Kā likums, druīdi izskatījās kā parasti augi un koki, jo taču tieši tādā izskatā viņi vislabākajā veidā varēja atbalstīt citu pasaku pasaules būtņu dzīvi un radīt tai harmonisku vidi. Un pasaku pasaules ainavas bija klātas ar gleznainiem mežiem, laukiem un zemūdens valstībām ar daudzkrāsainām aļģēm.

Druīdi, būdami tās būtnes, kuras radīja enerģētisko atmosfēru dzīvībai, papildināja savas aprises tikai ar tām detaļām, kuras varēja pasaku pasaules iedzīvotājiem nodot vajadzīgo stāvokli. Piemēram, ja druīdi gribēja iepriecināt savus iedzīvotājus, meži varēja iedegties svētku krāsās vai koki varēja paslēpt no briesmām kādu būtni, noliecot pār viņu savus zarus. Mēdza būt arī tā, ka, pārejot upi vai bezdibeni, būtne varēja izmantot druīda pakalpojumus – viņa zari kļuva par tiltu uz otru pusi.

Koki un zāles kļuva par māju sienām elfiem, orkiem un daudziem mežā dzīvojošiem cilvēkiem. Un tam viņiem nevajadzēja tos cirst un pārvērst koksnē – druīdi paši radīja tās mājas tēlu, kuru vēlējās uzbūvēt pasaku pasaules civilizācijas pārstāvis. Turklāt viņam pietika savā iztēlē radīt nākamās mājas domformu, un zari sāka pīties kopā, veidojot drošu konstrukciju. Fiziskajā ķermenī dzīvojošajiem cilvēkiem tāda augu transformācija notika materiālajā līmenī, un viņi varēja vērot, kā koki kustas, maina savu formu un aprises, vēloties viņiem palīdzēt. Tāds spēks, dabas garu enerģijas uzturēts, piemita kokiem pasaku pasaules laikā. Tieši no tādas cilvēku un koku mijiedarbības formas dzima daži druīdu tēli mūsdienās, kā, piemēram, koki ar ķermeņa formu kā cilvēkam.

Protams, saziņai ar cilvēkiem druīdiem pilnīgi neobligāti bija jābūt mutei un ausīm vai jāpārvēršas humanoīdos, jo viņi taču ar cilvēkiem sazinājās emociju līmenī un, kā likums, viņi joprojām bija līdzīgi augiem. Tomēr bieži, lai pārvietotos no vienas vietas uz citu, druīdi izmantoja saknes kā ekstremitātes, varēja izrakt sevi no zemes, noiet daudzus kilometrus un tikai pēc tam iekārtoties jaunā teritorijā. Viņi to darīja ne tikai tādēļ, lai atrastu dzīvei noderīgāku vietu, kur būtu vairāk mitruma vai gaismas. Kā likums, viņu motivācijas pamats bija vēlēšanās būt tur, kur viņi varēja kļūt lielāks atbalsts citām pasaku pasaules būtnēm, būdami viņām enerģijas avots.

Druīdi vienmēr bija vieni no pirmajiem, kas nāca uz jaunām vietām, kurās Zemes Dievi gribēja radīt Gaismas Pilsētas. Viņi ar savām saknēm iestiepās zemes dziļumā, kļūstot par pārvadītājiem no dzīlēm nākošajām smalkajām enerģijām, kurās Dievi gribēja dalīties ar visām pārējām pasaku pasaules būtnēm. Uzsūcot ar savām saknēm šo enerģiju, druīdi laida to caur sevi, un pēc tam katrs dzinums un lapiņa kļuva par šo vibrāciju ģeneratoru, vairojot Dievu stāvokli un izstarojot to uz āru.

Pasaku pasaulē druīdi radīja veselas ekosistēmas, līdzīgas tām bioloģiskajām sistēmām, kuras pašlaik eksistē dabā. Tikai tajos laikos druīdi apvienojās cits ar citu, ne tikai vēloties uzbūvēt bioloģisku simbiozi, bet arī lai pastiprinātu un izpaustu to stāvokli, kuru viņiem pārraidīja Zemes Dievi. Pasaku pasaulē meži, lauki un džungļi kļuva par to vidi, kura pauda Dievu jūtas, un tas izpaudās visā, šo augu ārējā izskatā un sajūtās, kuras radās, uz tiem lūkojoties. Bet vietās, kur radās Gaismas Pilsētas, druīdu dzīve sāka ziedēt krāšņos dārzos, kuri neprasīja nekādu kopšanu. Gluži otrādi, šie dārzi aprūpēja tās iedzīvotājus, radot iespējas visām pasaku pasaules būtnēm. Koki pastiepa pretī savus zaros augošos augļus, kuri varēja mainīt savu garšu atkarībā no tā stāvokļa, kādu gribēja iegūt Pilsētas iedzīvotājs. Apkārtnē katru dienu uzplauka jauni ziedi, kuri kļuva par nenovērtējamu atbalstu noskaņojumam un ienesa cilvēku uztverē tās nokrāsas, kuras palīdzēja viņu radošajos meklējumos un saziņai citam ar citu.

Tādējādi druīdi kļuva par pašu vidi dzīvei pasaku pasaulē, un tāpēc daudzi pasaku pasaules iedzīvotāji neuztvēra viņus kā atsevišķu rasi. Druīdi bija kaut kas lielāks, jo bija taču visu citu būtņu dzīves daļa un bez viņiem grūti bija iedomāties savu eksistenci. Druīdi pastāvīgi ar visiem sazinājās, kaut arī viņu saziņu ne vienmēr ievēroja, jo druīdu emocijas taču plūstoši pārtecēja uz citu būtņu stāvokli, barojot viņas ar savu enerģiju. Un tā pateicība, kuru juta pasaku pasaules būtnes pret druīdiem, bija salīdzināma ar pašu prieku un labpatiku no dzīves, ar kuriem bija piepildīts katrs pasaku pasaules civilizācijā eksistējošais.

Caur enerģijām, kurās druīdi dalījās ar pārējiem, Zemes Dievi varēja tiešā veidā nodot arī savas zināšanas. Jo druīdi taču bija būtnes, kas darbojās pēc Dievu gribas, viss viņu ķermenis eksistēja, lai pastiprinātu un izpaustu viņu enerģijas. Tāpēc viņi bieži kļuva par Dievu “balsi”, un caur viņu eksistenci Dievi dalījās savās zināšanās un pat varēja īstenot savus nodomus. Pārvietojoties pa planētu, sazinoties ar pasaku pasaules būtnēm un atbalstot viņas, druīdi kļuva par Dievu “rokām” un, protams, viņiem nekas nebija pretī, jo uz to taču bija vērsta visa viņu eksistence.

Tāda visaptveroša druīdu nozīme bieži veda pie tā, ka par viņiem it kā aizmirsa, uztverot viņus kā fonu visam pārējam. Tas it nemaz neapvainoja druīdus, viņiem nozīme bija tikai tam, lai tā enerģijas plūsma, kura viņiem bija atvērta pārējiem, iemiesotos vislabākajā veidā. Un viņi, redzot pasaku pasaules būtņu sekmes, priecājās kopā ar viņām. Tomēr, spēlējot svarīgu lomu katrā Gaismas Pilsētā, druīdu pārstāvji ietilpa to vecajo padomēs, un, lai viņus varētu uztvert, viņi nāca ārā no ēnas un kļuva vairāk līdzīgi citu rasu pārstāvjiem. Tādā gadījumā viņi varēja kļūt līdzīgi cilvēkiem vai izvēlēties koku-drakonu vai pat koku-putnu formu. Tas bija atkarīgs no tā, kādā pilsētā viņi atradās un ar kādām rasēm viņiem nācās kontaktēties. To visu viņi darīja ne tāpēc, lai nodotu informāciju, jo viņu enerģijas plūsma taču pastāvīgi gāja no viņiem pie citām būtnēm. Tas bija vajadzīgs tikai tam, lai pateiktu kaut ko īpašu un lai viņu vārdi varētu radīt jaunu iespaidu vecajo padomju sapulču laikā. Tādos gadījumos koki pieņēma fantastiskas formas un kļuva līdzīgi grandioziem milžiem, lai viņu izskats atšķirtos no tā, kādu prasti uztvēra katra pasaku pasaules būtne.

Druīdi, kļuvuši par enerģētisko pamatu visai pasaku pasaules civilizācijai, protams, nospēlēja ļoti svarīgu lomu tās uzplaukumā, un katras pasaku pasaules būtnes un katras Gaismas Pilsētas sekmes it kā izauga no atbalsta, kuru radīja augu pasaules gari. Tajā pašā laikā viņi kļuva arī tas spēks, kurš visu pasaku pasauli noveda pie norieta. Tagad jau ir sarežģīti runāt par to, kas kļuva par galveno cēloni pasaku pasaules laikmeta beigām, – kļūme pārvaldes sistēmā, kas veda pie pretstāves starp rasēm, vai kāds cits iemesls. Jebkurā gadījumā, tajā momentā, kad druīdi ieraudzīja enerģijas izkropļojumus pasaku pasaules telpas iekšienē, viņi sāka tos labot. Izkropļojumi bija radīti sociālās sistēmas līmenī; tā apvienoja daudzas Gaismas Pilsētas, un tai bija pietiekams spēks, lai uzturētu pati sevi. Un, neraugoties uz druīdu pūlēm izlabot Zemes dabas lauku, sistēma uzturēja savu pašas attīstības stratēģiju, izmantojot to enerģiju, kura viņai nāca no dabas.

Cēlonis, kāpēc sistēma bija neatkarīga no dabas, bija tas, ka druīdi un sistēma darbojās dažādās frekvencēs. Druīdi darbojās smalkākā līmenī un vairāk ietekmēja pasaku pasaules emocionālo stāvokli. Bet sistēma sāka pasaku pasaules iedzīvotājus pārvaldīt informācijas līmenī, ar kuru druīdiem kontaktu nebija. Tāpēc arī Zemes Dievi, darbojoties caur druīdiem, kaut arī bija radījuši sociālās sistēmas enerģētisko pamatu, vēlāk nespēja izlabot tos izkropļojumus, kuri tika ienesti izpaustākā līmenī – četrdimensionālajā.

Vienīgais, ko Zemes Dievi spēja izdarīt, – apturēt to pretstāvi, kura bija radusies starp rasēm pasaku pasaules laikmeta beigās.

Tas karš, kuru uzsāka cilvēki-orionieši, daudzējādā ziņā tika apturēts, pateicoties druīdiem, kuri nostājās Gaismas Pilsētu aizsardzībā, veidojot necaurejamas sienas ap tām un radot enerģētisku lauku, kurš aizsargāja no jebkuriem ļaunprātīgiem buramvārdiem. Druīdi saprata, ka cilvēki-orionieši un orki, darbojoties sistēmas interesēs, ir uz laiku sagrābti ar tās nodomu nodibināt kontroli pār visu planētu, un atradās izmainītā apziņas stāvoklī. Tāpēc, aizsargājot Gaismas Pilsētas, viņi centās nedarboties agresīvi. Taču, ja cilvēku armija darbojās pārāk spēcīgi, caursitot aizsprostojumus vai dedzinot druīdu ķermeņus, tad koki pārvērtās varenos milzeņos, laižot darbā savus zarus un saknes citu pasaku pasaules iedzīvotāju aizsardzībai.

Pēc tam kad uzbrukums no sistēmas puses bija apturēts, Dievi nolēma samazināt enerģijas plūsmu, kura ienāca caur druīdiem uz virsmu. Un pasaku pasaules civilizācija vienkārši pakāpeniski izdzisa, jo druīdiem taču vairs nebija pietiekama dzīvības spēka citu pasaku pasaules būtņu atbalstam. Vairumam pasaku pasaules iedzīvotāju nācās pāriet uz paralēlām telpām Zemes dziļumā. Bet daži palika uz virsmas un var eksistēt, tikai pateicoties druīdu un tā spēka, kurš vēl ir viņu rīcībā, atbalstam. Tieši pateicoties druīdiem, mežos līdz šim laikam mīt elfi un orki, bet upēs – ūdensvīri. Uz virsmas palika arī daudzas citas pasaku pasaules rases, atbalstītas ar augos mītošo dabas garu spēku. Taču ar šo enerģiju tagad pietiek, tikai lai izdzīvotu, nevis lai aktīvi dzīvotu. Turklāt mijiedarbība ar mūsdienu cilvēku sistēmu atņem tādām būtnēm pēdējo enerģiju, un tāpēc viņas cenšas neatrasties civilizācijas izpausmju tuvumā. Bet paši druīdi eksistē visur, kur ir augu pasaule, un pastāvīgi atrodas kontaktā ar cilvēkiem.

Bet tagad es gribētu dot vārdu pašiem druīdiem, lai viņi pastāstītu par savu lomu cilvēku mūsdienu dzīvē. Un man gribētos, lai viņu vārdi atvērtu iespēju cilvēces apzinātākam kontaktam ar šīm būtnēm.

 

Sveicam jūs, mēs esam druīdi.

Mēs jūtam, ka katrs no jums iekšēji labi mūs pazīst. Jo, atnākot pie dabas un atpūšoties, jūs taču jūtat tieši mūsu enerģijas. Protams, mēs neradām zemes ainavu un esam tikai ūdens un gaisa plūsmu pārvadītāji, taču tieši mūsu enerģijas piepilda dabas telpu ar dzīvību, padara to siltu un mājīgu.

Mūsu spēks kailas klintis ietērpj zaļā pārklājā, piepilda ar zaļumiem mežus un laukus. Un, protams, mūsu vibrācijas – tā ir tikai daļa dabas enerģijas, taču ļoti svarīga, tā padara iespējamu visu dzīvo būtņu dzīvi uz Zemes virsmas. Mēs transformējam dabas stihiju enerģiju, pārvēršot to tādā formā, kādu var uztvert bioloģisks organisms, tas ir, mēs to materializējam. Mēs esam savienojošais posms starp minerālo pasauli un organisko, kā arī starp dabas smalko plānu un tās fiziskajām izpausmēm. Mēs, kā dabas garu pārstāvji, stāvam vistuvāk jums, cilvēkiem, tāpēc mums ir iespēja būt jūsu saprastiem un izdzirdētiem.

Mūsu enerģija bieži ir sajūtamāka un saprotamāka nekā citu stihiju – Vēja, Zemes, Ūdens un Uguns – garu enerģija, un, iespējams, tieši caur mums cilvēki varēs nodibināt saikni ar smalkākiem dabas līmeņiem, saprast tās dziļo pamatu. Mēs zinām, ka tieši tāpēc daudziem cilvēkiem patīk kontaktēties ar augiem, audzējot viņus dārzos vai pie sevis mājās. Jo tādas tuvas mijiedarbības rezultātā jūs taču iepazīstat mūsu enerģijas, bet mēs varam sniegt atbalstu jūsu stāvoklim. Mūsu enerģija realizējas tajā labpatikā un mierīgumā, kurus jūs jūtat, kad rūpējaties par ziediem, tajā priekā, kuru jūs jūtat mūsu augšanas un ziedēšanas laikā. Tas viss notiek tāpēc, ka mūsu enerģijas daļēji apvienojas ar jūsējām, un tas dzīves prieks, ko jūtam mēs paši mūsu attīstības procesā, tiek nodots jums. Mēs bezgalīgi priecājamies, ka varam būt tāds atbalsts daudziem no jums.

Un, protams, mums ir skumji, ka mūsu enerģijai vairs nepiemīt tas spēks, kāds mums piemita pasaku pasaules laikos, kad bija iespēja barot visu dzīvo būtņu stāvokli, būt visu viņu spēju un sekmju avotam. Un, protams, mums gribētos, lai mūsu iespējas atkal atjaunotos. Bet vai tas ir iespējams? Viss būs atkarīgs no tās enerģijas, kura atrodas Zemes dziļumā. Ja Zemes Dievi būs pārliecināti, ka viņu enerģija netiks sistēmas sagrābta, bet varēs būt sekmīgi cilvēku apgūta un vērsta uz viņu emocionālo īpašību realizāciju, tad dziļās plūsmas atkal tiks atvērtas un Zemes augi atkal iegūs dzīvību radošo spēku un varēs apveltīt citus ar spējām un stāvokli jaunu sekmju labumam.

Protams, ir vēl viens avots, kuram ir jāuztur druīdu spēks, – tā ir saule. Pašlaik viņa nav aktīva un atbalsta jūs tikai bioloģiski. Bet tā emocionālā enerģija, kurā saule dalījās ar visiem uz virsmas pasaku pasaules laikā, pašlaik nepienāk, un tāpēc mums, tāpat kā visiem citiem organismiem, nākas izdzīvot, bet ne dzīvot. Mēs nevaram būt jums atbalsts, jo mums taču spēku pietiek tikai tam, lai turpinātu savu dzimtu un atbalstītu to būtņu dzīvi, kuras barojas ar mūsu matēriju. Taču, ja saules emocionālais avots atkal tiks atvērts, tad mēs atkal iegūsim pārpilnībā enerģiju, pateicoties kurai varēsim dzīvot un priecāties par dzīvi, un apveltīt visus pārējos ar šo lielisko stāvokli.

Šo stāvokli var salīdzināt ar pastaigu saulainā laikā. Kad tu ej bezrūpīgi un priecājies par visu, ko redzi apkārt. Un tāds saulains laiks varēs būt sajūtams nevis no ārpuses, bet iekšienē jebkurā jūsu dzīves momentā. Tas notiks tad, kad saule sāks mirdzēt ne tikai fiziski, bet arī sildīt sirdi katram no mums ar saviem stariem. Mēs ceram, ka mēs visi reiz sajutīsim, kas tas ir – īstā Saule, un tad mūsos pamodīsies vēlēšanās un iespēja būt tiem, kam mums ir jābūt patiesībā!

Mums ir prieks jūs atbalstīt arī pašlaik, cik tas ir iespējams, un ļoti ceram, ka pienāks tas ilggaidītais moments, kad mūsu iespējas spēs aktivizēt mūsu patieso stāvokli un spējas. Un lai tas notiek dabiski, tāpat kā saule uzlec katru dienu un kā katrs no mums pamostas no rīta no miega!

Ar mīlestību pret jums,

Zemes Druīdi.

 

Pievienots 24.07.2015

http://www.together-info.ru/ru/info-portal/statji/kto-takie-druidy/

Tulkoja Jānis Oppe