Нина Терехова и Сергей Бублик – Как изменилось зрительное восприятие?

Ņina Terehova un Sergejs Bubļiks - Kā ir izmainījusies redzes uztvere

 

Dzīvo telpa ir kardināli izmainījusies.

2018. g. beigās mūs atvēra Esībai. (“Vairāk uz iekšu, nekā uz āru”. Sīkāk [1].)

Tēlaini runājot, mums paplašināja dzīves telpu. Mūsu divām nišām – fiziskajai un tās-puses-pasaulei – pievienojās vēl viena pasaule. Un tā ir fiziska pasaule (tālāk “3. niša” īsuma labad).

Astruss Saules sistēmā notiekošo nosauca par telpas pārbīdi:

“...Zemes virsma ir vairākas reizes lielāka, nekā mēs domājam. Viņai ir tikpat ķermeņu, cik cilvēkam. Tās ir ekoloģiskās nišas… Pašlaik jūs pārejat uz vienu no šīm nišām. Cilvēcei būs dota iespēja tikt tikai trijās.”

 

Tātad 2019. g. beigās mēs pārvarējām “pārceltuvi”, un ir sākusies telpas pārbīde uz 3. ekoloģisko nišu. (Sīkāk [2]-[3].)

Ir loģiski padomāt, ka šo jauno pasauli mums ir jāiemācās kaut kā uztvert.

Mēs jau tikām skaidrībā (piemērā ar Nibiru), ka kopš 2014. gada mēs, cilvēki, esam sākuši uztvert 5. dimensijas slāni.

Kretovs (Юрий Васильевич Кретов) visu laiku izsaucas: “Mūs izmainīs! Mēs izmainīsimies un nepamanīsim, kā.

Pamanīt tomēr gribas.

 

Vērsīsimies pie zinātniekiem.

Vai ir kas jauns par redzes sistēmu, jo 80% informācijas par ārējo pasauli mēs saņemam no tās?

19 12 23 01

1. att.

18.12.2019. “Smadzeņu redzes garozas teorija ir apgāzta. Redzes informācijas apstrādes neironu sistēma ir izrādījusies daudz sarežģītāka, nekā zinātnieki uzskatīja agrāk.

Izrādījās, ka tikai 10% nervu šūnu darbojas tā, kā aprakstīts vispārpieņemtajā modelī. Pārējie 90% (!) demonstrēja citādu uzvedību, kura neiekļāvās eksistējošajos algoritmos, bet trešdaļa nervu šūnu vispār nereaģēja ticami ne uz vienu no vizuālajiem stimuliem.”

https://mir24.tv/news/16390372/teoriyu-zritelnoi-kory-mozga-oprovergli

 

Tas nu gan ir paziņojums! (Speciālisti izanalizēja 60 tūkstošus redzes nervu, rādot pelēm attēlus, fotogrāfijas un videoklipus.)

Tas, ka smadzeņu redzes garoza pelēm kardināli ir izmainījusi savu uzvedību, nerada šaubas.

Tā kā izmēģinājumus ar cilvēkiem nāksies gaidīt vēl gadiem, tad pamēģināsim šo informāciju pielaikot tagad arī cilvēkiem. Par laimi, mēs neesam zinātnieki, un mums ir atļauts analizēt jebkurā aspektā jebkurus minējumus.

Tātad

to, ka eksistē neironi, kuri specifiski reaģē uz attēliem, tika pierādīts apmēram pirms 60 gadiem.

“Deivids Hjūbels (David Hubel) (kanādiešu un amerikāņu neirofiziologs) un Torstens Vīzels (Torsten Wiesel) (zviedru neirobiologs un neirofiziologs) aprakstīja galvenos principus, kā vizuālā informācija tiek pārstrādāta neironu struktūrās. Atklāja pamatus, kā organizējas un attīstās neironu ķēdes, kas atbild par objektu atpazīšanu ar redzi.

1981. gadā zinātnieki par saviem pētījumiem saņēma Nobela prēmiju, bet viņu radītais modelis kļuva par pamatu, lai radītu mākslīgus neironu tīklus, paredzētus attēlu atpazīšanai.

Savā Nobela prēmijas runā Hjūbels aprakstīja eksperimentu, kura gaitā tika atklāti dažādi redzes primārās garozas receptīvie lauki: “Mūsu pirmais īstais atklājums gadījās negaidīti. Trīs stundas mums nekas neiznāca. Pēc tam pakāpeniski mēs sākām atšķirt kaut kādas neskaidras un nepastāvīgas atbildes, stimulējot kaut kur uz robežas starp tīklenes centru un perifēriju. Mēs tieši likām iekšā slaidu uz stikla tumša plankuma veidā oftalmoskopa atvērumā, kad pēkšņi, caur audiomonitoru, šūna sāka šaut kā no ložmetēja. Pēc kāda laika, pēc nelielas panikas, mēs noskaidrojām, kas notika. Protams, signālam nebija nekāda sakara ar tumšo plankumu. Kamēr mēs likām iekšā slaidu uz stikla, tā mala uz tīkleni meta vāju, taču skaidru ēnu, kura izskatījās kā taisna tumša līnija uz gaiša fona. Tas bija tieši tas, ko gribēja šūna, un, vēl vairāk, viņa gribēja, lai šai līnijai būtu stingri noteikta orientācija. Tas bija kaut kas nedzirdēts. Tagad ir pat grūti iedomāties, cik tālu mēs bijām no kādas idejas attiecībā uz to, kādu lomu var spēlēt smadzeņu garozas šūnas parasta dzīvnieka dzīvē.””

Mūsu komentārs.

Vienkārši sakot, tīklenes šūnas sākotnēji ir “uzasinātas” uztvert noteiktu ģeometriju (sk. zemāk par ģeometriju) – katra savu. Uz citu ģeometriju viņas nereaģē – it kā neredz. Tagad mēs esam pārgājuši uz citu pasauli, piektās dimensijas pasauli, kur par pamatu kļūst cita ģeometrija, kura balstās uz citu Platona ķermeni. Un mūsu redzes sistēmu maina (jau ir izmainījuši!), lai mēs varētu uztvert Jaunās Nišas pasauli. Uztvert to ar redzi, jo arī tā pasaule ir fiziska.

“Deivids Hjūbels un Torstens Vīzels, izmantojot atsevišķu vienību (neironu šūnu) reģistrācijas tehniku, pētīja galvas smadzeņu garozas redzes zonas individuālu neironu reakciju. Eksperiments ļāva noteikt galvas smadzeņu garozas redzes zonas noteiktu neironu saikni ar noteiktu redzes lauka vietu. Tas parādīja, ka redzes garozas individuāli neironi atbild par stimuliem, kurus atspoguļo noteikta receptoru zona, šajā eksperimentā acs tīklenes noteikta zona.

Redzes garozā var izdalīt hierarhiskas neironu struktūras, kurās ir apvienoti: neironi – pazīmju detektori, kompleksie neironi un hiperkompleksie neironi. Reakcija uz sarežģītiem kompleksiem stimuliem prasa pāriet uz redzes garozas neitronu augstāku līmeni no detektoriem uz kompleksajiem un tālāk uz hiperkompleksiem neironiem. Hiperkompleksie neironi reaģē uz specifiskām, katram hiperkompleksajam neironam noteiktām, sarežģītām figūrām neatkarīgi no to atrašanās vietas redzes laukā.

 

Hjūbels un Vīzels apgalvoja, ka šūnas analizē un novērtē attēla fragmentus, nodod šos datus augstāka līmeņa neironu tīklam, bet pilnais attēls tiek savākts jau smadzenēs.

Pēc pašreizējo speciālistu vārdiem, būtība nav iepriekšējo pētījumu kļūdā, bet tajā, ka redzes garoza ir daudz sarežģītāka un bagātāka, nekā tika domāts agrāk.”

 

Mēs ar jums saprotam, ka runa ir par citu dimensiju uztveri.

Pārbīdās redzes sistēmas noskaņošanās fokuss uz citādu ģeometriju. Un zinātnieki pat ir noskaidrojuši proporciju: 10% šūnu uztver 3. dimensiju, bet 90% ir noskaņoti uz jauno pasauli.

Turklāt trešdaļa nervu šūnu uzvedas nepareģojami (reaģē dažādi, “neuzticami” sagaidāmā robežās). Var pieņemt, ka viņas spēj uztvert vairāku dimensiju ģeometriju un reaģē uz tām dažādi atkarībā no noskaņošanās fokusa katrā konkrētā momentā.

 

“TELPAS PĀRBĪDE – tas ir, kad katras telpas matērijas daļa var vienlaikus piederēt kaimiņu telpai, nodrošinot Visuma materiālās struktūras nepārtrauktību, telpām vienlaikus iespiežoties vienai otrā kā elementu atomu līmenī, tā arī to sastādošo daļiņu līmenī. Septiņas nišas-telpas var iztēloties kā saspiestu matrjošku, kur katra telpa aizņem visu apjomu, eksistējot sasaistīti.” J. Babikovs (Юрий Бабиков)

 

Par kādu ģeometriju bija runa augstāk?

PAR ATOMA KODOLA ĢEOMETRIJU.

Roberts Mūns (Robert James Moon), amerikāņu fiziķis, nodarbojoties ar atombumbas izstrādi Manhetenas projekta ietvaros, 1987. gadā konstatēja interesantu ģeometriju atoma kodolā. Tas ļāva viņam atrisināt daudzas kvantu fizikas problēmas.

Saskaņā ar Mūna modeli atomā nav daļiņu.

Katrs protons kodolā – tas vienkārši ir viens ģeometriskas formas STŪRIS (2., 3. att.).

(Astruss: “Vajadzētu pievērst uzmanību stūriem! Tur enerģijas kustība maina virzienu.”)

 

Mūna modelī atoma kodolā ir arī APVALKI.

Kad jūs beidzat būvēt vienu ģeometriju, bet enerģija turpina pienākt, apkārt pirmajai sāk formēties cita ģeometrija. (!)

Svarīgi saprast, ka KODOLI IR SAVESTI KOPĀ.

19 12 23 02

2. att. Dzelzs atoma iekšējās daļas šķēlums

Visas formas tiks paslēptas kodola iekšienē, slāņos.

“Piemēram, skābeklim ir 8 protoni.

Astoņi protoni centrā veido kubu. Pats par sevi tas būtu skābeklis. Lai izdzīvotu, mēs esam atkarīgi no šī mazā kuba elpošanas, momentu pēc momenta.

Pēc tam jums ir oktaedrs, tam ir seši stūri un rombveida forma. Pievienojiet sešas virsotnes astoņām kuba virsotnēm, un jūs dabūsiet silīciju ar 14 protoniem. Saskaņā ar Mūna pētījumiem silīcijs ir pats bagātīgākais elements uz Zemes pēc skābekļa. Arī viņš ir svarīgs bioloģiskās dzīvības izdzīvošanai.

Nākamais formējošais “apvalks” – ikosaedrs, kuram ir 12 virsotnes. Pievienojiet 12 virsotnes pie jau esošajām 14, un jūs dabūsiet dzelzi ar 26 protoniem.

Uzbūvēsim vēl vienu apvalku. Šoreiz dodekaedra formā ar 20 virsotnēm:

19 12 23 03

32. att. Pallādija atoma iekšējās daļas šķēlums

Tā mēs dabūjam pallādiju ar 46 protoniem. Ņemiet 26 dzelzs protonus un pievienojiet 20 dodekaedra protonus. Tādējādi, tehniski katrs pallādija kodols sevī satur trīs citus paternus ārējās dodekaedriskās formas iekšienē, konkrēti: ikosaedru, oktaedru un kubu.

Pallādijs ir ļoti interesants, jo, ja jūs to ievietosiet vannā ar šķidru smago ūdeņradi, jūs dabūsiet vairāk siltuma, nekā ļauj mūsdienu fizikas likumi. Pallādijs ir noslēpumains ingredients “aukstajā saplūšanā”.

To eksperimentāli pierādīja no Lielbritānijas uz ASV pārbraukušais Karaliskās biedrības loceklis un Starptautiskās elektroķīmiķu biedrības eksprezidents Martins Fleišmans (Martin Fleischmann), kurš bija starptautiski pazīstams, arī kā Stenlija Ponsa (Stanley Pons) atklājuma līdzautors un kā Jūtas Universitātes ķīmijas fakultātes vadītājs.”

https://masterok.livejournal.com/3013869.html

No kurienes tad ienāk nesankcionētais liekais siltums mēģinājumā ar pallādiju?

Noslēpums ir ģeometrijā, elementa kodola formā. Tai ir jāsatur sevī ne mazāk par trīs citiem slēptiem paterniem ārējā dodekaedriskajā formā, konkrēti: ikosaedru, oktaedru un kubu.

 

Pateiksimies zinātniekiem par pētījumiem, īpaši tiem, kuri spēj tēlaini un saprotami izskaidrot sarežģītas lietas.

Zinātnieki Tihoplavi V.J. un T.S. (Тихоплав В.Ю. и Тихоплав Т.С.) uzdeva Astrusam jautājumu:

- Kad zinātnieki, progresīvā cilvēce spēs uzbūvēt viennozīmīgu zinātni, kura pilnīgi atbildīs Augsto būtību zināšanām?

Astruss: “Nekad. Stabilitātes moments iestājas, kad ir četrdesmit procentu liela savietojamība, bet pašlaik ir trīsdesmit pieci procenti, zinātne ir nonākusi pie kritiskās robežas un drīz atkāpsies. Procents visu laiku būs peldošs. Jūs pārdzīvosiet principu – puszinātniskas patstāvīgas struktūras, kuras pat nesaplūdīs vienoti. Dažreiz ārkārtīgi tuvu pienākot cita citai. Un uz katras struktūras kā pamata var būvēt savstarpējo attiecību sistēmu. Taču reiz nodoms kļūst noteicošais, un uz tā organizējas sistēmu lauks.”

 

Rakstu, uz kuriem ir norādes, saraksts:

[1] – "Sensācija! Mūsu Saules sistēma ir atvērta Visumam, var teikt, Esībai!”, https://www.so-tvorenie-spb.ru/articles_sub126.html[1]

[2] – "Nibiru – tā nav planēta, bet process. Pārejas procesa daļa”, https://www.so-tvorenie-spb.ru/articles_021219.html[2]

[3] – "Process “Nibiru” nodemonstrēja dimensiju nomaiņu”, https://www.so-tvorenie-spb.ru/articles_031219.html[3]

 

2019. g. 23. decembris.

Terehova Ņina un Bubļiks Sergejs. http://www.so-tvorenie-spb.ru/

Sanktpēterburgas garīgo tehnoloģiju centrs “Со-Творение” (“Līdz-Radīšana”).

 

Pievienots 23.12.2019

https://www.so-tvorenie-spb.ru/articles_211219.html

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/n-terehova-un-s-bubliks/23-n-terehova-un-s-bubliks/1921-nina-terehova-un-sergejs-bubliks-sensacija-musu-saules-sistema-ir-atverta-visumam-var-teikt-esibai (Tulk. piezīme)

[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/n-terehova-un-s-bubliks/23-n-terehova-un-s-bubliks/2447-nina-terehova-un-sergejs-bubliks-nibiru-ta-nav-planeta-bet-process-parejas-procesa-dala (Tulk. piezīme)

[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/n-terehova-un-s-bubliks/23-n-terehova-un-s-bubliks/2454-nina-terehova-un-sergejs-bubliks-process-nibiru-nodemonstreja-dimensiju-nomainu (Tulk. piezīme)