Нина Терехова и Сергей Бублик – Озоновая дыра. Одной «страшилкой» стало меньше. декабрь 2017г

Ņina Terehova un Sergejs Bubļiks - Ozona caurums. Par vienu “biedēkli” ir kļuvis mazāk. 2017. g. decembris

Par Zemes ozona slāni zina daudzi. Laiku pa laikam parādās raksti, kur cilvēkus biedē ar šajā slānī konstatēto caurumu potenciālām problēmām. Līdz pat visuma mēroga katastrofai. Vai tā ir patiesībā? Vai mums tuvākajā nākotnē draud ozona slāņa sabrukšana, un kā tas var ietekmēt klimatu?

17 12 21 01

1. att. Ozona caurums virs Antarktīdas

Sibīrijas federālās universitātes zinātnieki ir izanalizējuši ozona saturu Ziemeļu puslodē pēc pavadoņu datiem, parādījuši Antarktiskā ozona cauruma rašanās dinamiku un to, ka ozona caurums Antarktikā ir dabisks veidojums. (Pētījumu rezultāti publicēti “Sibīrijas federālās universitātes Žurnālā”) (“Журнал Сибирского федерального университета”).

Šis pētījums apbrīnojamā kārtā gan apstiprina, gan organiski iekļaujas Zemes un Visuma uzbūves hipotēzē, kuru devis ģeniālais zinātnieks J. Babikovs (Ю. Бабиков) savā grāmatā “Pasaules uzskats jeb Prometeja Atgriešanās” („Мировоззрение или Возвращение Прометея[1]”)!

Babikovs Jurijs Anatoljevičs. Bruņumašīnu sērijas galvenais konstruktors, Krievijas speciālo bruņoto transportlīdzekļu jaunas klases pamatlicējs. Virknes izgudrojumu un speciālu darbu, publikāciju autors. Vairāk nekā 30 gadus ir nodarbojies ar patstāvīgiem pētījumiem dabas zinātņu jomā.

Mēs dzīvojam UZ planētas virsmas, un mums ir svarīga viņas biosfēras procesu izpratne. Taču tos nav iespējams saprast bez zināšanām par to, kas ir zemeslodes IEKŠIENĒ.

17 12 21 02

2. att. Zemes uzbūve pēc Augstas dievišķas būtības un J.A. Babikova informācijas

Planētas daudzslāņu struktūra ir tāda, ka savā būtībā ir Zemes magnētiskā lauka ģenerators. Bet atmosfēra, kurā mēs dzīvojam, ir primārās atmosfēras (gāzes slāņa starp planētas kodolu un apvalku (garozu)) atvasinājums. (Sk. “Planētas Zeme uzbūve saskaņā ar J.A. Babikovu un ar Augstās dievišķās būtības “uzvednēm”. 2017. g. marts” http://www.so-tvorenie-spb.ru/articles_sub58.html[2])

Ja runājam saprotamā valodā, tad pēc būtības Zemes kodola verdošais slānis formē savu planētas magnētisko lauku, primāro un sekundāro atmosfēras!

Astruss piebilda: “Un ne viena, ne otra nevar tikt sagrauta. Par to atbild Vēji.”

 

Ozona slānis ir stratosfēras daļa 12 līdz 50 km augstumā, kurā Saules ultravioletā starojuma iedarbībā molekulārais skābeklis (O2) disociē atomos, kuri pēc tam savienojas ar citām O2 molekulām, veidojot ozonu (O3). Ozona relatīvi augstā koncentrācija (apmēram 8 ml/m3) absorbē bīstamos ultravioletos starus un aizsargā visu dzīvo uz sauszemes no postoša starojuma.

17 12 21 03

3. att. Zemes atmosfēras slānis

Nedomājiet, ka atmosfēras ozona slānis – tas ir biezs spilvens, kurš droši aizsargā Zemi no Saules nokaitētajiem stariem. Nē. Ozona slānis ir ļoti, ļoti plāns. Ja pa planētu vienmērīgi sadalītu visu Zemes atmosfērā esošo ozonu, tad tā biezums būs… tikai 3 mm. Tas šķiet neticami! Kā tāds plāns aizsargājošs “apmetnis” daudzas tūkstošgades ilgi sargā cilvēci no svelmainās saules? Tomēr tas tā ir.

Ozons (no sengrieķu – smaržoju) – no O3 trīs atomu molekulām sastāvoša skābekļa alotropiska modifikācija. Normālos apstākļos – gaišzila gāze. Sašķidrinot pārvēršas indigo krāsas šķidrumā. Cietā veidā ir tumši zili, praktiski melni kristāli. Vikipēdija

Ozons smaržo.

Tas nebūt nav tēlains izteikums. Zināms ozona daudzums daļēji iekļūst atmosfēras apakšējos slāņos ar augšējā gaisa plūsmām, piemēram , negaisa laikā. Tas ir tā sauktais noderīgais ozons. Viņš atmosfērai piešķir neparastu svaigumu.

Bet mēdz būt arī cilvēkam ārkārtīgi bīstams ozons. Izplūdes gāzes un rūpniecības izmeši, nonākot saules gaismas staru iedarbībā, stājas fotoķīmiskā reakcijā. Tā rezultātā veidojas tā sauktas piezemes ozons. Ja cilvēks ir saelpojies tādu gaisu, viņam var uznākt smakšanas lēkmes, sāpes krūtīs, sirdslēkmes, reiboņi.

Ozona slāņa raksturlielumi:

- atrodas 15-35 km augstumā (koncentrācijas maksimums 15-26 km augstumā);

- ietver 0.25% no visas atmosfēras masas;

- koncentrācijas maksimums 100 reizes pārsniedz ozona koncentrāciju pie Zemes virsmas;

- slāņa augstumu ietekmē Zemes magnētiskais lauks.

 

Globāla interese par ozona problēmu radās divdesmitā gadsimta otrajā pusē. Zinātnieki konstatēja:

(1) Ilglaicīgu tendenci summārajam ozonam samazināties, un (2) sezonālu – oktobrī-novembrī slavenā Antarktiskā ozona cauruma parādīšanos.

 

Tā sanāca, ka ģeofiziska problēma – Zemes ozona slāņa stāvoklis nonāca nevis ģeofiziķu un meteorologu, bet atmosfēras ķīmijas speciālistu rokās, un līdz šim laikam tiek uzskatīta par tīri ķīmisku problēmu.

1973. gadā amerikāņu ķīmiķi laboratorijas eksperimentā konstatēja, ka hlorfluorogļūdeņražu (freonu) sabrukuma produkti var graut ozonu.
Tas veda pie hipotēzes par antropogēnu ozonosfēras sabrukšanu, kaut arī ne ķīmiķu teorijas, ne matemātiskos modeļus nebija iespējams pārbaudīt eksperimentāli Antarktīdas apstākļos.

 

Piezīmēsim, ka jau gadu pirms protokola parakstīšanas NASA darbinieki konstatēja: ozona kopējais saturs 1979.-1982. gadu laikā virzienā no 44° d. p. uz Dienvidpolu gandrīz nav mainījies no augusta līdz novembrim, bet tā samazinājumu septembrī Dienvidpola tuvumā ir kompensējis palielinājums vidējos platumos. Taču tas raka nost ozona izsīkšanas un ozona caurumu antropogēno teoriju. Tamlīdzīgu rezultātu toreizējā zinātnieku kopa neuztvēra – jautājums faktiski tika slēgts.

1987. gadā vadošās pasaules lielvalstis parakstīja Monreālas protokolu: līgumu par freonu ražošanas un izmantošanas pārtraukšanu. Tad veda pie globālas ledusskapju un kondicionieru nomaiņas. 2016. gadā noskaidrojās, ka jaunie dzesējošie aģenti arī ir siltumnīcas efekta gāzes, kam sekoja protokola labojumi un jauns aizliegums. Parakstot Monreālas protokolu, tika paziņots, ka ozona caurums pilnīgi izzudīs jau 2010. gadā, taču tas parādās ik gadu līdz pat šai dienai. Un 2017. gadā tā izmēri sasniedza 22 milj. km2.

 

Krasnojarskas zinātnieki ir izstrādājuši savu modeli, kurš izskaidro Dienvidu puslodes galvenās anomālijas formēšanos. http://earth-chronicles.ru/news/2017-12-13-110938

“Zinātnieki no SFU (СФУ) ir izstrādājuši jaunu tā saukto “zonālo vidējo” analīzes metodiku. Tas dod iespēju precīzāk prognozēt ozona kopējo saturu gadiem uz priekšu. Zonālo vidējo tabulas ir pieejamas Internetā un tiek formētas tā: zemeslodes laukums no pola līdz polam tiek sadalīts 5° platos gredzenos, izskaitļojot ozona kopējā satura vidējo vērtību katrā no tiem.”

Zinātnieki parādīja, ka ozona kopējā satura variācijas izraisa ozona dinamiska pārdalīšanās, nevis ķīmiski procesi.

Pamatojumam izrādījās pietiekami izmantot datus par ozona kopējo saturu, kurus reģistrē Zemes mākslīgie pavadoņi kopš 1987. gada.

Tāpat kā citiem atmosfēras veidojumiem, ozonam ir mākoņu struktūra. Ja salīdzina pavadoņu datus, iegūtus secīgi divu dienu laikā, tad pēc ozona mākoņu pārvietošanās var novērtēt ozona masu kustības virzienu un ātrumi.

 

Noskaidrojās, ka septembra sākumā ozona mākoņi no Dienvidpola sāk virzīties uz ekvatora pusi. Ozons virzās pa vītnes trajektoriju, ātri rotējot no rietumiem uz austrumiem un rezultātā savācoties gredzenā 45° platuma tuvumā. Notiek ozona pārdalīšanās starp ozona caurumu un gredzenu. Ozona daudzums gredzenā izaug, bet Antarktikā rodas ozona caurums.
Sākot no oktobra vidus, ozona caurums sāk piepildīties ar ozonu, kurš virzās atpakaļ no tropisko platumu gredzena.

17 12 21 04

4. att. Ozona pārklājuma karte uz 2017.12.21.

Piemēram, šodien, ozona pārklājuma karte rāda ozona slāņa izsīkumu ekvatora rajonā (zili gaišzilās nokrāsas).

 

Skaitļu karšu analīze zinātniekiem ļāva vizuāli novērot ozona pārvietošanos no pola uz ekvatora pusi un atpakaļ, tā pārvietošanos austrumu un rietumu virzienā ar pārvietošanās ātruma novērtējumu.

Tātad sezonālā mīkla – slavenā Antarktiskā ozona cauruma parādīšanās oktobrī-novembrī ir atrisināta. Turklāt ir parādīts, ka “ozona daudzums, kurš nonācis cirkumpolārā virpuļa zonā, ar precizitāti, ne mazāku kā 5-7%, sakrīt ar to daudzumu, kurš ir aizgājis no Antarktīdas rajona”.

 

Bet sakarā ar ilglaicīgo tendenci samazināties summārajam ozonam var teikt, ka ozona saturs stratosfērā mainās gada laikā. Tā liels daudzums veidojas tropisko un vidējo platumu stratosfērā uz fotoķīmisku reakciju rēķina.

Uz planētas ir unikālas vietas tropiskajos platumos, kur zibeņi parādās vairāk, nekā jebkur uz planētas, un tas notiek gandrīz ik dienas. Šajā gadā Katatumbo (Venecuēla) nonāca Ginesa rekordu Grāmatā, kļuvis par rekordistu zibeņu daudzumā uz kvadrātmetru gada laikā (250 zibeņu), nobīdot no pjedestāla Kifuke (Kongo).

Iespējams, tie tad arī ir tie ozona ģeneratori, kuri aizpilda ozona migrācijas neprecizitāti (5-7%), ko konstatēja Sibīrijas zinātnieki? Un mums nav, par ko uztraukties.

 

Bet tagad kas jauns! Ja agrāk ozona caurums bija tikai virs Antarktīdas, tad šodien uz kartes ir parādījušās arī citas vietas. Vairākus mazākus caurumus speciālisti atrada virs Arktikas un tai pieguļošajiem Ziemeļu puslodes rajoniem.

Piemēram, 2016.01.21. milzīgs ozona caurums pārklāja Krieviju.

17 12 21 05

5. att. Milzīgs ozona caurums pārklājis Krieviju 2016.01.29.

IA REGNUM (https://regnum.ru/news/2067517.html) pavēstīja M.V. Lomonosova vārdā nosauktās MVU (МГУ) ģeoloģijas fakultātes vecākais zinātniskais darbinieks, ģeoloģijas un mineraloģijas zinātņu doktors V. Sivorotkins (В. Сывороткин), “ozona zudumi šeit sasniedz 50%, tas ir, mums ir darīšana ar antarktisku mērogu ozona caurumu. Maskavā ozona zudumi – 22%, Sanktpēterburgā – 35%!”

 

Viens no ozona slāņa raksturlielumiem norāda, ka “slāņa augstumu ietekmē Zemes magnētiskais lauks”.

Bet Zemes magnētisko lauku “purina” jau daudzus gadus, poli “braukā”, tāpēc var nebrīnīties, ka arī ozona caurums devās ceļojumā pa planētu.

 

Tradicionālais padoms lasītājiem. Pasakot paldies Sibīrijas zinātniekiem par viņu pētījumu, vajadzētu tikai piemēroties jaunajām reālijām – iespējams, dienu iesākt ar ozona karšu aplūkošanu (vietne https://geocenter.info/monitoring/ozone).

Ziemas laikā ķermenis ir aizsegts pret saules stariem, un bioloģiski aktīvā ultravioleta palielināta plūsma ir bīstama pirmkārt acīm. Nepieciešams sargāt acis (īpaši bērniem) no tiešas saules gaismas.

Pati bīstamākā situācija – saulaina diena un sniega sega, kura uz atstarojuma rēķina palielina bīstamo starojumu. Ultravioleta plūsma var palielināties arī, atstarojoties no mākoņu malām caur plaisām pilnīgā mākoņainumā.

 

2017. gada 21. decembrī

Terehova Ņina un Bubļiks Sergejs. http://www.so-tvorenie-spb.ru

Sanktpēterburgas garīgo tehnoloģiju centrs “Со-Творение” (“Līdz-Radīšana”).

 

Pievienots 21.12.2017

http://www.so-tvorenie-spb.ru/articles_sub80.html

Pievienots 24.12.2017

http://www.sanatkumara.ru/stati-2017/ozonovaya-dira

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. https://naturalworld.guru/kniga_mirovozzrenie-ili-vozvrashchenie-prometeya.htm (Tulk. piezīme)

[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/23-n-terehova-un-s-bubliks/1132-nina-terehova-un-sergejs-bubliks-planetas-zeme-uzbuve (Tulk. piezīme)