Нина Терехова - Львы, орлы и ясновидение. Пробуждение чувства общности людей и животных

Ņina Terehova - Lauvas, ērgļi un gaišredzība. Cilvēku un dzīvnieku kopības sajūtas pamošanās

“Viena no sajūtām, kura mostas cilvēkos pēc 2012. gada, ir cilvēku un dzīvnieku, augu, Zemes garu kopības sajūta. Mēs atgriežamos savos spēkos un iespējās, kuri mums piemita astrālajā plānā. Nesen mēs vēstkopā izsūtījām īpaši svarīgu dokumentu – “Indija ir atzinusi delfīnus par personībām un aizliegusi delfinārijus”. Šis ir pirmais signāls, ka mostas normāla attieksme pret saviem planētas kaimiņiem. Mēs dzīvniekos sākam redzēt nevis zemu apziņu, bet citādu. Mēs pārliecināmies, ka nav “zema” un “augsta”, bet ir dažādas apziņas, kuras piepilda planētu un ir tādi paši saimnieki uz Zemes kā cilvēki.

Mēs sākam saprast, ka mums nav tiesību izmantot dzīvniekus savai izklaidei vai izglītībai – cirkus, zooloģiskos dārzus, delfinārijus, kažokādu, krokodilu, strausu fermas u.c.. Jo arī jūs taču negribētu izklaidēt kaut kādu augstāku galaktisku rasi vai kalpot viņai par barības avotu.

Mēs sākam ieiet galaktiskajā apziņā, un drīz mēs iepazīsimies ar rasēm, kuras nemaz nelīdzināsies cilvēkiem. Un, kā saka Skolotāji, mēs pat pieņemsim audzināšanā jaunu galaktisku rasi, kuru “audzēsim” uz Zemes kā savus mazākos brāļus. Iespējams, viņa jau eksistē kosmiskajās laboratorijās, un tikai cilvēku rases negatīvā individuālistiskā apziņa pagaidām nespēj pieņemt aizgādniecībā “jaunākos skolniekus”.” No N. Koteļņokovas izsūtnes[1].

Bet šī informācija par lauvām un ērgļiem ir no Grabovoja G.P. (Грабовой Г.П.) grāmatas “Cilvēku augšāmcelšana un mūžīgā dzīve – no šī brīža ir mūsu realitāte!” (“Воскрешение людей и вечная жизнь – отныне наша реальность![2]”)

“Cita interesanta tēma – dzīvnieku un putnu dzīve. Kopš bērnības mēs novērojam, kā putni pārspurdz no zara uz zaru, no koka uz koku. Mūs sajūsmina vieglums un nepiespiestība, ar kādu viņi to dara. Vai tas, kā viņi planē augstu gaisā.

Taču putnu lidojumā ir arī daudz negaidīta. Zinātne, piemēram, pagaidām vēl nezina, ka putni tikai daļēji lido uz spārnu vēzienu rēķina. Viņu lidojumā būtisku lomu spēlē viņu radītā antigravitācija. Balodim, piemēram, galvā gravitācija ir desmit reizes mazāka nekā astes galiņā, tas ir, viņš prot sadalīt gravitāciju, un uz tā rēķina rodas cita lidojuma dinamika. Dažādiem putniem gravitācijas izmainīšanās un tās sadalīšana pa ķermeni notiek dažādi. Un pat lidojums var tikt realizēts, balstoties uz citu principu: piemēram, pūcei, naktsputnam, lidojuma princips ir citāds, nekā putniem, kuri lido dienā.

Pats interesantākais ir ērgļa gadījums. Viņam arī piemīt spēja radīt antigravitāciju, bet viņam vēl ir arī dematerializācijas spēja. Ja novērojam ērgli, kad viņš iet uzbrukumā, tad liekas, ka lido maza apaļa pika. Var padomāt, ka viņš ir kļuvis tik mazs, tāpēc ka viņš tik stipri ir sarāvies. Taču ir jāņem vērā, ka ērglis savu apjomu var izmainīt par vairākām reizēm. Tā kā tā nav saraušanās, kaut gan saraušanās, protams, arī ir, taču apjoma galvenā samazināšanās notiek uz dažu ķermeņa daļu dematerializācijas rēķina. Ērglis var arī mainīt ķermeņa formu atkarībā no viņam priekšā stāvošā uzdevuma. Pēc spējām ērglim daļēji tuvojas tikai vanags.

Ērglim piemīt vēl arī citas apbrīnojamas spējas, par kurām mēs parunāsim atbilstošā grāmatā. Nav nejaušība, ka visas pasaules pirmatnējās tautas ērgļa tēlu saistīja ar Radītāju. Nejaušība nav arī tas, ka ērgļa tēlu var redzēt virknes valstu ģerboņos. Mēs ērgļa attēlu redzam ar Krievijas ģerbonī. Šajā gadījumā tas ir divgalvains ērglis. Ērglis ar divām galvām – tā ir nākotnes stabilas labklājības pazīme…

 

…es pastāstīšu par lauvas un ērgļa informācijas iespējām.

Lieta tāda, ka lauva atšķirībā no citiem dzīvniekiem pārvietojas, iepriekš zinot, aptuveni kāda situācija viņu gaida, kas ar viņu var notikt tuvākajā laika intervālā, aptuveni apmēram līdz stundai. Lai labāk saprastu, kas šeit notiek, griezīsimies pie pazīstamākas parādības.

Mūsdienu lielajos lidlaukos lidmašīnas dažreiz piezemējas katru minūti. Lai nodrošinātu lidojumu drošību, aviodispečeriem radaru ekrānos ir jāredz visa lidmašīnu kustība gaisā, lai vadītu to lidojumu un nosēšanos. Īsumā aplūkosim, kā strādā radars, jeb, citādi, radiolokācijas stacija.

Radars izstaro īsu elektromagnētisku impulsu kaut kādā virzienā. Ja šajā virzienā ir lidmašīna, tad impulss, aizejot līdz lidmašīnai, atstarojas no tās un atgriežas atpakaļ: radara ekrānā šajā vietā parādās mirdzošs punkts. Un pēc tā, pēc cik ilga laika atstarotais signāls ir atgriezies atpakaļ, tiek noteikts attālums līdz lidmašīnai. Nākamajā mirklī impulss tiek nosūtīts nedaudz citā virzienā, pēc tam virziens atkal nedaudz mainās, tas viss notiek ārkārtīgi ātri, un rezultātā tiek realizēta gaisa telpas pārlūkošana, tā ka radara ekrānā rodas lidmašīnas atrašanās vietas pilna aina šajā momentā.

Tāda gaisa telpas pārlūkošana speciālistu valodā saucas skenēšana.

Tad, lūk, lauvam piemīt spēja skenēt nākotnes notikumu telpu periodam līdz stundai, turklāt viņš nākotnes notikumus redz tāpat, kā viņš redz tagadni. Piezīmēsim, ka tā vietā, lai runātu par nākotnes notikumu telpas skenēšanu, var runāt par laika skenēšanu. Var izmantot arī tādu izteikumu.

Laiku pa laikam lauva no krūškurvja izmet apziņas impulsu un, pieņemot atstaroto signālu, saņem nākotnes notikumu iepriekšēju zināšanu.

Šis impulss lauvam formējas kuņģa rajonā, atstarojas no kuņģa sieniņām, iziet cauri smadzenēm un tiek izmests kaut kur no kuņģa līmeņa, tas ir pirmais signāls, bet otrs, tūlīt aiz tā, tiek izmests caur smadzenēm, tie gandrīz momentāni savienojas, un iegūtais impulss tiek izmantots laika skenēšanai. Kad notiek šī impulsa formēšanās, lauvas kuņģis nedaudz saspiežas, kļūst nedaudz līdzīgs regbija bumbai, un impulss nāk no vienas tās virsotnes.

Apspriežamās tēmas ietvaros ir jēga teikt dažus vārdus par strausu. Tāds izteikums kā “strausa politika” un citi analoģiski izteikumi ir saistīti ar pastāvošajiem priekšstatiem, ka briesmu brīdī tā vietā, lai rīkotos, strauss aiz bailēm iebāž galvu smiltīs. Patiesībā ir citādāk.

Strauss var skenēt laiku aptuveni līdz vienai minūtei uz priekšu. Un, ja viņš redz reālus draudus, tad viņš bēg prom. To ir apstiprinājuši amerikāņu zinātnieku eksperimenti ar ložu mešanu. Kad pat ir potenciālas briesmas, bet šajā brīdī tās nav reālas, un strauss zina, ka ar viņu nekas slikts nenotiks, viņš iebāž galvu smiltīs. Bet, ja draudi kļūst reāli, tad viņš tomēr bēg prom.

Atgriežamies pie lauvas. Lauva skenē laiku aptuveni stundu uz priekšu. Ja stundas vietā viņš lūkosies nākotnē, teiksim, uz stundu un divdesmit minūtēm, tad mazāka kustīguma dēļ viņš sāks zaudēt formu, bet to lauva diezin vai var atļauties.

Ir jāsaka, ka vienā ziņā tas, kā lauva skenē nākotnes notikumus, būtiski atšķiras no tā, kā radars skenē gaisa telpu. Rada sūtītais impulss ir elektromagnētiska viļņa intervāls, tas telpā kustas ar gaismas ātrumu. Bet apziņas impulss, kuru sūta lauva, nekur nevirzās, tas nekur neizplatās, nekādas kustības nav. Šis impulss uzreiz, momentāni, uzrodas tajā punktā, kurp lauva grib iet. Šis impulss kā uzrodas punktā, tā arī atstarojas no punkta, iepriekš noskenējis visu apkārt.

Taču atstarotajam signālam, atšķirībā no tiešā, jau ir piemērojams viļņveida izplatīšanās jēdziens. Atstarotais vilnis izplatās ļoti lielā ātrumā, lielākā par gaismas ātrumu, un atgriežas sākotnējā avotā.

Atgriezīsimies pie tiešā signāla. Lai būtu vieglāk saprast, kas šeit notiek, var vienkāršoti iztēloties šo procesu uzskatāmā formā sekojošā veidā. Kad lauvam vajag, piemēram, iziet cauri kādai teritorijai, tad viņam rodas ar to saistīta doma. Iztēlosimies to cilindriska stabiņa veidā (faktiski runa ir informācijas formu). Kad lauvam rodas šī doma cilindriska stabiņa veidā, tad momentāni tajā punktā, kur viņš grib būt, uzrodas nedaudz izmainīts cilindrs, teiksim, konusveidīgs. Viņa parādīšanās notiek, balstoties uz visu informācijas fragmentu kopīgo saikņu principu. Un informācija lauvam vajadzīgajā segmentā tiek skenēta ap uzradušos formu.

Var teikt, ka uzradies konusveida stabiņš sastāv no divām daļām. Viena tā daļa ir tas, kas vienmēr atrodas šajā segmentā un kas ir sekas fundamentālajam principam, kura būtība ir, ka VISS IR KLĀTESOŠS VISĀ. Otra konusveidīgā stabiņa daļa sastāv no tā, kas tiek radīts ar gribu, šajā gadījumā ar lauvas gribu. Starp citu, šeit pat varētu skaidri izskaitļot gribu, tas ir, izdalīt gara segmentu.

Garīgā vadība ir vadošā struktūra. Gars vada apziņu. Un šī hierarhija, dabiski, atspoguļojas lēmumu pieņemšanas procedūrā.

Lauvam saņemot atstaroto signālu, vēl pirms to apstrādā apziņa, pirmo lēmumu uzreiz pieņem gars, vadības garīgā struktūra. Piemēram, priekšā kaut kas nav tā un vajag atlēkt. Tālāk notiek atstarotā signāla apstrāde, šeit pamata slodze gulstas uz apziņu. Balstoties uz apziņas apstrādāto atstaroto signālu, lauva izlemj, ko darīt, šajā gadījumā, kurp bēgt.

Ja salīdzinājumam aplūkojam tīģera uzvedību, tad šeit situācija ir citāda. Tīģerim garīgā vadība ir aizstāta ar attīstītas apziņas darbību, un tāpēc tīģeris nedaudz kavējas.

Mēs redzam, ka lauva ir būtiski pārāks par tīģeri, tāpat kā par citiem zvēriem, garīgajā vadībā. Tieši šī viņa spēja izceļ viņu starp dzīvniekiem, un tieši tāpēc lauva tiek uzskatīts par zvēru ķēniņu.

Ja šajā sakarā paraugāmies uz cilvēka attiecīgo organizāciju, tad var konstatēt sekojošo. Cilvēkam eksistē speciāls atsevišķs garīgā līmeņa apjoms, un garīgā vadība iestiepjas kontakta ar Dievu struktūrā. Tāpēc, ja vēlas, cilvēks var ļoti ātri attīstīties.

Un vēl viena piezīme. No sniegtā lēmumu pieņemšanas procesa apraksta redzams, ka, ja garīgās vadības sistēma būs ļoti attīstīta, būtiski attīstītāka nekā apziņas sistēma, un kontrolēs visas šūnas un apziņu, tad objekts kļūs neiznīcināms vispār. Jo ar apziņu, kura ietver attīstītus garīgus principus, var radīt matēriju un tātad jebkuru fizisku ķermeni, tajā skaitā arī cilvēku.

Tagad pāriesim pie unikālā putnu pārstāvja, par kuru mēs runājām Ievadā – pie ērgļa. Bez agrāk uzskaitītajām spējām ērglim piemīt arī labi attīstīta spēja skenēt nākotnes notikumu telpu.

Pirmais impulss viņam nāk no spalvām, kaut gan tā, šķiet, ir pavisam nepiemērota ķermeņa daļa tādam mērķim, jo spalvas taču var izkrist, bet tomēr tas ir tā. Otrais impulss nāk no acīm, pēc tam, tāpat kā lauvam, šie divi signāli savienojas, un iznākušais sarežģītais impulss tiek izmantots laika skenēšanai. Neviena cita ķermeņa daļa impulsa radīšanai praktiski netiek skarta. Bet, ja ērgļa acis ir aizvērtas, tad viņš sūta paralēlu signālu sistēmu, un tam viņš jau ieslēdz ķermeni. Citi putni to darīt nevar. Piemēram, dažas putnu sugas, kuras pieradina, piemēram, klinšu ērgļi un vanagi, ja viņiem aizsedz acis, jau vairs nevar skenēt un tāpēc cenšas nelidot.

Tagad par laiku. Skenējot nākotnes notikumu telpu līdz stundai, ērglis redz ļoti lielā apjomā, redz sevi, redz visus procesus, precīzi fiksē savstarpējās saiknes, analizē visu reizē. Turklāt „redzēt sevi” nozīmē redzēšanu ar gaišredzības, tas ir, ar iracionālas redzēšanas palīdzību. Nākamo pusstundu viņš joprojām labi redz sevi un kaut ko no tā, kas notiek, taču fons sāk kļūt izsmērēts. Sevi ērglis redz ļoti skaidri līdz piecām un pat līdz septiņām stundām. Var teikt, ka no ērgļa it kā telpā iet kāds pavediens, un ar šī pavediena palīdzību viņš, piemēram, jūt, ka kaut ir problēma, un tad viņš turp nelido…

Dažas ērgļu sugas iracionālo redzēšanu var izmantot arī vienkārši, lai orientētos lidojuma laikā, turklāt šajā gadījumā viņi redz pat skaidrāk nekā ar acīm. Taču viņi maz izmanto šo spēju, tāpēc ka ar šādu orientāciju iznāk liela slodze uz kaulu audiem.

Var piebilst, ka ērglis lieliski pārvalda arī teleportāciju.

Vērojot putnus, var redzēt, kā viņi dažreiz laižas lejā un, nesasniedzot zemi, atkal paceļas augšup, izmantojot aerodinamisko spēku. Lielisku tāda lidojuma piemēru demonstrē albatross. Uzņēmis ātrumu, laižoties lejup, viņš pirms pašas zemes pagriežas pret vēju un paceļas augšup.

Ērglis, protams, arī var to darīt, bet pašlaik mūs interesē cits paņēmiens, kuru viņš pielieto. Ir pamanīts, ka dažreiz ērglis krīt lejup lielā ātrumā, pēc tam, pēc ārējā iespaida, it kā atsitas pret zemi un tūlīt no jauna paceļas augšup lielā ātrumā. Tika uzskatīts, ka pēc piezemēšanās viņš taisa spēcīgu atgrūdienu, un, pateicoties šim atgrūdienam, iznāk atraušanās no zemes lielā ātrumā. Taču izrādījās, ka tas tā nav. Austrāliešu zinātnieku ar kameru uzņemtais parādīja, ka ērglis šajos gadījumos vispār nepieskaras zemei. Šī parādība tā arī palika mīkla.

Patiesībā ērglis, redzot nākotni un zinot, kurp viņš lidotu, atgrūdies no zemes, uzreiz teleportē sevi uz turieni, kur viņam būtu bijis jānonāk pēc grūdiena. Tā kā ērglim piemīt vēl arī spēja teleportēties.”

 

Pievienots 02.2014

http://www.so-tvorenie-spb.ru/articles_sub12.html

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/13-raksti-2014/240-mes-un-vini-mes-varam-milet-cits-citu (Tulk. piezīme)

[2] Skat. http://www.koob.ru/grabovoi_g_p/gpg_resurrection_reality (Tulk. piezīme)