Нина Терехова - Единая модель Божественного космоса. Великое центральное Солнце

Ņina Terehova - Dievišķā kosmosa vienotais modelis. Lielā Centrālā Saule

Dievišķā kosmosa vienotais modelis

Lielā Centrālā Saule

Mēs esam VIENOTI un GAISMAS – garīgās Gaismas – saausti

 

Ceram, ka, izlasot šo rakstu, jūs iesauksieties: “Cik viss ir vienkārši!”...

Griezīsimies pie senām ezotēriskām garīgām tradīcijām. Griezīsimies pie informācijas, kura savāktas vietnē[1].

 

“Cilvēki atkal un atkal mēģina radīt vienotu Dievišķā Kosmosa modeli. Šī informācija ļaus Visuma radīšanu uzlūkot kā uz plaukstošas apzinošas Sākotnējās Būtnes radīšanu pēkšņa liela sprādziena vietā.

Gandrīz visās ezotēriskajās garīgajās tradīcijās Visums iesākas ar Vienotību. Viņa forma ir sfēra jeb nevainojams punkts, bezgalīgi liels un bezgalīgi mazs (viss atkarīgs no perspektīvas), kuram nepiemīt ne laiks, ne telpa un piemīt sfēriska simetrija.

Tradīcijas stāsta, ka Vienotība izvēlējās sadalīties Divās sfēras iekšienē, kura neizmainīja savu formu un nedubultoja sevi, kā, daloties šūnai.

Vienkārša enerģijas dalīšanās Sfēras iekšienē radīja divus pamata ētera ķermeņus, kurus vienkāršības labad mēs sauksim par ēteru 1 (Ē1) un ēteru 2 (Ē2). Tālāk visi telpas un laika plāni tiek radīti, dinamiski mijiedarbojoties šiem diviem pamata spēkiem matērijas radīšanā. (Kozirevs (Козырев) un kvantu fiziķis Rods Džonsons (Rod Johnson) teorētiski pierādīja to esamību, bet jau citi zinātnieki eksperimentāli apstiprināja, ka Galaktikā strādā divi dažādi ētera (tumšās matērijas, jeb fiziskā vakuuma) pamata blīvumi.)

Universālie ķermeņi Ē1 un Ē2 rotē pretējos virzienos attiecībā viens pret otru, neizraisot lielus kropļojumus viens otrā (var iet cauri viens otram). Tā kā Ē1 vibrē nedaudz ātrāk, tad viņš arī rotē nedaudz ātrāk.

Ēteru ķermeņi ir škidrveidīgi, viņiem ir sfēriski “lauka burbulīši”, kuri spēj tecēt. Turklāt “lauka burbulīšiem” piemīt Platona Cieto Ķermeņu iekšējā ģeometrija, kura liek viņiem palikt saistītiem ar kaimiņiem relatīvi stabila matricas veidojuma veidā. Ē1 ir saistīts pats ar sevi kā viena sfēriska Būtība. Ē2 ir saistīts pats ar sevi kā otra sfēriska Būtība. Ē1 un Ē2 šķidrā kristāla ģeometriskā īpašība traucē viņiem pēkšņi sajaukties vienam ar otru un zaudēt impulsu kustībai pretējos virzienos. (Sīkāk par šķidrā kristāla modeli sk. Pielikumā.)

Ē1 un Ē2 kā Vienotā Lauka koncepcija ir ārkārtīgi svarīga, lai izprastu to, kā patiešām funkcionē Visums, jo tā izskaidro, ka visi ķermeņi, neatkarīgi no viņu blīvuma, ietver sevī Ē1 un Ē1 (Radītāja enerģijas).

13 XI 01

Att. Šī Valtera Rasela (Walter Russell) shēma ļoti saprotami un tēlaini parāda VISUMA MAKRO UZBŪVI! Ē1 un Ē2 virpuļi saiet kopā un formē sfēru.

Kad sajaucas divi ēteri, rodas mirdzoša plazma. Tā tad arī ir tā mirdzošās plazmas Sfēra, kuru daudzas ezotērikas skolas sauc par “LIELO CENTRĀLO SAULI”!

Vēl vairāk, tas ir skaitļa “3” mistiskā svarīguma pamats. Ja Ē1 aplūkojam kā “vīrišķo”, bet Ē2 kā “sievišķo”, tad savienībā viņi rada pēcteci, kurš ir maza kopija no Viena un sastāv no abu “vecāku” materiāla. Trīsvienības koncepcija.”

 

Apturēsim šeit lasīšanu un padomāsim...

Ir AVOTS, sadalījies DIVOS (TĒVS-MĀTE) un viņu DĒLS – Lielā Centrālā Saule (Gaisma). VISS!

Tātad viss ir VIENKĀRŠI.

1. Dzīvība ir Viens Vienotais Veselais. Tāpēc ir nepieciešams, lai mēs sevi uztvertu kā Vienotību. Katra jūsu šūniņa ir savienota ar citām jūsu ķermeņa šūniņām. Tādā pašā veidā ķermeņi, kuri veido visumus, saules, planētas, spožākās zvaigznes, melnie caurumi utt. nevar būt atdalīti no tā punkta, kuru mēs saucam par Avotu. Būdami dzemdināti no Avota, mēs patiešām esam Dievība, un nav nekādu ierobežojumu, nav nekādu traucējumu būt tam, kas tu esi.

Tas, ka mēs to saprotam, jau veic izmaiņas mūsu iekšienē – izliek citas prioritātes! (Visa cilvēce ir dzimusi no vienas un tās pašas sākotnējās šūniņas. No cilvēku rases kopīgās DNS ceļas tā pati DNS, kura reiz nolēma paeksperimentēt dualitāti.)

2. Pati lielākā ATKLĀSME šajā shēmā (man) bija izpratne, kas tas ir – Lielā Centrālā Saule!

Izrādās, ka tā nav ZVAIGZNE, kurai apkārt viss riņķo. Tā ir Mirdzoša PLAZMAS sfēra, kuras iekšienē viss dzīvo un griežas! VISI izpaustie un neizpaustie VISUMI ir austi no LCS Gaismas. Visas zvaigznes, planētas, mēs esam LCS daļiņas un austas no dažāda blīvuma Gaismas.

Uzreiz viss nostājās savās vietās manā nabaga galvā! (Prāts – galvenais šķērslis, bet arī evolūcijas galvenais darbarīks!)

Visam Lielās Centrālās Saules Plazmas sfērā ir vienāda struktūra!

13 XI 02   13 XI 03   13 XI 04   13 XI 05

Att. Dievišķā kosmosa vienotais modelis, Proto-planetārais miglājs, Patiesības Ķermenis.

Tad, lūk, kad par kādu SAULI runā Iekš-Zemes Civilizāciju Glabātāji! Sniedzam citātu detalizēti...

 

“Kad es skatos uz Iekš-Zemes telpas griestiem, es sākumā mulstu. Ir sajūta, ka nav robežu un ka katrs šo griestu punkts ir gaismas avots. Tāpēc, kad es skatos uz manu ķermeni, tad neredzu tā mesto ēnu.

Pseido-konstrukciju šķērssienas šķiet mirdzošas, izstarojošas gaismu un uzbūvētas no šīs gaismas, taču turklāt tām var pieskarties kā jebkuram cietam priekšmetam, un fiziskā kontaktā ar tām jūti to gludo un mīksto virsmu, gandrīz kā jūras zīdītāju ādu, taču nav sajūtas, ka tas ir kas dzīvs.

Šis pats fenomens ir novērojams, kad ieej iekšā ģeodēziskajās zālēs, kā arī mītnēs, uzbūvētās bišu ligzdas veidā, kurām dažos gadījumos ir astoņskaldņu un sešskaldņu struktūras. Nav nekāda gaismas avota, tas ir, nav ne logu, ne aiļu gaismai griestos. Tomēr iekšienē tiek izstarota tāda pati gaisma. Gaismas kvalitāte ir viena un tā pati: kā iekšā, tā ārā. Galvenais šīs gaismas raksturojums ir, ka tu viņu sajūti kā kaut ko, kas glāsta tevi; kā kaut ko, kas nekādā gadījumā nevar tevi ne apdedzināt, ne sasildīt, ne atdzesēt. Šķiet, ka gaisma saprātīgā veidā adaptējas struktūrai, ar kuru viņa saduras, būdama gaismas vilnis, un tas ir spēkā kā ģeodēzisko zāļu starpsienām, tā arī attiecībā uz manu ādu. Gaisma veido it kā kādu segumu kaut kam ļoti smalkam, bet turklāt reāli sajūtam, viegli iekļūstoša viļņa formā... Gaisma nāk no visurienes: kā no debesīm, tā arī no radītiem objektiem, kā no augu segas, tā arī no dzīvojošo virsmas.

Mēs it kā atrodamies dzīvā matricā... Gaisma ir visuresoša... Tagad man rāda, ka šī gaisma nāk no tā, ko es saucu par griestiem, taču tie nav griesti.

Viņi atrodas īstā kontaktā ar dzīvības fenomenu iekšējo būtību, kamēr mēs atrodamies kontaktā ar dzīvības fenomenu ārējo pusi. Tādejādi ir izgrieztība uz āru starp to, kas notiek zemes plāna pasaulē un Iekš-Zemes pasaulē...

...Tas, ko man palaimējās šeit ieraudzīt, atbilst mūsu zemes pasaules realitātes iekšējai gaismai, klīniskās nāves pieredzes gaismai, Dievišķajai gaismai, taču šeit šai gaismai ir piešķirta forma: pastāvīgi nākošs gaismas starojums, kurš ļauj eksistēt jebkurai dzīvības izpausmei piektajā dimensijā, saglabājot turklāt saikni ar trešo dimensiju.

Un tieši šī gaisma, organizēta ētera (kurš iziet aiz prānas ietvariem, tajā nozīmē, kā mēs to saprotam) formā, ir Avots tam, kas tiek saukta par “brīvo enerģiju”. Tas ir, šī piektās dimensijas pamata gaisma spēj momentāni pār(iz)mainīties (mainīt formu un saturu), būdama 3. dimensijas elements, materializējot visu, kas šīm būtnēm ir vajadzīgs...

...Gaismas iekšējās piedzīvošanas fenomens ved pie viņas atklāšanas, tas ir, tas, kas paveras manu acu priekšā, atbilst atomiem, ko Ramatāns[2] sauc par garīgo gaismu mums. Droši vien tas ir tas, ko mums ir jāiemācās vadīt, attīstīt.

Tātad galvenais: kad mēs pietiekami dziļi iekļūsim mūsu pašu iekšienē, mēs spēsim izpaust ārpus mums šo garīgo gaismu caur materiāli radāmu produkciju. Šodien mums lūdz pavirzīt šo redzamo gaismu uz iekšieni (mūsu pašu). Tieši tādēļ arī ir nepieciešami rituāli ar staigāšanu pa nokaitētām oglēm, kā arī meditāciju rituāli ar seju pret sauli vai pret Mēnesi. Tas ļaus mums šo gaismu pieņemt mūsu iekšienē tādā veidā, ka mēs varēsim radīt garīgo gaismu mūsu pasaulē. Ramatāns man rāda, ka tas, ko mēs ikonogrāfijā pieņemam kā oreolu ap Svētajiem, atbilst garīgās gaismas radīšanai, un tas sākas ar zināmu iekšējās apzināšanās un fiziskās gaismas izdzīvošanas etapu.

Tas ir, pastāv zināma svārstību kustība no fiziskās gaismas uz garīgo gaismu. Tā, pārejot no vienas uz otru, svārstību kustība nepieciešamajā veidā rada arī iekšējās apzināšanās atgriešanās fenomenu, kurš ļauj pāriet no vienas gaismas šūniņas (jeb apaļās gaismas lodītes) uz garīgās gaismas lodīti (kura ir sešstūraina), kuras galvenā īpatnība ir iespējā radīt (vienīgi ar tīra nodoma palīdzību) jebkādu materiālu formu.[3]

 

Ir svarīgi saprast, ka IR VIENOTAIS, un viņš izpauda GAISMU, sadalot sevi ar nodomu 2 daļās un nosūtot šīs daļas vienu otrai pretī. Plūsmu satikšanās vietā izveidojās neviendabīgs Gaismas blīvums. Notiek ētera burbulīšu saduršanās, un tiek radīti Visumu burbuļi, kuri ieņem vietu LCS sfērā, atbilstoši savam Gaismas blīvumam. (Šie Visumu Burbuļi pakļaujas saviem iekšējiem likumiem, kurus viņiem diktē konkrētā apkārtējā vide viņu atrašanās vietā LCS sfēras iekšienē.) “Burbuļi” var mainīt savu atrašanās vietu iekš LCS, līdzīgi tam, kā “ūdens sildīšana tējkannā izraisa burbulīšu pacelšanos augšup”.

Mūsu Saules Sistēma pašlaik atrodas tāda sasildīta “burbuļa” stāvoklī; viņš pārvietojas uz citu mūsu Galaktikas vietu...

 

“Saules Sistēma pašlaik noskaņojas rezonansē ar Galaktikas Centrālo Sauli, caur visas Saules sistēmas magnētisko režģu noskaņošanu. Tas jums šodien ļauj pāriet uz citu oktāvu, nonākt atbilstībā jūsu patiesajai Vienotībai, paliekot jūsu ķermenī,” saka Glabātāji. (Sk. vēri [3])

 

Mēs ar jums tikām skaidrībā ar Pasaules MAKRO uzbūvi. MIKRO uzbūve ir līdzīga MAKRO, tikai konkrētas dzīvības formas un telpu likumi katrā Visuma burbulī ir paša savi.

Piemēram. Mūsu Apziņa atrodas “burbulī” šīs neviendabīgās Plazmas nomalē un “neredz” LCS gaismu vienkārši tāpēc, ka mēs esam “speciāli” ierīkoti šim blīvumam.

Starp citu jāsaka, ka radīt Spīdekli (Sauli) un tādus orgānus kā acis – tas nav nekāds vieglais uzdevums. (Tika izstrādāts acs aparāts, ar kuru pasaule tiek uztverta tikai ierobežotā frekvenču diapazonā, un viss, kas iziet aiz robežām uz vienu un otru pusi, netiek uztverts un tāpēc pārvēršas tam tumsā.) Šeit patiešām vajag būt ar kolosālu intelektu. Un viņš sastāv no Augstu attīstītām Personībām, kuras pakļaujas vēl spēcīgākam Dieva, Augstākā Saprāta intelektam. Reiz arī cilvēks nonāks līdz viņu stāvoklim un kļūs par Augstākā Saprāta daļu.

Bet ir arī cits ceļš – var neradīt nekādu Spīdekli, tikai īpašā veidā iekārtot uztveres orgānus. Piemēram, dvēseles ārējais smalkais apvalks var uztvert visu šīs pasaules eksistējošo frekvenču spektru. Tādā gadījumā acis nav obligātas! Pasauli telpiski uztvers PATS aizsargapvalks. Pārejot no pasaules uz pasauli, paplašinās ārējā apvalka uztveramo enerģiju diapazons.

Šādi ierīkotiem redzes orgāniem – tumsa neeksistē. Tur visur ir gaisma! Gaisma un tumsa ir atkarīgas tikai no uztveres orgāniem. Pat pasaulēs, kur nav Spīdekļa kā tieša gaismas avota, būtnes visu lieliski redz, tāpēc ka viņu redzes orgāni ir orientēti uz apkārtējās matērijas uztveršanu.

 

“Tātad mēs pilnīgi acīmredzami varam apgalvot, ka pats galvenais, kas tev ir jādara ar gaismu – jābarojas ar viņu, jāpiepildās ar viņu, jāpadara viņa par savu iekšējo būtību. Un runa nav tikai par saules gaismu. Es runāju par jebkuru gaismu, kura tevi aptver. Sajūti, ka tu peldies gaismā, un absorbē, barojies, padari viņu par savu iekšējo būtību. Absorbē ar katru ādas šūniņu šo gaismu, lai reiz garīgo gaismu transformētu matērijā.” (Sk. vēri [3])

 

Pielikums.

“Šķidro kristālu modeļa likumi:

• Sfēriskās telpas iekšienē divi škidrveidīgi ēteri rotē pretējos virzienos, nepārtraukti un viegli plūst garām viens otram, jo viņiem piemīt “superšķidruma” (superplūstamības) īpašības, kas nozīmē sekojošo: neskatoties uz to, ka daļiņas savstarpēji sitas viena pie otras, kustībai burtiski ir nulles pretestība.

• Tā kā škidrveidīgie ēteri plūst garām viens otram, daži lauka burbulīši savstarpēji sasitīsies tiešā veidā. Kad viņu ģeometriskās frekvences ir pienācīgā veidā izlīdzinātas, divas dažādas Ē1 un Ē2 enerģijas saplūst. Izveidojas elektromagnētiska enerģija, kura ir visas fiziskās matērijas celtniecības bloks.

• Tikko kā Ē1 un Ē2 saplūst, viņi uzreiz saspiežas apkārtējās vides iedarbībā, formējot miniatūru sfēru – sīciņu Universālās Sfēras kopiju – makrokosma absolūtu mikrokosmu.

• Sīciņās sfēras iekšienē ēteriskās enerģijas Ē1 un Ē2 turpina rotēt pretējos virzienos un griezties viena ap otru, kā to dara Universālajā Sfērā.

• Tā kā sīciņās sfēras turpina pievilkt arvien vairāk un vairāk lauka burbulīšus no Ē1 un Ē2, viņas pakāpeniski augs izmēra ziņā. Šis process ne ar ko neatšķiras no jaunu pilienu pievienošanas sfēriskam ūdens burbulim un novērojuma, ka tas palielinās izmēra ziņā.

• Saskaņā ar Džonsona modeli šajā procesā formējošās “vienības” veido matēriju. Bez Ē1 un Ē2 sajaukšanas redzama matērija neeksistē.

 

Kas notiks, kad mums ir rotējoša šķidruma sfēras veida ķermenis? Kur visvairāk sitīsies kopā “lauka burbulīši”?

Jau ir saprotams, ka sfērisks tors – tas ir dabisks “virpuļa” (piltuvveidīgs) veidojums, kurš parādās šķidrumā un rodas no rotācijas kustības. Rotējošā šķidruma sfērā jūs redzat virpuļus ziemeļu un dienvidu polos. Vienā polā virpulis spirālveidīgi vērpsies uz “iekšpusi” virzienā uz centru, otrā polā tas vērpsies uz “ārieni” virzienā no centra. Tas nozīmē, ka tie radīs divus sfēriskus torus, kuriem ir viena ass vienā un tajā pašā sfērā.

Turklāt virpuļa centrālajai asij būs pats lielākais kustības ātrums un pats lielākais spiediens. Ē1 grūžas uz centru no ziemeļiem, Ē2 grūžas uz centru no dienvidiem. Viņi sasitas kopā Universālās Sfēras centrā, kuram ir pats augstākais kustības ātrums un pats lielākais spiediens. (Zinātnieki to nosauca par “Lielo Sprādzienu”.)

Saskaņā ar Džonsona modeli tā tiek radīta elektromagnētiskā enerģija, kura veido redzamo gaismu un matēriju. Un uzreiz sfēra sāk augt, jo absorbē sevī arvien vairāk un vairāk Ē1 un Ē2 šķidrveidīgo enerģētisko “daļiņu”. Par šo notikumu var domāt kā par pirmās zvaigznes dzimšanu Visumā.

Kad sajaucas divi ēteri, tiek radīta pamata forma – mirdzošās plazmas sfēra – “Lielā Centrālā Saule”. Tālāk mēs atklājam, ka centrālajā sfērā tiek uzstādīts pulsējošs ritms.

 

• Tikko kā mirdzošā plazma, kura formējas centrālajā sfērā, sasniedz noteiktu izmēru, neticams apkārtējais spiediens no Ē1 un Ē piltuvveida virpuļu kustībām piespiež sfēru spiesties kopā un ievērsties uz iekšu.

• Taču, sasniedzot noteiktu maksimālo blīvuma līmeni, plazma sāk pretoties saspiešanai.

• Tāpēc analoģiski tam, kā uzvedas elastīga lode, nonākot zem spiediena, visa plazmas sfēra izlien no apkārtēja spiediena un izvēršas uz āru līdz savam sākotnējam izmēram.

• Tikko kā plazmas sfēra sasniedz sākotnējo izmēru, milzīgie apkārtējie spiedieni atkal spiež viņu ievērsties uz iekšu.

• Tā kā sfēra vēl arvien nevar tikt galā ar stipro saspiešanu, viņa atkal izvēršas uz āru. Cikls turpinās, turklāt ar katru reizi sfēra nepārtraukti kļūst nedaudz lielāka, pateicoties tam, ka viņā ieplūstošās enerģijas daudzums pastāvīgi palielinās.

 

Tāda sfēra tad arī saucas “centrālais vibrators”... (Sk. vēri [1])

 

Pievienots 11.2013

http://www.so-tvorenie-spb.ru/articles_sub10.html

Tulkoja Jānis Oppe


[1] http://do.gendocs.ru/docs/index-17188.html?page=11

[2] Skat. Раматан “Послании Хранителей ВнутриЗемных цивилизаций” 2005. (Tulk. piezīme)

[3] https://www.light-group.info//co-creation/translations/562-messagesfromdolphins.html