Нина Терехова - Радиация. Чернобыль. Фокусима

Ņina Terehova - Radiācija. Černobiļa. Fokusima

Radiācija un tās iedarbība

 

Zeme pašlaik ir pakļauta neredzēti spēcīgam rentgena starojumam gan dienā, gan īpaši naktī. Praktiski Saules radioaktīvais vējš pūš nepārtraukti. Mēs par to detalizēti rakstījām rakstā http://www.so-tvorenie-spb.ru/articles_sub2.html[1].

Apkārtējās Vides notiekošo globālo izmaiņu cēlonis ir tāds, ka “Mainās visas Saules Sistēmas stāvoklis. Viņu pārvieto par 30 grādiem attiecībā pret Polārzvaigzni. Šo vietu ieņems jums līdzīga Sistēma.” (Informācija no Astrusa.)

Zinātnieki to jau ir apstiprinājuši! NASA. 2013.09.07. Nesen zinātnieki konstatēja, ka daļiņu plūsmas, kuras ielido saules sistēmā no starpzvaigžņu telpas, ir izmainījušas savu virzienu. Šie rezultāti balstās uz datiem, kuri saņemti no 11 kosmiskiem aparātiem. Šo datu pētījumi parādīja, ka starpzvaigžņu vēja virziens pēdējo 40 gadu laikā ir izmainījies par 4–9 grādiem.

13 IX 24

Šī informācija cilvēcei pašlaik ir gandrīz pati galvenā, jo Saules sistēma nelokāmi turpina virzīties uz jaunu vietu.

Kardinālā veidā mainās raksturojami videi, kurā dzīvo viss dzīvais. Tas neizbēgami izraisīs jaunu ķīmisku elementu izpaušanos un veco izsušanu. Jo “nevis ķīmiskie elementi ir sākotnēji, bet apstākļi, kuros elementi parādās. Radiet noteiktus apstākļus, lai eksistētu, vai tas būtu ūdeņradis, ogļskābā gāze, vārāmā sāls, un nosauktās vielas parādīsies no telpas, kurā viņas gala rezultātā atkal paslēpsies, ja šos apstākļus izmaina...” V. Rasels (Walter Russel) u.c.)

Piemēram, augļmušiņa. Ja rodas jebkura augļa pūstoša vide, tad uzreiz no “nekurienes” parādās šīs mušiņas. Rodas apstākļi, lai mušiņas ēteriskais ķermenis parādītos mūsu dimensijā, un ir orgānika, lai radītu mušiņas fizisko ķermeni.

Domājot par kosmisko radiāciju, mēs vērsāmies pie informācijas par sekām pēc katastrofas Černobiļas atomstacijā, pēc kuras jau ir pagājuši 27 gadi. Izlasītais mūs vienkārši apstulbināja un pat radīja dumpīgu domu, ka šī avārija nenotika “vienkārši tāpat”, bet bija “treniņu poligons”, lai cik dīvaini tas neskanētu. Runa ir par dzīvnieku adaptāciju “iespējamiem jauniem augstas radiācijas” apkārtējās vides apstākļiem.

Tad kas gan var sagaidīt cilvēku un cilvēci tuvākajā nākotnē?

Mēs nepārteicāmies, atdalot konkrētu cilvēku no visas cilvēces.

Zinātnieki apgalvo, ka “SUGAS izdzīvošanai radiācija nav tik milzīgi bīstama, kā ir pieņemts domāt, taču ir nāvīgi bīstama atsevišķiem viņas pārstāvjiem.”

No kā ir atkarīga radiojutība? Kā nonākt to skaitā, kurus radiācija postoši neietekmē?

Izziņa. Radiojutība – dzīva objekta spēja ar noteiktu reakciju atbildēt jonizējoša starojuma (JS – rentgena stari, gamma-stari vai īsviļņu ultravioletais starojums. Var izraisīt jonizāciju vai radioaktivitāti organismā.) To izsaka vienībās, kuras uzrāda absorbētā enerģija, spējīga izraisīt novērojamu reakciju noteiktam procentam no pētāmās bioloģisku objektu populācijas. Salīdzinošās radiojutības noteikšanai tiek izmantota radiācijas deva, kura izraisa noteiktu ņemtās populācijas bojāejas procentu /piemēram, 50%/.

Šūnas, audu, organisma radiojutību nosaka:

- genoma organizācijas apjoms un struktūra; ar enerģiju nodrošinošo sistēmu aktivitāte;

- metabolisma un reparācijas fermentu aktivitātes līmenis; aizsardzības un sensibilizējošo sistēmu aktivitāte; bioloģisko membrānu stabilitāte un viņu atjaunojamība;

- antioksidējošās aizsardzības sistēmu un endogēno radio-protektoru (serotonīns, melanīns u.c.) aktivitātes līmenis; radiotoksīnu priekšgājēju esamība šūnā;

- šūnu viendabīgums un iespēja atjaunoties.

Turklāt šūnas visradiojutīgākās izrādās mitozes laikā. (Auglis neizdzīvo!)

Ir konstatēta vispārēja likumsakarība: jo sarežģītāks dzīvaiss organisms, jo jutīgāks viņš ir pret radiācijas darbību.

“1 Sv (100 rentgenu) slieksnis staru slimībai nav vienāds visiem cilvēkiem. Atsevišķiem cilvēkiem radiojutība var atšķirties no vidējās par 20% uz vienu vai otru pusi.[2]

Kā mēs redzam, radiācijas iedarbība uz cilvēku ir atkarīga no viņa veselības stāvokļa šajā brīdī. Un cilvēka veselības stāvoklis ir atkarīgs no visu viņa ķermeņu (īpaši smalko) harmonijas – bet tas jau ir noteikts Apziņas Līmenis. Cilvēks ar augstu apziņas vibrācijas līmeni spēj jonizējošo starojumu (JS) laist cauri ķermenim bez kaitējuma sev. Viņš kļūst radio neatkarīgs! (Šķiet, ka ir laiks arī tādu terminu ieviest leksikā.)

Pirms pievēršamies Zemes aktīvās apstarošanas no Kosmosa pašreizējai situācijai, veiksim ekskursiju uz pašreizējo Černobiļas zonu, paskatīsimies, KĀ Daba ir noreaģējusi uz avāriju, uz cilvēku darbībām un kā pašlaik DZĪVO Černobiļa.

Un atkal, jau kuru reizi, mūs pārsteidz Daba! Māte Zeme mūs uzskata par saviem pašas bērniem. Viņa mūsu dzemdē audzē mazuļus. Viņa nodrošina mums Apkārtējo Vidi. Un viņa atkal ir lieliska visu avāriju seku likvidēšanā! Cilvēks neredz savu darbību sekas, jo neredz situāciju KOPUMĀ. Pieļāvuši avārijas situāciju, mēs to padziļinām ar savām “glābjošajām” darbībām... Šeit varētu pasmieties, ja nebūtu tik skumji...

Diemžēl parasts cilvēks “nejūt” radiāciju...

“Kāds vecs dravnieks 1986. gada 26. aprīļa rītā izgāja savā dārzā, kurš atradās netālu no Černobiļas atomstacijas. Viss bija kā parasti, bet trūka kādas ierastas skaņas. Nebija dzirdama neviena bite! Vispār neviena! Nākamajā dienā viņš no paziņām uzzināja, ka ČAES ir notikusi avārijā, bet viņa bites to zināja jau no rīta.

Analoģiska situācija gadījās dažiem makšķerniekiem, kuri taisījās uz makšķerēšanu, bet nevarēja sarakt tārpus. Neatrada nevienu. Sajūtot radiāciju, tārpi aizgāja zemē kā minimums par pusmetru...”

Aplūkosim šīs katastrofas sekas, jo ir pagājuši jau 27 gadi.

Dzīvniekus, kuri dzīvoja Černobiļas zonā, skrupulozi izpētīja zinātnieki, un ne velti, jo noskaidrojās, ka tieši dzīvnieki saņem vislielākās starojuma devas. Viņu šūnu hromosomās tika konstatēti bojājumi, kurus varēja izraisīt tika radiācijas iedarbība, taču ar genoma radiācijas radītajiem bojājumiem sekmīgi tiek galā atjaunošanas sistēmas, ar kurām ir apveltīta katra šūna. Lūk, kāpēc visā Černobiļas aizliegtās zonas eksistēšanas laikā tās teritorijā netika konstatēts neviens apstarojuma izkropļots vai mutējies organisms. Daba, tāpat kā pirms miljoniem gadu, uzvedās nežēlīgi un izbrāķēja visus augļus ar anomāliju uzreiz pēc dzimšanas vai jau mātes dzemdē.

Avārija atomstacijā Černobiļā izraisīja evolucionāru uzšļakstījumu.

“Zonā” dzīvoja ne tikai cilvēki, bet arī dzīvnieki, un ar dažiem no viņiem notika apbrīnojamas izmaiņas. Piemēram, populārajā žurnālā Journal of Environmental Radioactivity ir publicēts ukraiņu zinātnieku G. Poļikarpova (Г. Поликарпов) un V. Cicuginas (В. Цицугина) no Ukrainas Nacionālās ZA Dienvidu jūru bioloģijas institūta (Институт биологии южных морей Национальной АН Украины) darbs par radioaktīvā piesārņojuma iedarbību nevis uz cilvēku, bet uz citiem dzīviem organismiem, saskaņā ar kuru tārpi-hermafrodīti Černobiļas zonā ir pārgājuši uz dzimumvairošanos.

Zinātnieki salīdzināja dzimumuzvedību vienām un tām pašām tārpu sugām, kuras mīt divos ezeros – viens ir 20 km zonas ap ČAES iekšienē, otrs – ārpus tās. Radiācijas līmenis Černobiļas zonas ezerā pārsniedz līmeni attālajā 20 reizes, bet citādi ezeri praktiski neatšķiras, un tiem ir tuvi ķīmiskais sastāvs un temperatūra. Tika pētīti tārpi, kuri dzīvo ezera dibena nosēdumos.

Ukraiņu helmintologiem izdevās pierādīt, ka pirmās divas tārpu-hermafrodītu sugas ir pārgājušas pie paņēmiena vairoties dzimumceļā – tādas pāriešanas iespēja ir ielikta viņu gēnos. Radioaktīvajā Černobiļas zonas ezerā 22% sugas Nais pardalis īpatņu “sāka nodarboties ar seksu”, nepiesārņotajā ezerā – tikai 5%. Sugai Nais pseudobtusa šie rādītāji izrādījās atbilstoši 23% un 10%. Starp citu, trešās sugas Dero obtusa tārpi no seksa izvairījās.

Zinātnieki savu atklājumu izskaidro ar to, ka pāriešana pie vairošanās dzimumceļā ir tārpu mēģinājums aizsargāt sevi no Černobiļas radiācijas. Lieta tāda, ka tāds atražošanas tips veicina pret radiāciju izturīgāku pēcteču dabisku atlasi.

Padomju gados no radiācijas mazās devās gaidīja daudz, uztverot to gandrīz kā “dzīvības eliksīru”. Vēl vairāk, eksistē teorija, kuru izvirzīja un uztur pilnīgi autoritatīvi zinātnieki, ka primitīvu hominīdu pārvēšanās par homo sapiens notika Austrumāfrikas riftu ielejā tieši radiācijas iedarbībā. Ne tik tālu no šī apgabala, kā noskaidroja franču fiziķi, atrādās dabas kodolreaktors (Dienvidāfrikas anomālija)...

Vai tiešām pimcilvēki bija hermafrodīti, un tieši radiācija kā šķēps sadalīja viņus pāros? Vai ne tad ir radies mīts par savas otrās pusītes mūžīgajiem meklējumiem?

“Radiācijas līmeņa palielināšanās uz Zemes inversiju un ekskursu periodos izraisa dzīvnieku un augu pasaules ģenētiskas mutācijas. Visstiprākā radiācijas iedarbība uz cilvēka senci notika ekskursu Bleiks un Jamaika periodā (pirms 130-110 un 250-230 tūkst. gadiem). Kā nesen tika noskaidrots, mūsdienu cilvēces ciltsmātes – “Āfrikas Ievas” – vecums ir 230 tūkst. gadu, bet pašas senākas Y-hromosomas vecums sastāda 100 tūkst. gadu.” http://vvkuz.ru/books/3-11.pdf

Līdz avārijai atomstacijā Černobiļā apkārtnes mežos un tuvākajos laukos mitinājās 29 dzīvnieku sugas, precīzāk – viņu atlikumi, un tās visas bija ierakstītas Sarkanajā grāmatā. Reaktora sprādziens sniedza viņām unikālu iespēju izdzīvot, jo viņu vajātāji – cilvēki, bija spiesti pamest atsvešināto zonu. Uzskaitīsim dažus no šiem dzīvniekiem: čemurziežu dižtauriņš (Papilio machaon), komposta degunradžvabole (Oryctes nasicornis), nēģis, gludenā čūska (Coronella austriaca) (tas ir vienīgais šīs kārts pārstāvis, kurš šeit ir bijis pamanīts), dzērve un melnais stārķis, klinšu ērglis (Aquila chrysaetos), jūras ērglis (Haliaeetus albicilla), zivjērglis (Pandion haliaetus) (viņam patīk apmesties uz dzīvi lielu ūdenskrātuvju krastos. Kaut arī dīķa dibenā guļ milzīgi daudz radioaktīvu nogulu, ūdens slānis jūras ērgli droši aizsargā no radionuklīdu postošās iedarbības).

Lūsis. 30 gadu laikā pēc Otrā pasaules kara beigām Kijevas Poļesjes teritorijā nebija sastopams neviens lūsis, un pēkšņi, pēc avārijas, lūsis ne tikai parādījās aizliegtajā zonā, bet sāka arī pakāpeniski palielināt savu skaitu. Āpši un ūdri, kuru skaits arī sāka augt, kļuva uzmanīgāki un piesardzīgi, izejot medībās, baidoties tikt šī bīstamā plēsoņas notverti un saplosīti.
Acīmredzot tāda augsta dzīvnieku pasaules daudzveidība aizliegtajā teritorijā liecina par to, ka izveidojušies dzīvnieku eksistēšanas apstākļi pēc avārijas Černobiļā viņiem ir visai labvēlīgi.

Zinātnieki nevar saprast, kāpēc dzīvnieki neslimo.

Pripetes upē ir atjaunojušās VISAS zivis. Ezeros ir daudz bruņurupuču.

Černobiļa pašlaik – tas ir rezervāts, kur nav cilvēku un kur radiācijas fons ir 20 reižu augstāks par normu. Taču cilvēku pilnīga neiejaukšanās var slēpt sevī ar nopietnas problēmas. Viena no tām – trakumsērga. Ar trakumsērgu inficējies vilks tiek uzskatīts par vienu no visbīstamākajiem dzīvniekiem, bet Černobiļas AES apkaimē šo plēsoņu netrūkst. Notika pat neaprakstāms gadījums. Ar trakumsērgu slims vilks izlēca uz laukuma pie ČAES un “dzīvas rindas kārtībā” sakoda sešus cilvēku, kas uz tā strādāja.

“Černobiļa – tā ir vienīgā vieta, no kurienes dzīvnieki tagad nāks bez gala!”, saka Kretovs J.V. (Кретов Ю.В.).

Tur ir izveidojusies īpaša apkārtējā vide... Atceraties, ja jums auglis mājās sāk pūt, tad no “nekurienes” izveidojas augļu mušiņas un izklīst pa māju? Tā arī lūsis Zonā parādījās – bija radīti apstākļi...

Un tas, ka tādus dzīvniekus nevar lietot kā barību – tas pat ir lieliski! Gaļu cilvēks agrāk neēda...

Atsvešinājuma zonā dzīvo arī cilvēki, kuri nevēlējās aizbraukt pēc avārijas. Viņi vāc sēnes un ogas, kopj pat sakņu dārzus...

“Nāk prātā iedzimts černobilietis, laivinieks Ivana Tomenoks (Ивана Томенок), gandrīz aizbraucis no Černobiļas, bet drīzumā atgriezies zonā. Pašlaik Ivanam Moisejevičam ir 74. Viņa sieva Valentīna, kura cienāja mūs ar nenormāli milzīgiem āboliem un deva ceļam divmetrīgas dālijas (“lai Kijevā pabrīnās”), nesen “nodega”, Ivans Moisejevičs ir palicis viens. Mundrs un sārtiem vaigiem, ēd radioaktīvas sēnes un ne mazāk “piepildītu” meža cūkas gaļu. Taisa laivas – pirms avārijas viņš bija meistars, labākais visā Černobiļā.

Pirms diviem gadiem zonā piedzima viņas pirmais bērns – meitenīte Marija. Vietējā darbiniece Lida Savenko (Лида Савенко) dzemdēja meitiņu 47 gadu vecumā, saka, ka radiācija padarīja viņu auglīgu. Nosauca “ar zonas atdzīvināšanas mērķi – no Marijas taču mūsu Dievs cēlās”. http://bluesbag6.narod.ru/index10.html

 

Kas iznāk? Černobiļa – īpaša “treniņa” zona, kurā pašlaik atdzimst dzīvnieki, lai iemitinātos nākotnes Zemē, un saldūdens zivis?

Taču bez uzmanības nav atstāts arī jūras areāls.

Jau 2002. gadā IAEA (International Atomic Energy Agency) izteica „pieņēmumu”, ka nākamā Černobiļa būs Japānā… „Japāņu atomreaktoros bezatbildīgi tiek pārkāpti drošības noteikumi, 2002. gadā paziņoja Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra. Aģentūras inspektori noskaidroja, ka gatavība evakuācijai un darbībām ārkārtējās situācijās japāņu enerģētikas kompānijās neatbilst prasībām, kādas pieprasa starptautiskie standarti. Kopumā 90. gados tika reģistrēts vairāk par 90 rupjiem drošības normu pārkāpumiem.”

2011. g., Japāna. Avārija AES Fukusima-1. Kaut arī radioaktīvo izmešu apjoms Fukusimā-1 ir daudz mazāks nekā Černobiļā. Bet! Tiek ziņots, ka radioaktīvs ūdens no stacijas ietek okeānā visu šo laiku! Liekas – ir laiks pielietot „černobilisko” pieredzi jūras areālā? Nav izslēgts, ka drīz mums pavēstīs par evolucionāru šļācienu jūras dziļumos…

Apspriedīsim cilvēka un Dabas darbības avārijas seku likvidēšanā…

Valstī jau ir pieņemti likumi par radiācijas piesārņotu teritorijas apgabalu reabilitācijas speciālām ekoloģiskām programmām. Taču tās var būt nebūt ne mazs drauds dabas videi. Kāpēc un kādā veidā?

Pirmām kārtām tāpēc, ka sabiedrībai uzspiestais radiācijas drošības nodrošināšanas pasākumu uzskaitījums ir ļoti lakonisks:

1. pārvietošana un sociālā aizsardzība,

2. dabas aizsardzības pasākumi katastrofas zonā.

Vai ir attaisnots pirmais punkts? Kā aizsardzības no radiācijas pasākums pārvietošana tiek uzskatīta par attaisnotu, ja ļauj novērst devas, augstākas par 1000 mSv gadā. Tas ir desmitiem reižu vairāk par devām, kuras saņem radioaktīvi piesārņotu teritoriju iedzīvotāji. Piemēram, zonai tuvumā esošo rajonu iedzīvotāji saņēma devu, mazāku par 5 mSv gadā. Pārvietošana, lai pazeminātu tādas nelielas devas, būtu vietā tikai pie diviem nosacījumiem: ja radiācijas kaitīgā ietekme šajā devu diapazonā būtu zinātniski pierādīts fakts un ja bez papildus apstarojuma neeksistētu dabiskais – fona apstarojums. Abi šie nosacījumi neizpildās. (Un pārvietošana – tas ir ļoti dārgs pasākums gan veselībai nodarītā kaitējuma, gan tēriņu ziņā.)

Diemžēl sabiedrībā dominē citādi uzskati. Vairums iedzīvotāju no Černobiļas zonām tika pārvietoti pretēji krievu zinātnieku un starptautisko organizāciju rekomendācijām. Atgādināsim, kādi bija rezultāti Starptautiskajam Černobiļas projektam, kurā piedalījās pasaules ievērojamākie zinātnieki: “Realizētie vai ilgtermiņā ieplānotie aizsardzības pasākumi, kaut arī tie balstījās uz labiem nodomiem, kopumā iziet aiz tā ietvariem, kas bija stingri nepieciešams no radiācijas drošības nodrošināšanas redzes viedokļa. Pārvietošanas un pārtikas produktu ierobežošanas pasākumi būtu bijis jāpieņem mazākā mērogā.” (Starptautiskais Černobiļas projekts, 1989.-1991. g.)

Pirmkārt, visi Zemes iedzīvotāji ir pakļauti fona apstarojumam diapazonā no 1 līdz vairākiem desmitiem mSv gadā.

Otrkārt, simtiem tūkstošu cilvēku ir pakļauti apstarošanai sakarā ar profesionālo darbību kodolsprādzienu vai kodolavāriju rezultātā. Ilggadēji viņu veselības novērojumi nav ļāvuši konstatēt negatīvus efektus pie devām, zemākām par 100 mSv.

Treškārt, uz veselības un dabas vides aizsardzības problēmu vajadzētu paskatīties kompleksi un novest pie vienotas skalas visus tehnogēnos riskus, tajā skaitā tos, kas ir saistīti ar ķīmiski kaitīgu vielu iedarbību atmosfēras gaisā un pārtikas produktos, kuru sanitārie normatīvi ir stipri paaugstināti!

Ja attiecībā pret radiāciju uzspiestās receptes pielietotu citām kaitīgām vielām, tad gandrīz visu upju krastos dzīvojošos iedzīvotājus būtu nepieciešams steidzīgi pārvietot, jo ūdens kvalitāte ir zem jebkuras kritikas. Valsts ziņojums “Par dabas apkārtējās vides stāvokli Krievijas Federācijā 2000. g.” konstatē, ka valsts visu galveno upju kvalitāte atbilst kategorijām “piesārņotas” un “netīras”. Augstāk par 20 ПДК (Предельно допустимая концентрация).

Bet atmosfēras gaiss? 2000. g. maksimāla kaitīgu piemaisījumu koncentrācija gaisā augstāk par 10 ПДК tika atzīmēta 40 valsts pilsētās ar iedzīvotāju kopējo daudzumu 23,3 milj. cilvēku. Atkal pārvietot? Taču jaunās pilsētās situācija neizbēgami atražosies.

Kā tad rīkoties? Recepte ir ļoti vienkārša. Vajag novērsties no emocijām un novērtēt visus veselības riskus. Pēc tam izcelt tos no tiem, kuri ir visaugstākie un viegli novēršami. Un pēc tam nepieciešams radīt normatīvi tiesiskus priekšnosacījumus situācijas pakāpeniskai uzlabošanai.

Šodien, pēc Krievijas Veselības ministrijas datiem iedzīvotāju gada apstarojuma devu struktūra ir tāda: 2,4 mSv no dabas avotiem, 1 mSv no medicīnas procedūrām, 0,063 mSv no kodolieroču izmēģinājumiem un avārijām un 0,005 mSv no atomenerģijas izmantošanas. Līdzīga devu attiecība ir raksturīga arī rajonos, kur izvietota atomenerģētika un rūpniecība. Vēl ir rezerve pazemināt devas uz bīstamu medicīnas procedūru samazināšanas un dabas radioaktīvā radona ienākšanas ierobežošanas rēķina. Dažos gadījumos to ir nepieciešams izmantot, bet neaizrauties, jo dabas fona izmaiņu diapazons ir visai plašs.

Dabas fona svārstības atkarībā no vietas ir lielākas: ja Krievijas vidējā joslā dabas fons sastāda vidēji 8-10 µR/h, tad virknē Karēlijas, Altaja, kā arī Somijas, Francijas, Itālijas vietās tas var būt divas reizes augstāks granīta iežu dēļ. Ķīnā, Indijā un Brazīlijā ir vietas, kur dabas fons ir daudz augstāks par parasto un sastāda 60, 150, 1500, 4000 un pat 32 000 µR/h. Un tās nav kaut kādas neapdzīvotas vietas, bet pludmales un citas cilvēka izmantotas teritorijas,

 

Bet tagad salīdzināsim cilvēka “dabas aizsardzības pasākumus” katastrofas zonā un pašas Dabas darbības, par piemēru izmantojot ūdens aizsardzības pasākumus ČAES zonā 1986.-87. g.. Atgādināsim, ka, lai radītu tā saukto “sienu gruntī” blakus AES 4. blokam, gultņu karjerus un bezpārgāznes un filtrējošus aizsprostus, tika iztērēti milzīgi materiāli resursi, iesaistīti daudzi likvidatori.

Vairuma realizēto pasākumu praktiskais rezultāts – nulles efektivitāte un negatīvas ekoloģiskas sekas – teritoriju appludināšana un pārpurvošana. Siena gruntī nebija vajadzīga – radionuklīdu migrācijas ātrums, kā to bija pareģojuši zinātnieki, izrādījās ļoti zems. Nedeva efektu ne gultnes karjeri, ne daudzie aizsprosti. Radionuklīdu sasaistīšanas un fiksācijas dabiskie procesi izrādījās visai intensīvi. Pat 1987. g. palu laikā radionuklīdu iznesums aiz ČAES 30 kilometru zonas robežām izrādījās ļoti nenozīmīgs.

Līdz šim laikam Pripretes pilsētas aerouzņēmumos ir pamanāms dažu kvartālu dzeltenīgums. Tā nav radiācijas darbība, tās ir pilsētas deaktivizācijas sekas. Pārāk daudz ķīmisku šķīdumu tika izliets uz augsnes, bet augu sega pret tiem ir mazāk noturīga nekā pret radiācijas iedarbību. Atkal daba mūs ir atsēdinājusi!

Ja turpināsim iet veco, iemīto ceļu, kurš balstās uz izkropļotu cilvēka un dabas savstarpējo attiecību izpratni, uz instinktīvām bailēm, un ignorēsim modernās, visā pasaulē pieņemtās prioritāro ekoloģisko draudu noteikšanas metodes, tad speciālās ekoloģiskās programmas visdrīzāk izvērsīsies nevajadzīgās pārvietošanās un deaktivizācijā.

Bet ir arī cits ceļš – risku objektīvas zinātniskas novērtēšanas un prioritāšu izvēles ceļš.

Bet ne viss ir tik spīdoši, un paļauties tikai uz dabu nevajadzētu. Jo 4,5 tūkst. hektāru platībā un tiešā tuvumā ČAES 4. energoblokam priežu mežs aizgāja bojā pilnīgi, bet skujas kļuva rudas, it kā tās būtu pārklātas ar biezu rūsas kārtu, kaut gan radiācijai nav ne krāsas, ne smakas. Tāds mežs ir ugunsbīstams, un tika izraktas divu metru dziļas tranšejas, kur salika visus kokus un aizraka. Protams, radioizotopi pēc tam izsūcās līdz ar gruntsūdeņiem, bet pavisam netālu, kā arī uzskatīja zinātnieki. Ugunsgrēks atnestu nesalīdzināmi lielāku kaitējumu.

Informācija par radiācijas iedarbības uz cilvēku sekām ir ļoti pretrunīga. Par Černobiļas zonu var paskatīties vietnes:

http://www.chernobyl.info/ - Starptautiska komunikatīva platforma, veltīta Černobiļas katastrofas ilglaicīgajām sekām,
http://www.chernobyl-portal.org/ - Krievijas-Baltkrievijas informācijas centrs,
kā arī ANO ziņojumā, pieminot Černobiļas traģēdijas 20-gadi: avārijas patiesie mērogi -
http://www.who.int/mediacentre/news/releases/2005/pr38/ru/

 

Ir pētījumi par atombumbu sprādzienu sekām Hirosimā un Nagasaki. Amerikāņi nekaunīgi nometa bumbas, bet pēc tam lika priekšā ķerties pie seku pētījumiem... Iztērēja kaudzi naudas, bet... izvēlējās ne to pētījumu virzienu un nonāca strupceļā.

Zemāk sniedzam nelielu izlasi no atskaites teksta. Avots: http://www.bestreferat.ru/referat-62189.html...

“Plaša mēroga pētījumu par radiācijas iedarbības uz cilvēku ģenētiskajām sekām veica amerikāņu un japāņu pētnieki Hirosimā un Nagasaki.
Šie darbi sākās 1946. gadā, tas ir, praktiski uzreiz pēc Japānas kapitulācijas. Atombumbu sprādzieni Hirosimā un Nagasaki veda pie desmitiem tūkstošu cilvēku vienlaicīgas bojāejas un izdzīvojušo masveida apstarošanas. Tajā laikā radiācijas efekti bija praktiski nezināmi, tāpēc ASV valdība pieņēma lēmumu par sprādzienu seku divu pilsētu iedzīvotājiem vispusīga pētījuma veikšanu.

Ja apkopo ilggadējo ģenētikas pētījumu Hirosimā un Nagasaki rezultātus, tad tie ir neiepriecinoši. Tika iztērēti kolosāli līdzekļi, darbā piedalījās simtiem amerikāņu un japāņu pētnieku, bet rezultātā kļuva acīmredzams, ka cilvēka radioaktīvā ģenētika atrodas strupceļā. Teorētiski radiācijai ir jāved pie cilvēka hromosomu anomāliju biežuma būtiskas palielināšanās, bet ir saprotams, ka šis process ir jāpēta starp augļiem, nevis starp jaundzimušajiem. Tamlīdzīgi darbi Japānā netika veikti.

Vienkāršības labad pieņemsim, ka Japānā pirms sprādzieniem bērnu mirstība sastādīja 1%, bet mutāciju biežums pēc sprādzieniem pieauga 2 reizes. Turklāt pat divkāršs mutāciju biežuma palielinājums veda pie ļoti nenozīmīga kopējās bērnu mirstības palielinājuma, kuru konstatēt ir praktiski neiespējami. Tātad bērnu mirstības pētīšana neļauj konstatēt ģenētiskas sekas radiācijas iedarbībai uz cilvēku.”

Zeme sava fiziski ķīmiskā sastāva un atrašanās kosmiskajā telpā ziņā ir iekārtota tā, ka radiācija ir visur. Kopš cilvēces dzimšanas un līdz pašreizējam laikam dabiskā radiācija ir tikpat raksturīga dzīves apstākļiem uz Zemes, kā saules gaisma, gaisa sastāvs vai atmosfēras spiediens. Tāpēc jebkurš mēģinājums izvairīties no radiācijas iedarbības “pilnīgi” ir lemts neveiksmei. Un tas arī nav vajadzīgs. Virkne pētījumu ir parādījusi, ka dzīvi organismi (vienšūņi, augi, zīdītāji), mākslīgi ievietoti apstākļos ar pazeminātu radiācijas fonu, juta manāmu nomāktību, daudzu dzīves funkciju pazemināšanos līdz pat bojāejai.

Tad kur gan ir šīs mūsu dzīves diapazona robežas? Saprotams, ka tās nelokāmi aug (gan apakšējā, gan augšējā). Apakšējo diktē Zeme (ne zemāk par kādu Šūmaņa rezonansi. Pašreizējā laikā, 2013. g. oktobrī, tie ir 32 Hz.) Tā ir D. Melhisedeka tabulas piektā oktāva. Bet augšējo jūs nosakāt paši, paplašinot apziņu. Šeit diapazons ir plašs. (Sk. http://www.so-tvorenie-spb.ru/articles_sub1.html[3])

 

Bet būtu jāņem vērā, ka MIKRO pasaules un MAKRO pasaules likumi – atšķiras! Piemēram, pētot gravitāciju, mēs konstatējām, ka noteiktas masas objekta tuvumā ir jāņem vērā lineāri likumi, bet lielā attālinājumā no objekta to var ignorēt... Tur jau darbojas MAKRO likumi. Piemēram, kosmonautikai ir jāņem vērā piezemes gravitācijas likumi un komiskie gravitācijas likumi.

Tieši tāpat ir arī ar radiāciju. Zinātnieki apgalvo, ka mazas devas ir bīstamākas, nekā mēs domājam. (Sk. http://www.so-tvorenie-spb.ru/articles_sub7.html[4])

 

Tātad atgriežamies pie radioaktīvo katastrofu tēmas. Černobiļa – tā nav pirmā avārija mūsu valstī...

“Kištimas avārija” – pirmā PSRS radiācijas ārkārtas tehnogēna rakstura situācija, radusies 1957. gada 29. septembrī ķīmijas kombinātā “Majak”, kurš atradās slēgtajā pilsētā “Čeļabinska-40”. Kopš 1954. gada pilsēta saucās Ozerska, taču tās nosaukums padomju laikā tika lietots tikai slepenā sarakstē, tāpēc avārija arī ieguva “Kištimas” nosaukumu pēc Ozerskai tuvākās kartē atzīmētās pilsētas Kištimas. https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%9A%D1%8B%D1%88%D1%82%D1%8B%D0%BC%D1%81%D0%BA%D0%B0%D1%8F_%D0%B0%D0%B2%D0%B0%D1%80%D0%B8%D1%8F

Čeļabinskas apgabals ir pazīstams ar pašu ievērojamāko radioaktivitātes uzkrājumu. Vienā Karačaja (Карачай) ezerā ir “paslēptas” it kā divas Černobiļas. Nāvējošos atkritumus ūdenskrātuvei, sākot no 1953. gada, “piegādā” RA “Majak”. 1949. gadā Čeļabinskas apgabalā tika palaists valstī pirmais rūpniecības komplekss plutonija iegūšanai. Kodolenerģijas jaudu nodošanas ekspluatācijā stingrie termiņi, gandrīz pilnīgi iztrūkstot radiācijas un tehnoloģiskās kontroles sistēmām, 1949.-1956. g. veda pie tā, ka Tečas (Теча) upē tika nomests milzīgs daudzums šķidru radioaktīvu atkritumu. Bet kopš 1953. gada atkritumus sāka mest arī nelielajā seklajā un pārpurvotajā Karačaja ezerā.

1957. gada septembrī “Majakā” notika sprādziens radioaktīvo atkritumu glabātuvē. Rezultātā izveidojās radioaktīvs mākonis, kurš pārklāja uzreiz trīs apgabalu – Čeļabinskas, Sverdlovskas un Tjumeņas – teritoriju.

Ja paskatāmies uz valsts karti, kurā tiek fiksētas visas NLO parādīšanās,

13 X 06

Karte: NLO parādīšanās virs Krievijas

tad mēs ieraudzīsim, ka visbiežāk tie parādās tieši šajā zonā!

Un ko vērts ir viens “Kištimas punduris”! (Sk. http://www.so-tvorenie-spb.ru/articles_sub8.html[5])

Reāls pierādījums, ka tur ir klātesošas tieši ārpuszemes civilizācijas. Kas pievērš viņu uzmanību, ja viņas tur tā ir “iedzīvojušās”?

 

Bet pavisam nesen, tieši šajā rajonā notika vēl viens nozīmīgs notikums! Cik dīvaina trāpījuma precizitāte!

2013. gada 15. februāris, Čeļabinska. Čebarkuļa (Чебаркуль) ezerā iekrita tik liels meteorīts, ka triecienvilnis divreiz aplieca Zemi...

Ko meteorīts piegādāja Zemei? Kādus kosmisko putekļu elementus?.. Par to, par kosmisko radiāciju un tās iedarbību uz cilvēku – nākamajos rakstos.

Ir tāda sajūta, ka kopš 1957. gada Urālu rajonā notiek kontrolēts eksperiments cilvēku adaptācijai paaugstinātam radiācijas līmenim. Tam, lai uztvertu jaunās kosmiskās vielas, kuras atnesa meteorīts. Bet varbūt būtnes no NLO ir pieradušas pie paaugstināta radiācijas līmeņa, un viņām tur ir komfortabli?

Kādēļ mēs aplūkojām notiekošo notikumu tādu rakursu, kurš saistīts ar vārdu “radiācija”? Varbūt ir pienācis laiks tikt ar to skaidrībā, ņemot vērā notiekošās izmaiņas Saules sistēmā? Un, pats galvenais, aizvākt bailes, kuras tad arī rada blokus ķermenī, kuri ved pie problēmām.

Nesen pa televizoru rādīja interviju ar Čečerovu[6] (vārdu neiegaumējām), kurš bija Černobiļā pirmajās dienās. Pašos pirmajos brīžos nebija zināms, kas notiek lejā, pie reaktora. Un tad viņš, izpētījis koridoru izvietojumu, pilnīgā tumsā aizskrēja turp un atpakaļ, paziņojot, ka ugunsgrēka nav. Pavadīja ārkārtīga izstarojuma zonā 10 min.. Viņš ar savām darbībām visdrīzāk novērsa otru sprādzienu atomreaktorā. Ja reaktorā sāktu pludināt ūdeni, domājot, ka tur ir ugunsgrēks, tad otrs sprādziens būtu neizbēgams! Čečerovs uzskata, ka viņu izglāba mīlestība pret radiāciju. Viņš nodarbojas ar šo tēmu, saprot un nebaidās. “Pie radiācijas ir jāadaptējas ar mazām devām. Un tad organismam nebūs nekāda kaitējuma,” viņš uzskata.

 

Pievienots 10.2013

http://www.so-tvorenie-spb.ru/articles_sub9.html

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/n-terehova-un-s-bubliks/23-n-terehova-un-s-bubliks/1167-nina-terehova-divi-skatieni (Tulk. piezīme)

[2] Skat. “Чернобыльская радиация в вопросах и ответах” http://www.rorbic.ru/publications/population/item/1062/ (Tulk. piezīme)

[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/n-terehova-un-s-bubliks/23-n-terehova-un-s-bubliks/1249-nina-terehova-cilveces-pariesana-uz-nakamo-oktavu (Tulk. piezīme)

[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/n-terehova-un-s-bubliks/23-n-terehova-un-s-bubliks/1255-nina-terehova-mazas-radiacijas-devas-ir-bistamakas-neka-mes-domajam (Tulk. piezīme)

[5] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/n-terehova-un-s-bubliks/23-n-terehova-un-s-bubliks/1256-nina-terehova-kistimas-punduris (Tulk. piezīme)

[6] Skat. “Чечеров, Константин Павлович” https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%A7%D0%B5%D1%87%D0%B5%D1%80%D0%BE%D0%B2,_%D0%9A%D0%BE%D0%BD%D1%81%D1%82%D0%B0%D0%BD%D1%82%D0%B8%D0%BD_%D0%9F%D0%B0%D0%B2%D0%BB%D0%BE%D0%B2%D0%B8%D1%87 (Tulk. piezīme)