Нина Терехова - Кыштымский карлик

Ņina Terehova - Kištimas punduris

Kištimas punduris. Kā viņš parādījās un pazuda

 

PAŠOS vispārīgākajos vilcienos Kištimas humanoīda atrašanas un pēc tam pazušanas versija izskatās sekojoši. It kā 1996. gadā pilsētiņas Kištimas tuvumā Čeļabinskas apgabala ziemeļos žēlsirdīga vecenīte dīvainos apstākļos kapsētā atradusi kādu būtni, kā pēc tam noskaidrojās, ar āpuszemes izcelsmi, kura bijusi tik tikko dzīva. Augumiņā 30 cm, ar tievām, neproporcionāli garām rociņām un konusveida galviņu.

13 X 05

Vecenīte iedeva viņai pajumti, baroja un loloja, nosaucot par “Labo Aļošeņku”. Taču vecenīte pēkšņi nonāca psihiatriskajā slimnīcā, un, kamēr viņa tur atradās, humanoīds nomira, droši vien no bada. Milicija šo lietu izmeklēja, bet pēc tam it kā mūmijā pārvērtušos citplanētieša līķīti nodeva no Kamenskas-Uraļskas atbraukušajai ufoloģei Gaļinai Semenkovai (Галина Семенкова), kura, kā viņa paziņo, ir “kontaktieris” – tas ir, kaut kādā nezinātājiem nesaprotamā veidā laiku pa laikam stājas kontaktā ar ārpuszemes civilizācijām.

Tālāk mīklainās būtnes pēdas pazūd. Kā apgalvo pati Semekovas kundze, pēc “Aļošeņkas” speciāli atlidojis NLO no svešas planētas, un nevis no kaut kādas, bet no rakstniekiem fantastiem populārās Centaura Alfas. Viņa, protams, ir uzskatījusi par savu pienākumu, lai izvairītos no starpplanētu konflikta, bojāgājušā atliekas nodot attīstītākas civilizācijas pārstāvjiem (apmēram tā ir izklāstīts apbrīnojamā atraduma turpmākais liktenis “Argumentos un faktos” (“Аргументы и факты”) 2002. gada 33. nr.
[1]

Taču pēc otras versijas mūmiju ufoloģei laicīgi konfiscēja mūsu modrais pretizlūkošanas dienests, kurš, izrādās, arī nav vienaldzīgs pret atnācēju problēmu, acīmredzot lūkojoties uz viņu vizītēm uz Zemi (vai vispār cilvēkiem paralēlu eksistenci) no nacionālās drošības redzes viedokļa.

Ticiet vai nē, bet šajos, atklāti sakot, biedējošajos sensacionālajos apstākļos ir ne mazums ticama, un atšķirt patiesību no izdomas, šķiet, tagad ir gandrīz neiespējami...

 

Vecā Toma “Aļošeņķu” ar karotīti baroja

Notikuma aculiecinieku un dalībnieku IZKLĀSTĀ 1999. gadā Sanktpēterburgā notikušajos tā sauktajos XVII Zīgeļa lasījumos
[2] (sava veida Viskrievijas ikgadējs ufologu kongress) ir bijis tā.

Reiz naktī, vai nu 1996. gada maijā, vai jūnijā (par precīzu datumu apgalvojumi ir pretrunīgi) virs Kaoļinova (Каолиновый) sādžas Kištimas pilsētas tuvumā izcēlās briesmīgs negaiss. Sādžas nomalē vientuļi dzīvojošā pensionāre T. V. Prosvirina (Т. В. Просвирина) tajā brīdī bija gultā. Kad atskanēja kārtējie pērkona dārdi, spoži uzliesmojot zibenim, nez kādā veidā sievietes ausīs izskanēja valdonīga (droši vien telepātiska) pavēle: celies augšā un ej uz kapsētu! No nezināmā spēka nākušo pavēlējumu Prosvirina uztvēra tā, it kā viņa tos saņemtu katru dienu, un ir pieradusi paklausīt. Viņa ātri apģērbās un skriešus devās uz sādžas kapsētu netālu mežmalā. Ar lukturīti lietusgāzē nogājusi gar kapu kopiņām, Tamāra Vasiļjevna (dažreiz viņu sauc arī par Nikolajevnu) drīz ieraudzīja to, kurš viņu sauca. No kopiņas uzkalniņa uz viņu vērīgi raudzījās nepazīstama būtne ar milzīgām acīm...

Iztālēm viņa bija līdzīga neiznēsātam mazulim, taču, aplūkojot tuvāk, kļuva saprotams, ka līdzība ir visai aptuvena. Nebija nekādu viena vai otra dzimuma pazīmju, kā arī nabas. Garie roku un kāju locekļi beidzās ar asiem nadziņiem. Olveidīga galviņa, kura atgādināja senkrievu noasināto ķiveri-sīpolu, bija it kā salikta no četrām lapiņām-kauliem. Augstāk par degunu pierītes vidū – neliela rieviņa. Tā gandrīz neatdalīja divas milzīgas, tuvu novietotas acis. Arī tās izskatījās apbrīnojami – bez zīlītēm un varavīksnenes. Iespējams, humanoīdam tādas acis bija no dzimšanas. Vai arī tās viņam bija piesegtas ar aizsargplēvi (kurš ir redzējis Reja Santilli filmu “Atnācēja autopsija[3]”, stādīsies priekšā tādu sejiņu). Un pati galvenā viņa acu īpatnība: tās neaizvērās ar plakstiem, bet miega laikā... it kā bija iekritušās iekšā galvā!

Rieva starp acīm plūstoši pārgāja nelielā, tik tikko izbīdītā deguntiņā. Ausu vietā būtnei bija sīciņi atvērumi. Šaurā mutītes sprauga ar diviem sīciņiem zobiņiem nederēja cietas barības uzņemšanai. Nav nejaušība, ka vēlāk Tamāra Vasiļjevna lūdza kaimiņienēm, lai viņas “Aļošeņkam” nestu tikai šķidru barību: pienu, medu, iebiezināto pienu, vismaz saldu ūdeni. Kaimiņienes atsaucās viņas lūgumiem un labprāt nesa to, ko viņa lūdza.
Kaoļinovā līdz šim laikam dzīvo cilvēki, kuriem, pēc viņu apgalvojumiem, ir gadījies ieraudzīt dzīvu “Aļošeņku”. Piemēram, Prosvirinas vedekla, arī Tamāra. Viņa Kaoļinovā ir pazīstama ar mūsu laikos retu godīgumu.


Savus iespaidus Tamāra aprakstīja tā:

– Vīramāte dzīvoja viena, es viņu reizi divās nedēļās apmeklēju. Atnāku reiz pie viņas, krāmēju ārā produktus virtuvē. Bet viņa saka: “Vajadzētu bērniņu pabarot!” Es nodomāju, ka vecmāmiņa nav savā prātā, tā viņai mēdz būt. Bet viņa mani pieveda pie gultas, skatos: tur kāds pīkst. Nē, drīzāk svilpj.
Mutīti izstiepj, mēlīti kustina. Ieskatījos vērīgāk: bērnam nav līdzīgs! Galva brūna, ķermenītis pelēks, āda bez dzīsliņām (cits aculiecinieks noslēpumainās būtnes ādu salīdzināja ar mirdzošu pienbaltu ieslēgta televizora ekrānu)... Plakstu acīm nav. Bet skatiens tik gudrs!

Pēc vedeklas vārdiem vīramāte viņas acu priekšā “šo briesmoni” dzirdīja no karotītes un pat iebāza mutē karameli...

Taču Prosvirinai diemžēl noticēja ne tuvu visi kaimiņi. Daži sādžas iedzīvotāji Tamāras Vasiļjevnas stāstus par mīklaino atradeni uztvēra kā neveselīgas fantāzijas – par vecenīti visa sādža zināja, ka viņai “visi nav mājās”. Un kaimiņu savstarpējās palīdzības labākajās tradīcijās labvēļi signalizēja “ātrajiem”:

– Glābiet vecenīti! Smags saasinājums!

Cilvēki baltos halātos nelika uz sevi ilgi gaidīt. Tamāru Vasiļjevnu hospitalizēt atbraukusī feldšere Gaļickova (Галицкова) vēlā atcerējās:

– Gultā viņai gulēja kaut kas līdzīgs autiņos ietītam kaķim...



“Man mājās ir citplanētietis...”

KAMĒR sievieti neatlaidīgi ārstēja mazā psihiatriskā slimnīcā, viņas māju aptīrīja tās pašas sādžas iedzīvotājs Vladimirs Nurtdinovs (Владимир Нуртдинов). Drīz vien viņš iekrita, zogot vadus no elektropārvades līnijas.

Kad Kištimas rajona iekšlietu daļas kapteinis Vladimirs Bendlins (Владимир Бендлин) jau gatavojās beigt apsūdzības slēdzienu un tūlīt nodot materiālus par Nurtdinovu tiesai, zaglēns nolēma, ka ir laiks iekarot miliča labvēlību, un lika uz visu banku:


– Man mājās ir citplanētietis. Visīstākais. Priekšniek, dāvinu viņu tev, nedod lietu tiesai!
– Bet zaļi velni tevi vēl neapmeklē? – sāka smieties izmeklētājs. – Varbūt arī viņus man uzdāvināsi?
– Pie mātes zvēru!

Ziņkāres dēļ Bendlins piekrita tomēr paskatīties, ko gan šis nodzēries tips ir noturējis par citplanētieti. Garāžā, kur bija ierīkota slēptuve, Nurtdinovs saudzīgi attina kaut ko ietītu sarkanā lupatā.

Tādu nesaprotamu būtni pelēki brūnā krāsā Bendlins, kā viņš pats stāsta, nebija redzējis. Pieskārās viņai ar pirkstu. Pēc taustes šis kaut kas atgādināja kaltētu plaudi...

– Varbūt es kļūdos, bet šī mūmija nav nekas cits, kā cilvēka embrijs, – konstatēja urologs Igors Uskovs (Игорь Усков), kurš tajā dienā dežurēja vietējā slimnīcā un bija atbraucis pēc milicijas izsaukuma. – No 20 līdz 24 grūtniecības nedēļām...

Ginekoloģe Irina Ermolajeva (Ирина Ермолаева) bija ar viņu solidāra:
– Visdrīzāk neiznēsāts auglis...

Aha! Lūk, viss nu ir nostājies savā vietā. Kāda no Kaoļinovas vecenēm ir izdarījusi pagrīdes abortu un pēc tam nolēmusi slēpt pierādījumus un pametusi augli pie kāda durvīm. Vai vispār ir noticis parasts spontānais aborts. Taču tā vietā, lai izraktu kapiņu un cilvēciski apglabātu, bezsirdīgā māte ņēma un izmeta bojāgājušo bērnu samazgu bedrē. Bet neveiksmīgais krāsaino metālu mednieks dzērumā pievācis un iedomājies, ka viņam ir citplanētietis...


Galīgais punkts lietā bija jāliek patologanatoma slēdzienam. Un kapteinis mierīgā garā nosūtīja līķīti uz Kištimas slimnīcu.

Otrā dienā telefona klausulē atskanējusī patologanatomijas nodaļas vadītāja Staņislava Samoškina (Станислав Самошкин) satrauktā balss radīja izmeklētājā apjukumu:

– Tas nav cilvēka auglis! Steidzīgi brauciet šurp!

Pēc patologanatoma Samoškina satriecošā secinājuma arī ginekoloģe Jermolajeva pēkšņi izmainīja redzes viedokli:

– Cilvēka aizmetnim, lai ar ko viņš nebūtu slims no dzimšanas, nevar būt tik dīvaina ķermeņa uzbūve!

Kad kapteinis Bendlins ziņoja par šiem secinājumiem milicijas priekšniecībai, lūdzot sankciju daudzsološai izmeklēšanai, no kurienes meža kapsētā parādījās medicīnai nezināma būtne, uz viņu paskatījās kā uz idiotu:

– Krimināla nav? Tad kāda mums par to daļa? Ka jums nav ar ko nodarboties, mēs darbu pieliksim...

Un pielika. Noslogoja ar izmeklēšanas un citām lietām, kā saka, pāri galvai. Taču Bendlins par spīti priekšniecības īgnumam un kolēģu zobgalībām, kurās ieteica kaltēto kropli izmantot pie alus voblas vietā, 1996. gada augusta vidū ar videokameru uzņēma gan Prosvirinas liecības, gan pašas humanoīda atliekas (kadrus no viņa divām uzņemtajām videokasetēm savā laikā demonstrēja telekanāls ТВЦ). Skatītāji varēja redzēt, kā viņš ar bīdmēru nomēra mirušās būtnes fiziskos parametrus un diktē palīgam:
– Garums – divdesmit četri centimetri. Roku garums – astoņi centimetri. Galvaskausa platums – četri centimetri. Iegurņa kaulu platums – trīs centimetri...

Pēc tam izmeklētājs kādu laiku humanoīda mūmiju glabāja pie sevis mājās parastā ledusskapī, līdz sieva, uzdūrusies viņai nezināmam sainim, nepainteresējās, kas tas ir. Vladimirs savā dvēseles vienkāršībā atbildēja: nu, lietišķais pierādījums. Mūmija. Varbūt citplanētieša... Varbūt mēs esam uz liela atklājuma sliekšņa...

 

Sievu pārņēma šausmas:
– Tu sajēdz, ko tu dari? Mēs šeit glabājam produktus, kurus ēdam! Bet tu šeit līķus krāmē...

Pēc galvas mazgāšanas ģimenē izmeklētājam nekas cits neatlika, kā piezvanīt uz Kamensku-Uraļsku ufologu biedrībai un paziņot par sensacionālo atradumu. Otrā dienā uz Kištimu melnā BMW attraucās Semenkovas kundze un savāca “Aļošeņkas” atliekas, svēti apsolot, ka pēc pētījumu pabeigšanas atgriezīs tās. Tālāk atnācēja pēdas pazūd...

Izmeklētājs Bendlins pēc tam atstāja darbu Kištimas milicijā majora pakāpē un kļuva pensionārs. Pelnītajā atpūtā viņš it kā bija ķēries pie “Aļošeņkas” ķermeņa meklējumiem. Dzīvi un veseli ir arī citi Urālu humanoīdu redzējušie cilvēki.

Bet, lūk, ar viņam pajumti devušo Tamāru Vasiļjevnu Prosvirinu atgadījās nelaime. Kad viņu izlaida no psihiatriskās slimnīcas, kādu laiku viņa dzīvoja pie sevis mājās. Ļoti bēdājās par nomirušo “Aļošeņku”, kuru sauca par dēliņu. Bet vēlu vakarā 1999. gada 5. augustā, izejot no pagalma, nesaprotamā veidā pakļuva zem kravas mašīnas riteņiem.

Starp citu, no mājas vecenīte izskrēja pat bez apaviem, vienās zeķēs, šķiet, atkal strauji metoties uz kāda valdonīgo saucienu. Bet milicija viņas bojāeju noformēja kā vienkāršu nelaimes gadījumu.

Taču kaimiņi ir pārliecināti: lieta nav tīra. Tieši iepriekšējā vakarā ar Prosvirinu pa telefonu sazinājās japāņu televīzijas darbinieki, kuri bija redzējuši kopijas no Bendlina kasetēm un jau sākuši uzņemt dokumentālu filmu par Kištimas humanoīdu. Vienojās, ka atbrauks uzņemt interviju. Atbrauca, bet uz mājas lieveņa saimnieces vietā – svaigi tēsts zārks... Dīvaina sakritība?

 

Jeb tomēr viņš ir zemietis?


DAŽAS tēvzemes ufoloģijas autoritātes, neskatoties ne uz ko, paziņo, ka “Aļošeņka” nebija nekāds citplanētietis, bet tikai radiācijas izkropļots cilvēka dīglis. Iespējams, ka viņiem ir taisnība. Jo Kištima taču atrodas gandrīz vai epicentrā radioaktīvajam piesārņojumam, kurš dienvidu Urālu zemi pārklāja, kad notika 1957. gada briesmīgā avārija kodolatkritumu glabātuvē Čeļabinska-40. Starp citu, ar savu radioaktīvo piesārņojumu bēdīgi slavenā upīte Teča (Теча) te arī vizmo savus “tīros” ūdeņus.

Tiesa, argumentācija pašiem cienījamajiem ufologiem arī ir, kā lai maigāk pasaka... Izrādās, Kištimas humanoīds nav humanoīds tāpēc, ka... neierakstās kādos agrāk uzstādītos standartos: “Būtnes galvas un ķermeņa proporcijas neatbilst nevienam no zinātnei (!) pazīstamajiem citplanētiešiem vai atnācējiem no paralēlajām pasaulēm.” Interesanti būtu uzzināt, kurš “zinātnieks” pirmais ir “atklājis” šos tipus (cik tad to ir pavisam?) un “zinātniski izpētījis” viņu proporcijas. Herberts Velss? Jeb Stīvens Spīlbergs? Un vispār kurš, neriskējot samelot un nekļūstot par mistifikācijas vai optiska apmāna upuri, apzvērēs, ka reiz patiešām, būdams pie vesela saprāta, ir savām acīm dzīvu citplanētieti-atnācēju?


Bet varbūt es esmu pārāk skeptisks? Un viss ir daudz sarežģītāk? Teiksim, mūsu tālredzīgā pretizlūkošana slepeni sakūdīja patriotiski noskaņotus ufologus skaļā balsī atņemt laurus leģendai par “Aļošeņkas” ārpuszemes izcelsmi. Kādēļ? Lai apraktu nenobriedušus prātus pārņēmušo cerību uz auglīgu attiecību turpināšanu ar Centaura Alfas planētas augstu attīstītās civilizācijas pārstāvjiem. Sekojot, protams, pašiem labākajiem mērķiem...


Vienīgā iespēja uzzināt droši, kas tas tomēr bija – cilvēks kroplis-mutants, izaudzis uz radiācijas saindētās Kištimas zemes, jeb “visīstākais” citplanētietis, – ir veikt viņa audu DNS analīzi. Bet šim nolūkam vispirms ir jāatroda atliekas! Apburtais loks...

Starp citu, ne tik sen Internetā vairākās vietnēs vīdēja lietišķs priekšlikums angļu valodā: nezināma persona piedāvāja iegādāties pie viņa “humanoīda līķi no Krievijas”. Vai tik ne “Aļošeņku”? Bet varbūt tas patiešām jau ir pārklejojis, teiksim, uz amerikāņu NLO muzeju Rosvelā jeb uz tā japāņu brāļa Hakui krātuvēm? Vienkārši līdz zināmam laikam slepeni izvestu atradumu neafišē, lai Krievija nesarīkotu starptautisku skandālu, prasot atgriezt “nacionālo īpašumu”...

Starp citu, divos amerikāņu zinātniski populāros žurnālos ir publicēti raksti, no kuriem izriet, ka pirms divām desmitgadēm ir eksistējis “Aļošeņkas” radinieks, pēc apraksta viņam ļoti līdzīgs. Tas bija otrā pasaules galā, Latīņamerikā. Nesaprotamās būtnes zemes ceļa stāsts izskatās pēc detektīva Holivudas garā. Arī viņa gāja bojā ļoti dīvainos apstākļos. Un tikpat mīklaini pazuda burvīgās atliekas.
http://www.aif.ru/archive/1679276

 

Vadims Černobrovs (Вадим Чернобров) par Aļošeņku.
Ģenētiskais materiāls

– KĀDAS pēdējo gadu ekspedīcijas ir īpaši palikušas prātā?
– Vitimas ķermeņa (Витимское тело), kurš nokrita taigā pie Irkutskas, meklējumi.

No 1999. Līdz 2003. gadam ieskaitot „Kosmopoisk” („Космопоиск
[4]”) izmeklēja nesaprotamas izcelsmes pazemes sprādzienus Kurskas apgabala ziemeļos.

Kirovas apgabalā pēc ilggadēju iemītnieku uzvednes mums izdevās atrast divus „sniega cilvēka midzeņus”. Pēc konsultāciju virknes ar mežsargiem un speciālistiem tika nolemts nepostīt mītni: mēs ceram, ka to saimnieks agri vai vēlu liks par sevi zināt, un mums būs lemts ar viņu „iepazīties”. Visi ir vienisprātis, ka „tas nelīdzinās ne lāča, ne vēl, lai kas tas būtu par dzīvnieku, „midzenim”…

Visbeidzot mēs veicām četras ekspedīcijas, meklējot pēdas Kištimas pundurim – Čeļabinskas apgabalā reiz reāli eksistējošai būtnei, apmēram 25 cm garai ar visai neparastu ārieni.

– Jūs runājat par Aļošeņku? Bet šajā stāstā, šķiet, viss ir skaidrs. Mēs paši par to ne reizi vien rakstījām. Mīklaino humanoīdu uz ielas atrada un iemitināja mājās padzīvojusi sieviete, kura dzīvoja Kištimas pilsētas tuvumā. Pēc tam viņu aizveda uz psihiatrisko slimnīcu, bet tas nomira no bada un mumicifējās. Izejot caur vairākām rokām, mūmija nonāca Jekaterinburgā pie kāda jaunā krieva. Pārklājas ar putekļiem plauktā, turklāt tai ir norauta roka. Īpašnieks nevienam Aļošeņķu rādīt negrib – privātīpašums. Lieta ir nonākusi strupceļā. Jums ir parādījušās jaunas ziņas?

– Mūsu ekspedīcijas uz Kištimu nebija veltas. Mēs izanalizējām mirušā pundura (es dodu priekšroku saukt viņu par punduri, nevis par humanoīdu) milicijas apskates videoierakstus, aptaujām desmitiem aculiecinieku, atradām viņa atrašanās vietas pēdas, bet galvenais – atrādām zināmu ģenētisku materiālu.

– Vai tiešām atrauto roku?!

– Diemžēl mūsu ģenētiskais materiāls ir pieticīgāks. Tā ir lupata, uz kuras gulēja punduris savas nāves brīdī. Tajā brīdī, kad viņu samina…

 

Humanoīda „līķauts” („плащаница”)

– Tas ir kaut kas jauns. Līdz šim tika uzskatīts, ka Aļošeņka nomira dabiskā nāvē, no bada.

– Tur jau tā lieta, ka vielas, kura ir uz lupatas, ķīmiskā analīze noveda mūs pie cita secinājuma. Aculiecinieki teica, ka uz pundura ķermeņa, kamēr viņš bija dzīvs, spiedās ārā izdalījumi. Šie mitrie sviedri smaržoja saldeni, un Tamāra Prosvirina (tā sauca sievieti, kura atrada būtni) periodiski slaucīja viņa ķermeni. Uz lupatas, kura nonāca mūsu rīcībā, ir šo izdalījumu pēdas. Bet tur ir arī pēdas no vielām, kuras pēc sava ķīmiskā sastāva ir līdzīgas asinīm un smadzeņu šķidrumam. Uz lupatas, gluži kā uz Turīnas līķauta bija saglabājušās ķermeņa aprises, tāpēc var noteikt, kur atradās Aļošeņkas galva, rokas utt. Jājautā, no kurienes tur radās smadzeņu šķidrums un asinis? Mūsu versija: viņu samina.

– Kurš? Pēc tam, kad Tamāru Prosvirinu aizveda uz psihiatrisko slimnīcu, viņas māja bija aizslēgta, bet jau sažuvušo Aļošeņķu paķēra līdzi vai nu zaglis, vai viņas paziņa, kurš, redzams, ielīda pa logu.

– Tieši tāda ir oficiālā versija. Un tā radās tāpēc, ka vaininiekiem bija jāpaslēpj sava „nozieguma” pēdas. Atslēgas no Prosvirinas mājas bija viņas vedeklai. Pēc mūsu ziņām, dzīvoklis saimnieces prombūtnes laikā nemaz nebija tukšs – tas tika pārvērsts par dzērāju midzeni. Kamēr tur dzīvoja saimniece, viņa rūpīgi kopa un loloja būtni, uzskatīja viņu par savu pieņemto dēliņu. Bet pēc tam mājā sāka pulcēties pļēguri. Var ar pārliecību apgalvot, ka kāds no viņiem vai nu neviļus samina punduri, vai arī izdarīja to tīšām: jo Aļošeņka taču izdvesa skaņas, lūdza barību, un tātad krita pļēguriem uz nerviem.

Meklēt vaininieku tagad ir bezjēdzīgi. Un tas arī nav vajadzīgs. Var teikt, ka unikālā būtne (šķiet, patiešām ārpuszemes izcelsmes) gāja bojā izdaudzinātās krievu dzeršanas dēļ.

 


„Šķīvji” ezera dibenā

– Kāpēc jūs sliecaties uz domu, ka Aļošeņka bija citplanētietis? Ir vēl ģenētiskas kroplības versija.

– Visi eksperti ir vienisprātis, ka ar cilvēku šai būtnei nav nekā kopēja. Par to liecina arī ģenētiskā materiāla sākotnējā analīze, kuru mēs pasūtījām kādā Maskavas institūtā. Paraugus mums atgrieza apmēram ar tādu piezīmi „nekas tuvu cilvēkam nav konstatēts”. Taču tā bija salīdzinoši lēta analīzes metode, un galīgo rezultātu tā dot nespēj.

Mēs pētījām Kištimas apkaimi, mēģinot atrast kaut kādas pēdas vai pieturas punktus, lai saprastu: no kurienes uzradās mīklainā būtne? Jo liecinieku liecībām taču pilnīgi uzticēties nevar: pēc tam, ka par fenomenu sāka rakstīt centrālie plašsaziņas līdzekļi, daudziem sagribējās apšaubāmu slavu. Cilvēki stāstīja, ka vienlaikus ir redzējuši piecus vai sešus humanoīdus, bet noskaidrot to vairs nav iespējams. Taču bija liecības, kuras pelna uzticību.

Tad, lūk, mēs meklējām pēdas uz sauszemes, zem zemes un zem ūdens. Tika izpētīta Sugomakskas ala (Сугомакская пещера) – vietējā ievērojamā anomālā vieta. Tās iekšienē speleologi it kā ir atraduši zinātnei nezināmus sīkus krabīšus. Ala mūs ne ar ko neiepriecināja, bet, lūk, ezeros izdevās atrast kā minimums trīs dīvainus objektus. Eholote parādīja, ka 8 metru dziļumā, pārklātas ar dūņām, guļ diskveidīgas dobas konstrukcijas. Tajās bija saskatāmi kaut kādi priekšmeti. Un virs šiem „šķīvjiem” dūņas vēl nebija sagūlušas. Var domāt, ka objekti tur ir nonākuši vasaras laikā. Ezeri ir izsīkuši, īstais dibens no augšas izskatījās kā līdzens betona laukumiņš. Taču šis iespaids ir mānīgs: pietiek uzkāpt uz tādas virsmas, un tā sāk tevi iesūkt.

– Notikums iegūst patiesi baismu un simbolisku jēgu. „Šķīvjus” iesūca Krievijas purvu slīksnājs. Humanoīdu nobendēja krievu pļēguri…

– Tomēr gribētos ar šo notikumu tikt skaidrībā līdz galam. Vajadzīga pamatīga, dārga ģenētiskā materiāla analīze. Mēs to pavilt nespējam. Pats Aļošeņķa turpina palikt svešās rokās. Ja jūs jautāsiet, kāpēc neviens par viņu neinteresējas un nemēģina šo fenomenu izpētīt, es atbildēšu: „Pats brīnos.”
http://www.aif.ru/archive/1630667

 

Šai informācijai uzmanību pievērsa arī Kretovs J.V. (Кретов Ю.В.). Lūk, ko viņš saka par šo gadījumu…

„Par izdalījumu sistēmu – tam vajadzētu pievērst uzmanību!

Būtnes, tādas kā Kištimas punduris, barojas ar enerģiju, kura izdalās, trūdot līķiem. Turklāt viņas izmanto enerģiju, kura izdalās kaut kādā noteiktā dienā, visdrīzāk 40-jā. Ierīces fiksē šo enerģijas šļakstu. Tur acīmredzot daļa enerģijas atdalās ne no sākotnējiem mirdzumiem. Teiksim, no ķermeņa, kurš atrodas augstāk par fizisko. Šo divu ķermeņu sadurē izdalās noteikta enerģija. Visdrīzāk šīs būtnes spēj šo enerģiju absorbēt kā barību. Kāpēc KP nebija izdalījumu sistēmas? Tāpēc ka viņš barojas tieši no šīs struktūras. Pasaule ir sarežģītāka, nekā liekas. Kādai sugai pieskaitīt KP. Ja Jēzum ir darīšana ar zemiešiem, tad kam ir darīšana ar citām civilizācijām?”

 

KZA (Krievijas Zinātņu akadēmija) vispārējās ģenētikas INSTITŪTĀ, kur tika pētīts audekla fenomens, jautājums par noslēpuma noklusēšanu izraisīja smaidu. „Mēs esam zinātnieki un operējam tikai ar zinātniskiem datiem, – tika paskaidrots radioaktīvās ģenētikas laboratorijā. – No pieciem asins traipiem uz audekla fragmenta tika izdalīta cilvēka DNS. Un ir noskaidrots, ka tā ir DNS no priekšlaicīgi dzimuša mazuļa ar daudzām novirzēm no attīstības. Asinīs tika atrastas tikai sievišķās X-hromosomas, tātad tā bija meitenīte.”

Līdz tam tika izdarīti trīs Kištimas pundura ģenētiskās analīzes mēģinājumi. Visos šajos eksperimentos cilvēka gēni paraugos atrasti netika. Tiesa, tas nenozīmē, ka zinātniekiem bija darīšana citplanētu būtni. Vienkārši bija nepieciešama rūpīga analīze, un tā tika veikta.

Vai tas nozīmē, ka „Aļošeņķas lietai” var pielikt punktu?

„Nu nē. Viens no jautājumiem, kurš prasa atbildi, tieši attiecas uz ķermeņa mumifikāciju. Aculiecinieki apgalvo, ka līķim bija nevis sasmakuša, bet plastmasas smaka,” – saka apvienības „Kosmopoisk” koordinators Vadims Černobrovs, kurš Kištimā veica pētījumus un atrada audeklu, kurā bijis ietīts humanoīds. – Neizskaidrojamas joprojām ir apbrīnojamās (citādi nepateiksi) atšķirības pundura ķermeņa uzbūvē, pie nabas, dzimumorgānu, izdalījumu orgānu, ausu iztrūkuma un turklāt pie pilna zobu komplekta, pumpura veida galvaskausa esamības. Tieši šīs nianses vietējam patologoanatomam ļāva izdarīt slēdzienu, ka viņa priekšā „nav cilvēks, bet kāda zinātnei nezināma būtne”. Kā neiznēsāts mazulis varēja parādīties pasaulē bez nabas un nodzīvot vairākas nedēļas – tas pats par sevi vērts, lai turpinātu pētījumus.”
http://visokie-belie-prishelci.ru/?p=15818

 

Avots: http://paranormal-news.ru/

 

Pievienots 10.2013

http://www.so-tvorenie-spb.ru/articles_sub8.html

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. http://www.aif.ru/archive/1627764 (Tulk. piezīme)

[2] Skat. http://aeninform.org/zigelevskie-chteniya (Tulk. piezīme)

[3] Skat. “Alien Autopsy”; “Вскрытие пришельца” (Tulk. piezīme)

[4] Skat. http://kosmopoisk.org/ (Tulk. piezīme)