Нина Терехова и Сергей Бублик - Лимфа. Семинар 2012 г

Ņina Terehova un Sergejs Bubļiks - Limfa. Seminārs 2012. g.

Seminārs. Ūdens Ķermenis

Savstarpējā saikne ar Ētera Ķermeni un Laika Ķermeni

Tiecoties pēc senajām zināšanām, mēs tiecamies uz nākotni caur pagātni.

“Seno cilvēku medicīna bija 4 reizes sarežģītāka. Tās pamatā bija cilvēka četru ķermeņu koncepcija: viņi prata ārstēt Blīvo ķermeni, Ūdens ķermeni, Ētera ķermeni un Laika ķermeni. Zināja šo ķermeņu savstarpējo saikni un prata, iedarbojoties uz vienu no ķermeņiem, ārstēt citus. Cilvēki toreiz dzīvoja tūkstoš gadu.”

Ir grūti runāt par ķermeņu savstarpējo saikni, ja mēs redzam tikai materiālo ķermeni. Bet arī jogi galvenokārt redz tikai pirmos trīs ķermeņus. Un tikai daži var redzēt visus 4 ķermeņus…

Piezīme. Mēs pašlaik zinām par septiņiem cilvēka ķermeņiem. Sestās rases cilvēkam būs 9 apvalki, bet kopumā šo ķermeņu funkcijas būs iepriekšējās. Nepieciešamība pēc papildu apvalkiem rodas tādēļ, ka uz Zemi ir jāatnāk Dvēselēm, kurām būs lielākas iespējas (skaidrredzēšana, teleportācija utt.), bet pašreizējie apvalki tam nav paredzēti.

Tātad, ja mēs vadāmies pēc šīs koncepcijas, Ētera Ķermenis atbild par cilvēka formu. Laika Ķermenis nes sakārtojošu informāciju par to, cik gadu ir jādzīvo katra veida šūnai, kā arī zināšanas (mentālo informāciju) par to, to izdarīt. Bet Ūdens Ķermenis ir savdabīgs materiāls starpnieks starp Laika Ķermeni, Ētera Ķermeni un Blīvo ķermeni.

 

Par Ūdens Ķermeni – LIMFU – mūsu nelielais pētījums.

No O.A. Butakovas (О.А. Бутакова), ārstes-limfoloģes ar 25 gadu stāžu, raksta: „Limfātiskā sistēma ir viena no pašām sarežģītākajām un viltīgi iekārtotākajām cilvēka sistēmām. Mūsu valstī ir pavisam tikai apmēram 200-300 zinošu limfologu. Pat profesionāli ķirurgi atzīstas, ka NEKAD NEŠUJ CIET limfvadus! Ir ārsti, kuriem nav zināms, ka galvā nav limfvadu… Ir ļoti daudz tādu neparastu gadījumu un problēmu! Tāpēc ka NEVIENS no mums, ārstiem, nav institūtā saņēmis bezmaksas specializāciju klīniskajā limfoloģijā! Jā, Novosibirskā ir Limfoloģijas institūts… droši vien cilvēki tur ļoti daudz zina… Taču NEKĀDA sakara ar citu pilsētu IECIRKŅA dienestu viņiem nav – bet mēs parasti griežamies iecirkņa dienestā ar lūgumiem pēc palīdzības… Mūsu zinātne pašlaik ir ļoti tālu no cilvēkiem – tā ir atrāvusies un aizskrējusi tālu uz priekšu…

Un tas viss ir turklāt, ka limfātiskās sistēmas loma patiesībā ir ļoti svarīga – tā ir INŽU, īpaši parastāko bakteriālo un parazītisko sēņu inžu, izvadīšanas no organisma – sistēma! No šīs sistēmas ir atkarīga cilvēka IMUNITĀTE, un tā ir DZĪVĪBA!”

Bet pazīstamais Sanktpēterburgas dziednieks Kretovs J.V. (Кретов Ю.В.) apgalvo, ka “Limfa – tas ir šķidrs kristāls. Kristalizējas ūdens struktūra, bet tikai organisma iekšienē. Ārpus organisma šī īpašība zūd… Limfa – tā ir Laika faktora glabātuve. Šķidrais kristāls, kāds ir limfa, ir ļoti spēcīgs laika faktora pārvadītājs… Katram konkrētam cilvēkam var ieraudzīt, no kurienes būtu jāpaņem limfa, kur tā jāielej, un pēc cik ilga laika… Šajā gadījumā no organisma būs notriekts dzīvības procesu nodrošināšanas (жизнефикации) pulksteņa mehānisms. Ar dažu vienkāršu tehnoloģiju palīdzību var paildzināt laiku…” Šī informācija var satraukt jebkuru zinātkāru prātu, vai ne tā?

Limfātiskā sistēma – tas ir limfvadu, audu un orgānu tīkls, kurš kalpo kā imunitāti nodrošinošo šūnu avots, filtrējošs komplekss, tauku un citu vielu pārnesējs, kā arī drenāžas sistēma, kura veicina audu šķidruma pārmēra atgriešanos asinīs. Caurspīdīgo bezkrāsaino šķidrumu, kurš piepilda limfātisko sistēmu un plūst caur viņu, sauc par limfu.

Tātad. Blīvais ķermenis dzīvo pēc Ūdens likumiem, jo ūdens viņā ir 90%. Bet Ūdens nevar iztikt bez Ētera Ķermeņa (kurš atbild par formu) un Laika Ķermeņa (doma).

Mums ļoti patika, cik talantīgi, tēlaini un saprotami cilvēka limfātisko sistēmu ir aprakstījis Muldašovs E.R. (Мулдашев Э.Р.) savā grāmatā “Dievu Pilsētas meklējumos. 5. grāmata. Dzīvības matrica uz Zemes[1]”.

Viņš izdzertā ūdens ceļojumu pa organismu parāda tik tēlaini, ka šī sarežģītā sistēma kļūst saprotama jebkuram skolēnam!

 

Kā raksta Muldašovs, organismā eksistē 2 ūdens veidi.

1. tekošais ūdens (asinis, limfa, sulas, urīns…)

2. strukturizētais ūdens, kurš ietilpst organisma audu struktūru sastāvā (šķidrs kristāls).

Izdzersim glāzi ūdens un izsekosim tā ceļu organismā…

Kuņģī ūdens pirmām kārtām iziet temperatūras kontroli. Ja tas ir auksts, tad to tur aiztur, lai sasildītu līdz ķermeņa temperatūrai (37.2 grādi). Ne visi zina, ka kuņģis guļ uz kreisās nieres, un sildīšana notiek uz nieres enerģijas rēķina. (Lūk, kāpēc mēs “sēdinām” nieres un saaukstējamies karstumā, tāpēc ka dzeram tēju ar ledu!) Pēc tam silto ūdeni apšļaksta ar sālsskābes strūkliņu, to saspiežoties sakuļ kuņģa sieniņas, un ūdeni sāk iesūkt asinīs, caur divkāršu kontroli: pirmkārt, to pārbauda kuņģa sieniņu šūnu membrānas (blīvā ķermeņa imunitāte), pēc tam ķēdītes no ūdens muciņām (glikozaminoglikāni) (ūdens ķermeņa imunitāte). Un tikai tad ūdens, ja tajā nav kaitīgu vielu, nonāk asinsvadā. Citādi – uzreiz urīnā!

Asinīs ūdenim pielīp olbaltumvielas. Asins Eritrocīti turas savrup (jo viņi taču pārnes ne tikai skābekli, bet arī pašu enerģiju, Ētera spēku). Bet asins Leikocīti (īpaši limfocīti) ieinteresēti jautā, vai ūdenī nav kāds, kuram var uzbrukt (vēža šūnas, infekcijas…). Viņiem ir jāiznīcina viss svešais, taču apziņas sistēma viņiem ir zemāka nekā ūdenim – viņi var nogalināt arī veselīgas šūnas. Tāpēc viņi ir apjukuši un gaida precīzas komandas.

Vienīgi makrofāgi, organisma miesas pašas tīrākās šūnas, kuras atrodas asinīs un limfā, prot nolasīt informāciju no paša ūdens.

Kaut kādā momentā asinis ūdentiņu ir piebīdījušas pie asinsvada sieniņas. Pēc tam ūdentiņš vajadzīgajā vietā ir pārgājis caur endotēlija šūnas membrānu, pēc tam caur asinsvada membrānu, pēc tam caur limfvada galveno membrānu un tā endotēlija šūnas membrānu. Tikai pats tīrākais ūdens ir ticis līdz limfai, jo šeit ir uzrādītas īpašas prasības pret tīrību.

 

Nedaudz par limfātisko sistēmu.

Limfvadi sākas ar akli saslēgtiem limfas kapilāriem, kuri atrodas orgānu un audu starpšūnu telpās (to nav tikai kaulu, nervu audos un ādas epidermā). Limfas kapilāru diametrs ir ievērojami lielāks nekā asinsrites kapilāriem (no 10 līdz 100 mikroniem), un to sieniņu caurlaidība ir augstāka. Sieniņas var stipri izstiepties, uzsūcot ļoti daudz starpšūnu šķidruma, kurš veidojas no asins plazmas un iekļūst tur no asinsrites kapilāriem. Pateicoties limfas kapilāru augstajai caurlaidībai, tieši ar limfu no starpšūnu telpām tiek iznestas lielas molekulas, īpaši olbaltumvielas un lipīdi.

Saplūstot vairāki kapilāri veido limfvadu, kura sieniņu uzbūve ir tāda pati kā asinsrites vēnai, tajā skaitā uz viņa iekšējās sieniņas atrodas daudzi kanāli, kuri pretojas limfas kustībai atpakaļ. Limfvadi pārvada limfu tikai no audiem sirds virzienā, tāpēc funkciju ziņā ir limfas vēnas.

Limfvadi ieiet divos galvenajos limfātiskajos stumbros, kuri atrodas krūškurvja rajonā: labajā un kreisajā. Labējais vāc limfu no labās rokas, galvas labās puses un kakla, no krūškurvja augšējās labējās daļas. Krūšu attece vāc limfu no ķermeņa pārējās daļas. Limfātiskās atteces ieiet lielā asinsrites loka lielajās vēnās sirds tuvumā, galvenokārt tās ir zemlāpstiņas vēnas to saplūšanas vietā, apvienojot limfātisko un asinsrites sistēmu.

Tādejādi cilvēka organismā eksistē nepārtraukts process, kurā zināms daudzums asins šķidrās daļas nonāk starpšūnu telpā un atgriežas asinīs limfas veidā.

Asinsspiediens, kuru uztur sirds, nodrošina šķidruma (galvenokārt asins plazmas) iesūkšanos no asinsrites kapilāriem audos. Normālos apstākļos audu šķidruma pārmērs nonāk limfas kapilāros un tādā veidā tiek aizvākts. Šķidrums (tagad to sauc par limfu), nonācis limfātiskajā sistēmā, virzās tajā ļoti lēni – apmēram 0.3 mm/min. un notiek tikai, pateicoties tam, ka saraujas skeleta muskuļi, iekšējo orgānu un limfvadu sieniņu muskuļi, kā arī, ka svārstās spiediens krūšu dobumā elpojot. Kanāli limfvados, kuri limfas plūsmu laiž tikai uz vienu pusi, nodrošina tai vajadzīgo virzienu.

Diennakts laikā izveidojušās limfas daudzums cilvēkam ir 1,5–2 litri.

Atcerēsimies skolu. Limfocīti, kuri pieder baltajiem asinsķermenīšiem, cirkulē limfā un asinīs un veido limfātisko orgānu dominējošo šūnu tipu. Viņu funkcijās ietilpst formēt imūnu atbildi uz organismā iekļuvušām baktērijām un vīrusiem. Turklāt viņi pasargā no vēža slimību attīstības, iznīcinot anomālas šūnas samērā ar to parādīšanos organismā.

Limfocīti veidojas kaula smadzenēs no cilmes šūnām (sūnām-priekštecēm). Būdamas nenobriedušas, viņas iznāk no kaula smadzenēm un nonāk primārajos limfātiskajos orgānos, kur pabeidz attīstību. Primārajiem limfātiskajiem orgāniem pieskaita tīmusu (aizkrūtes dziedzeri), kaulu smadzenes (daži limfocīti paliek kaulu smadzenēs un nobriest tajās), peijera plāksnītes zarnu traktā. Atrodoties šajos orgānos, limfocīti tiek pakļauti noteiktai atlasei un apmācībai, un nobriest tikai tie no viņiem, kuri reaģē uz svešām vielām (antigēni), nevis organisma normāliem audiem.

Limfocītus, kuri nobriest tīmusā, sauc par T-šūnām, bet pārējos – par B-šūnām. Nobrieduši viņi migrē uz sekundārajiem limfātiskajiem orgāniem (limfmezgliem, liesu, zarnu trakta limfaudiem), kā arī uz limfocītu sakopojumiem, izkliedētiem daudzos orgānos un audos.

Limfmezgli ir izvietoti limfvadu ceļā un filtrē garām plūstošo limfu. Cilvēkam to ir vairāk nekā 460. To liels skaits ir koncentrēts gar zarnu traktu un elpvadiem, pacelēs, cirkšņa un padušu rajonā. Limfmezgliem ir apaļa forma ar stipri krokotu iekšējo sieniņu. Mezglu veido limfaudi, kuros veidojas B-limfocīti un t-limfocīti. Limfocīti izstrādā dažādus antiķermenīšus. Limfmezglos limfas kustības ātrums palēninās, kas veicina dezinfekciju ar antiķermenīšu palīdzību. Jebkuras daļiņas, nonākušas limfā, tiek aizturētas mezglos un saduras ar limfocītiem.

Liesa ir liels limfātisks orgāns, kurš atrodas vēdera dobumā. Viņa dalās divos rajonos: sarkanajā pulpā – asiņu depo un baltajā pulpā, kura sastāv no limfaudiem. Baltā pulpa ir antiķermenīšu galvenā producēšanas vieta; tātad viņa reaģē uz svešām vielām, kuras cirkulē asinīs.

Citi svarīgi limfaudi ietver kaulu smadzenes un limfaudus uz ķermeņa virsmas, piemēram, peijera plāksnītes un mandeles. Vienas peijera plāksnītes ir primārie limfātiskie orgāni, otras – sekundārie; pēdējo funkcija – uztvert svešas vielas, kuras nonāk organismā caur zarnu traktu. Analoģiski limfaudu sakopojumi ir sastopami uz rīkles aizmugurējās sieniņas (mandeles) un izklāj bronhus, kuri nes gaisu plaušām.

B-šūnas, nonākot sekundārajos limfātiskajos orgānos, vairs nemigrē un paliek viņos. Bet T-šūnas organismā ceļo pastāvīgi, viņas iznāk no limfmezgliem un kopā ar limfu nonāk asinsritē. Pēc tam nonākušas limfmezglu asinsrites kapilāros, viņas iziet cauri kapilāru sieniņai un atkal nonāk limfmezglā. Tādejādi T-šūnas nepārtraukti cirkulē starp asinīm un limfu.

 

Limfa, tās sastāvs un īpašības.

Limfa – tie ir šķidri savienojoši audi, kuru starpšūnu viela ir limfas plazma, bet formas elementi ir limfocīti. Tāpat kā asins plazma, limfas plazma satur recēšanas sistēmas komponentes un spēj recēt.

Limfa var būt caurspīdīga vai duļķaina, dzeltenīgā vai bālganā krāsā. Tas ir atkarīgs no tā, no kāda orgāna viņa attek, kādā diennakts laikā viņa ir veidojusies, pie kāda organisma fizioloģiskā stāvokļa. Tādejādi limfas ķīmiskais sastāvs ir nepastāvīgs.

 

Atgriezīsimies pie mūsu ceļojuma. Mūsu ūdentiņš no mazākā limfvada lēni ietek organisma Galvenajā Ūdens Informācijas Vadā, tur atrodas “Viskozais ūdens” – Ūdens Smadzenes ķermenī, kuras paziņo: “Es varu sarunāties ar planētas Zeme Ūdens Smadzenēm. Katra cilvēka Ūdens Ķermenis ietilpst planētas Zeme Vienotajā Ūdens Ķermeņa sastāvā. Un es, Viskozais Ūdens, sekoju ķermeņa tīrībai.”

“Viskozais ūdens” atrodas starpskriemeļu diskos. Jo augstāk disks atrodas, jo gudrāks ir Viskozais ūdens un jo informatīvāks kļūst augšup kāpjošais ūdens. No limfmezgla (pie pēdējā skriemeļa) ūdens nonāk priekšautā, Prelimfātiksā (Прелимфатикс) – kur ūdens vairs nemācās, bet strādā. Tur ir milzīgi daudz ūdens muciņu, labirinti, kuri prasīgi nolasa informāciju par organismu…

Mūsu ūdens raugās apkārt, un pēkšņi blakus viņam parādās pulsējoša šūna, kura caur kālija-nātrija sūkni ir ievilkusi viņu savās iekšējās struktūrās, kur mitohondriji, lizosomas, DNS arī nolasīja no viņa visu svaigo informāciju par organismu. Pēc tam ūdens caur šo pašu sūkni tika izlikts no šūnas.

Un ūdens aiztecēja tālāk, starp muciņām ar ūdeni, gar ļoti garām šķiedras ķēdītēm, no kurām izaug cīpslas, saites un citi savienojošie audi. Un viņš izdzirdēja balsi: “Pārbaudu tavu ēterisko tīrību, lai pielaistu pie Ūdens gēniem…” Un piebilda: “Mēs augam tikai tajā virzienā, kādu mums norāda Ēters (biezumā, un garumā arī).”

Pēc tam šķiedras varavīksnes krāsās sāka ūdeni dzenāt gar sevi, pārbaudot un pārbaudot viņu… Pēc tam ūdens ievilkās iekšā šķiedrās, kur arī bija muciņas ar ūdeni, bet ar biezākām sieniņām. Tur viņš satika elastīgas šķiedras un spēcīgu kolagēnu šķiedru (mazāk izstiepjamu). Piramidālus šķidrus kristālus, sastāvošus no kolagēna šķiedrām un tos aptverošām elastīgām šķiedrām, un papildinātus ar dažādas formas ūdens muciņām. Piramīdas – Ūdens Gēni. Sastāv no ūdens substances un Blīvām šķiedrām.

Ūdens Ķermenim ir Centrālais Ūdens Gēns (Viskozais ūdens), bet Blīvajam Ķermenim viņa pagaidām nav. Un Centrālais Ūdens Gēns atbild arī par Blīvā Ķermeņa Gēniem vienlaicīgi.

Liesa pretendē būt par šo orgānu, bet pagaidām to dara kolagēna šķiedru piramīdas, kuras atrodas Prelimfātiksā un diskos starp skriemeļiem… (Lūk, kāpēc mūs deformē mugurkaula trūces!)

Ūdens Gēnu galvenais daudzums atrodas tieši šajās Šķiedrās.

Ģenētisko Smadzeņu Blīvajam Ķermenim pagaidām nav!

Šķiedru Struktūrā mūsu ūdens satika šūnu Fibroblasts. Tā ir šūna, kura ir kolagēnu un elastīgu šķiedru (olbaltumvielu) fabrika. To vada Ūdens.

Tekošais un strukturizētais ūdens atrodas priekšautā, Prelimfātiksā. Priekšauts nokarājas no cilvēka pakauša līdz mugurkaula vidum. Viņš sastāv no lieliem prelimfātiksa ūdens vadiem (tie nav limfvadi!), kur tad arī notiek organismā iekļuvušā ūdens apmācīšana.

Tur atrodas makrofāgu šūnu pāri. Vīrietis – rijējs, sieviete (lielāka) – radītājs. Viņi ir tīrītāji. Atbild par Ūdens Gēnu, kuri tiek nodoti arī mantojumā, tīrību. Ēd vecās ūdens ķēdītes, lai uz nomaiņu atnāktu jaunas. Un nomet savas dzīvības procesu norises paliekas limfmezglos, kuriem ir speciāli ceļi, pa kuriem viss tiek aiznests uz urīnu.

Sieviete-makrofāgs var strādāt tikai “tīrā laukā”. Iepako muciņās pašu tīrāko ūdeni, kuru Ūdens Smadzenes ir apgādājušas ar visu nepieciešamo informāciju par mūsu organisma ūdens ķermeni, un vēl ar kaut kādu specializāciju un tās glabāšanas termiņu. Un strukturizētās muciņas glabā šo informāciju. Bet plūstošais ūdens nevar glabāt stabilu informāciju.

Tikai uzbūvējot šīs ūdens ķēdītes, tiek dota komanda fibroplasta šūnām reģenerēt tagad arī blīvo ķermeni. Tā, un tikai tā visu laiku tiek piebūvēts cilvēka blīvais ķermenis – tieši Ūdens ķēdīšu vadībā! Bez ūdens kontroles ķermenī veidojas rēta!

Ūdens imunitāte ir daudz stiprāka par blīvā ķermeņa imunitāti. Bez tās neizdzīvos arī Blīvais ķermenis. Tikai Ūdens spēj atšķirt kaitīgas vielas un kaitīgu informāciju un nosūtīt to ar plūstošo ūdeni urīnā. Neviena blīvā šūna to nespēj izdarīt, kaut arī sastāv no ūdens.

Tātad Sākuma tīrība, pēc tam jau būvējam Mīlestības Valstību!?? Tīrība ir veselības ķīla!

 

Ūdens imunitātes sastāvdaļas.

1. Ūdens membrānas, kuras ir visur. Tās ielenc visas molekulas, visas šūnas, visus vadus. Ūdens muciņas membrānās atsijā svešo un kaitīgo gan Ūdens ķermenim, gan Blīvajam. Blīvajā ķermenī muitas membrānu nav. Tur ir tikai imūnšūnas, kuras uzreiz metas virsū “svešam”, atstājot līķus, kuri arī pēc tam ir jātīra… Bet ūdens to dara tīri, izvadot visu urīnā. Spilgts piemērs – membrāna blīva bērna placentā blīvas mātes dzemdē, kura nelaiž mātes ūdens un blīvos antiķermenīšus bērna ķermenī.

2. Tekošais ūdens. Pilda lielu imunoloģiska darba apjomu. Tekošajam ūdenim piemīt fraktalitātes, tas ir, ekstensīvuma (внемасштабности) īpašība. Un visa informācija viņā izplatās momentāni, uzreiz pa visu organismu! Un viņš identificē organismā nokļuvušā ūdens kaitīgu informāciju, jebkurā vietā, un dzen to uz šķidruma plūsmas centru, nepielaižot limfvadu sieniņām, un aizvada līdz urīnam. Ja netiek galā, tad pieaicina blīvo imunitāti. Makrofāgi atpazīst indes un aicina darbā eozinofīlās šūnas (kuras no indes pārmēra pašas var sabrukt, un viņas arī ir jāaizvāc), neitrofilās šūnas – pašnāvnieces (veido strutas, pašām pēc tam sabrūkot, un strutas var izspiest). Limfocīti ir pašas stiprākās imūnšūnas – vai nu izkausē svešinieku ar saviem citoplazmas izaugumiem, vai arī šauj ar imunoglobulīna lodēm. Taču reizēm var nogalināt arī veselās šūnas, un arī pret indīgu ūdeni viņām nav ieroča…

Tātad. Ētera Ķermeņa imunitātes noslēpumus zina tikai Ūdens Smadzenes. Bet Laika Ķermeņa imunitātes noslēpumus zina tikai Ētera Smadzenes.

 

Vecums – tie ir 70% ūdens 90% vietā. Mazāks ūdens šūnu skaits nepaspēj sekot liela daudzuma blīvo šūnu reģenerācijai… Aptvert viņas ar ūdens membrānu… Parādās grumbas. ŪDENS pagarina jaunību!!!

Osteohondrozetraucēta ūdens iesūknēšana zem spiediena starpskriemeļu diskos, kur dzīvo Ūdens Smadzenes – Viskozais ūdens. Speciāli ūdens vadi sūknē tur iekšā ūdeni. Ūdens trūkums maina spiedienu, un notiek Smadzeņu (Viskozais Ūdens) pārspiešana diska vidū. Tas izraisa jau visa Ūdens ķermeņa traucējumus. (Ārstēs ar speciālu ūdeni, kurš atver kanālus, lai piesūknētu ar ūdeni starpskriemeļu diskus. Izstiepšanās un pēc tam dzert!)

Aterosklezore, osteohondroze, skolioze… Visas “-ozes” – tie ir urīnvielas sāļi vienā vai otrā organisma vietā. Šie sāļu uzkrājas saitēs, saites nokarājas un pārstāj turēt skriemeļus.

Nierēm ir jāvāc prom no asinīm urīnviela un urīnskābes sāļi. Tie ir amonjaka sāļi, ar smaku un krāsu. Ja urīns ir alus krāsā – dzelteni brūns, un tam ir smaka, tad notiek filtrācija. Jo amonjaka sāļi taču ir ļoti toksiski, un, lai nenokļūtu smadzenēs un nesaindētu viņas, organisms nomet sāļus uz mugurkaulu, locītavām un vadu sieniņām. Kad visas vietas ir piepildītas maksimāli, tad nomešana sākas caur ādu.

Kā noteikt, vai jums ir urīnvielas sāļu nosēdumi?

Dzimumzīmes – tā tad arī ir urīnviela. Pēc tam parādās vecuma plankumi – urīnvielas krāsā. Tas jau norāda uz akmeņiem nierēs. (Dzimumzīmes sāk parādīties pēc antibiotiku pirmās lietošanas. Tā ir tromboflebīta pazīme. Un tās, kā likums, parādās organisma augšā, jo pirmām kārtām tiek aizsargātas smadzenes un sirds.) Āda arī izvada sārņus, ja nieres strādā slikti. Parādās blaugznas, ādas taukainums utt. (Rīcineļļu ieziest no rīta un uz nakti – mēnesi! Piparus rozīnēs – 20 dienas.)

Bet! Nieres pašas par sevi nesāp, kamēr akmeņi tur nesāk kustēties.

 

Kuņģī ūdeni apšļakstīja ar sālsskābes strūkliņu, to saspiežoties sakūla kuņģa sieniņas, un pēc tam ūdeni sāka iesūkt asinīs. Tas izgāja cauri kuņģa sieniņām (kuņģa endotēlija šūnu membrānām), ķēdītēm no ūdens muciņām (glikozaminoglikāniem), atkal cauri jau asinsvada endotēlija šūnu membrānām un asinsvada galvenajai membrānai. Un visur to apskatīja un pārbaudīja, vai nav kaitīgu vielu. Ja kaitīgas bielas būtu atrastas “muitā”, tad ūdentiņš uzreiz dotos uz urīnu.

Ūdens, nonācis asinsvadā, sāka iedzīvoties… No asinīm pie tā piepeldēja olbaltumvielu šūnas un burtiski pielipa viņam. Eritrocīti turējās nomaļus. Bet Leikocīti (īpaši limfocīti) ieinteresēti jautāja, vai ūdenī nav kāds, kuram var uzbrukt (vēža šūnas, infekcijas…). Viņi prot iznīcināt visu svešo, taču apziņas sistēma viņiem ir zemāka nekā ūdenim – sapinas, var nogalināt arī veselīgas šūnas. Taču izdzertais ūdens pēkšņi sāka saprast lietu stāvokli organismā un nosūtīja viņus pie hipotalāma. Hipotalāms komandē leikocītus, bet informāciju no paša ūdens nolasa tikai šūnas makrofāgi. Ūdens virzījās tālāk, kamēr kādā momentā asins plūsma nepiebīdīja viņu pie asinsvada sieniņas.

Šeit ūdens pārgāja uz vajadzīgo vietu caur endotēlija šūnas membrānu, pēc tam asinsvada galveno membrānu, pēc tam caur limfvada galveno membrānu un tā endotēlija šūnas membrānu. Nācās iziet caur daudzām kontrolēm, jo limfai ir uzrādītas īpašas prasības pret tīrību.

Pēc tam ūdens no mazākā limfvada lēni ietecēja organisma Galvenajā Ūdens Informācijas Vadā, kur atrodas “Viskozais ūdens” – Ūdens Smadzenes ķermenī… Un uzzināja, ka “Viskozais ūdens” seko ķermeņa tīrībai un pat var sarunāties ar planētas Zeme Ūdens Smadzenēm. Ka katra cilvēka Ūdens Ķermenis ietilpst planētas Vienotā Ūdens Ķermeņa sastāvā. “Viskozais ūdens” atrodas starpskriemeļu diskos. Un jo augstāk disks atrodas mugurkaulā, jo gudrāks viņā ir “Viskozais ūdens”.

Ūdens kāpa uz augšu, peldot garām diskiem (limfas plūsma ūdeni ceļ tikai uz augšu pa limfvadiem!), kļuva arvien “gudrāks” un informatīvāks. Bet aiz pēdējā skriemeļa ūdens no limfvada nonāca priekšautā, Prelimfātiksā.

 

Limfātiskā sistēma ietver sevī trīs nodaļas:

1. Limfas intersticiāla (nevaskulāra (не сосудистого)) transporta ceļi – "prelimfātiksi".

2. Limfas transporta ceļi (limfātiskā gultne): limfas kapilāri, limfvadi (kolektori un periferiālie).

3. Limfmezgli (virspusējie un dziļie).

Priekšauts nokarājas no cilvēka pakauša līdz mugurkaula vidum. Viņš sastāv no lieliem prelimfātiksa ūdens vadiem (tie nav limfvadi!), kur apmācītais ūdens sāk strādāt.

Tur ir īsti labirinti no milzīgi daudz ūdens muciņām, kuras prasīgi nolasa no ūdentiņa svaigo informāciju par visa cilvēka organismu… Bet tālāk kā pasakā… Kaut kādas pulsējošas šūnas ievilka ūdeni caur kālija-nātrija sūkni, kur šūnas iekšējās struktūras (mitohondriji, lizosomas, DNS) nolasīja no viņa visu informāciju par organismu, bet pēc tam caur šo pašu sūkni izlika viņu no šūnas.

Un tecēja ūdens tālāk, starp muciņām ar ūdeni, un pēkšņi ieraudzīja ļoti garas šķiedras ķēdītes, no kurām izaug cīpslas, saites un citi savienojošie audi. Šīs šķiedras mirdzēja visās varavīksnes krāsās un sāka ūdeni dzenāt gar sevi, šurpu-turpu, ar gaismu pārbaudot viņa ēterisko tīrību, lai pielaistu pie Ūdens gēniem… Pēc pārbaudes ūdens ievilkās iekšā šķiedrās, kur arī bija muciņas ar ūdeni, bet ar blīvākām sieniņām. Tur viņš satika elastīgas šķiedras un spēcīgu kolagēnu šķiedru (mazāk izstiepjamu). Un ieraudzīja piramidālus šķidrus kristālus, sastāvošus no kolagēna šķiedrām, kuras bija apvītas ar elastīgām šķiedrām, un papildinātiem ar dažādas formas ūdens muciņām. Un kopā viņiem bija Piramīdiņu forma. Viņi paziņoja, ka aug tikai tajā virzienā, kādu viņiem diktē Ēters, un cilvēka Ūdens Gēnu galvenais daudzums atrodas tieši šajās Šķiedrās.

Šķiedru struktūrā ūdentiņš satika šūnu fibroblasts. Tā ir šūna, kura ir kolagēnu un elastīgu šķiedru (olbaltumvielu) fabrika. To vada Ūdens.

Šeit limfā atrodas arī organisma paši tīrākie blīvie šūnu pāri, kurus sauca par makrofāgiem. Sieviete-makrofāgs, lielāka pēc izmēriem, ir radītājs. Vīrietis – rijējs, tīrītājs. Atbild par Ūdens Gēnu, kuri tiek nodoti arī mantojumā, tīrību. Ēd vecās ūdens ķēdītes, lai uz nomaiņu atnāktu jaunas. Un savas paliekas nomet limfmezglos, kuriem ir speciāli ceļi, pa kuriem viss tiek aiznests uz urīnu.

 

Sieviete-makrofāgs var strādāt tikai “tīrā laukā”. Iepako muciņās pašu tīrāko ūdeni, kuru Ūdens Smadzenes ir apgādājušas ar visu nepieciešamo informāciju par cilvēka ūdens ķermeni, un katru vēl ar kaut kādu speciālu informāciju, un ierakstījis muciņas glabāšanas termiņu. Strukturizētās muciņas glabā šo informāciju. Bet plūstošais ūdens nevar glabāt stabilu informāciju.

Kad šīs ūdens ķēdītes ir uzbūvētas, tiek dota komanda fibroplasta šūnām reģenerēt tagad arī blīvo ķermeni. Tā, un tikai tā visu laiku tiek piebūvēts cilvēka blīvais ķermenis – tieši Ūdens ķēdīšu vadībā! Bez ūdens kontroles ķermenī veidojas rēta!

Ūdens imunitāte ir daudz stiprāka par blīvā ķermeņa imunitāti. Bez tās neizdzīvos arī Blīvais ķermenis. Tikai Ūdens spēj atšķirt kaitīgas vielas un kaitīgu informāciju un nosūtīt to ar plūstošo ūdeni urīnā. Neviena blīvā šūna to nespēj izdarīt, kaut arī sastāv no ūdens.

Tāpat viss ir iekārtots arī cilvēka dzīvē – tikai tīrībā var uzbūvēt Mīlestības Valstību!

 

Tātad – ūdens imunitātes sastāvdaļas.

1. Ūdens membrānas, kuras ir visur. Tās ielenc visas molekulas, visas šūnas, visus vadus. Ūdens muciņas membrānās atsijā svešo un kaitīgo gan Ūdens ķermenim, gan Blīvajam. Blīvajā ķermenī muitas membrānu nav. Tur ir tikai imūnšūnas, kuras uzreiz metas virsū “svešam”, atstājot līķus, kuri arī pēc tam ir jātīra… Bet ūdens to dara tīri, izvadot visu urīnā. Spilgts piemērs – membrāna blīva bērna placentā blīvas mātes dzemdē, kura nelaiž mātes ūdens un blīvos antiķermenīšus bērna ķermenī.

2. Tekošais ūdens. Pilda lielu imunoloģiska darba apjomu. Tekošajam ūdenim piemīt fraktalitātes īpašība, un visa informācija viņā izplatās momentāni, uzreiz pa visu organismu! Un viņš identificē organismā nokļuvušā ūdens kaitīgu informāciju, jebkurā vietā, un dzen to uz šķidruma plūsmas centru, nepielaižot pat limfvadu sieniņām, aizvada līdz limfmezgliem un tālāk urīnā. Ja pats netiek galā, tad pieaicina blīvo imunitāti. Šūnas-makrofāgi atpazīst indes, un aicina darbā blīvā ķermeņa imūnsistēmas šūnas – eozinofīlās šūnas, neitrofilās šūnas un limfocītus. (Eozinofīlās šūnas no indes pārmēra pašas var sabrukt, un viņas arī ir jāaizvāc, neitrofilās šūnas-pašnāvnieces veido strutas, pašām pēc tam sabrūkot, un strutas jau var izspiest. Limfocīti ir pašas stiprākas imūnšūnas – vai nu izkausē svešinieku ar saviem citoplazmas izaugumiem, vai arī šauj ar imunoglobulīna lodēm. Taču reizēm var nogalināt arī veselās šūnas, un arī pret indīgu ūdeni viņām nav ieroča…)

Vecums – tas ir ūdens trūkums organismā, 70% pret nepieciešamajiem 90%. Mazāks ūdens šūnu skaits nepaspēj sekot liela daudzuma blīvo šūnu reģenerācijai, aptvert viņas ar ūdens membrānu… Parādās grumbas. (ŪDENS pagarina jaunību, atpazīst un izvada no organisma nevajadzīgās olbaltumvielas, holesterīnu, cukuru (caur asinīm). Neaizmirstiet dzert ūdeni!!!)

Osteohondroze – traucēta ūdens iesūknēšana zem spiediena starpskriemeļu diskos, kur dzīvo Ūdens Smadzenes – “Viskozais ūdens”. Speciāli ūdens vadi sūknē tur iekšā ūdeni. Ūdens trūkums maina spiedienu un saspiež Ūdens Smadzenes diska vidū, kas izraisa visa Ūdens ķermeņa traucējumus.

 

Organisma Ūdens Sirds – acs stiklveida ķermenis. Tā ir Jūtu Sfēra!

Stiklveida ķermenim ir satiksmes ūdens kanāli pa visu aci. Tikai pašu tīrāko organisma ūdeni pielaiž uz šejieni Ūdens Smadzenes! Tieši caur tekošo ūdeni Ūdens Smadzenes savienojas ar visām organisma daļām. Ūdens-fraktālā saikne rada momentānu vispārējas informācijas pārraidi, bet detalizētu informāciju pārraida pats tekošais ūdentiņš. Acs tīkleni arī rada stiklveida ķermenis, jo sākumā reģenerējas ūdens, tikai pēc tam blīvie audi.

Tekošais ūdens, nonācis šeit, atnes detalizētu informāciju par visu organismā redzēto, piemēram, par ūdens gēnu piramīdiņām. Un cilvēks var iedarboties uz šiem gēniem caur jūtām. Jūtas – tā ir enerģija, kura nāk no Kosmosa, pirmelementu enerģija, Mīlestība. Ja izņem stiklveida ķermeni, notiek ne tikai redzes zaudēšana, bet daļēji arī jūtu pazaudēšana, kaut gan Ētera Sirds un Laika Sirds, kuras arī atrodas acīs, daļēji kompensē stiklveida ķermeņa zaudējumu…

Ūdens Sirds regulē Ūdens Ķermeņa darbību caur JŪTĀM. Ir jāpeldas pozitīvās jūtās, nepieļaujot sevī negatīvās! Gaišas jūtas sadedzina tumšās! Un visvareno, slaveno piecu elementu enerģiju iedarbina tieši Jūtas. Un tā izstarojas no cilvēku acīm. Jūtas – tā Mīlestības Enerģijas, pašas stiprākās enerģijas, klātbūtnes vai trūkuma sajūta. Ja jūti labas jūtas – ir pirmelementi, sliktas – nav… Ir jābūt jūtu skolai (iespējams, ka sāpes ir jūtu regulators… sk. zemāk).

Cilvēka evolūcijas vienīgais nosacījums – Būt Tīram Domās un Jūtās!

Viegli pateikt, bet nav vienkārši izdarīt. Kā esmu pārliecinājusies savā pieredzē, pats grūtākais punkts Dzīves Veida Tabulā ir prāta un emociju kontrole. Kādam ir grūti kontrolēt prāta pļāpāšanu, kādam emociju iešanu ārpus skalas…

Tā nav nejaušība, ka mēs ierunājāmies par emocijām un domām.

Pašlaik jau daudzi zinātnieki saprot, ka eksistē tiešs sakars starp cilvēka pārliecībām un viņa veselību. G. Aironsona (Gail Ironson) (65): “Ja jūs ticat, ka Dievs (Radītājs) mīl jūs, tad tas ir neparasti spēcīgs aizsargājošs faktors, daudz spēcīgāks nekā pats zemākais depresijas rādītājs vai pats augstākais optimisma rādītājs.” (“Dievs mīl mani!”)

 

Ētera Ķermenis.

Jau 1920. gadā krievu zinātnieks A. Gurvičs (А.Гурвич) pirmais paziņoja, ka “Ķermeņa un viņa šūnu struktūras fundaments ir elektromagnētiska lauka starojums.” Kaut kas smalks un neredzams Un toreiz to atstāja bez uzmanības.

Griezīsimies pie Tibetas Medicīnas Atlanta.

“Trešais formējošais vads-plūsma ir kjanma. Viņš ir saistīts pirmelementu Ūdens un spontāni rada fizioloģisko enerģiju flegmu… Viņš producē vadus, kurus citādi sauc par ūdens vadiem…

Pirmām kārtām no galvas smadzeņu pamatnes vadi nolaižas uz leju, līdzīgi auga saknēm… Pārējie 6 lielie ūdens vadi savieno smadzenes ar saitēm un locītavām…”

Bet kāds tam sakars ar saitēm un locītavām?

Dousons Čerčs (Dawson Church) savā grāmatā “Ģēnijs mūsu gēnos. Epigenētiskā medicīna un jaunā nodoma bioloģija[2]” 5. nod. raksta: “Savienojošie audi sastāv no maisu sistēmas, kura satur sevī visus orgānus un nodrošina viņu struktūru, un vienlaikus ir vadu sistēma, kura visus šos maisus savieno kopā. Šie vadi iet caur skeleta kaulu locītavām; skelets uztur šo vadu un maisu struktūru. Orgānus ielenc apvalki no savienojošajiem audiem, kurus sauc par fascijām. Fascijas, kuras ielenc muskuļus (miofascijas), beidzas ar saitēm un cīpslām, kuras piestiprinātas kauliem.”

Bet cīpslas sastāv no savērptām kolagēna šķiedrām. Savukārt kolagēna šķiedras sastāv no fibrillām, kuras veido fibroblasti. Šīs šķiedras ir stingri sakārtotas. Jebkuram stingri sakārtotam molekulu, kuras atrodas šķidrā vai cietā formā, paralēlam sakārtojumam eksistē noteikts nosaukums – kristāls.

Kolagēna molekulas ietver katru orgānu un funkcionē kā šķidru kristālu sistēma – savienojošais pusvadītāju kristāls.

Kopumā savienojošā sistēma ir pats lielākais cilvēka ķermeņa orgāns.

Šķidrie kristāli ir atrasti arī iekš DNS; gaismjutīgās nūjiņveida un konusveida acs šūnas; nervu šūnu mielīna apvalks; kolagēna molekulas, kuras veido savienojošos audus; aktīna un miozīna blīvi sapakotās molekulas muskuļu audos; šūnu membrānu fosfolipīdi.

Savienojošie audi ir pusvadītājs! Bet pusvadītāji ne tikai pārvada enerģiju, bet arī spēj pārraidīt informāciju, spēj rezervēt enerģiju, pastiprināt signālu, filtrēt informāciju un pārraidīt to stingri vienā virzienā. Tas ir, savienojošie audi spēj apstrādāt informāciju kā datora pusvadītāju čipi.

Tātad katrs orgāns ir iegremdēts pašā lielākajā cilvēka orgānā, kurš funkcionē kā šķidrā kristāla pusvadītājs. Savienojošie audi ir pjezoelektriska matērija, kura ģenerē elektrību pie saspiešanas. (Sausas cīpslas pjezoelektriskā konstante ir tāda pati kā kvarca kristālam.)

Krievu zinātnieks P.P. Garjajevs (П.П. Гаряев) ir pierādījis, ka “Kolagēns, no kura sastāv cīpslas, saites un locītavas, ir sastādīts no trīskāršām spirālēm, un, iespējams, ir spēcīgāka struktūra nekā DNS, kuras sastāv no 2 spirālēm.”

Kaut gan rietumu zinātnieki ir aizrāvušies ar nervu sistēmas pētīšanu, bet jau arī viņi ar ierīču palīdzību ir noskaidrojuši, ka “Akupunktūras meridiāniem, kuri atrodas savienojošajos audos, ir lielāka elektrovadītspēja nekā punktiem ārpus meridiāniem. Signāli pa šo ķēdi ceļo daudz ātrāk nekā pa nervu sistēmu.” (E. Āns (Andrew C. Ahn), Hārvarda.)

H. Frolihs (Herbert Fröhlich), Anglija, ir pierādījis, ka, sasniedzot noteiktu enerģijas sliekšņa līmeni, molekulas sāk vibrēt unisonā, kamēr nesasniedz augstu koherences līmeni. Tad tās sāk pakļauties noteiktiem kvantu mehānikas likumiem, tajā skaitā iegūst nelokālisma īpašības. Tās sasniedz punktu, kurā var mijiedarboties kopīgi…

Savienojošo audu, kuru šūnas stājas rezonansē, pusvadītāja īpašības nodrošina ātrumu un enerģiju, kuri stipri pārsniedz pārējos signālu mehānismus. Mae-Wan Ho saka, ka audu un orgānu kristāliskā struktūra ved pie organisma visas struktūras harmoniskas rezonanses. “Kad koherence sasniedz noteiktu līmeni, organisms uzvedas līdzīgi kristālam… Slieksnis tiek sasniegts, kad visi atomi sāk svārstīties vienā fāzē un sūtīt uz āru gigantisku gaismas staru, pēc spēka miljoniem reižu pārspējot starus, kurus izlaiž atsevišķi atomi…” Signāli iet turp un atpakaļ, formējot pastāvīgu atgriezeniskās saites cilpu, no šūnām uz galvas smadzenēm un uz audiem. Turklāt tas viss notiek praktiski momentāni!

Ne tikai domas un jūtas piesaka sevi caur šķidro kristālu pusvadītāju sistēmu, bet arī izmaiņas pašā šķidro kristālu pusvadītāju sistēmā momentāni tiek nodotas mūsu apziņai. Oksmans (Thomas E. Oxman) to sauc par starpšūnu vielu. “Kopā savienojošie audi un citoskelets veido strukturētu, funkcionālu un enerģētisku kontinuumu, kurš izplatās pa visiem ķermeņa stūrīšiem, pat šūnu kodolos un ģenētiskajā materiālā. Šīs starpšūnu vielas iekšienē āķīgos veidos realizējas visu enerģijas formu ātra ģenerācija, pārvadīšana, interpretācija un pārvēršana. Neviena organisma daļa nav atdalīta no šīs “starpšūnu vielas. Starpšūnu vielas rezonanses daba ļauj domāt, ka apvienojošo audu Sistēma ir kvantu rezonators, kurš signālus no Visuma kvantu lauka pārvada uz ķermeni, bet no ķermeņa uz šo lauku.”

Signāli no galvas smadzenēm momentāni izplatās pa visu ķermeni caur enerģiju pārvadošo starpšūnu vielu. Katra doma atbalsojas savienojošo audu komunikatīvajā sistēmā, ieslēdz vienus gēnus, izslēdz citus un ved vai nu stresa, vai pie izdziedināšanās.

Enerģētisko kanālu shēma neatbilst nevienai no struktūrām, kuras aprakstītas anatomijas mācību grāmatās.

Zinātnieki ar ierīču palīdzību pēta meridiānu un bioloģiski aktīvo punktu (BAP) sistēmu. Nesen Bonghans Kims (Bonghan Kim), Ziemeļkoreja, publicēja informāciju, ka jau 1983. gadā tika atrastas sīciņas diegveidīgas anatomiskas struktūras asinsvadu iekšienē – bonghana kanāli. Tie ir mazi un nav redzami gaismas mikroskopā. Vēlāk nanodaļiņu injekcija parādīja, ka šie kanāli ir gan limfvados, gan uz visu orgānu virsmas. Šie kanāli zarojas vēl smalkākās struktūrās, bet savienojumu vietās tiem ir mezgli. Šie kanāli satur ļoti daudz DNS atšķirībā no apkārtējiem audiem. Šķiet, ka DNS granulas plūst pa šiem kanāliem, kas neizslēdz varbūtību, ka tie piedalās šūnu dziedināšanas un reģenerācijas procesā.

P.P. Garjajevs apgalvo, ka tikai “2-10% ģenētiskās materiāla nes “blīvā” DNS, bet pārējos – 98-90% - smalks enerģētisks lauks apkārt šūnai”. Kādām gan sarežģītām struktūrām ir jābūt smalkajiem ķermeņiem, ja viņi nes 90% ģenētiskās informācijas! Viņi vada blīvā ķermeņa formu un nosaka katras šūnas dalīšanās laiku, līdz pat cilvēka mūža laikam, ietver visas mūsu dzīves programmas…

Cilvēka ķermenim piemīt pilnīgi enerģētiska daba. Informāciju, kura no apkārtējās vides ienāk cilvēka organismā, var uztvert ne tikai maņu orgānu receptoru šūnas. Akupunktūras punkti uztver informāciju, kuru neuztver maņu orgānu receptoru šūnas. Piemēram, akupunktūras punktu šūnu DNS var uztvert informāciju, kuru pārnes radioaktīva daļiņa; akupunktūras punktu šūnu membrāna var uztvert informāciju, kuru pārnes mikroviļņi, īsviļņi, lāzers utt.

Enerģētiskais ķermenis nodrošina daudzu procesu sinhronizāciju. Piemēram, iedarbība uz bioloģiski aktīvajiem punktiem (BAP) izraisa tādu smadzeņu centru kā mandele un hipokamps stimulāciju, kamēr iedarbība uz brīvi izvēlētiem ķermeņa punktiem tādu ietekmi neizraisa. Šķiet, ka akupunktūra iedarbojas uz daudziem smadzeņu rajoniem, tajā skaitā arī uz tiem, kuri piedalās domu un emociju, reflektorisku darbību un sāpju apstrādē. (Dhonds R.P. (Rupali P. Dhond))

Akupunktūras punkti rada elektrību, kā ar adatu palīdzību, tā arī, uzspiežot uz tiem vai klaudzinot.

Kad enerģijas plūsma apstājas, mēs mirstam. Tika uzskatīts, ka pirmoreiz, pirms 5 tūkstošiem gadu ķīniešu ārsti aprakstīja enerģijas cirkulācijas ķermenī sarežģīto sistēmu. Bet! 1993. gadā Alpos tika atrasta lieliski saglabājusies cilvēka mūmija (nosauca par Eci). Viņam atrada tetovējumus viņa slimo orgānu (kuņģis un artrīts) akupunktūras vietās. Oglekļa analīze parādīja, ka mūmijas vecums ir 5300 gadu!

Šī enerģija piepilda visu ķermeni.

Viegli klauvējot ar pirkstiem pa ķermeni – tur, kur sākas vai beidzas enerģētiskie meridiāni, jūs varat panākt apbrīnojamas izmaiņas emocionālajā un fiziskajā stāvoklī.

Bēdīgi ir tas, ka sistēma ir ļoti sarežģīta. Jūs esat redzējuši cilvēka ķermeņa meridiānu attēlus?

Ir aprakstīti 12 pamata un 8 papildus meridiāni. Ir atrasti 3468 BAP punkti! Pa kādiem punktiem klauvēt un kādā secībā, lai harmonizētu enerģētisko ķermeni? Lai aizietu slimības un pierimtu postošu emociju brāzma?

Šādā aspektā sajūsmu izraisa inženiera Harija Kreiga (Gary Craig[3]) elegantā tehnoloģija. Viņš apzinājās, ka cilvēka dzīves kvalitāte tiešā veidā ir atkarīga no viņa emocijām. Sācis tikt ar to skaidrībā, viņš saprata, ka negatīvu emociju patiesie cēloņi nepavisam neatrodas tur, kur tos meklē psihologi. VISU negatīvo emociju avoti atrodas cilvēka enerģētiskajā ķermenī.

Kā tas vienmēr mēdz būt, pilnīgi “nejauši” viņš izdzirdēja par ārstu R. Kallahanu (Roger Callahan), psihologu no Kalifornijas. 1980. gadā pie viņa griezās paciente ar stipru fobiju – bailēm no ūdens, turklāt viņa sūdzējās par diskomfortu kuņģī. Ārsts, zinot meridiānu sistēmu, intuitīvi paklauvēja pa punktiem zem acīm (kuņģa meridiānu galiem), lai noņemtu diskomfortu kuņģī. Praktiski uzreiz paciente paziņoja, ka bailes no ūdens ir aizgājušas, un viņa grib izpeldēties baseinā, kurš izrādījās blakus. Un ar labpatiku sāka apšļakstīt sevi ar ūdeni! Tad ārsts arī pievērsa uzmanību šīm sakaram.

Harijs Kraigs nopietni sāka pētīt šo sakaru. Viņam bija nepieciešami 40 gadu prakses, lai saprastu, ka psiholoģiski reversi rodas, kad ķermeņa enerģētiskā sistēma maina polaritāti. Notiek enerģētiskās sistēmas pārpolēšanās. To galvenokārt izraisa negatīva domāšana. Bet negatīvu emociju un fobiju izraisītāji ir ķermeņa enerģētiskās sistēmas traucējumi. Atliek tikai novest harmonijā enerģētisko ķermeni.

Kraiga darba rezultātā parādījās elegantā tehnoloģija EFT (Emotional Freedom Technique) – emocionālās brīvības tehnika. (Harijs Kraigs. “Emocionālās brīvības tehnika. Akupresūra un zemapziņas deprogrammēšana” (Гари Крэйг. “Техника эмоциональной свободы. Акупрессура и депрограммирование подсознания”[4])) Enerģētiskā ķermeņa normēšana.

Es uzreiz pamēģināju tehnoloģiju uz sevis. Man naktīs bieži “činkstēja” labās kājas gurna daļa. Ne stipri, bet neliek mieru. Es radīju frāzi “Kaut gan man maķenīt sāp šī kājas daļa, es dziļi un pilnīgi pieņemu sevi”. Izpildīju visu secību… Naktī kāja smeldza, bet citādi. Es atkal izpildīju EFT. Trešajā naktī es ne reizi nepamodos. Mani pārsteidza ātrums! Dari un gandrīz uzreiz redzi rezultātu, vēl neaizmirsis, KO tieši tu tādēļ darīji… Es pēc savas dabas esmu analītiķe, un gribu atzīmēt, ka sāpes pie manis atgriezās reiz vakarā. Man nācās ilgi gaidīt cilvēku. Sākumā radās satraukums (vai viss ir kārtībā?), bet pēc tam jutos aizskarta. Un tūlīt pat radās sāpes tajā pašā kājas vietā! Es tā nopriecājos, ieraudzījusi šo sakaru, ka aizmirsu par aizskārumu, un sāpes atkal pārgāja. Šķiet, ka viena no sāpju funkcijām ir palīdzēt kontrolēt emocijas, lai uzturētu Dvēseli Tīrībā! Fiziskajā plānā sāpēs izraisa limfas tūsku, tas ir, tiek traucēta Ūdens ķermeņa darbība. Un šo disbalansu izraisa enerģētiskais ķermenis, kurā noteikta negatīva doma rada blokus. (Tieši negatīva, jo labas domas plūst, neradot aizsprostus.)

Terehova Ņina un Bubļiks Sergejs. http://www.so-tvorenie-spb.ru

Sanktpēterburgas garīgo tehnoloģiju centrs “Со-Творение” (“Līdz-Radīšana”).

 

Pievienots 09.2014

http://www.so-tvorenie-spb.ru/articles_sub16.html

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. http://gramatas.ucoz.lv/load/religija_mistika_magija/dzivibas_matrica_uz_zemes/2-1-0-385; http://www.koob.ru/muldashev/city_gods_5; https://books.google.lv/books?id=g7ogDgAAQBAJ&printsec=frontcover&dq=inauthor:%22%D0%AD%D1%80%D0%BD%D1%81%D1%82+%D0%9C%D1%83%D0%BB%D0%B4%D0%B0%D1%88%D0%B5%D0%B2%22&hl=lv&sa=X&ved=0ahUKEwjTmY2ozJXWAhVsIpoKHSVICgMQ6AEILjAB#v=onepage&q&f=false (Tulk. piezīme)

[2] Skat. http://www.koob.ru/church/genii_v_vashih_genah (Tulk. piezīme)

[3] Skat. https://www.emofree.com/ (Tulk. piezīme)

[4] Skat. http://www.koob.ru/craig/emotional_freedom (Tulk. piezīme)