Нина Терехова и Сергей Бублик - Выйдет ли зонд “Вояджер-1» из «горлышка» нашей Вселенной, или выход закрыт?

Ņina Terehova un Sergejs Bubļiks - Vai zonde “Voyager-1” izies no mūsu Visuma “kakliņa, jeb izeja ir slēgta?

 

Milzums daudz cilvēka radītu pavadoņu, zonžu, kosmisku staciju pēta mūsu Visuma kosmiskos plašumus. Taču starp tiem ir īpašs! Kosmiskais aparāts “Voyager-1” uz šodienu ir pirmais un vienīgais cilvēka radītais objekts, kurš ir spējis atrasties tik tālu no Zemes. (Pateicoties vairākiem ar gravitāciju saistītiem manevriem pie lielām planētām, tas ir attīstījis lielu ātrumu.)

17 01 I 01

1. att. Heliosfēras relatīvo robežu sauc par heliopauzi

Voyager-1” startēja 1977. gada 5. septembrī. Misijas ilgums sākotnēji tik noteikts uz 5 gadiem. Tam bija jāapmeklē Jupiters un Saturns, ko tas arī izdarīja, atsūtot šo planētu pavadoņu detalizētus uzņēmumus.

Kopš tā laika ir pagājuši gandrīz 40 gadi, bet “Voyager-1” turpina ceļojumu pa neticamu ceļu garām visām planētām uz izeju no Saules sistēmas, pa ceļam sūtot uz Zemi daudz noderīgu ziņu.

 

Sākumā zinātnieki domāja, ka “Voyager-1” pāriešana jaunā realitātē, kur visas galaktikas ietekme ir vairāk pamanāma, būs pakāpeniska un ne īpaši interesanta. Taču šī pāriešana izrādījās daudz sarežģītāka. Pašlaik aparāts ir nonācis dīvainā apgabalā, kuru izskaidrot zinātniekiem ir grūtības. Visi modeļi, kuri pareģoja, kam ir jānotiek šajā rajonā, izrādījās nepareizi.” 2013. g. 30. jūnijā. https://www.infoniac.ru/news/Kosmicheskii-apparat-Voyadzher-1-popal-v-zagadochnuyu-oblast-kosmosa.html

 

Mēs esam pieraduši uzskatīt, ka mūsu Visums – tas ir burbulis, kuram ir sava daudzslāņu robeža. Bet varbūt akadēmiķim Markovam (Марков) ir taisnība, un mūsu Visumam ir “kakliņš”, kurš viņu savieno ar citu Visumu? Un tad daudzas “dīvainības”, kuras konstatējis ceļojošais “Voyager-1”, var tikt “ieliktas” jaunā modelī!

 

Liekam priekšā īsumā atcerēties zondes ceļojuma vēsturi.

Informācija izziņai.

“Saule ražo lādētu daļiņu plūsmu, kuru sauc par saules vēju. Daļiņas ar ātrumu, lielāku par 1 milj. km stundā, nes sev līdzi saules magnētisko lauku.

Saules vējš saduras ar starpzvaigžņu vidi – pilnīgi citādu daļiņu plūsmu; tās ir parādījušās masīvu zvaigžņu uzsprāgšanas rezultātā. Superintensīvie joni, kuri izdalījās sprādzienu rezultātā, ir pazīstami ar nosaukumu galaktiskie kosmiskie stari.

Saules sistēmas robeža ir diezgan nenoteikts jēdziens (2. att.) Apkārt Saulei ir īpaša zona – Heliosfēra. Tās iekšienē Saules vēja daļiņas virzās virzienā no Saules uz Saules sistēmas nomalēm. Heliosfēras relatīvo robežu sauc par heliopauzi (1. att.). Heliopauzē Saules vējš sajaucas ar zvaigžņu vēju, un tie savstarpēji dzēš viens otru – ir novērojams “saules bezvējš”. Helipauzes ārējā robeža – tā ir zona, kurā zvaigžņu vējš sāk dominēt pār saules vēju, un tiek uzskatīta par Saules sistēmas robežu.
Bez vēja robežas Saules sistēmai eksistē arī otra robeža – gravitācijas. Tā atrodas aptuveni 2 gaismas gadus no spīdekļa, un tās rādiuss ir 1000 reizes lielāks nekā vēja robežas rādiuss. Gravitācijas robežas otrā pusē Saules pievilkšanas spēks vairs nespēj noturēt pavadoņus, un tajā brīvi garām lidojošs ķermenis nekļūs par Saules sistēmas objektu, bet turpinās savu lidojumu.
Pusceļā no gravitācijas robežas atrodas hipotētiski eksistējošais Oorta mākonis. Mākoņa eksistēšana nav pierādīta, taču daudzas netiešas pazīmes norāda uz tā eksistenci. Tiek domāts, ka Oorta mākonis – tas ir pēdējais cietās vielas forts. (Oorta mākoņa ārējā robeža nosaka Saules sistēmas gravitācijas robežu.)

17 01 I 02

2. att. Saules sistēmas robežas

Viens no pārliecinājošākajiem mākoņa eksistēšanas pierādījumiem ir ilgperioda komētas, kurām pēc aprēķina ir jāsasniedz tieši šī distance.”

 

Tātad zinātnieki atzīst, ka Saules sistēmas robeža ir diezgan nenoteikts jēdziens (kā izrādījās, tas vēl ir arī dinamisks! Ir atkarīgs no Saules aktivitātes.) Un, kad “Voyager-1” negaidīti turpināja savu ceļojumu uz Saules sistēmas robežu, uzmanība pret šo lidojumu kļuva īpaša.

 

Aplūkosim “Voyager-1lidojuma vēsturi. Hronoloģiskā secībā:

 

Uz 1980. gadu zonde bija paspējusi izlidot cauri visai Saules sistēmai.

2003. gads – bija tikusi līdz kosmiskā vēja robežai.

2010. gada decembrī aprāts iegāja spēcīga magnētiska lauka zonā un pirmoreiz cilvēces vēsturē reģistrēja starpzvaigžņu izcelsmes daļiņas.

2011. gada 10. jūnijs – Konstatētas neparastas “magnētiskas putas”! (Sk. Pielikumu.)

2011. gada decembris – aparāts “Voyager-1” atradās aptuveni 199 au no Saules, un bija ticis līdz tā sauktajam stagnācijas reģionam – pēdējai robežai, kura atdalīja aparātu no starpzvaigžņu telpas.

2012. gada pirmā puse – “Voyager-1” tuvojas heliosfēras robežai un drīzumā izies starpzvaigžņu telpā.

2012. gada augusts – aparāta adapteri fiksēja saules vēja reģistrēto daļiņu krasu samazināšanos, kas norādīja uz to, ka “Voyager-1” ir izrādījies starpzvaigžņu telpā.

2013. gada 20. martā emeritētais astronomijas profesors no Ņūmeksikas Universitātes Bils Vebers (Bill Webber) oficiāli paziņoja, ka “Voyager-1” ir izgājis aiz Saules sistēmas robežām, un tas ir noticis 2012. gada 25. augustā 121,7 au no Saules.

Taču NASA oficiālā atbilde 2013. gada 20. martā vēstīja, ka “Voyager-1” vēl nav sasniedzis starpzvaigžņu telpu, neskatoties uz to, kas saules vēja nav. Par iziešanas aiz heliosfēras robežām pēdējo indikatoru bija jākļūst magnētiskā lauka virziena maiņa, taču tas nebija noticis.

 

Tikai 2013. gada 12. septembrī NASA svinīgi apstiprināja, kaVoyager-1” ir izgājis aiz Saules sistēmas heliosfēras robežām starpzvaigžņu telpā. http://www.astronews.ru/cgi-bin/mng.cgi?page=news&news=4607

 

Iespējams, ka šo secinājumu veicināja papildus dati par plazmu, jo heliopauzes definīcija ir balstīta un uz plazmas blīvuma lielumu. (Pēc datorsimulācijas rezultātiem plazmas blīvums heliosfēras robežās veido tikai mazu daļu no tā blīvuma, kāds raksturīgs starpzvaigžņu telpai.)

Diemžēl “Voyager-1” tādus mērījumus veikt vairs nevarēja: zondes plazmas detektors savu darbību beidza jau pirms 30 gadiem.

Izrādījās, ka vajadzīgo informāciju var iegūt ar citu paņēmienu. “Voyager” 10 metru antena var reģistrēt plazmas svārstības, bet tas zinātniekiem dod iespēju izskaitļot tās blīvumu.
Izdevās nointervēt fizikas profesoru Džonu Belheru (John Belcher), Voyager misijas plazmas zinātniskā eksperimenta pētnieku no Masačūsetsas tehnoloģiskā institūta, kur tika izstrādāti zondes plazmas sensori.

Uz jautājumu: “Kas jums lika nonākt pie secinājuma, ka “Voyager-1” ir sasniedzis starpzvaigžņu vidi?”, viņš atbildēja, ka “Viens no starpzvaigžņu vides raksturojumiem – plazma. ir aukstāka un blīvāka nekā ārējā heliosfērā.

Par galveno, kas ļāva saprast, ka “Voyager-1” ir izgājis starpzvaigžņu telpā, kļuva plazmas viļņu novērojumi. Tādi viļņi rodas tikai tad, kad saules perturbācijas sasniedz heliopauzi. To frekvence tika izmantota, lai noteiktu plazmas blīvumu. 2012. gada pavasarī un rudenī zondei izdevās reģistrēt saules uzliesmojumu sekas. Novērojumi parādīja, ka plazmas blīvums bija augsts, kas savukārt apstiprina to faktu, ka kosmiskais aparāts “Voyager-1” atrodas starpzvaigžņu telpā.”

 

“Gribētos piebilst sakarā ar iziešanas no helipauzes datumu. Helipauze – tā ir robeža, uz kuras saules vēju bremzē starpzvaigžņu viela, un tā ātrums nokrīt līdz nullei, tā nav fiksēta, bet pārvietojas atkarībā no Saules laikapstākļiem, turklāt ātrums, ar kādu tā pārvietojas, ievērojami pārsniedz Voyager-u ātrumu. Tā kā pēc katras saules aktivitātes paaugstināšanās, kuru pavada vielas izmetumu palielināšanās, aparāti atkal atradās Saules heliosfēras robežās (taču prese to neafišēja sakarā ar tāda jaunuma zemo “sensācismu”). Un atbilstoši, aktivitātei krītoties – aparāti atkal izgāja aiz heliosfēras robežām, kas momentāni tika traktēts kā – “Voyager-1” ir izgājis aiz Saules sistēmas robežām.” https://geektimes.ru/post/262026/

 

Mēs uzskaitījām sausus faktus par zondes 35 gadu ceļojuma vēsturi. Pameklēsim, cik emocionāli plašsaziņas līdzekļi šos pašus notikumus aprakstīja reālā laikā.

2012. gada 14. jūnijā Saules vēja blīvums sāka strauji kristies. Apkārt aparātam viss kļuva mierīgi. “Voyager-1” aparatūra parādīja saules vēja ātruma samazinājumu 1000 reizes. Šis raksturlielums izrādījās tik nozīmīgs, ka kļuva skaidrs – saules vējš ir pavisam “pieklusis”.

Interesanti, ka aparāta pāriešana uz šo rajonu bija neticami ātra un aizņēma tikai pāris dienas!!!

Tajā pašā laikā galaktiskie kosmiskie stari ievērojami pastiprinājās. Zinātnieki uzskata, ka tas nozīmē tikai vienu: “Voyager-1” ir izgājis no Saules kontroles.

Šajā situācijā ir viena dīvainība: ja saules vējš ir pilnīgi izzudis, galaktiskajiem kosmiskajiem stariem ir “jālīst” no visām pusēm. Taču “Voyager-1” fiksēja, ka stari nāk tikai no viena virziena!!!

Vēl vairāk, kaut gan saules daļiņas ir izzudušas, aparāts nav fiksējis nekādas izmaiņas magnētiskajā laukā ap sevi. Izskaidrot to ir diezgan problemātiski, jo tiek uzskatīts, ka galaktikas magnētiskajam laukam ir 60 grādu noliece attiecībā pret Saules magnētisko lauku.

Rodas iespaids, ka“Voyager-1” taisās tūlīt, tūlīt pamest savas saules mājas, taču tā vietā stāv “foajē” ar atvērtām durvīm, pa kurām pūš vējš no galaktikas. Zinātnieki nenojauta, ka ir tāds “foajē”, un viņiem nav arī ne jausmas, cik ilgi aparāts tajā atradīsies.”

https://www.infoniac.ru/news/Kosmicheskii-apparat-Voyadzher-1-popal-v-zagadochnuyu-oblast-kosmosa.html

 

Kādā “foajē” aparāts ir nonācis? Vai tas nav tas “kakliņš”, par kuru runāja akadēmiķis M.A. Markovs?

 

Akadēmiķis M.A. Markovs ir izteicis ideju, ka viss mūsu Visums ar nepieejamajām galaktikām, ar miljardiem zvaigžņu un planētu – tas viss varbūt ir tikai sīka daļiņa, ar izmēru, piemēram, kā elektronam. (Astruss. Tas tā ir.)

Viņš šīs daļiņas nosauca pat frīdmoniem.

Frīdmons – hipotētiska daļiņa, kuras ārējā masa un izmēri ir mazi, bet iekšējie izmēri un masa var pārsniegt ārējos daudz reižu, uz telpas izliekuma rēķina vispārīgajā relativitātes teorijā. Vikipēdija.

(Ļoti saprotami tas ir aprakstīts grāmatā Tihoplavs V.J., Tihoplava T.S., Kretovs J.V. Pa tuksnesi ejošie. СПб: ИГ «Весь», 2016[1])

Turklāt “ja tāda sistēma izrādās sākotnēji elektriski uzlādēta, tad tā nevar kļūt pilnīgi slēgta. Akadēmiķa Markova aprēķinos frīdmons vēl NAV NOSLĒGTS. Viņam ir it kā kakliņš, caur kuru var nonākt sfēras iekšienē un iziet no tās citā ārējā pasaulē, tas ir, pavisam citā visumā. Frīdmoni ir pa pusei atvērtas pasaules.

17 01 I 03

3. att. “Kakliņa”, kurš savieno divus Visumus, shēma

Pa pusei atvērtas pasaules no slēgtām atšķiras ar to, ka ir saistītas ar ārējo telpu ar šauru atveri. Tās iekšienē gravitācija ir tik spēcīga, ka pat gaisma nespēj izrauties ārā.

Pieņemsim, ka mūsu Visums ir frīdmons.

Ja šajā gadījumā ceļotājs, aizlidojis no Zemes, spētu caur frīdmona kakliņu tikt ārā, viņš ar izbrīnu konstatētu, ka viņa dzimtais visums no šejienes izskatās kā mikroskopisks objekts.” (Astruss. Pareizi.)

 

2010. gada 16. decembris, Sensacionālus materiālus ir nopublicējis laikraksts Daily Mail.

“Izrādās, ka pēdējā laikā britu zinātnieki ir nodarbojušies ar to, ka ir mēģinājuši sabiedrībai pierādīt visa paranormālā realitāti un izskaidrot neizskaidrojamo. Rezultātā pirmās fiziskās liecības, ka paralēlas pasaules, iespējams, eksistē, mūsdienu zinātne jau ir ieguvusi.

Pēc izdevuma informācijas zinātnieki no Londonas Universitātes koledžas ir atraduši mūsu Visuma saskares punktu ar citiem, acīm neredzamiem visumiem.

Tādā veidā, redzams, ir iegūti pirmie neteorētiskie apstiprinājumi tā sauktajai stīgu teorijai, kura līdz šodienai tikai abstrakti mēģināja pierādīt paralēlu pasauļu eksistenci, teikts rakstā.

Atklājums tika izdarīts, pētot, kā visumā ir sadalīts mikroviļņu starojums, saglabājies pēc Lielā sprādziena, kurš, kā tiek uzskatīts, ir devis sākumu mūsu Visumam. Šis starojums nav viendabīgs un ietver īpašas zonas, kuras raksturojas ar paaugstinātu temperatūru.

“Mums, redzams, šeit ir darīšana ar kosmiskām sūcēm, kuras izveidojušās mūsu un paralēlo pasauļu saskares rezultātā,” – paziņoja viens no pētījumu vadītājiem profesors Stefans Fīnijs (Stephen Feeney). Redzams, mūsu Visums ir tikai neliels “burbulītis” paralēli eksistējošu pasauļu, kurām ir citi fiziskie raksturojumi, gigantiskajā okeānā. http://www.dailymail.co.uk/sciencetech/article-1338818/First-evidence-universes-exist-alongside-discovered.html

http://kp.ua/life/258456-parallelnye-myry-suschestvuuit-dokazano-uchenymy

 

Astruss apstiprina: “Tādi acīm neredzami visumi patiešām ir. Un zinātnieki ir atraduši vairāk nekā saskares punktus. Viņi ir sataustījuši telpu iespiešanos citai citā, un daudz tālāk, nekā viņi to ieraudzīja. Un tas ir daudz nopietnāk, nekā viņi domā. Zinātnieki faktiski ir atraduši eju Esībā. Esība šeit ir ļoti precīzi. Visums pāriet Esībā, pārklāj viņu.”

 

Iznāk, ka mūsu Visums – tas ir burbulis ar kakliņu!

 

No zinātniekiem.

2009. g., „NASA misija Interstellar Boundary Explorer (IBEX) ir atklājusi noslēpumainu “lentu” no enerģijas un daļiņām, domājams, saistītu ar starpzvaigžņu magnētisko lauku.
Zinātnieki ir atklājuši, ka pavadoņu IBEX konstatētās „lentas” virziens uz centru ir arī virziens uz „patieso” starpzvaigžņu telpas magnētiskā lauka ziemeļpolu un ka šī magnētiskā lauka indukcijas vektora novērojamā novirze no gaidāmā virziena par 40 grādiem pirmām kārtām ir saistīta ar starpzvaigžņu magnētiskā lauka perturbāciju, kuru izsaucis heliosfēras robežu veidojošās heliopauzes tuvums.”

http://www.astronews.ru/cgi-bin/mng.cgi?page=news&news=7910

Zonde „Voyager-1” ir nonākusi „magnētiskā maģistrālē”, kur Saules vēja ātrums palielinās tādēļ, ka daļiņas paātrina magnētiskais lauks, kura līnijas, spriežot pēc virziena, sākas Saulē. Un ir noskaidrojies, ka Saules sistēmas robeža ir par vairākiem miljoniem kilometru tālāk, nekā tika uzskatīts agrāk.

http://www.astronews.ru/cgi-bin/mng.cgi?page=news&news=3608

Iespējams, „Voyager-1” ļauj mums neteorētiski kaut ko uzzināt par „kakliņu”!

Spriežot pēc noietā attāluma no Saules (2016. gada 5. janvārī „Voyager-1” bija attālinājies no Saules attālumā 133,7 au, Vikipēdija), zonde pašlaik atrodas Koipera Joslā. (4. att. apmēram baltā sektora vidus.)

17 01 I 04

4. att. Saules sistēmas robežas (shēma)

Diemžēl “ar Voyager enerģijas avotu ir jāpietiek vēl tikai 10 gadus, taču ar šo laiku ne tuvu nepietiek, lai apmeklētu Oorta mākoni un vēl jo vairāk, lai šķērsotu gravitācijas robežu darba kārtībā. Ja neradīsies nekādi neparedzēti apstākļi, aparāts Oorta mākoni sasniegs pēc 17,5 tūkstoš gadiem, bet gravitācijas valdījumus pametīs pēc 35 tūkstoš gadiem.” 2013. g. 21. martā. http://www.astronews.ru/cgi-bin/mng.cgi?page=news&news=3608

 

Pat ja pieņemam, ka zonde ir nonākusi “kakliņā”, tad cik tālu tā spēs pavirzieties – nav zināms. Ja tā brīnumainā kārtā pametīs Koipera Joslas gravitācijas slazdus, tad nonāks Oorta mākonī, kurš tiek uzskatīts par cietās vielas pēdējo fortu.

 

Pielikums.

“NASA ir paziņojusi, ka uz Saules sistēmas robežas ir konstatēta īpašas “magnētiskas putas”, kuras fiksēja kosmiskie aparāti “Voyager”.
Pirms šīs informācijas parādīšanās tika uzskatīts, ka magnētiskais lauks uz Saules sistēmas robežas sastāv no arkveida spēka līnijām, kuras atgriežas pie Saules, taču “Voyager-u” dati maina zinātnieku priekšstatus.
Pateicoties jaunajiem datiem un ar datorsimulācijas palīdzību agrāk saņemto datu analīzei, zinātnieki ir noskaidrojuši, ka Saules sistēmas robeža – tās ir putas ar burbuļu diametru līdz 1 astronomiskajai vienībai (150 milj. km), bet burbuļu iekšienē magnētisko lauku uztur magnetizēta matērija.

Burbuļi rodas Saules rotēšanas un magnētisko līniju “sajaukšanās” un pārsavienošanās dēļ uz robežas. Magnētisko putu konstatēšana apgaismos kosmisko staru mijiedarbības ar Saules sistēmu pētījumus. Agrāk astrofiziķi uzskatīja, ka sistēmas robeža aizsargā Saules sistēmas planētas no dažādu lādētu daļiņu un pārnovu sprādzienu iedarbības.
Pašreizējā laikā magnētisko putu loma šajā procesā nav skaidra, jo poras var starus laist cauri uz Saules sistēmas iekšieni, taču, iespējams, tās ir lamatas kosmiskajām lādētājām daļiņām. Pagaidām magnētiskos putu problēmu astrofiziķi tikai sāk pētīt.”

http://www.astronews.ru/cgi-bin/mng.cgi?page=news&news=1683

Iespējams, ka šie magnētiskie burbuļi ir “lamatas” Saules sistēmas informācijas atkritumiem, kuriem nav vietas starpzvaigžņu telpā?

 

Terehova Ņina un Bubļiks Sergejs. http://www.so-tvorenie-spb.ru

Sanktpēterburgas garīgo tehnoloģiju centrs “Со-Творение” (“Līdz-Radīšana”).

 

Pievienots 01.2017

http://www.so-tvorenie-spb.ru/articles_sub52.html

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. http://www.koob.ru/tihoplav_vu_ts/idushie_po_pustine (Tulk. piezīme)