1

Sveicināti, ļoti interesanti, kādēļ pašpietiekamai sievietei vajadzīgs vīrietis. Viņai taču, vadoties pēc vārdu savienojuma jēgas, ir jābūt pašpietiekamai? Ja neaplūkojam dzimtas turpināšanu un seksuālās tieksmes apmierināšanu. Tie mūsdienu pasaulē ir tāpat atrisināmi uzdevumi?

Mihails Labkovskis: Vīrietis pašpietiekamai sievietei vajadzīgs priekam un dzīves skaistumam. Bet nepašpietiekamai – viņas problēmu risināšanai. Tur arī ir starpība.

2

Sveicināti, Mihail! Mani sauc Gaļina, es izšķīros ar vīru pirms pieciem gadiem, pēc viņa iniciatīvas. Šodien klausījos jūsu sarunu “Kā nekļūt par upuri”, kur Jūs runājat par pārestības “izvietošanu” otrā cilvēkā un kā tas darbojas. Es konstatēju savā iekšienē ko līdzīgu, un konkrēti, runājot ar bijušo vīramāti pa telefonu, iekšienē sāku just vainu, kaut gan zinu, ka tā nav mana sajūta, bet manī izvietotā. Mans jautājums: ko darīt ar šo “ieguvumu”? Vai var patstāvīgi tikt galā ar šīm manī izvietotajām svešajām pārestībām un vainas sajūtām, kuras ir ienesuši vīramāte un bijušais vīrs?

ML: Gaļina, jūs mani, šķiet, esat nepareizi sapratusi. Tas ir cilvēks pats, kurš kādā izvieto savu pārestību, nevis viņā kāds to izvieto. Tātad šī pārestība eksistē jums iekšienē. Un jūs jau izvietojat to citos cilvēkos. Tas ir, ne vīramātē un bijušajā vīrā ir būtība. Ir jāatbrīvojas no pārestības savā iekšienē, nevis jāmēģina skaidrot attiecības ar bijušajiem radiniekiem. Tādēļ es iesaku aiziet pie psihologa.

3

Mihail, vai ir kopumā “veselīgas”, objektīvas prasības pret vīrieti, kādām ir jābūt veselīgai sievietei? Tas ir, kas ir normālas prasības (alga augstāka par manu, cienoša attieksme, uzticība…), un kas piekasīšanās un “neveselīgas” prasības (zeķes vienā vietā nolikt, nespēlēt futbolu utt.)? Paldies.

ML: Prasības pret vīrieti jūs vispār nekādas izvirzīt nevar – jūs neesat viņa darbadevējs. Taču jums var būt priekšstats par to vīrieti, kādu vēlaties redzēt blakus. Ja jums noteiktas īpašības ir principiāli svarīgas, bet vīrietis tām neatbilst, ne no viena nekas nav jāpieprasa, bet jāapstājas pie tā, kas šīm īpašībām atbilst.

Mihails Labkovskis: kā dzīvot bez bailēm?^[1]

4

Mihail! Man ir bijušas neirotiskas attiecības: ar pirmo vīru 20 gadus un ar otro – piecus gadus. Pirms trīs gadiem es nopirku sev dzīvokli, un tagad dzīvoju viena. Esmu ļoti laimīga – mīļotais darbs, draugi. Ar bijušajiem vīriem draudzējamies. Taču jaunu attiecību ar vīrieti nav, kaut gan neciešu šajā sakarā. Bet tomēr jautājums par to dažreiz rodas: varbūt tā ir kārtējā neiroze? Vai bailes no jaunām attiecībām? (Jaunu vīriešu nav pat pie apvāršņa.)

ML: Es nezinu, kāpēc jums nav attiecību. Cēloņi var būt pilnīgi dažādi.

5

Ja vīrietis savos 39 gados saka, ka nav iztrakojies. Viņam ir piedzimusi vienīgā meitiņa. Pie viņas viņš bieži atbrauc. Sakiet, lūdzu, ko gan darīt man – turpināt audzināt meitu vienai vai cerēt, ka tētis tomēr apdomāsies un sāks piedalīties bērna audzināšanā?

ML: Tētis varbūt arī apdomāsies, taču jums jārēķinās ar sevi, nevis ar viņu. Jums vajag vadīties no realitātes, ka bērna tēvs ļoti maz par viņu interesējas.

6

Sveicināti, Mihail! Esmu Natālija! Kā uzvesties ar pieaugušu dēlu, kurš manu lēmumu uzskata par nodevību, un ka viņš man vairs neuzticas (es atteicu viņa lūgumam kļūt par viņa firmas dibinātāju, jo negribu nekādu biznesu ar radiniekiem, es dēlam tā arī izskaidroju savu atteikumu), pēc tam viņš pārstāja ar mani kontaktēt. Vai man vajag spert pirmo soli un vēlreiz izskaidrot viņam manu pozīciju, kurai nekāda sakara ar nodevību nav. Paldies jums, Mihail, par atbildi!

ML: Natālija, jūs nesat vainīga šajā situācijā un pareizi rīkojaties. Ļoti bieži naudas (vai juridiskas) attiecības bojā saites starp radiniekiem. Jums ir jāsagaida, kad dēls apzināsies, ka viņam nav taisnība, un pats atvainosies.

Mihails Labkovskis: “Pietiks mērīt mīlestību ar ciešanām!”^[2]

7

Labdien. Nekad neesmu bijusi precējusies, ir meitiņa, adoptēta kopš dzimšanas. Pašlaik mums ir 2,9 gadi, pilnīgi nejauši, vakarā spēlējoties, meita pajautāja, kur ir viņas tētis, pārsteidza nesagatavotu, tādā vecumā es vēl negaidīju tādu jautājumu. Pateica, ka grib tēti, lai viņš viņu vizinātu ratiņos (mūsu kāpņu telpas kaimiņiem ir parādījies mazulis, un jauns tētis periodiski pastaigājas ar mazuli pa pagalmu), es pateicu, ka atradīšu tēti, un ar to tēma aizvērās. Slēpt meitas rašanās stāstu netaisos, bet nezinu, kādā vecumā to pareizāk izdarīt, jo problēma ir dubulta – pieņemts bērns plus māmiņa, kura audzina bērnu viena. Meita ir ļoti mīlīgs bērns, mēs ar vecmāmiņu cenšamies maksimāli dot viņai siltumu un maigumu. Bet gribētos būt gatavai grūtām sarunām. Paldies jau iepriekš!

ML: Jūs pareizi noformulējāt jautājumu: patiešām, ir jābūt gatavai tādiem jautājumiem un jāzina, ko jūs teiksiet, kad tas radīsies. Kad vecākam gudra, godīga atbilde burtiski izlido no mutes, bērns viņam tic, bet, kad māmiņa sāk kaut ko neskaidru murmināt, tad iezogas aizdomas. Vispār, kad jūs adoptējat bērnu, ar jums sarunājas psihologs, kurš precīzi un prasmīgi apstāsta jums, kādā vecumā ir jādod viena vai otra informācija un kādi formulējumi turklāt jāizmanto.

Tātad pirmkārt – ir jāsaka patiesība, otrkārt – ir jārunā tikai jautājuma ietvaros. Piemēram: “Kur ir mans tētis? – Es nezinu.” Punkts. Trīs gadiem tas ir normāli. Piecos gados: “Mammu, man tētis bija? – Bija.” Sešos gados: “Mammu, man tētis bija? – Bija. – Un kur viņš ir? – Es nezinu.” Krievijā 69% bērnu aug nepilnā ģimenē, tāpēc bērns šeit visdrīzāk nesajutīs nekā dīvaina. Ja viņš vēlēsies detaļas, var viņam atbildēt, piemēram, tā: “Tētis bija jauns un nebija gatavs ģimenei.”

8

Mihail, labdien! Mani sauc Lija. Sakiet, kā kontaktēties ar pieaugušu dēlu, kuram ir 30 gadu, bet viņš, kā bērns, pastāvīgi uz mani apvainojas, pārmet man to, ka es ar viņu ne tā kontaktējos, kā viņam gribētos, ka viņam nav pret mani uzticības, ja es kaut ko daru ne tā, kā viņam gribas, tūlīt ir aizvainojumi, klusēšana, ignorēšana. Dēls ir precējies, dzīvojam dažādās pilsētās, kontaktējamies pa telefonu, ar vedeklu lieliskas attiecības, sazvanāmies, ilgi pļāpājam. Personīgajā dzīvē es viņiem nelienu, nekādus padomus nedodu, kamēr paši nepajautās. Dažreiz liekas, ka mans dēls man ir kā stingrs vecāks, kurš visu laiku pamāca un kritizē, kā izmainīt tādu attieksmi?

ML: Ir jāpasaka dēlam, ka jums nepatīk tāda kontakts, tas ir nenormāls un, ka jūs būsiet priecīga kontaktēties pilnvērtīgāk, bez pretenzijām un aizvainojumiem, un katru reizi, kad dēls pārkāpj robežas, jāsaka: “Dēliņ, parunāsim nākamajā reizē, man šī saruna nepatīk.” Es domāju, ka viņš iemācīsies uzvesties pareizi.

9

Mihail, labdien, atrodamies šķiršanās no vīra stadijā. Tā viņam ir otrā laulība, no pirmajām laulībām viņam ir divi bērni, mums ar viņu arī ir divi bērni. Par mūsu nesaticības cēloni kļuva viņa neuzticības un ārlaulības bērns. Man tās ir otrās nopietnās attiecības. Izanalizējusi savu bērnību, attiecības, savu uzvedību un viņa arī, nonācu pie secinājuma, ka man ir nosliece uz mazohismu, bet vīram uz narcisismu. Kā var harmoniski dzīvot ģimenē tamlīdzīgas personības? Kāds darbs ar sevi ir jāizdara? Jautāju ne tādēļ, lai atjaunotu attiecības ar vīru, viņš jau pateica, ka vairs nemīl, pirms diviem mēnešiem. Vienkārši saprotu, ka man ir nosliece iekrist uz narcisiem un graut sevi un savu veselību, esot attiecībās. Vīram es vairs nekā nepalīdzēšu, bet, lūk, sev un saviem bērniem – jā. Paldies jums par jūsu palīdzību cilvēkiem! Irina.

ML: Dārgā Irina! Paldies par paldies! Jūs varat atkārtot vienu noteiktu darbību un vairs nekad nenonākt tamlīdzīgā situācijā. Jūs varat iemīlēt jebkuru, tajā skaitā arī narcisu. Un tikko kā viņš dara kaut ko, kas jums kategoriski nepatīk, – jūs no viņa šķiraties. Un nekad neciešat to, kas jums ir nepatīkami. Un tas rezultātā palīdzēs jums iemīlēt citu cilvēku, pilnīgi citādu personību pēc tam, kad izmainīsies jūsu libido.

Mihails Labkovskis: “Nevajag liekties zem vīrieša”^[3]

10

Vai psihomātika ir tik spēcīga? Kopumā es radu laimīga, pozitīva cilvēka iespaidu. Taču problēmas galvā ļoti bieži nomāc. Pēc otrajām dzemdībām ir novājināts organisms, neprasme pretoties radinieku uzbrukumiem ir novedusi pie nopietna stresa. Uz šī pamata ir sākušies reimatoīdi uzbrukumi, kuri ir pārauguši reimatoīdā artrītā. Ja neārstē – ikdienas sāpes un invalīda krēsls pēc pāris gadiem. Ārsti piedāvā vienu ārstēšanu – tā ir ķīmijterapija uz mūžu. Ar manām vājajām aknām un ārstēšanu es ilgi neizvilkšu. Nesen nāca piedāvājums pamēģināt nodarboties ar psihomātiku speciālista vadībā. Kā jūs uzskatāt, vai tādā veidā var uzvarēt problēmas ar veselību, kuras nākušas no galvas.

ML: Nadežda, ne tuvu visām slimībām ir psihomātiska izcelsme. Ir jābūt ārstam, lai atbildētu uz jautājumu, kā jūsu psiholoģiskais stāvoklis ietekmē artrītu. Es nevaru uzņemties atbildību, uzskatīt, ka jūsu slimībai ir sakars ar psihi, taču ļoti daudzām slimībām ir sakars, piemēram, ar imunitāti, kura pazeminās uz astēnijas, depresijas vai satraukuma un baiļu fona. Ja jūs uzskatāt, ka tā ir psihomātika, tad ir jāiet pie psihiatra, psihologa vai profila (somatiskas slimības nozīmē) terapeita.

Pievienots 25.10.2017

https://lisa.ru/mixail-labkovskij-otvety-na-voprosy-chitatelnic/

Tulkoja Jānis Oppe

[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/dazadi/11-dazadi/1435-mihails-labkovskis-ka-dzivot-bez-bailem (Tulk. piezīme)

[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/dazadi/11-dazadi/1437-mihails-labkovskis-pietiks-merit-milestibu-ar-ciesanam (Tulk. piezīme)

[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/dazadi/11-dazadi/1439-mihails-labkovskis-nevajag-liekties-zem-viriesa (Tulk. piezīme)