Куда делись нормальные парни: отвечает Михаил Лабковский
Kur palikuši normāli puiši: atbild Mihails Labkovskis
Es te nesen savā Instagram profilā izliku vienu gadījumu. Reiz lekcijā pieceļas meitene un saka: “Mihail, es labi pelnu, nodarbojos ar biznesu. Tas atbaida vīriešus, viņi bīstas, ka nespēs ar mani sacensties. Sakiet, kurā satikšanās reizē jau var teikt, ka esmu sekmīga?” Bet tagad ātrais tests. Ja jūs domās atbildējāt: “Pirmajā,” – tad jums viss ir normāli un tālāk var nelasīt. Bet ja aizdomājāties… Nu tad mēģinām tikt skaidrībā!
Pie manis pieņemšanas nav lētas, tāpēc, kā likums, tās apmeklē diezgan pārtikuši cilvēki. Arī vīrieši. Kad runa ar šiem vīriešiem ievirzās par attiecībām, tad es ļoti bieži dzirdu: “Mihail, kur ir visas normālās sievietes? Manā apkārtnē ir vienas vistas, kurām smadzenēs ir tikai kažoki un jahtas. Lūk, par ko man ar viņām sarunāties? Kur es normālu cilvēku atradīšu?!”
Tas ir stāsts par to, kā princis un princese visu laiku meklēja viens otru, meklēja, bet nekādi nevarēja satikties. Kāpēc? Tāpēc, uz ceļa pie lielas un gaišas, ideālas un līdz kapa malai mīlestības stāv divi šķēršļi: vieni saucas par ilūzijām, bet otri saucas par meliem.
Nemelošu: pasaulē eksistē puiši, kuriem sieviešu panākumi – kā ar sirpi pa olām. Nevar viņi paciest blakus sev dāmu, kura kaut kādā ziņā būs labāka par viņiem. Starp citu, mēdz būt arī tādas sievietes. Un tas attiecas ne tuvu tikai uz mīlas attiecībām: ir noteikta cilvēku kategorija, kura ir pieradusi konkurēt ar visu pasauli. Tādi, piemēram, pārstāj draudzēties ar pēkšņi bagātiem kļuvušiem draugiem. Vai pārtrauc saziņu ar draudzeni, kura ir apprecējusies un laimīga. Vai ar to, kuru ir paaugstinājuši darbā. Nu, jūs droši vien zināt tādus cilvēkus. Diemžēl daudzi (bet ne visi!) vīrieši – paši ir puiši ar tarakāniem, un, ja sieviete pelna par 3 kapeikām vairāk, tad viņiem sāk kompleksi spēlēt vienā vietā. Es toreiz pajautāju tai meitenei: “Sakiet, tas ir jūsu kontingents? Mazāk sekmīgi puiši, kuri uz jūsu fona jūt kompleksu? Šai auditorijai strādājam?...” Zāli pārskrēja tāds nervozs smiekliņš, ka es sapratu: tas bija mēms jautājums no labas puses studijas. Atnākušas meitenes, kuras pastāvīgi kaut ko izdomā, spēlē kaut kādas spēles, mēģina paņemt ar boršču un mežģīņu biksītēm, naivu skatienu un 11 centimetru augstpapēžu kurpēm, bet klasiskā shēma nedarbojas, ieķīlējas.
Un, lūk, šīm meitenēm gribas atbildēt, ka otrā pusē stāv puiši, kuri grib stipras, patstāvīgas, ar smadzenēm, ar tādiem pašiem mērķiem kā viņiem pašiem, bet tā vietā dabū sieviešu treniņu un arhaisku stereotipu radītu būtni, kura vīrieša klātbūtnē pat vārdu “Šopenhauers” neizrunās. Tas, ziniet, man atgādina diskotēku vecākajās klasēs, kur zēni zem sola kā nākas piedzersies, lai nebūtu bail pieiet pie meitenēm, bet meitenes pa to laiku pašas no viņiem bīstas un automātiski atšuj.
Otrkārt un svarīgi: es nemelošu, ka āriene iepazīšanās pirmajos mirkļos nespēlē nekādu lomu. Turklāt tas ir divpusējs gadījums: cik reižu zinātnieki ir veikuši eksperimentus un uzzinājuši, ka gan vīriešiem, gan sievietēm skaisti cilvēki patīk vairāk nekā neskaisti. Tas ir banāli. Āriene, atvērtība, harizma un humora izjūta – tās ir tik ierastas lietas, kuras pievelk abu dzimumu cilvēkus. Jums, meitenes, taču arī vairāk patīk vīrieši, kuri ir stilīgi ģērbti, prot uzturēt sarunu un neuzvedas kā brieži satikšanās reizēs. Bet nez kāpēc daudziem liekas, ka laime personīgajā dzīvē ir atkarīga no tā, cik viņi ir pievilcīgi pretējam dzimumam. Diemžēl pievilcība spēlē lomu tikai attiecībā uz satikāmies-pakontaktējāmies-pārgulējām. Tālāk ar cilvēku kaut kā ir jāveido attiecības. Un šeit nekādi dotumi nepalīdzēs, pat lomu nenospēlēs. Dzīvo nevis ar krūšu izmēru vai ar automobiļa marku, bet ar Cilvēku.
Bet tagad par ilūzijām. Lūk, sakiet man, kādiem vīriešiem vajag, lai sieviete uz viņu fona prastu būt vāja? Kādi cilvēki meklē partneres, kuras kļūs atkarīgas, bezpalīdzīgas, piekāpīgas? Teiksim tā: katram cilvēkam (dzimums nav svarīgs) ir vajadzīgs otrs, uz kura fona viņš izskatīsies krutāks? Tas, kuru viņš varēs vadīt? Iedomāsimies tādu cilvēku? Gribat ar viņu ģimenes dzīvi? Lūk, lūk…
Jā, starp citu, ir sastopamas tādas sievietes, kuras apspiež vīriešus, meklē piekāpīgos un nekurnošos – atkal savu kompleksu dēļ. Vai arī speciāli sameklē sev tirānus ar bagātu tarakānu komplektu, lai pamocītos un paciestu. Vai arī grib nevis nelielu un gaišu mīlestību, bet vīrieti, kurš noņems viņām atbildību par viņu pašu dzīvi, atrisinās visas problēmas un novāks šķēršļus. Tikai, runājot par pēdējo, tā nemēdz būt. Diemžēl vai par laimi dzīve ir iekārtota tā, ka tikai jums nāksiet pieņem par sevi lēmumus, tikai jums būs jāuzņemas atbildība par sevi, ja jums vairs nav 18 gadu. Pretējā gadījumā jūs dabūsiet nevis aizbildniecisku supervaroni, bet cilvēku, kurš savas dīvainības realizē caur jūsu bezpalīdzību. Un tam ar atbildību, gādību un prasmi aizsargāt vispār nav nekāda sakara. Tāpēc ka, kad vīrietis, kā saka, var “sist ar dūri pa galdu”, tas vienkārši ir sitiens pa galdu, nevis spēja par kādu rūpēties vai kādu aizsargāt. Trula agresija.
Tagad par laulību un bērniem. Daudzas sievietes saka: lūk, es, piemēram, gribu ģimeni, bet, ja es to pateikšu vīrietim, viņš uzreiz “nolēks”. Lūk, kā man tā izvārīt viņam boršču, izcept pīrāgu un nomazgāt grīdu, lai viņš uzreiz bildinātu? Un meitenes gadiem dzīvo tādās attiecībās, kur viens cilvēks vispār uz ģimeni nav noskaņots, bet otrs visiem spēkiem mēģina viņu “piedabūt”, turklāt spēlējot muļķīgu izrādi. Ko es jums teikšu? Protams, uz “Kā tevi sauc?” nav jāatbild “Es gribu ar tevi apprecēties”, bet, kā es jau esmu teicis, gaļu pērk gaļas veikalā, bet zivis – zivju veikalā. Ja jūs gribat ģimeni, tātad ir jāsatiekas ar to, kurš arī viņu grib. Nav tāda noteikuma, ka visām sievietēm noteikti vajadzīga dzimtsarakstu nodaļa, bet visiem vīriešiem – ne, un tā ir sacensība, kurš kuru. Tas ir ceļš uz nekurieni. Jo taču, pat ja viņš “nolieksies”, tad laimes ar viņu, brīvību alkstošo, jau nu noteikti nebūs. Cilvēku, kuri grib ģimeni, pietiek abās “nometnēs”. Vienkārši daudzas sievietes patiesībā grib nevis ģimeni, bet augstākminēto situāciju, kad atnāks “liels un stiprs”, uzņemsies pār viņām aizbildniecību un atbrīvos no visām problēmām. Un viņām ir pie vienas vietas, kas tas būs par cilvēku. To es saucu par “gribēt apprecēties vienkārši tāpat”. Nevis ar konkrētu cilvēku, bet ķeksīša dēļ. Tāda uzvedība patiešām vīriešus aizbiedē, un viņus var pilnīgi saprast. Nevienam nepatīk, kad no viņa taisa funkciju.
Tad kas gan paliek, lai beidzot sastaptu savu cilvēku, iemīlētu un radītu ar viņu ģimeni? Kaut kas ļoti banāls: būt pašai. Runāt par savām vēlmēm un mērķiem. Dalīties tajā, kas jūs patiešām interesē. Neizlikties un nemelot. Un nelēkt ārā no biksītēm, lai patiktu. Bet tas diemžēl, kā rāda prakse, ir daudz sarežģītāk, nekā veidot no sevis bezgribas lelli, kura neko neprot un neko nezina. Aiz visām šīm bezgalīgajām spēlēm, izlikšanās un mānīšanās slāņiem slēpjas kāda vienkāršā lieta: sevis nepieņemšana. Bet meitenes mēģina izlikties vājākas, piekāpīgākas un saimnieciskākas (vai jebkādas), tāpēc ka dvēseles dziļumā uzskata, ka tādas, kādas viņas ir, iemīlēt nav iespējams. Ka viņas nav pietiekoši labas pašas par sevi, un viņām ir jārada pievilcīgs ietinamais papīrs. Un, ja viņas parādīs iekšieni, tad neviens ar viņām ielaisties darīšanās negribēs.
Un jā, tieši tādai pašai problēmai ir pakļauti vīrieši. Lūk, tie vīrieši, kuri apber jūs ar dāvanām, kuras nevar atļauties, melo par panākumiem, kuriem nav nekāda sakara ar īstenību, izliekas stipri un izlēmīgi, sit ar dūri pa galdu, bet nevar sevī atzīt dzīvu, normālu cilvēku no miesas un asinīm.
Tieši tāpēc savās publiskajās konsultācijās “Par mīlestību un laimi” es nerunāju, kādai ir JĀBŪT, lai apprecētos. Bet par to, kā PIEŅEMT UN MĪLĒT SEVI, lai šī “apprecēšanās” tomēr notiktu. Nāciet 19/03/03 uz Kino namu Maskavā.
P.S. Un normāli puiši nekur nav palikuši. Viņi vienkārši sēž un gaida normālas meitenes.
Pievienots 26.02.2018
https://www.cosmo.ru/psychology/psychology/kuda-delis-normalnye-parni-otvechaet-mihail-labkovskiy/
Tulkoja Jānis Oppe