Михаил Лабковский о том, как не «слить» жизнь
Mihails Labkovskis par to, kā “nenoliet” dzīvi
Psihologs Mihails Labkovskis portālam Lisa.ru pastāstīja, kā atrast balansu dzīvē un nepazaudēt sevi.
Reiz dzīvoja maza meitene. Un, lūk, reiz tumšā, tumšā naktī... viņai palika 47 gadi. Un viss jau nekas, tikai, lūk, šī meitene dzīvoja, gandrīz nenākot pie samaņas. Labi mācījās, palīdzēja māmiņai mājas rūpēs, gāja uz makramē pulciņu pionieru pilī, mocīja pianīno (gribējās dzīvoties pa pagalmu un ar puikām kāpelēt kokos, bet – “tu taču esi meitene!”)
Pēc tam institūts, garlaicīga, bet “naudīga” specialitāte. Pēc tam – negaidīti interesants darbs ar nesliktām perspektīvām. No perspektīvām, tiesa, nācās atteikties: ģimene, bērni, kādam viņi ir jāpaņem no dārziņa un skolas (nu ne vīram taču patiešām). Un, lūk, sēž viņa tagad, šī 47 gadus vecā meitene, un mēģina saprast: kā tā ir iznācis, ka viņas dzīve ir pagājusi bez viņas dalības? Bērni, kuru dēļ viņa dzīvoja, ir izauguši, māmiņa viņiem ne pārāk interesē (jā, “čau/uz redzi” pa telefonu, jā, mēdz atbraukt ciemos, bet vispār viņiem sen ir sava dzīve). Ar vīru dzīvo kā kaimiņi – bet viņa taču “visu nolika uz ģimenes altāra”. Un frāze “četrdesmit gados dzīve tikai sākas” skan kā izsmiekls...
Jums droši vien interesē, kādēļ es izstāstīju šo šausmu stāstu. Viss ir vienkārši: pie manis uz lekcijām bieži nāk, lūk, tādas meitenes. Un vēl raksta vēstules, cenšas sazvanīt ēterā. Un man šķiet – ja ir pieprasījums izmainīt dzīvi – kaut 47, kaut 67 gados – tas ir lieliski, ar to var strādāt. Taču šodien es gribu parunāt par ko citu: kā tad nenodzīvot dzīvi pēc tāda, lūk, scenārija?
Mihails Labkovskis - Pie kā noved svešas gaidas?[1]
Izvēlos neizvēlēties
Izskaidrojot, kā viss ir iekārtots. Vecāki daudziem no mums mācīja, ka dzīvē vienmēr “kaut kas ir jāupurē”. Ka “nākas izvēlēties”, ka ar vienu dibenu uz diviem krēsliem nenosēdēt. Un vispār – kompromiss – tas ir labi.
Nu nē, mani dārgie. Kompromiss – tas nav ne jums, ne mums. Tā ir nepilnība un pašapmāns, turklāt pašapmāns aiz bailēm – aiz bailēm kaut ko mainīt, kaut ko uzdrošināties un rezultātā visu pazaudēt. Daudz mierīgāk un drošāk ir atteikties no savām vēlmēm, atsacīties no sapņiem. Visi šie “toties” (“diezgan slikts, bet savs”, “toties noderīgi” un klasiskais “nu vismaz nedzer”) ir tiešs ceļš uz bezkrāsainu un bezgaršīgu dzīvi.
Gribat citādāk – izsvītrojiet “toties” no sava leksikona un jebkurā situācijā izvēlieties sevi.
Mihails Labkovskis - Kā pārstāt baidīties un uztraukties?[2]
Jums patīk jūsu darbs, taču esat pārliecināta, ka jums tas jāpamet ģimenes dēļ? Padomājiet, lūk, par ko: mājas pavards – tas ir lieliski, taču vai patiešām tikai jums ir pa spēkam piemest tajā malku? Stāstu: var sadalīt pienākumus ar adekvātu un jūs mīlošu partneri vai algot speciāli apmācītus cilvēkus. Vai tiešām bērniem ir jābūt tikai “uz jums”, jo jūs taču esat māte? Nav obligāti, galvenais ir vienoties ar vīru, kā saka, “krastā”. Pretējā gadījumā, uzliekot “labas sievas” masku un uzveļot visu sev, pēc gadiem desmit jūs riskējat apzināties, par ko ir pārvērtusies jūsu dzīve, un nošausmināties.
Un otrādi: uzskatāt, ka pašlaik nav laika attiecībām ar cilvēku, kurš jums ir simpātisks, vienkārši tāpēc, ka tas traucēs karjerai? Un ko jūs darīsiet pēc 10, 15, 20 gadiem, kad visi apkārt telefonā pārlapos sārtvaidžu atvašu fotogrāfijas – pārlasīs izrakstus no bankas kartes un raudās no aizkustinājuma?
Šie varianti ir galējības, bet jūs būsiet pārsteigti, ja uzzināsiet, cik daudz cilvēku izvēlas vienu no poliem. Bet vai nav labāk atrast balansu? Saprast, ko jūs patiešām gribat, un padomāt, kā to iegūt. Nerīkoties pārsteidzīgi, pilnīgi atsakoties no tā, kas jums ir dārgs un interesants. “Karjera” un “ģimene”, “pašrealizācija” un “nauda” nemaz nav savstarpēji izslēdzoši jēdzieni, un “veltīt savu dzīvi” kaut kam vienam nemaz nav obligāti. Var iegūt visu un uzreiz, un no tā nekas nesalips.
Par to, kā to izdarīt, mēs runāsim publiskajā konsultācijā Maskavā 23. jūlijā. Nāciet. Un dzīvojiet šo dzīvi tā, lai pēc tam nebūtu mokoši sāpīgi par bezmērķīgi nelaimīgi nodzīvotajiem gadiem.
Mihails Labkovskis - Pārstājiet skatīties uz sevi vīriešu acīm[3]
Pievienots 13.07.2018
https://lisa.ru/psichologia/380682-mixail-labkovskij-o-tom-kak-ne-slit-zhizn/
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/dazadi/11-dazadi/1565-mihails-labkovskis-pie-ka-noved-svesas-gaidas (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/dazadi/11-dazadi/1567-mihails-labkovskis-ka-parstat-baidities-un-uztraukties (Tulk. piezīme)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/dazadi/11-dazadi/1570-mihails-labkovskis-parstajiet-skatities-uz-sevi-viriesu-acim (Tulk. piezīme)