Стремление замуж - признак инфантильности: рассуждает Михаил Лабковский
Tieksme apprecēties – infantilisma pazīme: apspriež Mihails Labkovskis
Puse laulību izjūk – tā ir statistika. Ja precīzāk, tad 54%. Tāpēc ka šīs laulības tiek noslēgtas ne ģimenes dēļ.
Sāksim ar galveno: normāla sieviete vispār negrib precēties. Viņa grib mīlestību, cieņu, tuvu cilvēku, ar kuru viņai būs droši un komfortabli. “Apprecēties” nekad nav viņas mērķis pats par sevi.
Pirmais un galvenais cēlonis milzīgajam šķiršanos skaitam Krievijā – tradicionālās agrās laulības. Ja Eiropā pirmā laulība tiek noslēgta vidēji tikai tad, kad partneriem ir ap 30 gadiem, tad Krievijā statistika ir tāda: meitenes stājas pirmajā laulībā 20-22 gados, jaunieši – 22-24. Tā ir tradīcija, mūsu vecmāmiņas un māmiņas arī precējās pavisam jaunas, un šīs “vērtības” un vecuma ietvari tiek nodoti no paaudzes uz paaudzi. Pēdējos gados ir nelielas izmaiņas šajā sfērā, taču tās nav saistītas ar to, ka agri precēties kļūst neobligāti, bet drīzāk ar to, ka sākts mazāk nosodīt tās, kas to nav izdarījušas. Pilnīgi vai praktiski pilnīgi nomest agras laulības jūgu ir izdevies vīriešiem: neviens viņus nenosoda, ja pirmā laulība tiek noslēgta tajos pašos rietumeiropeiskajos 30 gados. Ar meitenēm ir sarežģītāk.
Kāpēc tā ir izveidojies, ka agra laulība mūsu valstij kļuva tradicionāla? Vainīga ir demogrāfiskā krīze, kurā trāpījās mūsu vecmāmiņu jaunība – pēckara gadi. Vīriešu maz, veselu starp viņiem vēl mazāk, atbilstoši labos “izķer” ātri un ir jāpaspēj līdz 20 gadiem, citādi paliksi viena. Gan laulībā laimīgās, gan nelaimīgās, gan vientulībā palikušās vecmāmiņas translēja savām meitām, mūsu māmiņām, vienu un to pašu domu: steidzies, visām nepietiks. Un šis šablons, šis paraugs, šis uzvedības modelis translējas gan uz nākamo paaudzi, gan pēc divām. Es to nosauktu par ģenētiskām bailēm no vientulības.
Un par infantilismu, neapšaubāmi. Tieksme pēc iespējas ātrāk apprecēties – tā nebūt nav pieaugušas, noformējušās un pilnvērtīgas personības pazīme, bet pilnīgi otrādi: tā ir par sevi nepārliecinātas, nenobriedušas, kompleksu nomocītas meitenes pazīme. Viņa negrib patstāvīgu dzīvi, viņa neko negrib sasniegt, nest atbildību, izdarīt izvēli. Viņa grib no vecāku aizbildniecības uzreiz pāriet aizbildniecībā pie vīra. Tas ir, nebūt pieaugušai, bet būt aizbilstamai.
Otrs moments – pastāvīga sevis salīdzināšana ar citām. Maška precējusies, Svetka precējusies. Taņka drīz precas, ar ko es sliktāka? Es arī gribu kleitu, izpirkumu kāpņu telpā un lelli uz mašīnas pārsega. Tas ir, tādā gadījumā laulības – tā nav ģimenes radīšana, tas pirmām kārtām ir rituāls, kurš jāizpilda, lai nostiprinātu savu statusu sabiedrībā. “Lelles uz pārsega kults” ir liels un nesatricināms: uz kāzām tiek aicināti radinieki, kurus jaunie nekad nav redzējuši un pat vārdus nav dzirdējuši. Kāzām tiek ņemti kredīti. Pēc svinībām jaunlaulātie pārskaita naudu, mēģinot saprast, vai kāzas ir “pa nullēm”, vai ne. Tas ir, viss tas nav ne par ģimeni, ne par partnerību, ne par apsvērtu lēmumu būt kopā.
Trešais moments – tā ir jauno cilvēku materiāla mazturība. Eiropā nav iespējams pat iedomāties, ka savu ģimeni dibināt nolēmuši cilvēki rēķinātos ar vecāku palīdzību. Bet pie mums tā ir visai izplatīta prakse: divi studenti apprecas, viņus uztur vecāki. Uzturēt, bet turklāt nejaukties jaunās ģimenes dzīvē ir ārkārtīgi grūti, gandrīz neizpildāmi. Atbilstoši, jaunie dzīvo “zem mērķekļa”, vecāki dod padomus, iejaucas, un, ja vēl dzīvo zem viena jumta, konflikti ir neizbēgami. Laulība, kurā jaunā ģimene nav neatkarīga finansiāli, ir nolemta.
Es negribu teikt, ka 20 gados nav iespējamas patiesas jūtas, īsta mīlestība. Ir iespējamas! Un neviens netraucē jaunajiem mīlēt vienam otru, uzticēties, pavadīt kopā brīvo laiku, paralēli pabeidzot izglītību, būvējot karjeru, iegūstot materiālu stabilitāti. Kādēļ gan jāprecas?
Šķiršanās varbūtība uzlec par vairākām reizēm, ja mūsu jaunais svaigi precētais pāris steidzas iegūt bērnu. Jaunā māmiņa netiecas nosēsties mājās, pie bērna tiek pielikta vecmāmiņa (parasti – sievas māmiņa), kura visu zina par bērnu audzināšanu un nevēlas rēķināties ar jaunajiem vecākiem, tāpēc ka, kur viņi no viņas dēsies. Bieži rodas koalīcija vecmāmiņa+māmiņa+mazulis no vienas puses un bērna tēvs – no otras. Viņš jūtas lieks, izstumts, vēl arī kā uzturamais, un ka vēl nesanāk tā, ka galu galā vienkārši aiziet. Ja sieva tomēr atbalsta vīru, ģimene aiziet dzīvot atsevišķi, vīrietim nākas pa naktīm kraut nosacītus vagonus vai pildīt citu nekvalificētu darbu. Naudas ir maz, nogurums krājas… Maz ir tādu, kas iztur nabadzības pārbaudi. Jā, un pat ja pārbaude ir izieta, bērnam pēc tam noteikti tiks piestādīts rēķins: mēs tevis dēļ… Un ir gatavs nākamais neirotiķis.
Pēdējā vietā – partneru psiholoģiskā brieduma trūkums. Dzīves pieredzes nepietiek, spējas vienoties pagaidām nav attīstītas, komunikatīvās iemaņas nav noslīpētas. Psihiatri uzskata, ka cilvēks briedumu sasniedz ap 30 gadiem, un šķiršanos statistika to apstiprina: šajā vecumā noslēgtās laulības ir daudz ilgstošākas.
Izplatīts ir viedoklis, ka jaunībā cilvēkiem ir vieglāk adaptēties vienam pie otra īpatnībām. Viedoklis ir dziļi kļūdains. Tad nu uzreiz bērnudārzā precināsim bērnus, lai viņi uzreiz viens pie otra adaptētos. Būtība nav adaptēšanās spējā, būtība ir pieredzē, kā būvēt attiecības ar pretējo dzimumu. Un bez šīs pieredzes ir pārāk liels risks nonākt toksiskās, neirotiskās attiecībās un neatpazīt tās: salīdzināt taču nav ar ko!
Pirms stāties laulībā, meitenei ir jāpadzīvo vienai, jāpadzīvo ar partneri, jānomaina partneris, jāiegūst ķildu un to atrisināšanas pieredze, un galvenais – jāizvairās no vientulības fobijas. Tad ar lielu varbūtību viņa uzbūvēs nobriedušas, veselīgas un ilgstošas attiecības, kurās būs laimīga gan viņa, gan partneris.
Pievienots 01.05.2018
Tulkoja Jānis Oppe