Что выдает мужчину-невротика? Рассуждает Михаил Лабковский
Kas atmasko vīrieti-neirotiķi? Apspriež Mihails Labkovskis
Jūs neesat ne psiholoģe, ne psihiatre, jums neiroze – tas ir vārds ar ne visai skaidru jēgu. Un tomēr atpazīt vīrieti ar neirozi un izvairīties no toksiskām attiecībām ar viņu ar to var.
Pirmā un pati galvenā, kaut arī vienlaikus pati izplūdušākā pazīme: blakus šim cilvēkam jūs jūtaties kaut kā ne tā. Pat ja jums ir grūti dot šai sajūtai skaidru apzīmējumu, ja jums ir diskomforts – tas ir svarīgs simptoms. Jūs varat to just kā satraukumu, nedrošību, saspringumu vai piesardzību. Nepieļaujiet populāro kļūdu: nemēģiniet izanalizēt šo sajūtu un atrast tās cēloni. Atkārtošos, jūs neesat ne psiholoģe, ne psihoterapeite, ne psihiatre, jūs neesat šī vīrieša ārstējošā ārste. Jums nav jāmeklē jums radušos sajūtu avoti un vēl jo vairāk – jāvaino sevi par to, ka jūs tās izjūtat. Ja reiz jums ar šo vīrieti ir diskomforts, kāda pēc būtības starpība, kāpēc tieši? Nav nekādu iemeslu turpināt attiecības ar to, kurš jūsu dzīvē neienes pozitīvas emocijas.
Bet tomēr nedaudz konkretizēsim, kas atmasko vīrietī neirozi.
Piemēram, daudzi neirotiķi dievina lielīties. Parasti tas attiecas uz naudu, karjeru, sociālo statusu. Var likties, ka vīrietis ir vienkārši sekmīgs un cenšas radīt labu iespaidu. Taču pa īstam sekmīgs un stabils vīrietis nesāks to uzsvērt, tāpēc ka viņam tur, rupji runājot, neniez. Ir tāda paruna: “Kas kuram sāp, tas par to arī runā.” Šajā gadījumā tā ir lieliska ilustrācija. Ja vīrietim ir laba karjera, bizness, liela alga, ja viņš ir pārliecināts par sevi un savu profesionālismu, tad labākajā gadījumā pieminēs darbības sfēru un amatu. Viņam nav vajadzības pārliecināt jūs (un sevi), cik viņš lielisks. Viņš to tāpat zina.
Tā ir tā pati parādība, kas sastopama daudziem rakstniekiem: viņi raksta par to, kas viņiem pietrūkst. Un klauni un humoristi dzīvē izrādās paši depresīvākie un grūtsirdīgākie cilvēki. Cilvēkam ir raksturīgi kompensēt, tāpēc klausieties, ko vīrietis jums saka – viņš faktiski pats nosauc savu problēmu, savu sāpīgo vietu.
Ja viņš saka, ka ir kompānijas dvēsele, ka viņam ir milzums draugu un ka viss brīvais laiks ir saplānots pa minūtēm – visdrīzāk viņš ir neticami vientuļš, neprot būvēt ilgstošas attiecības, neprot draudzēties. Un, it kā iepriekš pavēstījis jums par savu aizņemtību, pieprasījumu, viņš jūs iedzen situācijā, ka jūs jutīsiet, ka neesat viņam pietiekami interesanta, ja viņš nav piezvanījis, ja draugi ir tuvāki nekā jūs, tāpēc brīvdienas viņš pavadīs ne ar jums. Bet jums ar to vispār nav nekāda sakara, tie ir viņa tarakāni un viņa neiroze.
Cits piemērs: vīrietis-neirotiķis ir tik nepārliecināts par sevi kā vīrieti, par savām vīrišķajām iezīmēm, ka aptver sevi ar statusa līmeņa zīmēm, lai patiktu sievietei. No vienas puses, tas ir pilnīgi izskaidrojams, jo, esot izvēlei, sieviete taču drīzāk dos priekšroku stabilākam, sekmīgākam, bagātākam cilvēkam. Taču pa īstam panākumus guvis vīrietis neuzliks superdārgu pulksteni, neuzvilks žaketi ar atpazīstamu zīmolu un nenēsās naudas maku ar spilgtu logotipu. Paskatieties uz Marku Zakenbergu, Stīvs Džobss pieturējās pie tās pašas stratēģijas. Apģērbam ir jābūt ērtam, kvalitatīvam un piemērotam, viss pārējais – ārišķība neirotiķiem.
Otrs neirotiķa tips – tas ir čīkstulis. Viņam vienmēr viss ir slikti, stāstu par pavadīto dienu viņš sāk ar to, ka laikapstākļi bija briesmīgi, darbs bija pretīgs, kolēģi riebīgi, priekšnieks pats muļķis. Vispār visa pasaule ir pret viņu. Viņš, dabiski, ir talantīgs, un viņam piemīt smalka dvēseliska uzbūve, viņu neviens nesaprot, nemīl, viņš ir ļoti vientuļš. Lūk, te neiekrītiet un neieslēdziet režīmu “es viņu izglābšu”. Neizglābsiet, tikai sev dzīvi izbojāsiet. Viņu nevar izglābt, tāpēc ka viņš to negrib. Viņš grib dzert no jums visas sulas, bet, kad jūs salūzīsiet, pateiks, ka jūsos, tāpat kā arī visās sievietēs, viņš ir šausmīgi vīlies, un aizies naktī. Bet jūs rakņāsieties vainas sajūtā un savā nespējā. Šī tipa paveids – narciss, kurš runā tikai par sevi, kurš ir Visuma centrs, bet jums tiek atvēlēta loma ar sajūsmu teikt “Ak!” vajadzīgajā momentā. Šo vīrieti bērnībā nav slavējuši, un viņš to aizpilda, noliekot jūs iedomātās māmiņas vietā, lai izdzirdētu: “Kāds malacis tu man esi, dēliņ!”
Trešais izplatītais neirotiķa tips – altruists. Viņš visiem ir gatavs palīdzēt, un turklāt – es gribu to uzsvērt – viņš visādā veidā propagandē tādu kā materiālo labumu kaitīgumu (бессеребренничество[1]). Sak’, nauda ir pīšļi, materiālie labumi – tas ir zemi, patēriņa sabiedrība – tā ir degradācija, un, lūk, visu to viņš izsaka ar neticamu iedvesmu. Tie nemaz nav dvēseles brīnišķīgie centieni, tas nav cildenums, tā ir neiroze. Veselīgs, harmonisks cilvēks augstu vērtē sevi un savu laiku, savus spēkus un tāpat prot novērtēt arī citu cilvēku spēkus. Normāli pildīt darbu par samaksu. Normāli maksāt citiem par darba izpildi. Normāli nodarboties ar labdarību un bez atlīdzības palīdzēt tam, kas pats netiek galā, taču ir nenormāli pacelt to un nest kā karogu, sak’, lūk, es palīdzu bez atlīdzības, es esmu dāsns, skatieties uz mani un jūtiet savu niecību. Starp citu, vēl viena nianse: dabūjuši kaut ko par velti, palīdzību vai lietu, cilvēki mazāk to novērtē, nekā, ja būtu lietu vai pakalpojumu dabūjuši par naudu. Tā ir iekārtota mūsu materiālā pasaule: jo dārgāk tu samaksāji, jo lielāku efektu tev iegūtais deva.
Ceturtais neirotiķa tips – sīkstulis. Viņu sievietes parasti atpazīst ātrāk nekā citus, tāpēc ka viņš izpaužas spilgtāk. Satikšanās reizē viņš var vaimanāt, kā ir izaugušas cenas restorānā, runājot par darbu, pukoties, cik viņam ir zema alga, uz satikšanos atnesīs jums vientuļu rozi celofānā. Bēdziet! Un neiekrītiet slazdā “kāds ekonomisks viņš ir, visu ģimenei, visu uz māju”. Nē, ne ģimenei un ne uz māju, viņš jums izsniegs 100 rubļu pusdienām un brīnīsies, ka jūs neesat iekļāvusies. Jūs vienmēr lūgsiet, bet viņš pārmetīs jums izšķērdību. Tieši tādi vīrieši pērk dzīvokļus un noformē tos uz māmiņas vārdu, viņiem bankās ir slepeni konti, par kuriem sievas pat nenojauš un visu mūžu skaita katru kapeiku. Turklāt absolūti nav obligāti, ka sīkstulis ir nabadzīgs, tas nav saistīts pārticību, tā ir neiroze.
Piektais vīriešu-neirotiķu tips – agresīvie tēviņi. Turklāt ne attiecībā pret sievieti, bet attiecībā pret citiem cilvēkiem. Cilvēki viņus tracina, pie stūres viņi lamā visus vadītājus visapkārt, pret oficiantiem restorānā ir nekaunīgi, ja uzkāpts uz kājas, grasās sist pa seju, vārdu sakot, pastāvīgi atrodas aizsardzības pozīcijā. Esiet pārliecināta: galu galā viņu satracināsiet jūs.
Nu un visbeidzot – uzskaitījums ar ne pašām redzamākajām pazīmēm, kurām tomēr ir jāpadara jūs piesardzīgas. Tas ir savas pozīcijas trūkums pat sīkumos. Jūs viņam jautājat, kurp iesim, bet viņš atbild – kurp tu gribi. Jūs jautājat, sarkano vai balto, bet viņš saka – izlem pati. Viņš neprot izdarīt izvēli, viņš pastāvīgi pārliek atbildību uz jums. Tādus cilvēkus bieži atmasko runa. Viņi nekad nesaka “es uzskatu”, “esmu pārliecināts”, “es izdarīšu tā”. Viņi saka “es ceru”, “es paredzu”, “es pamēģināšu”. Viņi bieži frāzi pabeidz ar pusjautājumu, piemēram: “Šodien ir šausmīgi auksts, tu piekrīti?”. Vai “Varbūt ieejam kafejnīcā, esmu izsalcis, tev nekas nav pretī?” Tas ir, viņiem pastāvīgi ir vajadzīgs apstiprinājums, ka viņi visu dara pareizi.
Ir arī citas neirožu pazīmes, bet es gribu uzsvērt domu, kas izteikta pašā sākumā. Ja jums ar vīrieti ir nekomfortabli pirmajā-otrajā-trešajā tikšanās reizē, nenorunājiet ceturto. Pirmajās reizēs vīrieši parāda sevi labākajā veidā, un, ja jums JAU ir nepatīkami atrasties blakus viņam – nekas labs no šīm attiecībām neiznāks.
Pievienots 11.11.2017
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. “серебренничество”. Naudas aizdevumi viduslaiku Krievijā. (Tulk. piezīme)