Что такое нормальное доверие в семье? Рассказывает Михаил Лабковский
Kas tas ir – normāla uzticēšanās ģimenē? Stāsta Mihails Labkovskis
Vai vērts būt partnerim kā atvērtai grāmatai, vai noklusēšana ir melu priekšvēstnesis un cik liela atklātības pakāpe nenogalinās ģimenē romantiku.
Tas ir tas retais gadījums, kad pat tautas parunas nav vienisprātis. No vienas puses, vīrs un sieva – viens sātans, bet no otras, mazliet nepieklājīgākas, mūsu vecmāmiņas teica, ka vīram-sunim nerādi [dibenu] visu.
Protams, uzticēšanās ir neizmērāma lieta un nevar izvest skaidru formulu “kā vajag”. Pirmām kārtām tāpēc, ka katram cilvēkam ir pieļaujama dažāda atklātības pakāpe – sākotnēji, vēl pirms laulības. Kāds ir runātīgāks un nekautrīgāks, kāds ir noslēgtāks un personīgā telpa viņam ir lielāka.
Pirmām kārtām ir jāsaprot, ka tieši jūsu vēlēšanās vai nevēlēšanās kaut ko pastāstīt – tas ir svarīgi. Otrām kārtām – ka jūsu partnerim var būt citi priekšstati par uzticēšanos un intimitāti, privātumu. Un, lūk, pēc tam jau var iekārtot komunikāciju.
Nav nekādu obligātu lietu, kuras jāstāsta vīram vai sievai. Nekādā gadījumā nedrīkst no dzīva cilvēka ar knaiblēm vilkt ārā informāciju, labākajā gadījumā jūs salamāsieties, tā arī neko neuzzinot, sliktākajā – saņemsiet porciju melu, uz kuriem pēc tam neizbēgami slāņosies jauni un jauni meli. Tā ir viena no izplatītākajām jaunu pāru kļūdām, kuras dēļ sabrūk laulības un savienības: viens partneris uzskata, ka otrs ir nepietiekami atklāts, un sāk visādos veidos to mēģināt “ievilkt sarunā”. Otrs pretojas un sāk “liet”, lai tik viņu liktu mierā. Taču patiesībā te runa nav ne par kādu uzticēšanos, gluži otrādi: tas ir pirmā partnera mēģinājums nodibināt pār otru totālu kontroli. Tās ir bailes pazaudēt partneri, ja tam dvēselē paliks kaut kas neuzskaitīts un neierakstīts inventarizācijas sarakstā. Tās ir bailes partnerī atzīt pilnvērtīgu personību ar saviem noslēpumiem un mīklām, savām nekontrolējamām domām un jūtām. “Par ko tu domā?”, “Kāpēc tu smaidi?” – tā ir viņa, vēlēšanās pakļaut, piesiet ķēdē un paziņot par savu īpašību. Un šajā etapā būtu labi sev pateikt: apstājies, tā nav taburete, tas ir dzīvs cilvēks. Vai nu es viņu cienu, augstu vērtēju un ļauju viņam būt pašam, vai arī man vajadzīgs kāds cits.
Otra izplatīta situācija, kad zem “uzticēšanās” maskējas kaut kas cits, ir pārāk sīki izklāsti par intīmo dzīvi, pirms tajā parādījās šis cilvēks. Vienkāršāk runājot, stāsti par bijušajiem. Turklāt nav svarīgi, vai jūs par viņiem stāstāt ar pozitīvu noskaņu vai negatīvu. Rodas salīdzināšanas efekts, un to nodzēst būs nevienkārši, gandrīz neiespējami. Jo vairāk detaļu – jo sliktāk. Nekādā ganījumā pašreizējam partnerim nav jāzina, ka viņa priekšgājējs gultā bija dievs vai, otrādi, nekur nederīgs mīlnieks. Ka viņš jūs apbēra ar briljantiem, vai arī jūs neredzējāt novītušu neļķīti pat 8. martā. Vienīgais pareizais atbildes variants – jā, bija kaut kādi personāži manā dzīvē, bet tie visi ir sīkumi, tas bija sen, kas bijis, pagājis, pat atcerēties nav ko.
Trešais moments, kam ir jāpievērš uzmanība: nerunāt nenozīmē melot. Bieži vienkārša noklusēšana par kaut ko ir labāka nekā melošana. Pat ja situācija atklāsies, jums nepārmetīs melošanu. Nepateicāt? Nu, vienkārši uzskatījāt par nebūtisku. Bet samelojāt – tas jau ir nopietni. Piemērs: meitene grib satikties ar draudzeni, bet viņas vīrs šo draudzeni ne acu galā nepanes. Var, un tas nav nosodāmi nepaziņot viņam, ka esat iecerējusi redzēties. Bet nevajag izdomāt steidzamu darbu, treniņu fitnesa klubā vai citus melus, lai piesegtu piekto punktu. Uzticēšanās ir tāda viltīga lieta, tā nedarbojas uz vienu pusi. Sākot melot, jūs principā pieļaujat melus attiecībās, un tātad, kad vīrs jums teiks, ka viņam ir sarežģīts projekts un sapulce vakarā, jūs sāksiet viņu turēt aizdomās, ka viņš kaut ko slēpj. Tieši jūs tā rīkojāties! Un viss, uzticēšanās ģimenē vairs nav, ir neiroze un aizdomīgums.
Tagad par ļoti svarīgu un sarežģītu tēmu: par veselību. Vispār, starp diviem cilvēkiem, kuri mīl un uzticas viens otram, šajā sfērā noslēpumu nedrīkst būt. Jūs rūpējaties viens par otru, jums ir jābūt lietas kursā par kaut kādām problēmām, kuras var ietekmēt jūsu ģimenes vispārīgo labklājību. Jums nav jākautrējas pasūdzēties par sāpēm vai jāslēpj nepieciešamība iziet ārstēšanās kursu, tāpat kā arī nedrīkstat atgrūst vīrieti, ja viņš stāsta jums par savu neveselumu, šādos momentos tuva cilvēka atbalsts ir ļoti svarīgs. Vienīgais, ko vajag ņemt vērā – konkrētā cilvēka individuālo jutīgumu. Ir cilvēki, kuriem ir fiziski slikti, redzot asinis, tā nav viņu vaina, un, protams, nav vērts tādam cilvēkam krāsaini zīmēt, kā jums no deguna tecēja asinis. Ir vīrieši, kurus biedē dzemdības, un nav ar spēku tāds vīrietis jāstiepj uz dzemdību zāli. Es zinu ļoti daudz tēvu, kuri nav bijuši klāt dzemdībās, taču dievina savus bērnus. Ja cilvēks bīstas no stomatologiem, jūs varat viņam vienkārši paziņot, ka pierakstījāties un tādā un tādā dienā plānojat aiziet pie ārsta, neuzkurinot gaisotni, bet pēc vizītes aprobežoties ar informāciju, ka viss noritēja labi un ka būs nepieciešana vēl kāda iejaukšanās, neizgaršojot detaļas.
Un atbildēšu uz visizplatītāko jautājumu par tēmu “stāstīt vai nestāstīt”: par nejaušu neuzticību. No viens puses, nejauša neuzticība moka pašu neuzticīgo, viņš jūtas vainīgs un grib, tēlaini runājot, izsūdzēt grēkus un noņemt tos no dvēseles. No otras puses, viņš saprot, ka atzīšanās var sagraut ģimeni. Uz refleksiju īpaši tendēti biedri uzskata, ka atzīties vajag, lai partneris pats varētu izlemt, vai ir gatavs dzīvot ar neuzticīgo.
Atbildēšu. Jūs paši zināt atbildi. Ja jūs gribat pateikt – sakiet. Tātad jums ir neizturamāk turēt visu sevī, nekā atzīties. Negribat stāstīt – klusējiet. Jums svarīgāk ir saglabāt situāciju bez izmaiņām, nekā atvieglot dvēseli. Gribat pateikt, bet baidāties? Bet te, lūk, ir svarīgi, kura bailes jūs apkalpojat. Ja jūs baidāties sagādāt sāpes tuvam cilvēkam, jūs rūpējaties par viņu – tas ir labi, tas jums rāda, cik dārgs viņš jums ir. Ja jūs baidāties, ka viņš jūs piekaus-pazemos-izdzīs no mājām – slikti, tās ir atkarības bailes, te vairs nav jādomā par to, atzīties vai ne, bet par to, kāpēc jūs nonācāt pazemotā stāvoklī, kad jūsu liktenis ir tirāna rokās. Pati neuzticība te kā minimums ir sekundāra.
Pievienots 02.08.2017
Tulkoja Jānis Oppe