Михаил Лабковский – До чего доводят чужие ожидания?

Mihails Labkovskis - Pie kā noved svešas gaidas?

Daudziem Jaunais gads – tas ir rezultātu apkopošanas periods. Cilvēki sev jautā: ko viņi ir sasnieguši? Ļoti bieži atskatoties rodas iespaids, ka vēl viens gads ir aizlidojis velti un jūs ne par milimetru neesat pavirzījušies uz savu mērķi. Kāpēc? Mēģinām tikt skaidrībā.

Kopš bērnības no mums kaut ko gaida. No kāda vairāk (lai vēl pirms skolas iemācītos tekoši lasīt), no kāda mazāk (lai kaut vai no vienaudžiem neatpaliktu), bet no kāda kaut ko taisni fantastisku (lai kreilis pārmācītos uz labo roku, lai bērns ar humanitāru ievirzi pārvarētu matemātiku un tā tālāk). Dažiem vecākiem tas pārvēršas savdabīgā sportā – gaidīt no bērna vienmēr kaut ko lielāku, gandrīz neizpildāmu, lai viņam būtu “kurp augt”. Un tādiem vecākiem labākais audzināšanas stimuls – tās ir sarunas par tēmu “es no tevis gaidīju…”

Mihails Labkovskis - Sapņot ir kaitīgi![1]

Rezultātā cilvēks izaug ar bažīgu sajūtu, ka viņš kaut ko nav izdarījis līdz galam, nav spējis, nav pārvarējis. Viņš mūžīgi stāda sev augstu latiņu un mūžīgi mēģina līdz tai uzlēkt, bet tā izzūd kā horizonts. Pēc tam gaidas pievieno sociums: tādā, lūk, vecumā ir jāuztaisa karjera, tādā, lūk, jāapprecas un jādzemdē, bet, lūk, tādā tev ir jābūt dzīvoklim un mašīnai… Cilvēks iedzen sevi sacīkstē pēc iluzora sapņa, kurš viņam pat nepieder!

Man pieņemšanā bija ģimene, un, kad 7 gadus vecam zēnam teica kaut ko apmēram “mācies, citādi kļūsi par sētnieku!”, viņš lepni atbildēja: “bet man patīk svaigs gaiss!” Lūk, tā ir pareiza pozīcija. Taču tā ir dota ne tuvu visiem. Pēc tam tas pats scenārijs atkārtojas pieaugušam cilvēkam, jau viņa ģimenē. Viņš gaida no bērniem, lai tie būtu apaļi teicamnieki, no vīra – lielāku algu, no sievas – lai pamestu darbu un sēdētu mājās…

Mihails Labkovskis - Veselīgs egoisms nemēdz būt[2]

Taču pats aizskarošākais nav tas, ka svešas gaidas ir ļoti grūti attaisnot. Bet tas, ka tajās ir ieliktas ilūzijas. Ka, ja kļūsi teicamnieks, tad dzīvē viss pats nokārtosies, un pieaugušā vecumā tu būsi sekmīgs. Vai, ka, ja iziesi pie vīra, kad “pienākas”, tad noteikti iemantosi laimi, nav svarīgi, ar ko, un nav svarīgi, kā. Un pat lielākais “aplauziens” cilvēku sagaida, kad šīs pašas gaidas viņš ir attaisnojis, tikai, lūk, nekādu mierīgumu un laimi tās nenes. Tāpēc, ka nav visiem obligāti jābūt biznesmeņiem, saimniecītēm, daudzbērnu māmiņām un pazīstamiem māksliniekiem.

Mihails Labkovskis - Plastika – tas ir mēģinājums noslēpt naidu pret sevi![3]

Cilvēki jūtas nelaimīgi, un, lai noslāpētu šīs jūtas, kaut kā izskaidrotu sev neapmierinātības sajūtu, viņi atkal sāk no sevis un no dzīves kaut ko gaidīt. No šejienes – mūžīgā dzīšanās pēc vēl lielākas algas, pēc jaunas mašīnas, mājas, kleitas, amata…

Īpaši skumji ir lasīt brīnumbērnu biogrāfijas. Par bērniem, kuri 10 gadu vecumā varēja pierādīt Fermi teorēmu, bet 40 gadu vecumā nevar atļauties pat īrētu dzīvokli. Un šo ģeniālo bērnu, kuri pārvērtušies par pieaugušajiem, traģēdija nav tajā, ka viņi ir pazaudējuši savu talantu. Bet tajā, ka viņi nedzīvoja savu dzīvi, bet vienkārši attaisnoja svešas gaidas.

Kā to apturēt?

Sākumā ir jāatzīst, ka problēma eksistē. Cilvēkiem vispār patīk noliegt acīmredzamo, jo taču ļoti sāpīgi būs atzīties sev pašam, ka savas dzīves pēdējos 10-20 gadus tu esi dzinies pēc jau sākotnēji neveiksmīga mērķa. Lūk, tieši tāpēc cilvēki tad arī “nenolec”, nevar atgūties un apstāties, sākt dzīvot tā, kā viņiem gribas. Pārāk žēl ir notērētā laika. Otrkārt, nepieciešams saprast, ko jums patiešām vajag, un ko jūsu vietā ir izlēmuši citi cilvēki. Piemēram, daži var pēkšņi apzināties, ka visu dzīvi ir sapņojuši būt audzinātāji bērnudārziņā, nevis top-menedžeri.

Mihails Labkovskis - Antipātija pret sevi tiek nodota mantojumā[4]

Aizdomājieties: kādos brīžos jūs patiešām izjūtat laimi? Kādas darbības jums patīk, sniedz harmonijas un prieka sajūtu? Kādā nodarbē jums ir labi, mājīgi, patīkami, kas jūs iedvesmo? Tieši šeit ir apraktas atbildes uz jautājumu “ko es patiesībā gribu”. Savā grāmatā “Gribu un darīšu” (“Хочу и буду[5]”) es rekomendēju trenēties izdarīt izvēli katru dienu. Jautāt sev, ko gribas brokastīs, kā jūs vēlaties pavadīt dienu, ko jums patīk valkāt, lasīt, klausīties. Savu vajadzību un vēlmju izpratni var “uzpumpēt” kā muskuli, ja ar nodomu velta tam laiku.

Par to, kā pārstāt dzīvot svešu gaidu virpulī, detalizētāka runa būs publiskajā konsultācijā 28. janvārī Telavivā.

Pievienots 27.12.2017

https://lisa.ru/mixail-labkovskij-do-chego-mogut-dovesti-chuzhie-ozhidaniya/

Tulkoja Jānis Oppe

[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/1560-mihails-labkovskis-sapnot-ir-kaitigi (Tulk. piezīme)

[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/1559-mihails-labkovskis-veseligs-egoisms-nemedz-but (Tulk. piezīme)

[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/1558-mihails-labkovskis-plastika-tas-ir-meginajums-noslept-naidu-pret-sevi (Tulk. piezīme)

[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/dazadi/11-dazadi/1396-mihails-labkovskis-antipatija-pret-sevi-tiek-nodota-mantojuma (Tulk. piezīme)

[5] Skat. http://www.rulit.me/books/hochu-i-budu-prinyat-sebya-polyubit-zhizn-i-stat-schastlivym-read-492748-1.html (Tulk. piezīme)