Kevin Williams - Edgar Cayce on Human Origins

Kevins Viljamss - Edgars Keisijs par cilvēka izcelsmi

19 09 24 01

Šajā vietnē tiek izmantotas saistītās saites uz Amazon.com Books, par kurām IANDS (International Association for Near-Death Studies) var nopelnīt izcelsmes komisijas maksu, ja noklikšķināsit uz šīm saitēm un iepirksities, izmantojot tās.

 

1. Iepazīšanās ar Edgaru Keisiju

19 09 24 02

Cilvēka augšupeja pēc Edgara Keisija koncepcijas

 

Edgars Keisijs (Edgar Cayce) bija nāvei-tuvās-pieredzes ieguvējs, kurš ierakstīja vairāk ārpusķermeņa ceļojumu, nekā jebkad agrāk kāds bija ierakstījis un atklājis apjomīgu psihisku materiālu, kuru liela daļa ārstu un zinātnieku pēc pārbaudes sev par pārsteigumu atzina par patiesu. Keisijs jau agrīnā vecumā atklāja, ka viņš var nonākt paš-hipnozē un, atrodoties ārpus ķermeņa, ceļot uz pēcdzīves sfērām, lai iegūtu informāciju praktiski par jebkuru tēmu. Keisijs apgalvoja, ka ikviens var darīt to, ko darīja viņš, pienācīgi apmācoties un noskaņojoties. Ārpusķermeņa ceļojumu laikā Keisijs varēja piekļūt praktiski neierobežotam informācijas daudzumam, ko viņš dēvēja par “Universālo Prātu”. Viņš varēja atklāt iepriekš nezināmu informāciju par dažādām tēmām, piemēram: astroloģiju[1], pēcdzīvi, reliģiju, nākotni, apziņu un cilvēka izcelsmi, ja nosaucam tikai dažas. Tālāk sniegtā informācija par cilvēka izcelsmi Keisijam tika atklāta viņa ekskursiju laikā, kad viņš bija ārpus ķermeņa, un tas ir aprakstīts Tomasa Sugrue (Thomas Sugrue) grāmatā “Upe (There is a River)”. Keisija aprakstā izmantotās arhaiskās valodas dēļ esmu to nedaudz pārfrāzējis, nezaudējot oriģinālo nozīmi, lai tas būtu vieglāk lasāms. Šis varētu būt vissvarīgākais dokuments par Edgaru Keisiju, ko jūs jebkad lasīsit, jo tas atbild uz jautājumiem par cilvēka izcelsmi: “Kas, kur, kā, kad un kāpēc.”

 

Edgar Cayce Readings @ 1971, 1993-2020

by the Edgar Cayce Foundation

All Rights Reserved

 

2. Sākumā Dievs…

19 09 24 03

"Visas dvēseles tika radītas sākumā un atrod ceļu atpakaļ uz turieni, no kurienes nāca."
Edgars Keisijs,
nāvei-tuvās-pieredzes ieguvējs

 

Cilvēki parasti pieprasa visu no sākuma, tāpēc sākumā bija ar garu piepildīta jūra, kas aizņēma visu telpu. Gars bija statisks, apmierināts un apzinājās sevi. Tas bija milzis, kurš gulēja savu domu klēpī un pārdomāja, kas viņš ir.

Tad gars sāka darboties. Tas ievilkās sevī, līdz visa telpa bija tukša. Centrā mirdzēja dzirkstošs gara prāts. Tas bija gara individualitātes sākums. Tas bija tas, ko gars atklāja, kad viņš pamodās. Šis gars bija Dievs.

Dievs vēlējās pašizpausmi un vēlējās partnerību; tāpēc Dievs projicēja kosmosu un dvēseles. Kosmoss tika būvēts ar mūziku, aritmētiku, ģeometriju, harmoniju, sistēmu un līdzsvaru. Celtniecības bloki visi bija no viena materiāla – dzīvības būtības, – Dievs vienkārši mainīja šo bloku viļņu garumu un vibrāciju frekvenci, tādējādi radot modeļus daudzām dzīvības formām. Šīs darbības rezultātā tika izveidots daudzveidības likums, kas nodrošināja modeļu bezgalību. Dievs spēlēja šo daudzveidības likumu, kā pianists spēlē uz klavierēm, – producējot melodijas un aranžējot tās simfonijā.

 

3. Dvēseļu evolūcijas plāns

Katra iecere ietvēra savu evolūcijas plānu – gan fizisko, gan garīgo. Šis plāns atbilst uz klavierēm uzsistas nots skaņai. Vairāku nošu skaņas apvienojas, lai izveidotu akordu; akordi savukārt kļūst par frāzēm; frāzes kļūst par melodijām; melodijas sajaucas un kustas uz priekšu un atpakaļ, pāri un starp citām, līdz izveidojas simfonija. Tad galu galā mūzika apstāsies un fiziskā Visuma vairs nebūs; bet no mūzikas sākuma līdz beigām būs bijis brīnišķīgs skaistums un krāšņa pieredze. Garīgais Visums turpināsies.

Viss ieguva savu dizainu dažādās formās, un to darbība aktivizēja pievilkšanās un atgrūšanās likumus. Lai visas formas savā evolūcijas dejā piesaistītos un atgrūstos savā starpā.

Visas lietas ir Dieva daļa un Dieva domu izpausme. Dieva prāts bija spēks, kas virzīja un iemūžināja šīs domas. Visi prāti kā Dieva domas dara visu, ko Dievs ir iedomājies. Viss, kas radās, ir šī Vienotā prāta aspekts.

Visas lietas, arī atsevišķu cilvēku dvēseles, tika radītas kā Dieva “fraktāļi” partnerībai ar Dievu – “Veselumu”. Šī Keisija atklāsme atklāja pārsteidzošu faktu, cik gan Visums ir paš-līdzīgs visos mērogos: no atoma līdz bioloģiskiem organismiem, no cilvēkiem līdz planētai Zeme, no saules sistēmām līdz galaktikām, no Visuma(-iem) līdz Dievam.

Modelis, ko Dievs izmantoja, lai radītu dvēseles, bija paša Dieva Gara modelis. Gars ir dzīvība. No gara prāts veido modeļus. Prāta darbība rezultējas fiziskā radīšanā. Tādā veidā gars, prāts un individualitāte kļuva par dvēseļu modeļiem. Tādā veidā cēlonis, darbība un sekas kļuva par modeli visam. Vispirms bija gars (pirmcēlonis); tad bija darbība, kas ievilka sevī garu; tad radās Dieva individualitāte.

Indivīda gars pastāvēja pirms indivīda dvēseles radīšanas. Gars saglabā zināšanas par savu identitāti ar Dievu. Dvēselei ir spēja piedzīvot prāta darbību no Dieva nošķirtā veidā.

Tādējādi jauni indivīdi radās no Dieva, palikdami atkarīgi no Dieva; bet indivīdi apzinājās arī eksistenci atsevišķi no Dieva. Indivīdiem tika dota iespēja izvēlēties (brīvā griba) un vadīt savu darbību. Bez brīvās gribas tā būtu tikai daļa no Dieva individualitātes. Prāts, kas nāk kā spēks no Dieva, dabiski piepildīs Dieva domas, ja vien nav norādīts citādi. Spēks to darīt – vadīt prāta spēku individuāli no Dieva – ir brīvā griba. Un šīs brīvības atmiņas ieraksts ir dvēsele. Dvēsele sākās ar savu pirmo brīvās gribas izpausmi caur prāta spēku. Pirmā doma, ko gars radīja no brīvas gribas – pirmā prāta spēka novirzīšana no ierastās vienotības ar Dieva ceļu, – bija dvēseles sākums.

Dvēseles kodols bija pozitīvu un negatīvu spēku līdzsvars, ekvivalents spējai. Šie spēki rada harmoniskas aktivitātes: pozitīvais spēks ierosina, apaugļo un virzās uz priekšu; kamēr tam polārais negatīvais spēks saņem, baro un izgrūž. Šī evolūcijas procesa soļi ir arī domāšanas procesa posmi: uztvere, refleksija un viedoklis.

 

4. Gara, dvēseles un ego daba

Tādējādi dvēsele sastāv no diviem apziņas stāvokļiem: (1) gara, kas nes zināšanas par savu identitāti ar Dievu, un (2) pašas dvēseles, kas nes zināšanas par visu, ko tā piedzīvojusi.

Dvēseles plāns ir pieredzes cikls, kam ir neierobežots apjoms un ilgums. Caur šo evolūcijas ciklu dvēsele pēc gribas ieskatiem iepazīs radījumu visos tā aspektos. Cikls būtu pabeigts, kad gribas vēlme vairs neatšķirsies no Dieva domas. Tad dvēseles apziņa saplūdīs ar tās garīgo apziņu par savu identitāti ar Dievu. Tad dvēsele atgriezīsies pie sava avota kā tā partnere, par kuru tai bija paredzēts būt.

Būdama partnere, dvēsele paturētu savas atsevišķās individualitātes apziņu un apzinātos savu brīvo gribu, jo viņa tagad darbojas kā Dieva daļa, bet nenovērš savu prātu, jo tas ir saskaņots ar Dieva ietekmi uz dvēseles prātu. Kamēr nav sasniegts šis saskaņotības stāvoklis, dvēsele nebūs partnere šī vārda patiesajā nozīmē.

Ideja, ka atgriešanās pie Dieva nozīmē individualitātes zaudēšanu, ir paradoksāla, jo Dievs apzinās visu, kas notiek, un tāpēc viņam jāapzinās arī katra indivīda apziņa. Dvēseles atgriešanās ir tā tēla atgriešanās, kurā viņu attēloja. Indivīda apziņa – viņa dvēseles ieraksts – nevar tikt iznīcināta, neiznīcinot daļu Dieva. Kad dvēsele atgriežas pie Dieva, tā apzinās sevi ne tikai kā Dieva daļu, bet arī kā daļu no jebkuras citas dvēseles un visa.

Tas, kas tiek pazaudēts, ir ego – vēlme darīt ko citu, nevis Dieva vēlmi. Kad dvēsele atgriežas pie Dieva, ego tiek brīvprātīgi atmests. Tā ir Kristus krustā sišanas simbolika.

 

5. Brīvās gribas dievišķā daba

Dvēseles plāns ietvēra visa radījuma piedzīvošanu, taču tas ne vienmēr nozīmēja piedalīties visās formās un būtībā. Tas nenozīmēja arī, ka dvēseles var iejaukties radījumā. Tas nenozīmēja arī, ka dvēselēm ir jāgroza sava mazā pasaule, pinot un noliedzot likumus, veidojot savus sapņu tēlus.

Bet tam ir ļauts notikt. Dvēsele bija vislielākā lieta, ko Dievs radīja, jo viņai ir brīvā griba. Kad tika iedota brīvā griba, Dievs neko nedarīja, lai to ierobežotu. Neatkarīgi no tā, kā tā rīkojās, tai bija jādarbojas saskaņā ar Dieva realitāti. Pa jebkuru ceļu dvēsele atgriezīsies pie Dieva.

Acīmredzamais fakts, ka cilvēka ķermenis ir puteklītis uz nelielas planētas regulārā galaktikā galaktiku visumā, var radīt ilūziju, ka cilvēki ir mazs radījums. Bet dvēsele ir neierobežota prāta darbībā un iztēles varenumā.

Sākumā bija maza atšķirība starp jaunā indivīda (t.i., dvēseles) apziņu un viņa apziņu par identitāti ar Dievu (t.i., garu). Dvēseles tikai vēroja Prāta plūsmu, savā ziņā cilvēki sapņoja, brīnījās par tā spēku un daudzpusību. Tad dvēseles sāka darboties pašas, atdarinot Prātu, un paralēli tam, ko Prāts dara. Pamazām dvēseles ieguva pieredzi, kļūstot par papildinošu, nevis imitējošu spēku. Tas palīdzēja paplašināt, modificēt un regulēt radījumu.

 

6. Dvēseļu sapīšanās ar miesu

Dažas dvēseles kļuva agresīvas, jūtot savu spēku, un sāka ar to eksperimentēt. Tās sajaucās ar zvaigžņu putekļiem un sfēru vējiem – tos sajūtot – un kļūstot par daļu no tiem. Viens no tā rezultātiem bija līdzsvara izjukšana starp pozitīvajiem un negatīvajiem spēkiem. Lai izjustu lietas, bija vajadzīgs negatīvs spēks. Lai izpaustos caur lietām (un vadītu un regulētu tās), bija vajadzīgs pozitīvs spēks. Vēl viens dvēseļu spēka agresīvās pielietošanas rezultāts bija pakāpeniska saiknes vājināšanās starp abiem apziņas stāvokļiem (t.i., garu un dvēseli). Dažas dvēseles vairāk rūpējās par sevis, nevis Dieva radīto. Tas izraisīja dažu dvēseļu krišanu vēl zemākā apziņā. Bībele šo notikumu alegoriski dēvē par atkrišanu no Ēdenes dārza un eņģeļu sacelšanos Atklāsmes grāmatā. Šis notikums ir pamatā arī kristīgā gnosticisma un ebreju misticisma kosmoloģijai.

Lai ieietu citā radījuma līmenī un kļūtu par tā daļu, dvēselei bija jāiegūst jauna jeb trešā apziņa – fiziskā forma. Fiziskās formas pieņemšana ir veids, kā izjust šo konkrēto radījuma līmeni, izmantojot apzinātu prātu (t.i., trešo apziņu). Caur apzināto prātu indivīds var izjust fizisko apziņu: fizisko ķermeni, piecas maņas, dziedzeru un nervu sistēmu. Tāda apziņas transformācija kā šajā radīšanas līmenī nav piemērojama visur. Citās pasaulēs un saules sistēmās transformācija var atšķirties. Var tikai iedomāties šo citu pasauļu skaitu un dievišķā prāta aspektus, ko tās pārstāv.

Kad dvēsele nonāk citā radīšanas un apziņas līmenī, tā uz laiku atdalās no savas dvēseles apziņas un vēl vairāk attālinās no sava gara apziņas. Tādējādi dvēsele tā vietā, lai palīdzētu virzīt radīšanas plūsmu un sniegtu tajā ieguldījumu, nonāca straumē un dreifēja tai līdzi. Jo tālāk dvēsele attālinājās no krasta – jo vairāk tā padevās straumes vilkmei un jo grūtāks kļuva uzdevums atgriezties krastā.

 

7. Mūsu Saules sistēmas planētu neredzamās pēcdzīves dimensijas

Planētas un saules sistēmas[2] kļuva par dvēseļu kārdinājumu. Katrai saules sistēmai bija savs kurss un savs plāns. Dvēseles virzījās uz tām caur pastāvīgu Prāta plūsmu. Kad dvēsele ielēca straumē (iegremdējās sistēmā, caur kuru straume plūst), tai bija jācīnās ar straumes spēku, un viņas brīvā griba tika traucēta. Šādos apstākļos bija ļoti viegli dreifēt līdzi straumei.

Arī katrai saules sistēmai ir iespēja attīstīties, virzīties uz priekšu un augt, lai sasniegtu ideālu – pilnīgu partnerību ar Dievu – līdz-radītāja stāvokli Universālā Prāta plašajā sistēmā.

Arī mūsu Saules sistēma piesaistīja dvēseles. Tā kā katra saules sistēma ir atsevišķa dievišķā izpausme, kuras planētas ir tās neatņemamas sastāvdaļas, dvēseļu ceļā nonāca Zeme.

Katra saules sistēma Visumā ir kā atoms pasauļu visumā. Atomiem ir kvantu līmeņi, lai elektroni varētu pārvietoties. Saulei ir “kvantu līmeņi”, lai planētas varētu ceļot apkārt. Mūsu Saules sistēmas planētas ir fiziski debesu dimensiju attēlojumi. Šie līmeņi kopumā veido mūsu Saules sistēmas apziņu. Mūsu Saules sistēmas apziņai ir deviņas planētu pēcdzīves dimensijas. Planēta Zeme ir trešā dimensija, kurā mūsu Saules sistēmā tiek piedzīvota trīsdimensiju dzīvība.

 

8. Dieva trīsdimensiju smago sitienu skola uz trešās planētas no saules

Zeme ir Dievišķā Prāta izpausme ar saviem likumiem, savu plānu un savu evolūciju. Dvēseles, kas ilgojās sajust jūru, vēju, meža un ziedu skaistumu, sajaucās ar tiem un izpaudās caur tiem. Viņas sajaucās arī ar dzīvniekiem un veidoja domu formas, tos atdarinot. Dvēseles spēlējās, radot un atdarinot Dievu. Bet tas traucēja Zemes evolūcijas plānam. Tādējādi Prāta plūsma, kam bija jāīsteno šis Zemes plāns, pamazām ievilka dvēseles savā straumē. Dvēselēm bija jāattīstās par ķermeņiem, kurus tām būtu jārada pašām.

Šī dvēseļu sapīšanās fiziskajā formā bija iespējamība jau no paša sākuma. Bet Dievs nezināja, kad tas notiks, kamēr dvēseles pēc savas brīvas gribas nebija likušas tam notikt.

Visas dvēseles tika radījis Dievs pašā sākumā – pirms tika radīts Visums. Kopš tā laika citas dvēseles nav radītas. Tas nozīmē, ka visas dvēseles uz šīs planētas jau pastāvēja pirms dzimšanas. No Dieva radītajām dvēselēm tikai dažas ir ienākušas mūsu Saules sistēmas pieredzē. Daudzas citas dvēseles ir piedzīvojušas vai piedzīvo līdzīgu sapīšanos citās Visuma saules sistēmās.

 

9. Dieva dēli savienojas ar cilvēku meitām

Tika radīts veids, kā atbrīvot matērijā sapinušās dvēseles. Fiziskā forma kļuva pieejama kā dvēseles transportlīdzeklis uz Zemes. Dvēselēm kļuva pieejams veids, kā nokļūt uz Zemes un piedzīvot to kā daļu no sava evolūcijas/reinkarnācijas cikla. No fiziskajām formām, kas jau pastāvēja uz Zemes, antropoīdu pērtiķcilvēku suga gandrīz tuvojās vajadzīgajam modelim. Dvēseles nolaidās uz šiem pērtiķiem – lidinājās virs tiem un ap tiem, vēl neiemitinoties viņos, – un ietekmēja viņus virzīties uz citu mērķi, nevis uz vienkāršu, uz kādu tie bija tiekušies. Viņi nokāpa no kokiem, kurināja ugunskurus, izgatavoja darbarīkus, dzīvoja kopienās un sāka sazināties savā starpā. Galu galā viņi zaudēja savu dzīvniecisko izskatu, nometa ķermeņa apmatojumu un ieguva manieres un ieradumus.

Cilvēka ķermeņa evolūcija daļēji notika, dvēselei ietekmējot endokrīnos dziedzerus, līdz pērtiķcilvēks kļuva par trīsdimensiju objektivitāti dvēselei, kas lidinājās virs viņa. Tad dvēsele pilnībā nolaidās ķermenī, un Zemei bija jauns iemītnieks: homo sapiens.

Homo sapiens vienlaikus parādījās piecās dažādās vietās uz Zemes – kā piecas rases. Šo attīstīto cilvēku Bībele dēvē par “Ādamu”. Kad dvēseles iemiesojas fiziskā formā, tās ienes dievišķo apziņu (t.i., garu). Keisijs šo dievišķo apziņu sauca par "Kristus Apziņu" vai "Budas stāvokli", vai "virsapziņu". Kristus apziņai ir maz sakara ar personību, kas pazīstama kā Jēzus. Tas nozīmē, ka cilvēks ir sasniedzis pilnīgu cilvēciskā-dievišķā vienotību. Šo cilvēciskā-dievišķā vienotību līdz šim ir sasnieguši daudzi cilvēki – viens no tādiem bija Jēzus.

Miesā sapinušās dvēseles problēma bija pārvarēt Zemes pievilcību tiktāl, ciktāl dvēsele būtu tikpat brīva kā ķermenī, tā arī ārpus tā. Tikai tad, kad ķermenis vairs nebūtu šķērslis dvēseles brīvai izpausmei, Zemes cikls tiktu pabeigts. Tas ir nosacījums cilvēka pilnīgai vienotībai ar dievišķo.

Šaurākā nozīmē tā bija brīvās gribas un radīšanas evolūcijas drāma. Vēl šaurākā nozīmē katrs fiziskā ķermeņa atoms ir pasaule pati par sevi, kurā notiek brīvās gribas un radīšanas drāma. Dvēsele ienes dzīvību katrā atomā, un katrs atoms ir dvēseles modeļa fizisks atspoguļojums.

Līdz ar apziņas parādīšanos cilvēki apzinājās, ka sekss viņiem nozīmē kaut ko vairāk nekā dzīvniekiem. Sekss ir “durvis”, pa kurām jaunas dvēseles ienāk uz Zemes, durvis, kas nav vajadzīgas citās debesu planētās/sfērās. Sekss ir vienīgais līdzeklis, kas iesprostotajām dvēselēm ļauj atbrīvotas no savām grūtībām – caur piedzimšanas, nāves un atdzimšanas ciklu.

 

10. Dvēseles evolūcija caur reinkarnāciju

Zemes dvēseļu cikla plāns bija ierobežota iemiesojumu sērija ar starpperiodiem, dvēselei dzīvojot citās apziņas debesu dimensijās. Reinkarnācija turpināsies, līdz katra dvēseles doma un fiziskā ķermeņa darbība saskanēs ar dvēselei paredzēto sākotnējo plānu (t.i., cilvēciskā-dievišķā vienotība, Kristus Apziņa). Kad ķermenis vairs nebija šķērslis dvēseles brīvai izpausmei – kad apzinātais prāts bija saplūdis ar zemapziņu, –  Zemes cikls beidzās un dvēsele atbrīvojās, lai dotos jaunos piedzīvojumos. Šo fiziskā ķermeņa pakļaušanu nevarēja sasniegt, kamēr nebija sasniegta pilnība citās apziņas dimensijās, kuras fiziski pārstāv mūsu Saules sistēma. Astroloģiski dvēseles mērķis ir sasniegt tādu apziņas līmeni, kas atspoguļo kopējo Saules un tās planētu dievišķo izpausmi[3]. Neatkarīgi no tā, kuru apziņas līmeni dvēsele ieņem, tā kļūst par darbības fokusa punktu. Pārējie apziņas stāvokļi atkāpjas mudinājumu un ietekmju pozīcijā.

 

11. Kristus Dvēseles evolūcija no Ādama līdz Jēzum līdz Kristībai

Cilvēku rasi audzināja dvēsele, kas bija pabeigusi savu radīšanas pieredzi, sasniegusi Kristību (Christhood) (Kristus stāvoklis, Dieva iesvaidīts – tulk. piez.), atgriezusies pie Dieva un kļuvusi par Dieva partneri un līdz-radītāju. Tā ir dvēsele, kas pazīstama kā Jēzus. Pirmā pērtiķcilvēku evolucionārā transformācija par homo sapiens ir tas, ko Bībele dēvē par “Ādamu”. Līdz ar to dievišķā apziņa ienāca miesā uz Zemes. Dvēsele, kas pazīstama kā Jēzus, bija viena no pirmajām dvēselēm, kas ienāca kādā no Ādama rasēm.

Jēzus dvēseli interesēja uz Zemes iesprostoto līdzcilvēku nožēlojamais stāvoklis. Pēc tam, kad viņa bija beigusi uzraudzīt dvēseļu ieplūšanu miesā, Kristus dvēsele laiku pa laikam ieguva formu, lai darbotos kā cilvēku vadītāja.

Sākumā dvēseles tikai pa daļai apdzīvoja pērtiķcilvēku ķermeņus, turot prātā viņu kā garīgu būtņu patieso identitāti. Taču pakāpeniski, pēc daudziem iemiesojumiem, šīs dvēseles vēl vairāk nolaidās fiziskajā apziņā, un rezultātā viņu garīgā mentalitāte samazinājās. Viņas savu patieso būtību atminējās tikai sapņos un pasakās, kas tika nodotas no paaudzes paaudzē. Reliģija radās kā rituāls ilgās pēc zaudētajām gara atmiņām. Radās māksla, kas ietvēra mūziku un ģeometriju. Šīs zināšanas pasaulē ienesa ienākošās dvēseles, kuras pamazām aizmirsa savu debesu avotu. Šīs zināšanas bija jāpieraksta, jāapgūst un jāiemāca katrai jaunai paaudzei.

Visbeidzot, cilvēkam palika apzinātais prāts, kas bija nošķirts no viņa kā dvēseles individualitātes. Šī dvēseles individuālā identitāte kļuva par zemapziņas prātu. Fiziskās pasaules individuālā identitāte jeb apziņa kļuva par apzināto prātu. Zemapziņas prāts (t.i., dvēsele) ietekmēja apzināto prātu un piešķīra tam savu stāju un kvalitāti. Zemapziņas prāts mājoja “drēbēs”, kas ir fiziskais ķermenis, un tikai miegā tas tiek noģērbts.

Apzināts prāts, atstāts sevis paša ietekmē, īstenos Dieva plānus un vēlmes. Cilvēki galu galā izstrādāja teorijas par to, ko viņi uzskatīja par patiesību, bet vairs nezināja, ka tā ir patiesība. Rezultātā radās filozofija un teoloģija. Cilvēki meklēja un atklāja augstākas zināšanas, kuras viņi nesa sevī, bet vairs nevarēja sasniegt tās ar apzināto prātu. Tā rezultātā radās zinātne.

Cilvēki attīstījās no augstāku garīgo zināšanu apziņas tikai līdz mistiskiem sapņiem, atklātajām reliģijām, filozofijai un teoloģijai. Šī apziņas evolūcija galu galā sasniedza plato, un cilvēki pamatā ticēja tikai tam, ko viņi varēja redzēt, sajust un pierādīt ar savu apzināto prātu. Tad cilvēce sāka cīnīties par šo augstāko zināšanu atgūšanu.

Tikmēr Kristus dvēsele turpināja mācīt un vadīt cilvēci, iemiesojoties kā Bībeles varoņi Ādams, Hanohs (Ēnohs) un Melhisedeks. Hanohs un Melhisedeks nepiedzīvoja ne dzimšanu, ne nāvi. Tad Kristus dvēsele pēc šiem iemiesojumiem saprata, ka nepieciešams dot cilvēcei paraugu, kuram tā varētu sekot, lai atgrieztos pie Dieva. Kristus dvēsele sasniedza šo mērķi, iemiesojoties kā personība, kas pazīstama kā Jēzus, kurš uzvarēja fiziskā ķermeņa nāvi, atmetot malā ego, pieņemot ķermeņa krustā sišanu, lai atgrieztos pie Dieva. Jēzus radīja paraugu, kam cilvēkiem sekot. Pateicoties perfektai dzīvei un netaisnīgai nogalināšanai, mainījās negatīvā karma (t.i., Dieva likums “aci pret aci”), kas radās, kad Jēzus pirmoreiz iemiesojās kā Ādams.

 

12. Karmas likums kā dvēseles evolūcijas mācība

Pašlaik cilvēce atrodas lielā garīgā tumsā – tumsā pirms rītausmas. Cilvēce, attīstot skepticisma līmeni, sasniedza punktu, kurš piespieda cilvēkus izdarīt secinājumus, par kuriem viņi nojauta, ka tie ir intuitīvi nepareizi. Tajā pašā laikā cilvēce turpināja pētīt dabas parādības līdz vietai, kur apzinātais prāts atspēko visas augstākās zināšanas, ko dvēseles sākumā bija ieguvušas. Cilvēces brīvā griba atklāj, kā visi ceļi uz augstākām zināšanām ved uz vienu un to pašu mērķi un secinājumiem. Zinātnes, teoloģijas un filozofijas zināšanas, kurām nav vēlēšanās apvienot spēkus, tuvojas saplūšanas punktam. Skepticisms saskaras ar iznīcināšanu savām paša rokām.

Cilvēce visos laikos ir sastādījusi kopumu tam, kas viņi ir bijuši un ko darījuši, ar ko viņi ir cīnījušies un ko aizstāvējuši, un ko viņi ir ienīduši un mīlējuši. Katra cilvēka trīsdimensiju apziņā, katrā cilvēka ķermeņa atomā ir dvēseles atspulgs un viņa individualitātes kristalizējums. Cilvēku emocionālās un nervu struktūras, viņu garīgās spējas, tieksmes, antipātijas, preferences, bailes, neprāts, ambīcijas un raksturs veido summu no tā, ko cilvēki ir izdarījuši ar savu brīvo gribu. Tas ikvienu personību zemes plānā ietērpj individualitātes “apmetnī”, kāda nav nevienai citai personībai.

Karmas likums, kas ir Zemes cēloņsakarību likums (“ko sēsi, to pļausi”), arī padara cilvēkus savā starpā atšķirīgus, jo katram ir savi prieki un bēdas, trūkumi, stiprās puses, vājības, tikumi un netikumi, katram savs skaistuma vērtējums un patiesības izpratne. Pārkāpumi, ko cilvēki dzīvē izdara, ir jālabo, ja ne tajā pašā dzīvē, tad nākamajā iemiesojumā. Tas ir Zemes dabas likums, nevis cilvēces vai Dieva likums, kas prasa aci pret aci, zobu pret zobu.

Šis pats likums attiecas uz cilvēku grupām, jo tās darbojas kopā. Pastāv ģimeņu, cilšu, rasu un nāciju karma. Piemēram, kad indivīdu nācija ir uzsākusi karu iepriekšējā dzīvē un tiek reinkarnēta, pret šo nāciju tiks uzsākts karš. Tikai tad, kad tādu nāciju pazemojumā uzvar cita nācija taisnīgumā un žēlastībā, kara karma tiks noņemta no uzvarētās nācijas.

Ikviena cilvēka dzīvi zināmā mērā nosaka karma – viņa paša, viņa kompanjonu, tuvinieku, nācijas, rases un visas pasaules karma. Tomēr karma nav lielāka par brīvo gribu. Tas, ko cilvēks dara ar šīm ietekmēm un pamudinājumiem, kā viņš uz tiem reaģē, ietekmē viņa dvēseles attīstību. Karmas dēļ dažas lietas ir ticamākas par citām, taču, kamēr pastāv brīvā griba, viss ir iespējams.

Tādējādi cilvēkos līdztekus pastāv brīva griba un iepriekšnolemtība. Viņu pagātnes pieredze ierobežo viņu iespējas un virza viņus noteiktos virzienos, taču brīvā griba vienmēr var “izvilkt zobenu no akmens” (atsauce uz leģendu par karali Artūru – tulk. piez.). Brīvās gribas un nolemtības kombinācija nosaka, ka cilvēki brīvi izvēlas sev iepriekš nolemtu likteni atgriezties pie Dieva.

Neviena dvēsele neiemiesojas, ja viņai nav vispārējā plāna dzīvē, kas jāpiedzīvo. Personība, caur kuru cilvēks izpaužas dzīvē, ir tikai viena no daudzām personībām (t.i., dvēseles šķautnēm), ko cilvēks var izpaust. Katras dvēseles misija ir strādāt pie vienas vai vairākām dvēseles karmas šķautnēm (ko var uzskatīt par dvēseles atmiņu par viņas iepriekšējām darbībām). Dvēsele neizvēlas misiju, kas ir lielāka, nekā dvēsele spēj izpildīt, vai – kas ir par lielu dvēseles izvēlētajai personībai. Dažas dvēseles var brīvi izvēlēties savus apstākļus, kādos piedzimt un pildīt savas misijas. Citas dvēseles, kuras ir pieļāvušas pārāk daudz kļūdu iepriekšējās dzīvēs un tikušas pasaulīgo vēlmju bīstami ietekmētas, iemiesojas karmas likuma izvēlētos apstākļos laikā un vidē, kas ir vispiemērotākie, lai palīdzētu viņām tikt galā ar savu karmisko parādu. Viņu misija reti kad tiek perfekti izpildīta šādu dvēseļu lielās negatīvās karmas dēļ. Viņu misija dažreiz tiek atstāta novārtā.

Apstākļi, kādos dvēsele izvēlas iemiesoties, parasti tiek noteikti apaugļošanās brīdī, kad vecāki atver kanālu dvēseles izpausmei. Šajā brīdī izveidojas modelis, sajaucoties vecāku dvēseles modeļiem. Tas rada noteiktus karmiskus apstākļus. Dvēseli, kuras karma ir tuva šiem karmiskajiem apstākļiem, piesaistīs piedāvātā iespēja. Tā kā vecāku radītais karmiskais modelis nebūs gluži tāds pats kā iemiesojošās dvēseles karma, dvēselei ir jāuzņemas daļa no vecāku karmas.

Citi apstākļi – ārpus radītā modeļa – ir nosacījumi, kas dvēselei jāņem vērā, izvēloties ķermeni, ar kuru piedzimt. Pie šādiem nosacījumiem pieder: iemiesotās personas dzīves nākotne, bijušais sakars ar vecākiem, vienošanās ar dvēselēm, ar kurām viņa vēlas kopā iemiesoties, lai kopīgi dzīvotu un risinātu savstarpējo attiecību problēmas. Dažos gadījumos vecāki ir vienīgais iemesls dažu dvēseļu iemiesošanai. Šāds bērns būs viņiem veltīts un paliks viņu tuvumā. Pēc tam bērns pabeidz savu misiju nomirstot, tāpēc bērna nāve var iemācīt vecākiem ļoti vērtīgas dzīves un gara mācības. Citos gadījumos vecāki tiek izmantoti tikai kā līdzeklis, lai bērns varētu atstāt mājas un veikt savu uzdevumu, pildot savu misiju.

 

13. Personība kā dvēseles individualitātes aspekts

Dvēsele faktiski var iemājot embrijā jau pēc trīs mēnešiem pēc ieņemšanas vai, vēlākais, mēnesi pēc piedzimšanas. Pēdējā gadījumā dvēsele lidinās virs zīdaiņa ķermeņa kopš viņa piedzimšanas, lai izlemtu, iemājot tajā vai ne. Kad lēmums ir pieņemts un iemājošana ir pabeigta, apzinātais prāts (t.i., personība) atdalās no zemapziņas prāta (t.i., dvēseles) un sākas bērna dvēseles ieraksts (t.i., atmiņas ieraksts). Tas, ka dažs bērns nepiedzimst spontānā aborta dēļ, nenozīmē, ka viņš tika atteikts dvēselei kā transportlīdzeklis. Iemesls ir gluži cits. Iespēja iemiesoties dvēselei tika atņemta dabas spēku dēļ, un tas iemājošanu šajā konkrētajā ķermenī padarīja neiespējamu.

Personība ir dvēseles individualitātes šķautne, kas tiek piedzīvota trīsdimensiju (t.i., ķermenis, dvēsele, gars) apziņā. Dvēseles pārējās šķautnes paliek ēnā – fonā. Tas piešķir personībai tonusu caur dvēseles mudinājumiem, atzinību, gaumi, aicinājumiem un intuīciju.

Konkrētu indivīda personību veido trīs vai četri iemiesojumi. Cilvēka emocijas un talanti atspoguļo šos pagātnes iemiesojumus. Cilvēka sapņi, vīzijas un meditācijas ir dvēseles pieredzes atspoguļojums citās apziņas dimensijās (t.i., debesu sfērās), ko fiziski sasaista mūsu Saules sistēma. Cilvēka intelekts tika izveidots no zvaigznēm un planētām. Intelekts ir dvēseles prāta spēks, ko nosaka viņas iepriekšējie iemiesojumi uz Zemes un pieredze citās dimensijās un pat citās saules sistēmās. Intelekts kļūst blāvāks vai spilgtāks atkarībā no viņas pēdējās pieredzes Saules sistēmas trīsdimensiju apziņā un pieredzes citās apziņas dimensiju sfērās.

Tādējādi personība ir tikai viena no dvēseles šķautnēm. Dvēsele var iemiesoties kā jebkura šķautne, lai izpaustu konkrētu sevis daļu. Kad dvēsele tuvojas apziņas saules cikla pabeigšanai, personība kļūst daudzpusīgāka un pauž dvēseles šķautnes apjomīgāk. Tas ir tāpēc, ka katrs iemiesojums “izdedzina” negatīvo karmu, kas prasa arvien mazāk uzmanības. Visbeidzot, personība kļūs par pilnīgu dvēseles izpausmi, un dvēseles reinkarnācijas cikls ir pabeigts.

Kad dvēsele pakļaujas pasaulīgām vēlmēm, atmetot savu intelektu jutekliskuma dēļ, tā kļūst arvien vienpusīgāka.

 

14. Dvēseles atbrīvošanās no reinkarnācijas caur cilvēciskā-dievišķā vienotību

Kad indivīds ir sasniedzis pilnīgu cilvēciskā-dievišķā vienotību, viņa reinkarnāciju cikls beidzas, dvēsele ir atbrīvota, un tad viņa saplūst ar savu garu un tādējādi ar Dievu. Dvēseles ieraksts (atmiņa) tiek saglabāts uz visiem laikiem. Šis ieraksts vienmēr ir dvēseles personību kopums: viss, ko viņa ir domājusi, viss, ko viņa ir piedzīvojusi; viss, ko viņa ir ēdusi, dzērusi un izjutusi cauri laikiem.

Tādējādi, tā kā dvēsele tiek pakļauta reinkarnācijai, gan ateistam, gan reliģijas piekritējam ir taisnība. Ateists uzskata, ka personība pēc nāves neizdzīvo. Reliģijas piekritējs uzskata, ka dvēseli pēc nāves vērtē viņas Radītājs. Aizvietojot “personību” ar “dvēseli”, abi pauž patiesību. Personība tiek novērtēta pēc nāves un pēc tam atgriežas pie dvēseles, kas viņu radījusi, tādējādi atsakoties no savas neatkarīgās eksistences un atkal kļūstot par dvēseles šķautni. Šis process atšķiras no procesa, kurā dvēsele saplūst ar garu pēc tam, kad viņa ir pabeigusi savus reinkarnācijas ciklus.

Līdz ar katru iemiesojumu fiziskajā sfērā (Saules sistēmā) un citās apziņas sfērās tiek īstenots vispārējais dvēseles pilnveidošanās plāns. Kāda cita dvēseles šķautne var uzņemties iemiesojumu, lai piedzīvotu bēdas, lai nostiprinātu visas dvēseles pašreizējās personības raksturu.

Atsevišķu cilvēku, grupu, nāciju un rasu pārbaudījumi un likstas tiek risināti tikai ar brīvās gribas palīdzību, līdz tie tiek atrisināti. Tad dvēseles var brīvi ceļot uz citām pasaulēm vai citām saules sistēmām, vai citiem visumiem, vai citām apziņas hierarhijas dimensijām.

 

15. Citāti no Edgara Keisija par kosmosu un dvēselēm

“Sākumā Dievs radīja debesis un zemi. Kā? Dieva prāts kustējās, un radās matērija, forma.”

"Gars ir dzīvība. Prāts ir celtnieks, un fiziskais ir rezultāts.”

“Katrā atomā, katrā korpuskulā ir dzīvība. Dzīvība ir tas, ko jūs pielūdzat kā Dievu, un zeme ir tikai atoms pasauļu Visumā."

“Sākumā visas dvēseles bija vienotībā ar Tēvu. Atdalīšanās vai novēršanās atnesa ļaunumu.”

"Cilvēks var nošķirties no Dieva – Gara, bet gars nenošķiras no cilvēka."

"Visas dvēseles tika radītas sākumā un atrod ceļu atpakaļ uz turieni, no kurienes nāca."

"Katrai dvēselei ir lemts atkal kļūt par Pirmcēloņa daļu, tas ir, atgriezties pie sava Radītāja."

“Tēvs nav gribējis, lai kāda dvēsele iet bojā, un tāpēc apzinieties, ka katrai dvēselei atkal un atkal ir iespēja iztaisnot savus ceļus.”

“Dzīvība visās tās izpausmēs katrā dzīvajā spēkā ir Radošais Spēks darbībā; un tā ir mīlestības izpausme – jeb šīs dzīvības izpausme; patiesība kļūst par paustās dzīves mīlestības rezultātu. Bet tie ir tikai vārdi – kamēr tie netiek pieredzēti katras dvēseles apziņā.”

"Visa vara, viss spēks ir izpausme tam, ko sauc par Dieva apziņu."

"Nākšana uz Zemi ir bijusi un ir veltīta dvēseles apziņas evolūcijai jeb attīstībai."

“Piedzimšana fiziskajā sfērā ir nāve garīgajā sfērā. Nāve fiziskajā sfērā ir piedzimšana garīgajā sfērā.”

“Katra dvēsele nāk ar savu misiju. Mums visiem ir jāveic sava misija. ”

"Patiesības iekarošana ir patiesi diženāka nekā daudzu pasauļu iekarošana."

"Kurš izprot dabu, staigā tuvu Dievam."

“Kas ir patiesība? Likums. Kas ir Likums? Mīlestība. Kas ir mīlestība? Dievs. Kas ir Dievs? Likums un mīlestība. Tie ir patiesības cikli paši par sevi.”

“Tu izaudz līdz debesīm. Tu nenokļūsti debesīs."

 

Autors: Kevins Viljamss (Kevin Williams)

 

Pievienots: 24.09.2019.

https://near-death.com/human-origins/

Tulkoja Jānis Oppe

 

[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/rakstu-izlase/11-dazadi/1161-astrologija-bibele (Tulk. piezīme)

[2] Skat. 1. vēri (Tulk. piezīme)

[3] Skat. 1. vēri (Tulk. piezīme)