Евгения Горева – Цвета индейцев – символика и значение в боевой раскраске

Jevgēnija Goreva - Indiāņu krāsas – simbolika un nozīme kara izkrāsojumos

Mākslas darbi indiāņus bieži attēlo kara izkrāsojumā un ar simboliem, kas klāj viņu ķermeni rituāliem, dejām un kaujām. Šis izkrāsojums, izpildīts noteiktā krāsā, tiek apveltīts ar kādu nozīmi un maģisku spēku.

Simboli, kurus gadsimtiem izmantoja Amerikas pamatiedzīvotāji, līdz šim laikam tiek lietoti kā tetovējumi, rotājumi, talismani un amuleti. Tos attēlo uz ķermeņa, priekšmetiem, apģērba un mitekļiem.

Atklājiet sev Ziemeļamerikas indiāņu krāsu nozīmju simboliku, uzziniet, kā viņi izmantoja krāsu, lai kaut ko parādītu vai piešķirtu tam nozīmi.

Navigācija pa rakstu Ziemeļamerikas indiāņu izkrāsojumu kultūras īpatnības Kā indiāņi izgatavoja un uzklāja krāsu Indiāņu krāsas – kara izkrāsojums un dzīves ritenis

 

Ziemeļamerikas indiāņu izkrāsojumu kultūras īpatnības

Šīm tautām noformējās sarežģīta mednieku un karavīru kultūra, turklāt viņu reliģija balstījās uz ticību garīgai saiknei ar dabu. Indiāņi praktizēja jauktus rituālus, kur izpaudās patiesa cieņa pret Garu un notika karotāja īpašību nostiprināšana ar mērķi, lai izdzīvotu cilvēki un cilts. Šie ticējumi un tradīcijas tika nodoti no paaudzes uz paaudzi.

Amerikas indiāņu ciltis varēja krāsot seju un ķermeni dažādu iemeslu dēļ:

Kara izkrāsojums – psiholoģiskam spiedienam uz saviem ienaidniekiem, lai iebiedētu viņus kaujas vai kara laikā.

Atšķirības un goda zīmes – indiāņu pasaulē godā bija pieredzējuši karavīri, kuru sasniegumi bieži atspoguļojās:

• viņu kara izkrāsojumu simboliskos attēlos – katrai atzīmei uz indiāņa sejas un ķermeņa bija nozīme;
• viņu kaujas un varoņdarbu simbolikā, ar kuru bija noklāts viņu apģērbs, mantas un vigvams;
• viņu garīgo audzinātāju (garu, totēmu, senču un tml.) attēlu krāsās un simbolos.

Maskēšanās dēļ – ar krāsu noklāja seju un ķermeni, lai maskētos medību vai kaujas darbību laikā – saplūstu ar apkārtējo vidi un nodrošinātu pārsteiguma momentu.

Rituāla nozīme – tika lietotas noteiktas krāsas un raksti dejās, sabiedriskās ceremonijās un rituālos.

Vizuāli vēstījumi – izkrāsojot seju un ķermeni, indiāņi varēja paziņot par uzvaru, sērām u.c.

Spēka un maģijas piesaistīšana – tika uzskatīts, ka noteiktas krāsas un simboli pievelk cilvēkam dabas spēkus, kuri savietojas ar viņa spēku un dod papildu aizsardzību un veiksmi.

Mentālā sagatavošanās – šī spēcīgā maģija tika pielietota kaujas krāsojumam ar noteiktiem marķieriem, kas palīdzēja karavīram noskaņoties uz priekšā stāvošo kauju un noticēt savam spēkam un neuzvaramībai.

Garīgās dziedināšanās elements – ar krāsas uzlikšanu varēja notikt indiāņa ķermeņa un gara dziedināšanās process.

Aizsardzības funkcija – krāsas varēja tikt liktas uz sejas un ķermeņa, lai aizsargātos no vēja, saules, kukaiņiem.

Īpaši bieži tika lietots sarkanais okers, kura bija papilnam, no šejienes termins “sarkanādainie”.

Mākslinieciskais noformējums – uzkrāsojuma uzlikšana dēļ grima vai rotājuma. To varēja izmantot gan vīrieši, gan sievietes.

 

Kā indiāņi izgatavoja un uzklāja krāsu

Krāsvielas un dažādu krāsu pigmentus krāsojuma un simbolu uzlikšanai indiāņu ciltis izgatavoja no pieejamajiem dabas materiāliem. Pašā vienkāršākajā formā krāsa sastāvēja no dabiska sasmalcināta pigmenta, konkrēti:

• sarkanā – dzelzs oksīdus saturoši sarkanie māli, saknes, ogas, miza un bietes;
• baltā – baltie kaolīna māli, kaļķakmens, malts ģipsis, olu čaumalas vai jūras gliemežvāki;
• melnā – parasti tika izmantotas ogles, savvaļas vīnogas, miza un pelni no dažādiem kokiem un krūmājiem;
• dzeltenā – ziedi, ogas, miza, augi, sūnas un dzeltenā viela, kas iegūta no bifeļa iekšējiem orgāniem;
• zilā – oksīdi, pulverveida azurīts un sudraba nitrāts, saulespuķu sēklas, pīļu mēsli, māli, ogas un ziedi;
• zaļā – ziedi, ogas, sūna vai aļģes;
• rozā – sula no kāda kokveida vīteņauga sugas stublāja;
• oranžā – annato krūms;
• violetā – ehinācijas, mellenes un hibiski.

Dabiskais pigments tika atšķaidīts ar kādu šķidrumu vai saistvielu, piemēram: siekalām, asinīm, urīnu, dzīvnieku taukiem, olu dzeltenumiem u.c. Indiāņi gatavoja krāsu, kuru pēc tam žāvēja, glabāja pulvera veidā un varēja nēsāt sev līdzi briežādas maisiņā.

Krāsas uz ķermeņa klāja pats indiānis, vai, lai darbību papildinātu ar spēku, viņu izkrāsoja šamanis. Sākumā ķermenis tika ieziests ar dzīvnieku taukiem un pēc tam tajos ieberzta krāsa – ar pirkstiem, dzīvnieku kauliem, nūjām vai zālēm.

Kara izkrāsojumu indiāņi lika arī uz savu zirgu ķermeņiem un purniem.

Krāsas tika izmantotas dažādas – parastiem karavīriem – vienas, vecajajiem un virsaišiem – citas.

 

Indiāņu krāsas – kara izkrāsojums un dzīves ritenis

Ziemeļamerikas indiāņu cilšu bija tik daudz, ka var vispārināt tikai pašas izplatītākās krāsu nozīmes izkrāsojumos.

Sarkanā krāsa – kā kaujas krāsa simbolizē karu, asinis, vardarbību un enerģiju, tā palīdzēja aktivizēt karavīra spēku un noskaņoja uz sekmēm karā. Ar sarkano krāsu bieži tika zīmēts zibens simbols; tas tika uzskatīts par karavīra maģisku talismanu, kurš papildina viņa spēku un ātrumu. Sarkana zibens un zigzagveidīga simbola attēlojums ir saistīts ar leģendāro Pērkona Putnu, garu-aizbildni, kurš varēja pastiprināt un paātrināt karavīru, lai uzvarētu ienaidnieku. Miermīlīgā nozīmē sarkanā nozīmēja – ticību, laimi un skaistumu.

Melnā krāsa – agresīva, spēka krāsa, tika uzskatīta par “dzīvu” krāsu un tika klāta uz sejas, lai sagatavotos karam un kaujas darbībām. Kā atšķirības zīme tā varēja norādīt uz varenu karavīru, kurš varonīgi sevi ir izpaudis kaujā. Kā vizuāls vēstījums simbolizēja uzvaru, piemēram, karavīri-uzvarētāji atgriezās mājās, izkrāsojot sevi melnā.

Melnās rokas simbols, uzklāts uz sejas vai ķermeņa, nozīmēja sekmes tuvcīņā, it kā šī zīme visas cilvēka dzīves enerģiju nosūta īpašnieka rokā.

Baltā krāsa – karā sēru, bet ārpus kara darbībām – miera un laimes krāsa. Vēl nozīmē ziemu un sniegu.

Dzeltenā krāsa – indiāņiem tā ir nāves krāsa. Kā kara krāsojums brīdina ienaidniekus, ka īpašnieks ir vadījis labu dzīvi, varonīgi cīnījies un tagad ir gatavs cīnīties līdz nāvei.

Miera laikos dzeltenā – simbolizēja intelektu un spēju ātri pieņemt lēmumus, orientēties situācijā.

Zaļā krāsa – kā kaujas krāsojums uzsver karavīra izturību. Vairāk tika izmantota miermīlīgā simbolikā, tā ir dabas vasaras krāsa, tāpēc asociējas ar harmoniju, tiek izmantota dziedniecības maģijā un, kā domā, uzlabo redzi.

Zilā krāsa – kara nozīmē tas ir pārliecības simbols. Tā pārstāvēja arī viedumu un intuīciju, kā dabas krāsa – saistīta ar debesīm un upju, ezeru ūdeni.

Violetā krāsa – svēta, simbolizēja noslēpumu un maģisku spēku, tāpēc kā karavīru kara krāsa sejai netika izmantota.

Četras krāsas – sarkanā, melnā, baltā un dzeltenā – indiāņu kultūrā ir saistītas ar Dzīves Apli.

Tas vēl saucas Medicīnas Ritenis, pārstāv cilvēka dzīvi, tās ilgumu un etapus:

• piedzimšanu – pārstāv sarkanā krāsa;
• augšanu – dzeltenā;
• briedumu – melnā;
• nāvi – baltā.

Šī indiāņu riteņa krāsās un simbolikā ir ieliktas arī sabalansētas dzīves četras īpašības:

• garīgā dzīve – pārstāvēta ar sarkano krāsu;
• emocionālā dzīve – ar dzelteno;
• fiziskā dzīve – ar melno;
• intelektuālā dzīve – ar balto krāsu.

Par Ziemeļamerikas indiāņu simboliem un signāliem jūs varēsiet izlasīt rubrikā “Indiāņu simboli”[1].

 

Pievienots 12.03.2019.

https://znak-simvol.ru/tsveta-indejtsev-simvolika-i-znachenie-v-boevoj-raskraske/

Tulkoja Jānis Oppe

---

[1] Skat http://www.sanatkumara.lv/index.php/birkas/indianu-simboli (Tulk. piezīme)