Евгения Горева – Боги огня
Jevgēnija Goreva - Uguns dievi
Dieviem, kas pieder tīrai uguns stihijai, ir Marsa daba, un viņi simboliski pieder zīmei Auns, kardinālajai uguns stihijas zīmei.
Uguns no pārējām stihijām atšķiras ar to, ka spēj iznīcināt visu dzīvo, taču, būdama cilvēka pakļauta, “iegūta”, kļūst par pasaules iemantošanas un tās apzinātas pārveidošanas simbolu. Uguns – cilvēku palīgs, kurš sasilda, apgaismo telpu dzīvei, palīdz ēdiena gatavošanā un atbaida dabas savvaļas spēkus.
|
Navigācija pa rakstu |
Uguns dievi un būtības dažādu zemju mitoloģijā
Sehmeta – ugunīgā lauvene
Sehmeta – spēcīgā lauvene, ēģiptiešu kara un svelmainās Saules uguns dievība. Viņas ugunīgo dabu izmanto “augstākstāvošie” dievi, lai sodītu cilvēku dzimtu, bet, ja viņa satrakosies savā spēkā, viņu pēc tam ir grūti apturēt. Sehmetas elpas liesma sadedzina visu dzīvo. Asociējas ar sausumu, uguns pārlielu spēku, dabas stihiju harmonijas un balansa grāvēju.
Uto – Saules acs, uguni dvesoša čūska, pārī ar Sehmetu dedzina dievu ienaidniekus, gluži vienkārši pārvēršot tos pelnos. Viņai piemīt uguns stihijas burvestības spēks.
Mahess – Saules dieva Ra dēls, kara dievs ar lauvas galvu, viņu sauca par “lauvu kungu” jeb “sārto kungu”. Tempļos attēlos viņu attēloja ar Sehmetu un Bastu (dieviem ar lauvas, kaķa iezīmēm).
Mahess – sārtais kungs
Upesa – Ēģiptes tīrās liesmas dieviete, kura sadedzina visu, kas nes sevī briesmas cilvēkam, – slimības, ienaidniekus.
Arejs – bez tā, ka Arejs (viņš arī Marss) – grieķu kara un iznīcības dievs, “dēmoniskais” un “asinīm aptraipītais”, šķēpa un degošas lāpas nesējs, Zeva dēls, kuru tēvs ne visai ieredzēja, viņš ir arī iemīlēšanās, mīlas kaislības liesmas iedegšanās simbols. Šī liesma savienoja uguns dieva un Afrodītes – viņa iemīļotās – sirdis, un šī mīlestība bija neapdzēšama. Jo tieši no viņu mīlestības taču Afrodīte dzemdēja brīnišķīgās radības – Erotu un Harmoniju.
Pavors un Pallors – Senās Romas divas uguns dievības, kara dieva Marsa pavadonis un kučieris, saistīti ar iznīcināšanu un baiļu iedvešanu. Vēlāk pārveidojās grieķu Deimosā un Fobosā – bailēs un šausmās.
Rarogs (Рарог) – slāvu uguns gars, piedalās pavarda uguns kultā. Tiek iztēlots kā uguns virpulis, putns vai drakons, kura ķermenis bārsta dzirksteles, deg liesmās, no mutes nāk mirdzums.
Ugunīgais piekūns Rarogs
Strah-Rah (Страх-Рах) – ugunīgais vējš-sauspūtis, vēršanās pie kura tika izmantota sazvērestībās. Tiek asociēts ar ugunīgo putnu Ruh (Рух).
Jarilo/Jarovits (Ярило/Яровит) (jarij (ярый) – dusmīgais, karstais, ugunīgais) – pavasara saules, pirmo negaisu un auglības dievs, ar savu uguni modināja dabu no stindzinošajiem ziemas spēkiem. Jarila, septiņsejains un basām kājām, jāja uz Saules zirga, turot rokās pamodinātās vārpas, ienaidniekam nocirsto galvu un zelta Saules vairogu, kurš mirdzēja ugunī.
Ilustrācija P. Bažova (П. Бажов) pasakai “Uguntiņa šaudīkliņa”[1] (“Огневушка-поскакушка”)
Uguntiņa šaudīkliņa – pasaku personāžs, varēja izskatīties kā uguntiņas uz zemes, ugunīga lode, ruds kaķis, brīnišķīga meitene ar rudiem vai sārtiem matiem, zeltainām acīm. Arī līdzīgi salamandrai varēja izskatīties kā ugunīga ķirzaka, kura dejoja ugunskurā vai pavardā.
Viņas parādīšanās vai deja uguntiņu veidā uz zemes parasti pareģoja, ka šajā vietā ir atrodams zelts.
Rašaps, Rešefs – šis vārds nozīmē “liesma”, viņš ir kā semītu uguns dievs, tā arī kara dievs. Viņa atribūti – tīri kaujinieciski: kara cirvis, šķēps un vairogs. Viņš tiek uztverts kā slepkava un dzīves postītājs, spējīgs uzsūtīt sērgu cilvēkiem.
Serafimi – augstākais eņģeļu amats, tās ir dievam vispietuvinātākās būtnes. Viņu daba – liesmaina, dedzīga mīlestība.
“Serafimi atrodas pastāvīgā kustībā ap dievišķo un apblāzmo visu apkārt ar savu lidojuma ātrumu un bezgalīgumu, viņi spēj pacelt un pielīdzināt sev zemākās būtnes, iededzot viņu sirdis, kā arī attīrīt viņas “līdzīgi zibenim un visu aprijošai ugunij”. Viņu tēls ir gaismots, un tam piemīt neslēptība un neizdzēšamība.
(Dionīsijs Areopagīts)”
Gibils – šumeru uguns dievs, viņa analogs – akadiešu Girra. Šis vārds nozīmē “kvēlojošās ogles”. Šīs dievības tēlā ir vairāki ugunīgi aspekti – viņš var nest cilvēkiem gaismu un dziedināšanu, viņa enerģijā sadeg burvestība un attīrās cilvēka patiesā daba. Bet viņš var nest arī kara liesmu un ir postošs dzīvībai.
Erra, Jarri – šumeru sērgas un kara dievs, iznīcības stihijas nesējs.
Iršapa – hurītu uguns un zibeņu dievība, iznīcinātājs. Pārvalda gaismu, uguni, liesmu.
Atars – kvēlojošais, nesošais sevī uguns kosmiskos spēkus, tā ir garīga, dievišķa uguns. Irānā viņš tiek uzskatīts par dievišķu būtni, kam ir ķermenis, uguns enerģijas pilns. Vienmēr pastāv briesmas, ka šīs būtnes garīgā enerģija nodzisīs, viņa ir mirstīga un pastāvīgi pakļauta draudiem no tumsas un ļaunuma puses. Viņas uzdevums ir nenodzist, kamēr ļaunuma spēki nav uzvarēti.
Agni – (“uguns” – sanskritā) – viņam ir trīsvienības daba, viņu attēlo ar trīs galvām un trīs mēlēm, tika uzskatīts, ka viņam ir arī trīs dzīvības. Runā, ka viņš ir dzemdēts pats no sevis, kas ieliek īpašu jēgu viņa tēlā, uzsver uguns neatkarību un pirmatnējo dzīvības spēku.
Asura Agni
Agni – gars-liesma ar negantu un šausmīgu raksturu, tā ir vīrišķa uguns, sākotnēji iemieso stihiju, kura nepazīst zelta vidusceļu, viņa ir vai nu neapturami labestīga, vai arī ārkārtīgi ļauna. Šajā līmenī Agni – ir asura, pirmatnējais dievs, un tieši viņš ir kara dieva Skandas radītājs, piešķirot viņam acis un dvēseli. Tieši no viņa dieviete Kali saņem savu šķēpu.
Taču tālāk “Rigvēdā” Agni uguns ir parādīta kā “visu spēku pārvaldītāja”, “dievs, kuram ir zināmi visi ceļi”, un labestīga, savaldīta stihija, kura jau simbolizē garīgo gaismu, kas deg cilvēka, kā dievišķas radības, iekšienē. Šajā aspektā ir zināms cits dieva Agni vārds - Vaiśravaṇa, tas ir tas viņa aspekts, kas paslēpts katra cilvēka iekšienē.
Kali – Šivas iznīcinošais aspekts un tumšā Šakti, saistīta ar Agni, uguns un kara dievu. Pati tiek uzskatīta par dievību un iznīcības simbolu, daudzroku dieviete.
Dieviete Kali ugunī
Maruti – negaisa dieva Rudras dēli, ugunīgi jaunieši, vienlaikus skaisti un šausmīgi. Negaisa laikā viņi apbruņoti traucas pa debesīm un iedveš cilvēkos bailes, loka kokus, tricina cietokšņus. Ar viņiem tiek asociēti negaisa mākoņi.
Surts – ugunīgs milzis, viņa vārds nozīmē “melnais, melnīgsnējais”. Viņam pieder viena no deviņām pasaulēm, kuru viņš pārvalda, – ugunīgā valstība Mūspelheima. Dzirksteles no šīs pasaules radīja zemes dzīvību un zvaigznes. Viņa ierocis – ugunīgs, liesmojošs zobens.
Salamandra
Salamandra – viena no mītiskajām leģendārajām būtnēm, pazīstama viduslaiku alķīmiķiem. Viņu aprakstīja kā elementāli, uguns garu, kuru cilvēki varēja redzēt kā nelielu drakoniņu, kurš peldas ugunī, vai kā ugunīgu ķirzaciņu. Taču pastāvēja viedoklis, ka salamandras varēja kā uguni izplatīt un pārvērst pelnos visu, ko vēlies, tā arī uguni dzēst – tāpēc ka viņu ķermenis ir auksts, nevis karsts.
Aitvars (lietuviešu Aitvaras) – baltiešu uguns gars, kurš uzsūta murgus, kas saistīti ar ugunsgrēkiem un satrakojošos uguns stihiju. Tika attēlots ugunīga gaiļa vai čūskas veidā, kuru nedrīkstēja nogalināt – tas nozīmētu izraisīt ugunsgrēku. Šajā tēlā un attieksmē pret to izpaudās cilvēka bailes uguns priekšā.
Ho sin (huǒxīng) – ķīniešu mitoloģijas “uguns zvaigzne”, tiek attēlota kā nešpetns karavīrs ar trīs acīm un sešām rokām, no kurām katra tur ieroci. Turklāt viņam ir divas sejas – tā, kura no priekšas ir sarkanā krāsā, tā liesmo ugunī, kad Ho sin uzvedas neganti kaujas laukā.
Viņa otrā seja atrodas pakausī, šī slepenā seja ir skaista un labsirdīga, ar to viņš uzstājas kā labais gars, spējīgs novērst ugunsgrēkus.
Ču Žun (Zhurong) – “debesu valdnieks Se”, panētas Marss dievs, viņam piemīt uguns maģiskais spēks. Tiek attēlots ar trīs rokām un trīs galvām.
Kagacuti – japāņu uguns un kalēja aroda dievs, kad dzima, nogalināja savu māti, sadedzināja viņas klēpi. Par to tika sava tēva sacirsts 8 daļās, no kurām radās 8 vulkāni, Bet no viņa asinīm, kas pilēja no tēva šķēpa, radās daudz citu dievu. Viņa dzimšanas brīdī beidzas Pasaules radīšanas Ēras beigas un sākas visa dzīvā nāve.
Senatnē japāņi pielūdza Kagacuti ar mērķi iežēlināt viņu un saņemt aizsardzību pret ugunsgrēkiem.
Škutekutli – indiāņu seno kultu dievs, saistīts ar gaismu un uguni, actekiem vulkānu un dievišķās uguns valdnieks. Tika attēlots ar ugunīgu seju, sarkanā vai oranžā krāsā, uz galvas nēsāja vīraka kvēpināmo trauku. Viņam pakļāvās visa uguns, visa uguns stihija: debesu, zemes un apakšzemes uguns, mājas pavarda uguns.
Viņš ir klātesošs visā esošajā, kā gaisma tumsā, siltums aukstumā, dzīvība nāvē, tāpēc tiek īpaši godināts.
|
Par tēmu – rubrika “Dievi un rituāli”[2] |
Pievienots 01.02.2019.
https://znak-simvol.ru/bogi-ognya/
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. Pāvels Bažovs. Malahīta šķirstiņš https://egramatas.com/2015/10/26/pavels-bazovs-malahita-skirstins/ (Tulk. piezīme)
[2] Skat http://www.sanatkumara.lv/index.php/birkas/dievi-un-rituali (Tulk. piezīme)