Евгения Горева – Откуда берутся деньги? Истории прошлых жизней
Jevgēnija Goreva - No kurienes nāk nauda? Iepriekšējo dzīvju stāsti
Jūs interesē:
- kas tas ir – bagāts cilvēks, un no kurienes nāk nauda?
- kāds stāvoklis ir cilvēkam, kuram nauda ir vienmēr?
- un zināt – kā saistīta nauda un iepriekšējās dzīves?
Savam reinkarnacioniskajam iegremdējumam es izvirzīju mērķi: izpētīt iepriekšējo dzīvju pieredzi, kad mana dvēsele izdzīvoja bagātības mācību. Uzdevums: konstatēt Dvēseles “naudas” programmas, kuras tika saformētas iepriekšējās dzīvēs.
|
Saturs |
Ne mūsu pasaule, šeit visu laiku ir ziema. Planēta pēc katastrofas, kas iznīcināja gandrīz visus cilvēku iedzīvotājus.
Esmu jauns vīrietis, dzīvoju nelielā apmetnē mežā, tālumā no sagrautajām pilsētām.
Mana funkcija apmetnē, kuru vada vecajie, – izlūks-zelta meklētājs.
Meklētāju uzdevums – atgriezties pie pilsētu drupām un atrast tur palikušas zelta mantas, jebkurās formās – rotas, naudu, stieņus. Tālāk – atnest trofejas uz apmetni un nodot glabāšanā vecajiem. Viņiem ir slēptuve ar zeltu – liela ala, pilna ar dārgo metālu.
Reiz es pajautāju: kādēļ mēs to darām, kādēļ meklējam un glabājam šo sabrukušās civilizācijas atribūtu? Vecajie man pateica: zini savu darbu un vietu, ja kļūsi savā laikā vecajais, tad arī saņemsi šo informāciju...
Lai nodarbotos ar izlūkošanu un zelta meklēšanu, pretendentam uz šo godpilno darbu ir jābūt ar noteiktām īpašībām: jājūt zelts, viņam ir jābūt zināmai saiknei ar dārgo metālu. Taču vienlaikus viņam ir jābūt iekšēji brīvam no zelta, mantrausībai viņam ir jābūt svešai.
Lai pārliecinātos par pretendentu noturību, vecajie rīkoja viņiem pārbaudījumu: aizveda cilvēku uz alu-slēptuvi un ieslēdza viņu tur vienatnē ar zeltu.
It kā nekā sarežģīta... Bet pakāpeniski zelta enerģija sāka piesūcināt tevi, valdzinot, pārvēršot vergā.
Zelts sevi izpauda kā ļoti spēcīga būtība-programma, un var pat pieņemt, ka šajā pārbaudījumā – cilvēks cīnījās ar zelta egregoru (viņš arī – vecās civilizācijas egregors).
Izejot savu pārbaudījumu, nonācis zelta alas gūstā, es jūtu, kā sveša enerģija, spēcīga un kodīga, izšķīdina mani, pārkošļā, aprij ķermeni, ielaiž indi smadzenēs.
Es negribu pakļauties, es sev cieši saku: “Es esmu cilvēks, esmu stiprāks!” un jūtu kustību mugurkaula stumbrā, jūtu, ka izkārtojas ledaina ass, kura nāk no astes kaula, caur visu mugurkaulu un ielej manās smadzenēs skaidrību un absolūtu vienaldzību pret šo zelta matēriju.
Pārbaudījums ir iziets. Mēs tādi esam tikai trīs ciltī, divi vīrieši un jauna sieviete – mana nākamā sieva.
Strādājam atsevišķi, klīstam pa drupām, pa sagrautajām pilsētām un ciemiem. Tas ir morāli smagi – jo šeit taču necik sen bija dzīve. Tās atmiņas atbalss, ierakstījusies telpā, vēl atlido līdz manai apziņai.
Es atgriežos ar guvumu, dažreiz ar lielu – atnesu vienā reizē tik, cik varu atnest, bet dažreiz ar sīkumiem. Nododu visu zeltu vecajajiem, neko sev neatstājot. Brīvības no mantkārības pārbaudījumu es esmu izgājis reizi par visām reizēm, cilvēka “imunitāte” darbojas.
Bet reiz mana mīļotā jaunā sieva atdeva vecajajiem ne visas savas trofejas, atstājusi sev zelta rotu, kura viņai ļoti patika. Mani plosīja mīlestība un žēlums pret viņu un bailes, ka zelta slimība ir ielaidusi viņā indīgās saknes un vajag kaut ko darīt.
Turklāt pēc zelta izlūku kodeksa, ja zini, ka kāds no mums ir “pieklusinājis” guvumu, par šādu gadījumu uz visstingrāko bija rekomendēts ziņot vecajajiem.
Man tomēr pietika pacietības un vieduma dot sievai laiku iziet šo nevieglo situāciju pašai, nepiesaistot svešus.
Un, redzams, nevēloties iegāzt mani un sevi, bet, varbūt vienkārši pietiekoši paspēlējusies ar dārgo mantiņu, viņa pārvarēja šo “zelta mēri” un pēc kāda laika atdeva grezno nieciņu slēptuvei, pieliekot kārtējai iegūtajai zelta kaudzei.
Tad es biju izgājis otro un galveno savas Dvēseles pārbaudījumu: mana cilvēcība – augstāk par zelta noteikumiem, mana mīlestība pret partneri – spēcīgāka par uzspiestiem kodeksiem.
Dzīve beidzās diezgan agri, par vecajo es vairs nekļuvu. Ziemas mežā mani nogalināja vilki, uzbrūkot visam baram. Jau būdams Dvēsele, apziņa bez fiziska ķermeņa, es aizlidoju uz mājām atvadīties no sievas. Un, paliekot neredzams dzīvs, paklausījies vecajo sarunas savā starpā, uzzināju zelta alas noslēpumu.
Viss izrādījās ārkārtīgi vienkārši: vecajie vāca zelta krājumus sev, saviem nākamajiem pēctečiem, taisoties ar tā palīdzību atkal nonākt pie varas, kad pienāks laiks...
No tās dzīves uz pašreizējo pie manis pārnāca mīlestība pret drupām – daudz laika bērnībā pavadīju, ložņājot pa sagrautām un pamestām ēkām, kaut ko meklējot. Neapzinoties, ka atveidoju darbības, bijušas reiz citas, pagātnes dzīves pamats.
Turklāt bērnībā, apmēram līdz 10 gadiem, man bija īpašība – es jutu, ka kaut kur tuvumā, uz ceļa guļ naudiņa, un es tagad iešu un atradīšu to. Un patiešām, tādos momentos manā ceļā mani gaidīja kāda monētiņa, bet dažreiz arī vairākas. Pati solīdākā mana bērnības trofeja – olimpiskais rublis (toreiz par šo naudu es varēju ar māsu aiziet uz kino un labi divatā pacienāties ar saldējumu pēc seansa).
Kamēr nebiju aktivizējusi iepriekšējo dzīvju atmiņu – neatcerējos šo savu bērnības īpašību.
Tādējādi pirmā atbilde man atnāca no Meklētāja dzīves: naudu var atrast vienmēr, tam manā iekšienē ir indikators, sajūtiņa.
Piedzimu pašās 19. gadsimta beigās, diezgan nodrošinātā angļu ģimenē, kurai piederēja tējas plantācijas Dārdžilingā.
Vecāki paši vadīja biznesu un dzīvoja tieši šeit, Indijas kalnos. Kopš zīdaiņa vecuma mani, vienīgo bērnu, ieskāva ģimenes mīlestība un gādība, kā arī vietējo ainavu skaistums. Būdams pieaudzis, es mēdzu būt laimīgs, bet tā, kā bērnībā, vairs nekad.
Vecāki aizgāja bojā, no kalna nonākot noslīdenim, kad man bija apmēram 7 gadi. Bet es toreiz “par brīnumu” izdzīvoju.
Pēc manis atbrauca tēvocis – tēva vecākais brālis, tāds rūdīts kapitālists-finansists, kam bija savi nami Anglijā un Amerikā. Savas ģimenes viņam nebija, un, ko ar mani, tādu mazu darīt, viņš nezināja. Tāpēc rīkojās vienkārši un pareizi: aizveda mani uz labu privātskolu.
Skolā man par maniem bezgalīgajiem stāstiem par Dārdžilingu iedeva tādu pašu iesauku. Tagad mani sauca Dārdžilings! Es augu kā talantīgs “zelta zēns”, viss man padevās viegli, kā mācības, tā arī attiecības ar cilvēkiem. Draugiem es patiku, bet es nevienam nepieķēros, iekšienē vēl arvien pārdzīvojot vecāku zaudējumu.
Brīvdienās es atgriezos pie tēvoča, kurš, kad es biju paaudzies un nodemonstrējis viņam dzīvu prātu un spēju visu uztvert garāmejot, mani iemīlēja un mācīja visu, ko zināja pats. Un vislabāk viņš zināja, kā taisīt naudu.
Pēc mācību pabeigšanas man, jaunam vīrietim, tēvocis nodeva daļu sava biznesa, bet pēc viņa nāves es kļuvu vēl arī viņa bagātības mantinieks.
Es ātri sapratu, kas man patīk visvairāk – spēle biržā, tāpēc ka jutu, kad un ko vajag pasākt. Azarts man nebija svešs, taču dabiskā piesardzība un gādīgā krusttēva rēgs, gluži kā stāvošs man aiz muguras, ļāva man gandrīz vienmēr vinnēt.
Es pratu kā vīrietis riskēt, bet mierīgi atkāpos, kad ar savu “zelta pakaļu” jutu, ka spēle sola zaudējumu. Es kļuvu vēl bagātāks, pievienojot pelnošajam ģimenes kapitālam mazliet finanšu infūziju no spēles.
Visvairāk man patika sacīkšu mašīnas, gaisa baloni, bet pēc tam arī lidmašīnas, kuras toreiz jau sāka parādīties privātīpašniekiem.
Tā ir eleganta sajūta, kad tu vari realizēt praktiski jebkuru savu ideju, nopirkt jebkuru lietu, kuru tu patiešām vēlies. Tev ir tas, kas tev patīk, nevis tas, kam tev pietiek naudas. Tas ir tik dabiski būt bagātam!
Es kļuvu kaislīgs ceļotājs, joņoju labākajās mašīnās un pārvērtos ļoti nesliktā pilotā.
Kaut kas man dzīvē pietrūka – pa īstam mīlēt un pieķerties cilvēkiem es neiemācījos vairs nekad. Tāpēc neizveidoju savu ģimeni, – redzams, bērnības sāpes par mīļo cilvēku zaudējumu man nobloķēja šo Dvēseles attīstības sfēru.
Es gāju bojā 34 gadu vecumā mežā, uz viena no Dārdžilingas kalnu pakalniem, nosities ar savu lidmašīnu.
Pašreizējā dzīvē, jaunībā, būdama Pēterburgā un stipri nosalusi, es iegāju pasildīties pirmajā kafejnīcā pa ceļam. Man atnesa neparasti garšīgu melno tēju. Un, kad es pajautāju: kas tā ir? – oficiants parādīja man tējas iepakojumu ar angļu uzrakstu “Darjeeling”. Šis nosaukums iespiedās man sirdī, un pēc tam es gadiem meklēju tieši, tieši šo tēju.
Lūk, tā iepriekšējās dzīves var nodot vēsti, kuru līdz zināmam laikam tu nevari saprast, bet arī aizmirst nevari.
Ko es sapratu, atminējusies šo savas Dvēseles iemiesojumu?
Ka būt bagātam – tā ir uzstādīta programma, kura tika manī ielikta kopš bērnības. Tāda programma cilvēkam dod noteiktu domāšanas veidu un atbilstošu dzīvesveidu. Tu nezini: kā tas ir – citādi, tu vienmēr esi bijis bagāts un būsi.
Taču tajā dzīvē es par šo programmu samaksāju ar ģimenes laimi. Es biju ļoti bagāts, man patika tāda dzīve un tās iespējas, bet nebija ar ko dalīties šajā labumā.
Otrā atbilde uz jautājumu – No kurienes ņemt finanses dzīvei? – ir saņemta. Bet cik pieņemama tā ir manai pašreizējai dzīvei? Uz nākamo tiks saformēts papildu nodoms, jautājums: vai manai Dvēselei ir pieredze, kura var palīdzēt man šajā dzīvē kļūt finansiāli nodrošinātākam cilvēkam?
Piedzimu un izaugu ļoti nodrošinātā ģimenē, turklāt mani vecāki bija lieliski cilvēki. Māmiņa – smalka, labestīga, gudra sieviete. Tēvs – stingrs, pareizs, bet mīlošs cilvēks, viņa bizness bija saistīts ar kuģu būvniecību un jūrniecību.
Kopš bērnības biju aizrāvies ar kuģiem, agri sāku palīdzēt tēvam, strādāt pie viņa. Vēlāk – kārtot lietas, bet pēc tam arī vadīt visu ģimenes biznesu.
Nauda man bija – tieši kapitāla veidā, kuru es saņēmu mantojumā, lai ar prātu izmantotu, vairotu ar savu darbu un talantu, nesot labumu savai ģimenei un sabiedrībai. Un vēlāk nodotu saviem bērniem, kurus vajag atbilstoši audzināt.
Es būvēju kuģus, investēju kuģniecības kompānijās, biju kuģojumu organizators un investors. Mani maz interesēja nauda pati par sevi, vairāk interesēja notikumu radīšanas process ar naudas palīdzību.
Svarīgs bija pats bizness, tā attīstība, kam man arī bija vajadzīgi finanšu resursi. Bet aksioma – biznesam ir jābūt rentablam, jānes ienākumi un labums.
Tērēt naudu man patika arī savai ģimenei, viņas attīstībai, bērnu audzināšanai un skaistai atpūtai. Dāsni dāvāju dāvanas mīļotajiem cilvēkiem. Cik tas bija lieliski – sagādāt saviem tuviniekiem prieku! Lolot viņu talantus. Uzminēt bērnu sapņus, sievas vēlmes un izpildīt tās. Tajā skaitā arī tam – vajadzīga nauda!
Pats galvenais dārgums tajā manā dzīvē – mana sieva, lūk, kas bija īsta dārglieta!
Sieviete, kura dalīja ar mani manas iekšējās vērtības, mīlēja un atbalstīja mani visās lietās un pasākumos. Es īpaši skaidri to apzinājos, kad jau vecumdienās viņa nomira agrāk par mani.
Pēdējos dzīves gadus, būdams vecs vīrs, es bez maksas, vienkārši dvēselei, strādāju un dzīvoju bākā, kuru bija uzbūvējis jau mans tēvs.
Laimīga dzīve!!! – neko vairāk nepateiksi. Dzīve, kurā mana Dvēsele ieguva pozitīvu pieredzi – līdzsvaru starp naudu un attiecībām, tās neizslēdza viena otru.
Es biju bagāts cilvēks, bet nebiju vientuļš. Nauda baroja cilvēcisko attiecību kvalitāti, skaistumu un attīstību, bet cilvēciskās attiecības piešķīra jēgu finansiālajai izaugsmei.
Otrs aspekts: līdzsvars starp personisko un sabiedrisko.
Mūsu personiskais, ģimenes kapitāls darbojās sabiedrības attīstības labā, virzot kuģu būvniecības un jūras transporta progresu, barojot pētnieciskas ekspedīcijas.
Ir vērts atzīmēt, ka naudas tēmu Dvēsele deva priekšroku pētīt vīriešu ķermeņos.
Iemiesojumu ciklu par tēmu “Naudas pieredzes pētīšana” var uzskatīt par sekmīgi pabeigtu.
Rezultāts pētījumam par tēmu “No kurienes nāk nauda?”
- Veiktais pētījums palīdzēja man labāk saprast sevi.
- Es uzzināju, no kurienes nākusi mana “bezsudrabainības (бессеребренность)” bāzes programma, mantkārības trūkums, kāpēc es vairāk vērtēju tuvus cilvēkus nekā matēriju. Pagātnes dzīves piemērs mani pārliecināja, ka var būt tuvi cilvēki un vari būt bagāts cilvēks.
- Sāku vieglāk attiekties pret naudu, pret pelnīšanu, pārstāju pārdzīvot – vai man pietiks naudas dzīvei. Es vienkārši ļauju naudai nākt pie manis, tas ir dabiski, kad nauda tev vienmēr ir.
- Sāku vairāk fokusēties uz savu iekšējo stāvokli, uz pašu darbu, ko es daru. Un tas, ka tam ir jābūt labi apmaksātam – tā ir aksioma, kura uzpeldēja kaut kur no iekšienes un dabiski iekārtojās notikumu izvēršanās vispārējā programmā.
- Man ir kļuvis daudz vieglāk saprast un īstenot zemes plāna (naudas) un cilvēku enerģiju apmaiņu.
Pievienots 19.08.2018.
https://gor-evgeniya.ru/otkuda-berutsya-dengi-3/
Tulkoja Jānis Oppe