Евгения Горева – Память о прошлых жизнях в каждом из нас
Jevgēnija Goreva - Atmiņa par iepriekšējām dzīvēm katrā no mums
Rakstā es pastāstīšu par savu pieredzi, kura man lika secināt, ka visi mēs nākam no iepriekšējām dzīvēm.
Mūsu apziņa ir iekārtota tā, ka, izņemot pašreizējo, ar maņu orgāniem uztveramo realitāti, mūsos pastāvīgi iesūcas daudz citas informācijas un impulsu. Tajā skaitā no iepriekšējām dzīvēm.
Informācija no tām nāk pie mums, uz šo, pašreizējo iemiesojumu, dažādos veidos un pa dažādiem ceļiem.
Esmu pamanījusi, ka šis efekts darbojas atmiņas līmenī šādā veidā:
- Kāds ārējs objekts vai notikums atrod iekšēju atbalsi mūsu atmiņas dziļumos un ienāk apziņā tēlu un ar tiem saistīto sajūtu kompleksu formā.
- Kādi vārdi tavā iekšējā pasaulē paši no sevis atpakojas, jo sakrīt ar tavu pašreizējo stāvokli. Notiek it kā ieslēgšanās caur iekšējo vibrāciju – pašreizējo un iepriekšējo – sakrišanu.
Kā attiekties pret tamlīdzīgiem efektiem un ko ar to darīt, – ir katra personīgā darīšana.
Vairāk neteoretizēšu, pastāstīšu, kā tas bija man...
Sk. arī Atcerēties pagātnes dzīvi palīdzēs zīmes.[1]
Asociatīvie sajūtu kompleksi
Vēls vasaras vakars, esmu mājās. Dzīvoju 5. stāvā. Iznācu uz balkona, noliku rokas uz koka margām, un man sejai uzvējoja vēsuma vilnis un vakara valgmes īpašā smarža.
Tik patīkams un pazīstams sajūtu kopums, ka man ar to pietika – notika apziņas pārcelšanās uz citu realitāti, kur es esmu junga: sēžu uz kuģa rājas, apkampis mastu. Man ap kāju ir virve kā drošības cilpa.
Jūtu, ka tas ir mans iemīļotais atpūtas veids: sēdēt augšā uz baudīt jūras brauciena telpu. Kad mitrais gaiss appūš seju, jūra – lejā, un apkārt – brīvība un laime. Un tāda jaunības dzīves pilnība, ka vienkārši nav vairāk par ko sapņot!
Vēlāk, kad es jau nodarbojos ar reinkarnacioniku, noskaidroju, ka trīs no manām nodzīvotajām dzīvēm izrādījās saistītas ar jūru.
Vienā no tām mani uzaudzināja vectēvs – “jūras vilks”, un jau kā pusaudzis sāku savu karjeru uz kuģa kā junga. Redzams, tās dzīves epizode tad arī izlauzās pie manis no atmiņas, atgādinot par mīļoto atpūtas stāvokli jūrā.
Saiknes ar tuviem cilvēkiem. Scenāriju atkārtošanās no iepriekšējām dzīvēm
Man vienmēr bija ļoti labas un ļoti mierīgas attiecības ar māmiņu. Visos jautājumos mēs viegli atradām kopīgu valodu, izņemot vienu – apģērbu. Toties šī tēma ir mūsu īsts “piedauzības akmens”.
Kopš bērnības man vienmēr bija vienalga, kas man ir uzģērbts. Es varēju nedēļu staigāt vienā un tajā pašā T-kreklā un džinsos. Ja man ir ērti un komfortabli, apģērbu mainīt nevajag, ja nu tikai izmazgāt.
Bet māmiņa vienmēr mēģināja mani ietērpt grezni, īpaši, kad mēs gājām viesos. Bieži viņa uzvarēja, un es nomākta vilkos uz svētkiem kaut kādā kleitā ar apšuvēm, kaļot plānus, kā es to tūlīt saplēsīšu un nosmulēšu.
Dažreiz es tiepos, neļaujot sevi pārģērbt, ar ko izraisīju viņas ne jau nu mazo sašutumu. Tādā gadījumā māmiņa visu ceļu drūmi raudzījās uz mani un skandēja: “Ilgi tu staigāsi šajā uniformā, kad tu beidzot sāksi ģērbties kā meitene?”
Pagātnes dzīvē, kuru pārskatīju pēc pieprasījuma: “Kopīgs iemiesojums ar māmiņu”, es biju katoļu kardināls, bet māmiņa – mana audžumeita.
Meitene bija – nu vienkārši uguns. Mana vecā sirds tajā dzīvē jau bija sacietējusi, kalpošana reliģijas darba laukā nebūt neveicināja mīlestības saglabāšanos viņā. Taču savu meitu es mīlēju pa īstam, atļaujot viņai absolūti visu, tajā skaitā – runāt pretī.
Un viņas galveno neapmierinātību izraisīja mans vienveidīgais un garlaicīgais apģērbs. Pati viņa bija īsta modes dāma un ar visu viņai piemītošo kaislību gribēja mani ietērpt skaistās drānās.
Sk. arī Pazīstamas personības reinkarnācija: mācītāja Ulriha Cvinglija dzīve.[2]
Un, kad es smejoties atteicos, viņa dedzīgi, ar jaunības maksimālismu rāja mani: “Ko tu staigā visu laiku šajā talārā? Nopērc sev kostīmu!”
Vietas, kurp velk, un stāvokļi, kuros ir labi
Man tas bija mežs. Nebūs pārspīlējums teikt, ka pusi brīvā laika bērnībā un jaunībā es pavadīju mežā, kurš sākās pāri ceļam no mūsu mājas.
Visvairāk man patika rāpties kokos un ilgi sēdēt augšā, izvēloties ērtus zarus un skaistu skatu.
Divās iepriekšējās dzīvēs ar mežu bija saistīta mana piespiedu attālināšanās no sabiedrības.
Vienā no tām es aizbēgu no vīra ar mīļoto vīrieti un vairākus gadus dzīvoju nomaļus mežā pie ezera, līdz mūs uzokšķerēja vīra algotņi.
Laimīgākais laiks, kad ar mīļo man bija absolūta paradīze teltī (pareizāk – meža mājiņā)!
Šī dzīve vienmēr man atveras pēc pieprasījuma: “Pats labākais sievišķais iemiesojums”.
Otrā iemiesojumā esmu spiests slēpties mežā, jo esmu nonācis valsts noziedznieku sarakstā.
Es biju labs mednieks un izgudroju daudz ierīču, noderīgu dzīvei mežā. Man bija uzbūvētas vairākas drošas slēptuves mežā, pamatā – mājas kokos.
Pats harmoniskākais stāvoklis – kad tu guli savā mājiņā virs zemes, līst silts lietus, apkārt mīļotā meža skaņas un smaržas. Un brīvība!
Talanti, kuri izpaužas kopš bērnības, jaunības
Kopš bērnības mani pievilka:
- grāmatas,
- zīmēšana,
- poēzija,
- mazliet vēlāk – cīņas mākslas un garīgās zināšanas.
Vienā no iepriekšējām dzīvēm es Vatikāna bibliotēkā pavadīju desmitgades, pētot slepenas zināšanas, kuras šī baznīca glabāja sevī.
Es pārskatīju savu mākslinieka dzīvi, viņš bija slavens kā portreta meistars. Arī pašreizējā dzīvē zīmēju un veidoju daudz izdomātu cilvēku seju.
Un, protams, savos pētījumos es atradu franču dzejnieka dzīvi; viņš sāka rakstīt ļoti agri un stipri apsteidz savu laiku.
Divas caurskatītās dzīves ir saistītas ar austrumu cīņas mākslām. Vienā es biju meitene, kurai bērnībā nogalināja vecākus. Viņa mācījās cīņas un pavedināšanas meistarību, lai atriebtos slepkavām.
Otrā austrumu dzīvē es, zēns bārenis, jau agrā bērnībā pieklīdu nindzju-algotņu skolai. Ar kaujas un spiegu mākslu prasmju attīstīšanu bija saistīts viss šis iemiesojums.
Garīgajām zināšanām bija veltītas daudzas manas dzīves, gan teorijas līmenī, gan praktiski. Es pratu izmantot šīs zināšanas un nodot tās citiem cilvēkiem.
Zīmes nosaukumu, simbolu līmenī
Pašreizējā dzīvē, jaunībā, būdama Pēterburgā un stipri pārsalusi, es iegāju pirmajā kafejnīcā, kas gadījās pa ceļam. Man atnesa neparasti garšīgu melno tēju. Un, kad es pajautāju, kas tas ir, oficiants parādīja man tējas iepakojumu ar nosaukumu angliski: “Darjeeling”.
Šīs nosaukums iegriezās man sirdī, un pēc tam es gadiem meklēju tieši šo tēju.
Izrādījās, ka vienā no iepriekšējām dzīvēm kalnainā Dārdžilinga bija manas ģimenes biznesa, manas dzimšanas un vecāku bojāejas vieta. Un pēc tam tieši šeit gāju bojā arī es, nositoties savā sporta lidmašīnā.
Turklāt Dārdžilinga bija mana iesauka, kuru deva puiši privātajā skolā par to, ka es regulāri pieminēju vietas, kur pagāja mana bērnība.
Lūk, tā iepriekšējās dzīves var nosūtīt nelielu ziņu, kuru līdz zināmam laikam tu nevari saprast, bet arī aizmirst nevari.
Sk. arī Reinkarnācija un tēja.[3].
Sapņi
Šajā sapnī es jūtos kā 17-18 gadu vecs jaunietis. Mēs ar māti atgriežamies dzimtajā valstī, no kuras bijām spiesti bēgt, kad es biju pavisam mazs.
Bēgām, lai paglābtos no kāda cilvēka, kuram bija vara. Un, lūk, tagad bija pienākusi ziņa, ka tas svarīgais cilvēks ir miris un mēs varam atgriezties un ieņemt mums pienākošos vietu.
Ko es par sevi zinu šajā sapnī… Savu tēvu es neatceros, mani izaudzināja māte – skaista un ārkārtīgi gudra sieviete, viņa saformēja manu raksturu, iemācīja visu, ko prata pati. Nevienu viedāku un smalkāku par viņu es savā dzīvē netiku saticis.
Viņa man bija gan māmiņa, gan draugs, gan treneris. Viņa arī man izskaidroja, ka mana attīstība – garīgā un sociālā – būs nopietni atkarīga no sievietes, kuru es izvēlēšos par sievu.
Un, lūk, pienāk atgriešanās diena, tā ir arī diena, kad satiecies ar manai bērnībai tuvo apkārtni. Es ar interesi to gaidu, atceroties savas mazās draudzenītes, kaut kā jūtot, ka viena no šīm meitenēm kļūs par manu nākamo sievu.
Es ieeju pieņemšanas zālē. Vispirms es redzu ļoti mīļu un amizantu radību, vieglu un jautru – jā, es atceros viņu, šo meiteni. Noskaņojos uz viņu un uzreiz vērtēju mūsu attiecību potenciālu.
Viņa man ir kā māsa: mīļotā māsa un mans labākais draugs nākotnē, viņai es uzticēšos absolūti. Ar viņu es varēšu būt pats: gan stiprs, gan vājš, viņa mani pieņems jebkuru. Viņa spēs aizstāt man māmiņu viņas mātišķajā gādībā.
Lūk, tuvojas otra meitene: viņa ir lieliska, ļoti spilgta un skaista. Nu, vienkārši liktenīgā sieviete. Iegūt tādu ir vairuma parasto vīriešu sapnis. Taču īpašās audzināšanas dēļ es neesmu parastais vīrietis.
Es vērīgi raugos šīs skaistules dvēseles dziļumā – uzreiz atgrūž pārliecīgais ambiciozisms un viņas vēlmju nevaldāmība. Un es domāju: “Viņa taču mani noindēs vai nodurs miegā, ja es pārstāšu viņu apmierināt!”
Turpmākajā šī sieviete mani mudināja uz risku un iekarojumiem, varoņdarbiem un milzīgiem enerģijas tēriņiem, prasmīgi manipulējot ar manas būtnes zemāko daļu. Un mierīgi nodeva, kad es pārstāju spēlēt viņas spēlēs.
Un visbeidzot tālajā kaktā pie loga es redzu trešo meiteni. Atceros, ka bērnībā viņa bija pati dīvainākā no manām draudzenēm. “Lūk, mana pērļu virkne!” es saprotu, ar kaut kādu iekšējo sajūtu nosaku viņā sievišķo būtību, kuru es meklēju.
Meitenei es jūtu maksimālo attīstības, izmaiņu potenciālu, interesi ne tikai par materiālajām un sociālajām sfērām, bet par iekšējiem, garīgiem jautājumiem. Kā cilvēks, viņa visvairāk līdzinās manai mātei…
Tieši šo sievieti es mēģināšu atminēt visu mūžu, piesūcināties ar viņas mīlestību, viņas dēļ lēkšu augstāk par savu vakardienas galvu.
Tāda, lūk, interesanta epizode man atklājās sapnī. Ar ko tas atšķiras no parastiem sapņiem?
Ar to, ka es to apzināti izdzīvoju, kā emociju, sajūtu, zināšanu, priekšstatu pilnvērtīgu kompleksu. Es sapratu, kas bija pirms tam un kas notika tālāk.
Sk. arī 5 pazīmes, ka jūs redzējāt pagātnes dzīvi sapnī.[4].
Pa dienu iespaidi un atmiņas turpināja man “skriet pakaļ”, un es sapratu: mana sapņa varones – tās ir trīs pašas tuvākās manas draudzenes tagadējās jaunības periodā.
It kā eksistējošo meiteņu tēli sāka sūkties cauri, parādītes caur tām atmiņām. Viņu raksturs un mūsu attiecību nianses šajā dzīvē bija palikušas gandrīz tās pašas…
Kā arī atmiņa nes nelielas vēstis caur:
- grāmatām un filmām, kuras “pieķeras”';
- valstīm un egregoriem, kurp velk;
- dīvainām un neizskaidrojamām reakcijām uz cilvēkiem un notikumiem;
- bailēm un fobijām;
- fantomām un reālām sāpēm
- utt.
Par to nākamajos rakstos.
Domāju, ka katram ir bijusi pieredze, līdzīga manējai.
Iznāk, ka es un mans iekšējais saturs ir savdabīga puzle no nodzīvoto dzīvju gabaliņiem.
Un pašreizējās dzīves uzdevums: jūtot, apzinoties un izmantojot visu šo daudzšķautņainumu, būt pašam.
P.S. Ja jums ir ko pastāstīt par šo tēmu, dalieties komentāros savā spontāno atmiņu pieredzē no iepriekšējām dzīvēm.
 |
Jevgēnija Goreva Vietnes “Uz dvēseles spārniem” autore, reinkarnacionikas konsultante, Reinkarnacionikas Institūta kapteine. Ritmoloģe, astroloģe, dzejniece, rokdarbu (handmade) meistare |
Pievienots 09.01.2018
https://ru.journal.reincarnatiology.com/kak-vspomnit-proshluju-zhizn/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/2327-natalija-butenko-atcereties-pagatnes-dzivi-palidzes-zimes (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/2372-marina-vasiljeva-pazistamas-personibas-reinkarnacija-macitaja-ulriha-cvinglija-dzive (Tulk. piezīme)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/vera-prosvirnina/11-dazadi/3823-vera-prosvirnina-reinkarnacija-un-teja (Tulk. piezīme)
[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/11-dazadi/3975-olga-maksimova-5-pazimes-ka-jus-redzejat-pagatnes-dzivi-sapni (Tulk. piezīme)