Елена Майстренко – Как наше слово отзовётся...

Helēna Maistrenko - Kā mūsu vārds atsauksies…

20 08 12

08.08.2020.

Mums nav lemts nojaust…

jeb Trīs pasaules, kurās mēs dzīvojam

Нам не дано предугадать,
Как слово наше отзовется, —
И нам сочувствие дается,
Как нам дается благодать...

Ф. И. Тютчев

Mums nav lemts nojaust,
Kā mūsu vārds atsauksies, –
Un mums tiek līdzjūtība dota,
Kā mums tiek dota svētlaime…

F. I. Tjutčevs

 

 

 

 

 

Nesenā apjēga, ka mēs vienlaikus dzīvojam trīs Pasaulēs, nosēdās manā apziņā pakāpeniski, nesteidzīgi, neuzstājīgi: soli pa solim, domu pa uzvednei, skatienu pa nopūtai. Mani nespieda un nevilināja. Un kam gan, kādēļ to būtu darīt? Vienkārši nāca notikumi, zināšanas, cilvēki. Viņi neparādījās nejauši un visi uzreiz, taču svarīga bija tieši manas apziņas ieslēgšanās likumsakarībā, secībā, nosacītībā; turklāt prāts analizēja, meklēja saiknes, izdarīja secinājumus.

Nav vajadzības pārstāstīt savu ceļu, jo kāda tam jēga, tā kā katrs ies savu, atklāsmes saņems savas, darbi izvērsīsies katram savi. Un dzims ideja, noformēsies mērķis, iegūs reālu dzīvi caur jaunradi, darbu.

Slāvu kultūrā un tradīcijās pieņemts runāt par trīs Pasaulēm: Pravj, Javj un Navj (Правь, Явь, Навь). Uz zināmas laika robežas Navj tika sadalīta divās komponentēs: Slavj (Славь)– gaišajā Navj un tumšajā Navj.

Javj Pasaule ir fiziskā, materiālā, reālā, redzamā, burtiskā, ierastā, taustāmā utt. Šī Pasaule mums ir tik pazīstama, ka šķiet – viss tajā ir zināms, izpētīts, nosacīts. Bet patiesībā izrādās, ka ne tuvu viss ir atklāts, izskaidrots, ka daudzi iepriekšējie nesatricināmie postulāti tiek pārskatīti, konstantes pārvēršas mainīgajos, neparastais kļūs par normu, bet agrāk atkārtojošās regularitātes – par retumu…

Par Navj Pasauli mēs atceramies, ka no tās mēs dzimstam un uz to aizejam pēc nāves, tas ir, tā ir gan mūsu gaišo aizgājušo radinieku-Senču Pasaule, gan mūsu radinieku-Pēcteču Pasaule, kā arī garu, aizkapa pasaules būtņu, neļaužu (нежить) Pasaule. Diezgan bieži ar šo pasauli biedē, jo tajā mums ir daudz vairāk nezināmā nekā Javj Pasaulē. Un līst nezināmajā bez prasmēm un zināšanām labuma maz, jo risks izčibēt taču ir milzīgs.

Pravj Pasaule – Dievu un Dieviešu Pasaule – pēc būtības ir kļuvusi tik pasakaini-iluzora, neaizsniedzama, neapjēdzama, tik tāla un šķietama, ka daudzi jau šaubās: vai tā vispār kaut kad ir bijusi? Tagad tās vairs jau nu patiešām nav, tad par ko gan runāt un kaut ko nereālu atcerēties? Lūk, par šīm Pasaulēm tad šodien arī būs runa, un vēl par to, ka dzīvojam mēs vienlaikus visās trijās, bieži nenojaušot vai aizmirstot to.

Droši vien daudziem ir nācies lasīt vai dzirdēt frāzi, pašlaik ļoti populāru, ka mūsu planēta ir cietums, kur cilvēki izcieš ieslodzījuma, soda, pāraudzināšanas, dažbrīd nepelnītas, termiņu.

Esmu sastapusi cilvēkus, kuri viegli uzķeras uz šīs ēsmas un pat ļauni priecājas šajā sakarā (?). Otri lēnprātīgi nopūšas: “Droši vien tas tā ir! Citādi kā gan izskaidrot tik daudz bēdu un sāpju?” Trešie apjukumā parausta plecus…

Man ir dārgi tie cilvēki, kuri prot pārvarēt likstas un šķēršļus, pieņemt lēmumus, uzņemties atbildību par savu rīcību, atjaunot taisnīgumu, tiekties uz mērķi… un būt pateicīgi.

Pateicīgi par dzīvi, par mīlestību, par veselību, par iespēju radīt un strādāt, par prieku būt laimīgam, par skaistumu, par zināšanām, par maigumu un pat par iespēju pieļaut kļūdas, būt nepaklausīgam, patstāvīgam, par iespēju just un domāt, skatīties un elpot… Par visu to, ko pieņemts saukt vārdā “dzīve”!

Mūsu kultūrā ne velti ir ielikta izpratne par iespēju un uzdevumu dzīvot trīs Pasaulē, trīs valstībās: Javj, Navj un Pravj. Un ne vienkārši būt, eksistēt, izdzīvot, bet būvēt, radīt, izgudrot, dzemdēt, pilnveidot, izdaiļot, labiekārtot… Šīs iespējas nekādi nesaskan ne ar cietumu, ne ar sodu.

Dzīve, jaunrade, apjēgšana, sevis un apkārtējās telpas pilnveidošana, iespēja atstāt savas pēdas vai mantojumu trīs Pasaulēs vienlaikus – tā patiesi ir Dievišķa Velte! Tā ir nenovērtējama un unikāla, kā neatkārtojams un savdabīgs ir katrs no mums, un tātad pieredze un sasniegumi arī ir unikāli un vērtīgi!

Pirms katra svarīga notikuma vai liktenīga lēmuma cilvēks apdomā, domās izkārto, izskaitļo to, kā paredzamais vārds, darbība, doma atsauksies katrā no šīm trīs Pasaulēm: Javj, Pravj, Navj.

Javj Pasaulē – uz veselību un labklājību, materiālo pārticību, uz savstarpējām attiecībām un sekām – īs- un ilgtermiņa –, uz apkārtējās pasaules dzīvotspēju utt.

Navj Pasaulē arī nepieciešams izsekot, kā smalkajā Pasaulē atsauksies vārds, darbība, ideja. Pirmkārt, nepieciešams iemācīties atlaist, atbrīvot visu to, kas jau ir savu laiku nodzīvojis, beidzies, nevilkt sev līdzi uz tagadni un nākotni to, kas kļuvis par spokiem, neļaudīm, no kā ir aizgājis laiks un dzīvības spēki. Gaiši atlaist aizgājušo jaunību, novītušo skaistumu, reiz neuzvarētu strīdu, bērnu izpriecas un nerātnības, sarautas attiecības…

Otrkārt, ir noderīgi iemācīties samērot savu rīcību ar Senču tradīcijām un norādījumiem, jo, ja mēs turpinām viņu labos darbus, tad gan spēki, gan laiks nāks klāt, papildināsies. Pretējā gadījumā mūsu darbība atsauksies kā nodevība un atnesīs likstas un nelaimes, kā mums, tā arī pēctečiem. Un nav ko pēc tam karmu vainot un dzīvi ar cietumu salīdzināt.

Un vēl ir noderīgi ar Dabas-Māmuļas Gariem būt laipniem un cienīgiem, un viņi par palīgiem un aizstāvjiem kļūs, burvestības izpaust sāks, labo vairot un no jodiem un citiem neļaudīm apsargāt.

Un kā tad Pravj Pasaulē? Nu turp gan mums taciņa tiešām ir liegta! Kā gan mēs tajā dzīvīti dzīvosim un prātā pieņemsimies?

Ar Pravj Pasauli mūs saista Sirdsapziņa un laime.

Katram zvaigžņu celiņš-stariņš pie Sirdsapziņas ir atklāts. Un viens saskaņojas ar augsto Debesu Saucienu un Gaismu – gan tā Piena taciņa paplašinās un nostiprinās, gan Zināšanas no tās ienāk arvien vairāk un skanīgāk, gan ceļš kļūst arvien grūtāks un laimīgāks!

Bet otram ir slinkums pat paskatīties Debesīs, viņš biežāk zem kājām skatās un apkārt ar bažām lūkojas. Viņa zvaigžņu stariņš te pārtrūkst, te mirgo, te dziest. Nav viņam vēlmes pūles garīgas pielikt un pie sava Gara lauzties. Bet caur Garu jau nu gan ar Sirdsapziņu tiešos sakaros nonāksi un daudz no Dievišķās Gudrības izzināt spēsi, ja vēlēsies un ar slinkumu galā tiksi.

Pēc Sirdsapziņas dzīvot ir grūti, jo strādāt vajag, bet laimīgi, jo par Dievišķā nodoma daļu kļūsti! Visi darbi, vārdi un domas Dievišķajam ar plānu sader, ar Viņa gribu vienotībā, ar Viņa varenību saskaņā. No tā tad gan prieks dvēselē ieplūst, gan acis no grandioziem nodomiem deg, gan rokas, kaut arī sastrādātas, bet jaunu darbu lūdz.

Laimīgi un pēc Sirdsapziņas māca dzīvot Pravj Pasaule. Katram ir atvērti visi trīs ceļi-taciņas. Taču, nonācis izvēles priekšā, ne katrs apzināti visus trīs pārvarēt ņemas. Velte visiem ir piedāvāta, proti ar to izrīkoties pēc prāta un pēc sirds, pēc Mīlestības un pēc Sirdsapziņas, pēc goda un pēc pienākuma, pēc Patiesības un Pravj!

Katra taciņa no trijām svarīga, un pa katru savu mēru izzināt vajag! Javj pasaule ir kā burvju laboratorija, kurā ideja, sapnis iegūst savu paša dzīvi, bet cilvēks kļūst radītājs, mācās radīt redzamu, reālu, taustāmu brīnumu, spējīgu uz dzīvi, uz patstāvīgu ceļu. Lai iepūš savā radījumā dvēseli, iededz liesmas dzirksteli Dievišķais Gars.

Kopš bērnības mums vēra vaļā šos noslēpumus gan labās pasakas, gan pati dzīve. Mums lemts nest šo Gaismu neizdzēšamo un nodot to pēctečiem, lai varētu nojaust, kā mūsu vārds atsauksies un kā darbība izvērsīsies.

© Copyright: Елена Майстренко, 2020

 

Pievienots 12.08.2020

http://parnasse.ru/prose/essay/philosophyprose/kak-nashe-slovo-otzovyotsja.html

Tulkoja Jānis Oppe