Елена Майстренко – Сказочная война

Helēna Maistrenko - Karš par Pasaku

20 01 18

Karš par Pasaku

1o.01.2019.

Tikumīgi vecāki, saglabājuši spēju domāt, jau sen ir pievērsuši uzmanību, ka no mūsu apkārtējās dzīves ir pazudušas Pasakas. Nē, ne tās blēņas vai šausmenes, kuras kā tarakāni ir izplatījušās pa visām iedomājamajām vai aizliegtajām telpām, bet PASAKAS! Mūsu, dzimtās, mīļās, pazīstamās, no galvas iemācītās, bet tādēļ nekļuvušas mazāk izzinošas, dārgas, nenovecojušas, viedas…!

Sākumā mūsu Pasakas tika aizstātas ar stāstu par atnākušiem onkulīšiem skrūdžiem, pokimoniem, bruņurupucīšiem nindzjām, šrekiem un citiem bezjūtīgiem monstriem. Pēc tam nenobriedušajā, nenoformētajā, maigajā, uzticības pilnajā bērnišķīgajā apziņā tika iemitinātas aizkapa būtnes, piemēram, “labie spoki” – kasperi. Un kopā ar labajiem uz ekrāna uzplūda arī visi pārējie, ar sātaniskām uzvedības un saziņas normām. Pa ceļam paplašinājās ģeogrāfija un dzīves sfēras svešiem citzemju, citpasauļu “iedzīvotājiem” no citām pasaulēm, galaktikām, laikiem. Apbrīnojami turklāt izrādījās tas, ka viņi visi neizcēlās ne ar skaistumu, ne ar prātu: viņu dzīves un uzvedības veids izpaudās te kā kaprīzums, te kā mantkārība, te kā izlaidība, te kā muļķīgums…

Svarīgi saprast, ka fatālās, postošās, nāvējošās briesmas slēpjas ne tikai tajā, ka reālajā, redzamajā, skaidrajā pasaulē neatlaidīgi tiek iemitināti svešinieki-atnācēji. Visos laikos kopš agras bērnības cilvēki bija informēti kā par aizkapa, tā arī par citzemju būtnēm. Par to atklāti tika teikts gan Pasakās, gan fantastikas darbos, taču ar vienu obligātu nosacījumu: gan bērniem, gan pieaugušajiem tika dotas atslēgas, ar kuru palīdzību viņi varēja mijiedarboties ar svešiniekiem – kā no citām zemēm, tā arī no citām pasaulēm.

Taču mūsdienu citādas dabas iebrukumā ne atslēgas, ne mājieni, lai glābtos, doti netiek: visas cilvēku paaudzes mērķtiecīgi un uzstājīgi tiek inficētas ar postošiem informācijas vīrusiem. Viņi nenogalina uzreiz, taču, iekļūstot apziņā, viņu tā izvērš otrādi, ka izdziedēt un izlabot kļūst ārkārtīgi grūti un reizēm arī neiespējami.

Pašlaik izvēršas jau trešais etaps naidīgajā agresīvajā uzbrukumā Pasakām – pārrakstīšana. Tas jau ir noticis ar mūsu biļinām: pārsauktas, izkropļotas, sagraizītas un salipinātas… vēsturē…

Tagad ir tikts arī līdz Pasakām: uz ekrāniem izšļācas nekur nesakņojošies padumji scenāriji, it kā uzrakstīti pēc tautas pasaku motīviem. Kādi no tiem ir kļuvuši pazīstamāki – tos ir noskatījušies daudzi skatītāji, kādi ir mazāk pamanīti – vēl ne visi TV kanāli tos ir parādījuši, visam savs laiks. Ārēji, formāli tie izskatās pilnīgi aizraujoši un krāšņi: tiek uzaicināti mīļoti atpazīstami aktieri; tiek šūti bagātīgi kostīmi; tiek radītas skaistas dekorācijas; tiek uzņemtas lieliskas ainavas; un par specefektiem vispār nav ko runāt! No pašiem pirmajiem mirkļiem notiek atpazīšana: Jā! Tas ir mūsu! Dzimtais! Mīļotais! Nu beidzot taču!

Un šajos pirmajos mirkļos viss dzimtais, kā sācies, tā negaidīti beidzas.

Rūgti ir par vienu! Vairums jau ir uzķēries uz viltus āķīti-ēsmu un neredz, nesaprot, kā indīgie meli lejas tieši sirdī, dvēselē, apziņā.

Jāsaprot un jāatceras, ka Pasakas saucas par tautas Pasakām ne tāpēc, ka tām nav autora: autori, kā likums, bija viedie priesteri-teicēji, kuri neko speciāli neizdomāja un nesacerēja. Viņi stāstīja patiesus notikumus un tās Zināšanas, kuras cilvēkiem nepieciešamas visos laikos un visās pasaulēs. Šīs Zināšanas tika iešūtas ritmiskās teiksmās ar atskaņām, lai saskanīgi dziedātos-iegaumētos, lai dvēsele atpazītu un sirds priecātos. Teksti ar atskaņām kalpoja saziņai, domām un labu darbu radīšanai.

Vēlāk sāka dzimt vienkāršāki teksti-teiksmas: tajos Viedums vairs netika pārbaudīts līdz katrai skaņai, līdz pustonim – Pasakas ieskanējās prozā. Taču tajās saglabājās Vieduma un Taisnprātīguma daļa kā evolūcijas daudzdimensionālā spirāle, trejdeviņas reizes pastiprināta.

Priesteri Pasakas-teiksmas laidā ļaudīs, un plūda upes-strautiņi pa Krievzemi-māmuļu; un baroja-dziedēja tie slāvu prātus-sirdis un dvēseles gan lielam, gan mazam. Un katrs bērns un katrs vecāks, un katrs sirmgalvis Pasaku saprata pa savam, taču vienādi.

Pa savam – tātad pēc savas dvēseles brieduma, jo daudz slāņu-atzaru ir iešūts seno vēstījumos: kurš vecāks un viedāks, tas dziļāko noslēpumu nolasīs; kurš jaunāks un naivāks, tikai virspusējo, redzamo slāni ieraudzīs. Visi ir malači: katrs paņēmis tieši tik, cik spēs aiznest, un, ja paaugsies un prātā pieņemsies, spēciņus tā vairāk sakrās, tad arī Viedums viņam atklāsies jauns un augsts – ar to jau ies pa dzīvi – izturēs!

Vienādi – tāpēc, ka Noteikumi-atslēgas ir iešifrēti Viedumā senajā, dzimtajā! Svarīgi noslēpumi: gan Visuma, gan Zemes, gan zvaigžņu, gan cilvēciskie, gan Dievišķie, gan no Dabas – visi ir ierakstīti! Un tik vienkārši un labi ir izklāstīti, ka jebkurš sapratīs un ar visu sirdi pieņems: mazs ar mātes pienu uzsūks, vecāks cilvēks – aizliks aiz auss (на ус намотает) un darbā un dzīvē pielietos!

Tā arī veidojās Pasakas – pēc Sirdsapziņas un Taisnības dzīvot mācīja, tikumisku darbu un augstu morāli potēja, varoņu un Dievu-Senču labos varoņdarbus slavināja, zemi-māmuļu mīlēt un aizsargāt aicināja.

Naidnieki mums viltīgi un nezināmi ir pašlaik: atklātā taisnīgā cīņā neielaižas, zvēru sejas cilvēka izskatā slēpj, nešķīstus mērķus ar melīgām runām piesedz.

Tikuši naidnieki jau līdz svētumiem senajiem – līdz Teiksmām Viedajām, kurās gan spēks, gan saknes, gan pašas dzīves Sākotne.

Nelietīgi apgāna, ķengā mūsu bagātību neiznīcīgo – pārraksta gan teiksmu, gan viedumu, gan spēku, gan Ticību.

Patiesības avotus, kuri pašu dzīvi baro, ar samazgām, akmeņiem aizber.

Vieduma atslēgas gara tumsības purvā iebradā.

Aizliegtas slēdzenes, no netiklības, izvirtības, piedauzības, netikumības sargājošas, uzlauž.

Maziem bērniem un dvēselēm jaunām-nenobriedušām nenoturēties pret naidnieku nežēlīgu, asinskāru, bez sirdsapziņas. Izputēs, izčibēs mazie bērni bez vecāku un nobriedušu dvēseļu palīdzības: nav pa spēkam vientiešiem tikt skaidrībā ar tādu samainīšanu. Laiks iesaistīties vecākiem un vecāku vecākiem šajā karā par pasaku! Uzvarēsim tajā, tad arī jebkurā citā uzvarēsim! Zaudēsim – bērnus pazaudēsim, un tātad viss pelnos pārvērtīsies!

Cīņa par Pasaku skaidrajā pasaulē.

 

© Copyright: Елена Майстренко, 2020

 

Pievienots 18.01.2030

http://parnasse.ru/prose/essay/philosophyprose/skazochnaja-voina.html

Tulkoja Jānis Oppe