Print

Елена Майстренко – Взрослая сказка

Helēna Maistrenko - Pasaka pieaugušajiem

19 12 14

Pasaka pieaugušajiem

10.12.2019.

– Kā tur ir ar laikapstākļiem aiz loga?
Jā, atkal apmācies.
Šķiet, ka būs lietus.
Par sauli šodien var aizmirst.
Tātad arī noskaņojums būs nu tā – pelēcīgs.
Labi, tiksim galā, nav pirmo reizi.

Tā sākās katrs rīts, un, šķita, ka jaunā diena ne ar ko neatšķiras no iepriekšējās un no tās, kas bija pirms nedēļas, mēneša, gada.
Murkšķa diena.
Bojāta plate, kura apli pēc apļa atkārto vienu un to pašu frāzi nožēlojamā motīvā.

– Vajadzētu nomainīt apnikušos aizkarus.
Jau apnicis uz tiem skatīties, tie ir kļuvuši garlaicīgi, apēduši iepriekšējo prieku, svaigumu, spilgtumu, saulainumu.
Interesanti, cik gan reižu esmu kāris jaunus?
Laikam jānoņem tie, kurus kāru pavasarī… Vai arī tas bija vasarā?.. Bet varbūt pagājušajā gadā? Pareizi! Pagājušajā. Vai arī aizpagājušajā?..
Ai, labi, nav svarīgi. Jāņem nost! Te nu es neko nesabojāšu, toties telpu kaut nedaudz izpletīšu…

Un arī veco putekļu kļūs mazāk.

Miteklis bija kārtīgs un pat ne šaurs. Tajā bija logs, bet visa pārējā telpa – aizkārta ar aizkariem.
Šoreiz viņš nolēma izmainīt iepriekš noteikto kārtību – kārt jauno pa virsu vecajam. Un, izvēlējies to sienas daļu, kura robežojās ar logu, sāka ņemt no tās nost vecos pārsegus. Virsējie bija pazīstami līdz tādai pakāpei, ka izraisīja aizkaitinājumu un naida lēkmes. Viņš ārprātīgā niknumā rāva tos nost, sviežot uz grīdas. Un, lai kāpnes nebūtu jāpārliek daudzas reizes, apejot mitekli pa perimetru, sāka šo pašu sienu atbrīvot no vecākiem aizkariem, gardīnēm, portjerām.
Nesenos viņš labi atcerējās: pats drapēja patvērumu, tiecoties izdzēst no atmiņas nepatīkamus notikumus, satraucošus pārdzīvojumus. Tie tagad uzpeldēja īpaši asi un nikni, it kā par kaut ko atriebtos:
– Tu tiecies aizmirst, izmest mūs no savas dzīves, izdzēst no atmiņas. Bet mēs esam te, blakām, nekur neesam palikuši, pazuduši, izzuduši. Taču kļuvuši stiprāki un niknāki nekā agrāk.
Turies!
Tūlīt sāksim dzelt!

Klausoties pagātnes rāpojošo ēnu šņācošajā švīkstoņā, viņš neatlaidīgi rāva nost, rāva jau aizmirstus un pat ne savus, bet kāda sveša – iepriekšējos aizsegus.
Šeit bija gan pilnīgi satrunējušas lupatas, gan dārgi, samtaini, biezi audekli, uz kuriem laiks, šķiet, nebija atstājis savas pēdas. Bija arī viņam pilnīgi sveši, nez kura un kad piekārti svešzemju aizsegi ar nesalasāmiem simboliem, zīmēm, tēliem, zīmogiem.
Sākumā viņš brīnījās, nonācis līdz tiem, kurš, kad un kādēļ aptvēra viņa pasauli, dzīvi, jūtas ar svešām enerģijām, aizliegumiem, buramvārdiem, tabu?! Kurš uzdrīkstējās ielauzties viņa telpā un ar kādām tiesībām?! Bet, atbildes neatradis, turpināja raut nost šos vecu vecos, senos aizsegus.

Cik ilgi tas turpinājās, viņš vairs neatcerējās.
Nē! Laiks nebija apstājies – tas bija izmainījies! Bija nomainījies viss: laika viļņa takts, valkanums, telpiskums, vērsums, ātrums. Laikam bija iezīmējušās tādas īpašības un raksturojumi, par kādiem viņš pat nenojauta! Tas bija pārstājis būt lineārs un vienvirzienisks, viņa trajektorija bija sākusi mainīties. Tā te paātrinājās, te vilkās lēnāk; varēja koncentrēties vai izkliedēties; savērpties blīvā sabiezējumā ierobežotā apjomā vai vektoriāli šauties uzdotajā telpā. Laiks bija kļuvis dzīvs, sācis elpot, pulsēt ar spēku, krāsu, skaņu.

Skatoties uz lupatu kalniem zem kājām, viņš prātoja:
– Un ko gan tagad darīt ar visām šīm grabažām?
Aizsegi ir norauti, bet ne visi!

Tie smako, saglabājot sevī pārdzīvotās, sāpīgās, nogalinošās pagātnes trūdus; smacē tagadni, sedz nākotni.
Nāksies sadedzināt!
Citas izejas nav!

No esošajiem piederumiem viņš salika kaut ko, kas atgādināja mangalu – metālisku ugunsdrošu tvertni, aplika ar flīzēm, ugunsdrošiem ikdienas priekšmetiem un aizdedzināja uguni.
Dažas minūtes pirmie iemestie audekli dega raiti un aktīvi, raidot turklāt šņācošus indīgus draudus. Taču drīz kļuva grūti elpot, un smacējoša smaka kā pelēki miglaini dūmi sagrāba istabu savos pretīgajos apkampienos.
– Drīzāk jāatver logs, jāizvēdina dūmi un apdullinošais pelēkais plīvurs!
Viņš pieskrēja pie loga, atvēra rāmjus un… atdūrās pret melnu atstarojošu virsmu, aiz kuras nebija ne pagalma, ne svaiga gaisa, bet tikai vēl vieni rāmji. Viņam šķita, ka realitāte sāk peldēt, tecēt, lidot kaut kur… Verot vērtnes citu pēc citas, viņš konstatēja te spoguļus, te lēcas, te gaismas vadus, te apgaismojuma absorbētājus, ierīces, kuras lauž starus, kinoprojektorus un kameras – kā tur tik visa nebija aiz parasta, kā viņam šķita, loga. Un pēkšņi viņa apziņā ietriecās atminēšanās, ka pirms gadiem trīsdesmit kino, kurš viņam tika rādīts caur šo logu, bija pavisam citāds. It kā tas, kurš atradās otrā galā, būtu nomainījis repertuāru un sācis lādēt iekšā citas tēmas apskatei.
Ar asu kustību viņš parāva kārtējos rāmjus, slēģus vai kā tā tos vēl tur sauc, un svaiga salta gaisa plūsma iebrāzās miteklī no necaurskatāmas tumsas. Iekšā kļuva gaišāks, dūmi ātri izgaisa, bet ārpusē bija necaurredzami tumšs un auksts.
– Labi. Ar to tiksim skaidrībā vēlāk.
Ir jāturpina pārvērst pelnos indīgās vecās lupatas.

Temperatūra pakāpeniski izlīdzinājās līdz komfortablai, turklāt saglabājot gaisa tīrību un svaigumu. Process – uguns aprij nomestos audeklus – paātrinājās, taču izmainījās. Bet ar viņa dvēseli un apziņu sāka notiks apbrīnojamas lietas: it kā iekšējās uguns karstums sildītu dvēseli un pastiprinātu iekšējās atbildības, vieduma un mīlestības liesmu. Kusa aizvainojumu un neuzticēšanās ledus gabaliņi; tas viss, kas agrāk sāpīgi ievainoja un asiņoja, plūda silti un atpūtinoši. Viņš reizēm paraudzījās uz degošajiem audekliem, un tie vairs neizraisīja viņā aizkaitinājumu, piktumu un sāpēs, toties bija parādījies vieglums, vingra pārliecība, jūtu un domu skaidrība. Ārpusē degošā liesma iekvēlināja iekšējo uguni, un tās siltums dziedēja daudzās brūces, aizdziedināja un nogludināja rētas, piepildīja ar dzīvības spēku.

Atbrīvojis no visiem audekliem sienu pie loga, viņš ieraudzīja tādu pašu samtainu, valdzinošu melnumu. Tas nebiedēja, bet vilināja, staroja nezināmu mirdzumu. Un it kā dziedāja. Un pēc kāda laika viņš sāka izšķirt lielus un mazus mirdzošus punktus, daudzkrāsainas citādas dzīves, daudzveidīgu pasauļu, zvaigžņu kopu vizmu.

Viņam vēl stāvēja priekšā apjēgt, saprast un pieņemt, ka viņa kosmosa kuģis ceļo Visuma bezgalīgās mūžības plašumos. Un ka tikai viņš var dot tam izvēlētu virzienu. Ka tikai no viņa ir atkarīgi gan atklājumi, gan zaudējumi. Ka tikai viņš spēj paātrināt vai palēnināt savu kustību, izziņu, pieaugšanu. Viņš ir kapteinis un visa ekipāža. Viņš ir viens, un viņš daudskaitlīgs. Viņš ir viss un visur. Un viņš ir radītājs.

 

© Copyright: Елена Майстренко, 2019

 

Pievienots 14.12.2019

http://parnasse.ru/prose/essay/philosophyprose/vzroslaja-skazka.html

Tulkoja Jānis Oppe