Елена Майстренко – Попустительство, невмешательство и молчаливое согласие

Helēna Maistrenko - Pieļaušana, neiejaukšanās un klusa piekrišana

19 03 28 02

Pieļaušana, neiejaukšanās un klusa piekrišana

2019.03.22.

 

Pieļaujot, neiejaucoties un, klusi piekrītot, mūsu tautā formējas patērnieciska bezatbildīga attieksme pret dzīvi, pret vārdiem un darbiem. Šie jēdzieni nav raksturīgi mums, tie ir naidīgi un sveši, taču pēdējās desmitgadēs uzstājīgi tiek potēti, uzspiesti gan apziņā, gan ikdienas dzīvē kā caur plašsaziņas līdzekļiem, pseidokultūras raidorganizācijām, tā arī caur mācību iestādēm.

Kurš ir teicis, ka mums šodien nav ideoloģijas? Ideoloģija ir, bija un būs jebkurā sabiedrībā. Un šodien mūsu sabiedrībā nav mūsu ideoloģija. Apstrīdēt to ir vismaz nesaprātīgi: nav jēgas noraidīt to, kas ir jau acīmredzams. Tautas kultūra, tradīcijas, uzvedības un saziņas formas, sadzīve praktiski ir izskalotas no mūsu dzīves un aizstātas ar citām.

Parazītisku sistēmu devīze: “Ņem no dzīves visu! Dzīvojam vienu reizi! Dzīvē viss ir jāizmēģina! Lai mums ir viss, un par to mums nekas nebūs! Pēc mums kaut vai ūdensplūdi! Lai tas viss deg zilās liesmās!” un tml. jau stabili ir ienākusi mūsu dzīvē un kļuvusi rīcības rokasgrāmata.

Daudzi saka: “Tā ir katra paša personīgā darīšana: kurš kā var, tā arī dzīvo!”

Nē! Tā nebūt nav katra paša personīgā darīšana! Vismaz līdz tam laikam, kamēr mēs dzīvojam sociumā un mijiedarbojamies ar to. Un pat nonākuši kosmosa lidojumā mēs, kaut arī autonomi, tomēr esam saistīti ar Zemi un tiecamies uz viņas atgriezties. Un, pat atrodoties uz neapdzīvotas salas, pieliksim visas pūles, lai atgrieztos. Un pat vientuļnieki, apzināti attālinājušies no sabiedrības, nesasniedz gribētās garīgās virsotnes, tāpēc ka nav izgājuši dzīves pārbaudījumus visās tās izpausmēs.

Cilvēks dzīvo sociumā un mijiedarbojas ar to sava dvēseliski-garīgā brieduma līmenī.

Aizsargājas, uzskatot pasauli par agresīvu, naidīgu.

Cīnās, atjaunojot taisnīgumu.

Meklē kompromisu, tirgojas, vēloties iegūt sev privilēģijas.

Dzīvo pēc principa: “Kā mežā sauc, tā atskan!”

Vadās pēc Pienākuma, Goda, Taisnprātīguma, tāpēc fatāli vairs nav atkarīgs no sabiedriskās domas un morāles.

Ir paklausīgs Garam un uzklausa Sirdsapziņu, un rezultātā pārvalda kā savu dzīvi, tā arī apkārtējās pasaules procesus, notikumus. Šajā etapā cilvēks nepārtrauc savu mijiedarbību ar sociumu, taču kļūs šī grandiozā procesa pilntiesīgs dalībnieks, spēlētājs, kurš spēj izmainīt notikumu gaitu, ietekmēt to, novērst negatīvu iedarbību, pavēršot tās vektoru sāņus, un izvērst Visuma pozitīvo jaunradi vajadzīgajā gultnē. Tas ir etaps, kuru raksturo burvestība jeb harmoniska mijiedarbība ne tikai ar sabiedrību, bet arī ar daudzdimensionālo realitāti.

Ir arī sīkāki personības un sociuma mijiedarbības starplīmeņi, tiem ir pārejas raksturs.

Nepieciešams arī atcerēties, ka slāvi ir kopienas cilvēki. Tā ir arī mūsu bagātība, ja mēs atceramies un zinām savas saknes, kultūru, tradīcijas, ciltsrakstus utt. Vai arī mūsu vājā vieta, pa kuru saņemot triecienu, mēs kļūstam ievainojami, paklausīgi svešai gribai, vadāmi.

Pašreizējā etapā cilvēki to, ka ir pieauguši, diezgan bieži pauž nomināli, virspusēji, negatavi, vāji orientējoties notiekošajā, peldot pa straumi.

Kad cilvēks nezina, kā rīkoties, viņš orientējas pēc sabiedrības: kā ir pieņemts sociumā, kā dara citi.

Ja sabiedrība ir veselīga, tradīcijas un uzvedība pārbaudītas tūkstošgadēm, tikumības un kultūras līmenis augsts, tad orientēties uz kopienu ir laba un noderīga lieta. Tieši tāda arī bija dzīve Dzimtā, Ciltī: viens atbildīgs visu priekšā, bet arī visi atbild par katru.

Šodien sociums nav Dzimta, nav kopiena un vairs nav tauta. Šodien sociums ir raibs veidojums no visdažādāko grupu cilvēkiem, kurus apvieno dzīvesvieta. Un pats galvenais, ka šodien sociums ir agonijā – bīstami smagi slims, piedzīvo pirmsnāves krampjus. Ļoti smaga slimības forma izpaužas visās dzīves sfērās. Tāpēc ir muļķīgi teikt, ka sabiedrība mūs neietekmē vai ka, lai katrs dzīvo, kā var.

Mūsu bagātība – kopienas tradīcija izvērtās par vājo vietu, pa kuru tad arī tika izdarīts nāvējošs trieciens: mums tika sagrauta ģimeniskā Dzimtas audzināšana, dzīvesveids, kultūra. Mums pieļaujot, neiejaucoties un klusi piekrītot.

Un tagad pievērsīsim uzmanību jaunajai paaudzei, kura uzsūc visas sociuma ietekmes un kurai nav ne zināšanu, ne imunitātes, ne mūsu aizsardzības. Jaunajai paaudzei, kuru mēs pienācīgi neaudzinājām, tāpēc ka paši nezinājām, tāpēc ka mūs arī neaudzināja dzimtas tradīcijās, tāpēc ka no mūsu tautas tika pārķerti vadības groži utt.

Visus šos notikušos faktus ir laiks atzīt.

Atzīt un labot notikušo izkropļojumu stāv priekšā mums visiem un noteikti tūlīt, rīt vairs neko neizlabosim! Visiem, kas vēl nav aizmirsuši domāt, mīlēt un dzīvot godīgi! Visiem vecumiem, visām ģimenēm, grupām un pa vienam. Labot ar tikumību un Mīlestību. Ar Godu un Taisnprātīgumu. Labot, sākot ar sevi un caur sevi, savu tuvāko dzimtas vidi. Nepieciešams darboties visos iespējamos līmeņos, visās dzīves sfērās, ceļot augšā sevi un tos, kas ir blakus. Ir noziedzīgi pieļaut un klusi piekrist tam, kā mūs kropļo, bendē, iznīcina. Nedrīkst pieļaut svešzemju ietekmi un rupju iejaukšanos mūsu tradīcijās, valodā, kultūrā, jebkuru svešzemju parazitējošu ietekmi!

Godīgs darbs, Taisnprātīgums, Tikumība, Dvēseles plašums un Gara brīvība – tā ir mūsu bagātība, Senču nodota un novēlēta! Mums tā ir jāglabā un jāvairo!

 

© Copyright: Елена Майстренко, 2019

 

Pievienots 28.03.2019

http://parnasse.ru/prose/essay/philosophyprose/popustitelstvo-nevmeshatelstvo-i-molchalivoe-soglasie.html

Tulkoja Jānis Oppe