Елена Майстренко – Жизнь-черновик

Helēna Maistrenko - Dzīve-melnraksts

19 03 19

Dzīve-melnraksts jeb Atliktās dzīves sindroms

2019.03.15.

 

Kad grūts uzdevums nerisinās vai arī ļoti sāpīga problēma neļauj tai pieskarties (sāpes kā vilnis uzbrāžas pāri galvai, aptumšojot visu apkārt), cilvēki to risināšanu atliek uz vēlāku laiku: “Rīts gudrāks par vakaru! Laiks ārstē!” Tā ir organisma aizsardzības reakcija ne tikai uz fiziskām, bet pirmām kārtām uz dvēseles sāpēm. Jo to kvēle ir tik liela, ka bez kaut pagaidu to remdināšanas, mīkstināšanas tās nogalinās, izkropļos, pārvērtīs pelnos...

Problēmas risināšanas atlikšana šajā kontekstā ir pilnīgi attaisnojama un nepieciešama! Galvenais, lai atlikšana uz laiku nepāraugtu pastāvīgā. Taču itin bieži laikus neatrisināta problēma pārvēršas par aizmirstu uz visiem laikiem, atbīdītu, pavisam izmestu. Un dzīve pārvēršas poēmā, pārnestā uz pēc tam, bet pašlaik tiek rakstīts melnraksts.

Pēc tam tikšu skaidrībā ar attiecībām.

Bērnus dzemdēšu pēc tam.

Vecākiem pazvanīšu vēlāk.

Uzbūvēšu sev skaistu māju – kādreiz...

Pašlaik ir jānopelna nauda tā vairāk, bet nu pēc tam – tad nu gan sākšu dzīvot!

Diemžēl!

Nē, ne diemžēl! Par lielu laimi dvēsele neprot dzīvot pēc tam! Viņa dzīvo pašlaik – Tagadnē, tāpēc ka tikai tā ir VĒRTĪGA! Tieša! Pareiza!

Dvēsele neprot dzīvot pēc melnraksta! Viss, kas gadās, ir pa īstam, pēc taisnības, pēc laika! Bet melnraksts jeb atliktā dzīve pēc būtības ir prāta aptumsums (морок), ilūzija, tiek pārkāpts mērs.

Laika mērs (1) – nelaikā, tāpēc ka atlikts pēc tam.

Telpas mērs (2) – nevietā, tāpēc ka apstākļi it kā nav tie. Nav mašīnas, dzīvokļa, amata, ietekmes, ienākumu un tml. “Manai telpai ir jābūt bagātai!” Taču vārds “bagāts” ir ar sakni “Dievs” (krieviski “БОГатый" un “Бог” – tulk. piezīme), nevis no vārdiem “nauda”, “vara”, “privilēģijas” un tml. Un telpai pirmām kārtām ir jābūt Mīlestības Telpai!

Un nav saskaņoti (3) – kad cilvēks grib vairāk, nekā pelnījis, nekā viņam liktenī paredzēts!

Un iznāk nenopietna dzīve:

“Nenopietni mīlu,

Nenopietni ciešu,

Nenopietni radu,

Nenopietni spēlējos…”

Līdz ar gadiem un steigā tik ļoti pierodam pie “nenopietni”, ka pārstājam pat paši sevi pazīt. Mūs nepārsteidz bezatbildība, bezjūtīgums, nejēdzīgums, gara tumsība…

Tas viss taču ir nenopietni! Melnraksts! Lūk, tikko kā sākšu dzīvot nopietni pa īstam, tad gan visu izlabošu, izdziedināšu! Tad nu gan tāda dzīve iestāsies – pavisam brīnišķīga un pavisam burvīga, ka gluži nu kā pasakā!

Bet pasakā gan dzīve ir grūta un ar pārbaudījumiem! Bet, ja nu esi aizgulējies vai noslinkojis, tad arī atmaksu atbilstošu saņemsi! Un pasakā gan dzīve ir taisnīga: pēc Pienākuma, pēc Goda, pēc Sirdsapziņas un vēl pēc taisnīguma!

Ir tikai viens periods dzīvē, kad spēlē kaut ko var izdarīt nenopietni. Šis burvīgais vecums saucas Bērnība. Bērnībā mazie bērni tiek apmācīti visādās gudrībās, tāpēc pieredzes dēļ ir ļauts uzģērbt svešu apģērbu un arī izmēģināt necienīgas rīcības iedarbību. Šajā momentā tad arī ieslēdzas maģiskais “nenopietni”: pats bērns dvēselei paskaidro, ka viņš spēlējas, joko, mācās.

Un dvēsele piekrīt: “Lai iepazīst svešā, ne mūsu, garšu – viedāks un pieaugušāks kļūs!”

Kas ir atļauts un netiek nosodīts bērnībā, tas nav cienīgs un ir nosodāmas pieaugušā vecumā, jo jānobriest-jāpieaug ir ne tikai ar ķermeni, bet arī ar dvēseli!

Jāaudzina viņš – Putns Brīnumainais – ar mācībām un nopietniem pārbaudījumiem – īstiem, jāceļ augšā no zīdaiņa mazdūšības uz ļoti viedo augstsirdību – pie Krievu Gara – brīva un varonīga!

 

© Copyright: Елена Майстренко, 2019

 

Pievienots 19.03.2019

http://parnasse.ru/prose/essay/philosophyprose/zhizn-chernovik.html

Tulkoja Jānis Oppe