Елена Майстренко – Люди-капсулы

Helēna Maistrenko - Cilvēki-kapsulas

2019.03.14.

 

Kādos apstākļos, kādu cēloņu ietekmē cilvēki aizveras, norobežojas ar necaurlaidības, bezjūtīguma, necaursitamības bruņām?

Kad sāp.

Bet! Ja dvēsele sāp, tātad viņa ir!

Un ne vienkārši ir, bet ir gatava saziņai: dvēsele runā, kliedz, raud! Tātad viņu var sajust, izdzirdēt, saprast! To saprotot, nevajadzētu dvēseles sāpes pārraut, pārtraukt vardarbīgi* ar pretsāpju līdzekļiem, ar alkoholu, ar ekstremāliem piedzīvojumiem un tml.

Ja pasteidzamies ar pretsāpju līdzekļiem, tad ciešanu pārtraukšana kļūs tikai kompensācija, ilūzija, pagaidu atelpa: sāpes nekur neaizies, tās uz laiku kļūs nejūtamas. Taču pienākušo mācību apjēgšana, izdzīvošana, kā arī apgūšana nenotiks!

Sāpes ir jāpārdzīvo vai jāiemācās dzīvot ar tām.

Laiks neārstē! Laiks tikai notrulina sāpēs un iedzen tās zemapziņā, no kurienes neapgūtā mācība, neizdzīvotā problēma no šī brīža lēks ārā apziņā, dzīvē, realitātē pašā nepiemērotākajā mirklī, kā velniņš no tabakdozes.

Sāpju neizdzīvošana, to iegremdēšana zemapziņā, dvēseles slēptajos kaktiņos kļūst par ieradumu: cilvēks arvien biežāk izvairās no iestājušos, pienākušo mācību apgūšanas. Vienas neapgūtas zināšanas, izlaists uzdevums uzklājas citam, turklāt to padziļinot. Tie kā sniega bumba, salīpot citam ar citu, pārvēršas nepārvaramā šķērslī-cietoksnī, no kura tikt ārā ir daudz grūtāk nekā dvēseles sāpju remdināšanas ilūzijas formēšanās sākumā.

Cilvēks pats sevi ir iedzinis cietumā, kuru pats arī uzbūvējis! Ar gadiem cietoksnis-slazds kļūst tikai augstāks, stiprāks un nepieejamāks. Un pats cilvēks no tā vairs nevar tikt ārā, bet palīdzēt no ārienes ir arvien grūtāk!...

Tā viņš arī velkas ar savu ledus cietoksni pa dzīvi, nešķirojot ceļu, neredzot ne mērķi, ne prieku, ne sapni. Viņš sev ir uzcēlis lamatas, bet tagad pieskaņo dzīvi iluzoriem personiskiem principiem, saduras ar visdažādākajiem šķēršļiem, jo pats savu redzīgumu arī ir ierobežojis. Taču izdara secinājumu, ka pasaule nu gan ir cietsirdīga, cilvēki nepilnīgi, dzīve ir tukša un neizdevusies...

Kāds velk sev līdzi ledus cietoksni-bruņas. Kāds to ir modificējis par izturīgu necaursitamu kapsulu: nest vieglāk – sliktuma vairāk. Ledainu sniegu vēl var izkausēt, ja sirds savu karstumu nav pazaudējusi, bet nedzīvās kapsulas plastmasa smird, dūmo, bet degt negrib: sprāgoņa vienā vārdā.

Cietoksnis ir no sniega, bet sirds sasaldēta – cilvēks vairs nesaprot, kas ir ar viņu, bet jūt smagumu, aukstumu, žņaugus. Taču, ja nu reiz kapsulā ir ieurbies, tad dižoties, lepoties sācis: “Skat, kāds es malacis! Visus taču apspēlēju, piemānīju, paslēpos!” Bet to, ka dzīvā dvēsele ir pamirusi, sirds ar prieku pukstēt pārstājusi, – tas vairs viņam, bārenim, zināms nav...

Ak, nu gan ir savairojušies pie mums šie nešķīsteņi!

Ak, un cieš Krievzeme-Māmuliņa! Raud rūgtas asaras un modina, un dziedina bērnus dārgos un mīļotos – brašus puišus un skaistas meičas. Bet sen ir zināms, ka pret gribu neviens dziedināts un pamodinās nebūs. Jo pret gribu pat labai lietai nav jānotiek.

 

© Copyright: Елена Майстренко, 2019

 

Pievienots 18.03.2019

http://parnasse.ru/prose/essay/philosophyprose/lyudi-kapsuly.html

Tulkoja Jānis Oppe


* Kad sāpes kā vilnis uzbrāžas pāri galvai, aptumšojot visu apkārt, cilvēki to risināšanu atliek uz vēlāku laiku: “Rīts gudrāks par vakaru! Laiks ārstē!” Tā ir organisma aizsardzības reakcija ne tikai uz fiziskām, bet pirmām kārtām uz dvēseles sāpēm. Jo to kvēle ir tik liela, ka bez kaut pagaidu to remdināšanas, mīkstināšanas tās nogalinās, izkropļos, pārvērtīs pelnos...
Problēmas risināšanas atlikšana šajā kontekstā ir pilnīgi attaisnojama un nepieciešama! Galvenais, lai atlikšana uz laiku nepāraugtu pastāvīgā.