Gerrit Gielen - Saying goodbye: a path from mourning to love

Gerits Gilens - Sakot ardievas: ceļš no sērām uz mīlestību

Nāve nav tikai ardievu teikšana un tikai skumjas.
Caur nāvi jūs arī vairāk apzināties mīlestību pret otru un otra mīlestību pret jums.
Mīlestība nekad nemirst, mīlestība ir mūžīga.

Kad nomira mana māte 2019. gada jūnijā 95 gadu vecumā, es uzrakstīju šos vārdus viņas piemiņas kartei.

Vairākus gadus pirms savas nāves viņa sāka ciest no demences – procesa, kas paradoksālā kārtā tuvināja mūs. Viņa bija uzaugusi stingrā, taisnā protestantu vidē un vienmēr to nēsāja sevī. Tas mani kaitināja, it īpaši, kad biju bērns. Kļūstot vecākai, viņa kļuva arvien maigāka, un mēs tuvinājāmies viens otram. Viņas demence šo procesu paātrināja.

Es atceros, ka, vedot viņu pastaigā, viņa man stāstīja, cik viņai ir neērti, ka viņa vairs nezina, kurš ir dzīvs un kurš ne. Piemēram, viņa bieži domāja, ka viņas vecāki joprojām ir dzīvi. Es viņai teicu, kas tas ir saprotams. Es paskaidroju, ka viņas vecāki patiešām joprojām ir dzīvi un gaida viņu. Kļūstot vecākai, viņa nonāca viņiem tuvāk un sāka izjust viņu klātbūtni. Tas, ko viņa iztēlojās, faktiski bija patiesība. Pateicoties demencei, viņa sāka atvērties šādām domām. Šajā dzīves pēdējā posmā viņa varēja atlaist savus vecos, stingros priekšstatus. Jauka, maiga sieviete, kāda viņa bija savā būtībā, sāka izpausties arvien vairāk.

Es nedaudz dzīvošanu un miršanu salīdzinu ar kāpura dzīvi, kurā notiek viņa tapšana par tauriņu. Visu mūžu jūs esat kā kāpurs, jūs rāpojat apkārt un jums nav ne jausmas par tauriņu, kas esat savā būtībā. Pēc tam jūsu pasaule kļūst mazāka, pienāk vecums, kāpurs pārvēršas kūniņā. Nav jauki, ja uzskatāt, ka kūniņa – tās ir beigas, bet ir lieliski, ja zināt, ka kūniņā notiek pārveidošanās par tauriņu. Kad jūs novecojat un varat tauriņu sajust, jums ir laimīgas vecumdienas, bet, ja jūtaties tikai mirstošs kāpurs, tad jūs esat nelaimīgs.

Savā mātē es jutu, ka tauriņš ir dzimis; mīlestība starp mums auga arvien lielāka.

Viņa nomira pansionātā, kur pavadīja savas dzīves pēdējos gadus.

Neilgi pirms viņas atiešanas no ķermeņa man tika dots mirklis vienatnē ar viņu. Es viņu noskūpstīju un teicu: “Kad mēs atkal tiksimies, mūsu starpā valdīs mīlestība.” Skumjas un mīlestība sagāja kopā. Tagad starp mums viss ir labi.

Daudz ir rakstīts par dzīvi pēc nāves. Lai kaut ko minētu, Pamela Kribe reiz veica skaistu čenelingu “Nāve un tas, kas aiz tās”. Un arī es pats par to uzrakstīju “Pēc nāves”.

Šajā rakstā es gribētu runāt par palicējiem. Kā mums attiekties pret tuvinieka nāvi, ko darīt ar bēdām, ar tukšumu, kas rodas mūsu sirdīs pēc tuvinieka nāves?

Ticība dzīvei pēc nāves parasti īsti nepalīdz. Jūs nejutīsiet mazāk sāpju un tukšuma nekā kāds ateists. Jūs bieži redzat, ka uzticīgiem cilvēkiem pēc tuvinieka zaudējuma ir ļoti ierobežota attieksme pret savu ticību. Viņi dusmojas uz Dievu un spēcīgi apspiež radušās šaubas. Vai arī viņi apspiež savas bēdas; galu galā viņu tuvinieks atrodas debesīs un ir laimīgs, tāpēc viņiem vajadzētu būt laimīgiem. Un, kad viņi nav laimīgi, viņi jūtas nepareizi.

Vienkārši ticība, ka mīļotais dzīvo tālāk, nav risinājums. Tāds nav arī ateista skaidrojums, ka otrs aizgājis uz visiem laikiem un ka arī šī brūce nekad negribēs, nekad nevarēs sadzīt.

Risinājums, kuram ticu es, ir sirds ceļš: pieredze, ka mīlestība ir realitāte, kura pārsniedz laiku un telpu. Patiesi jūtiet un ļaujieties mīlestībai. Piedzīvojot, ka caur šo mīlestību otrs joprojām ir šeit.

 

Sāpes no nāves

Mēs dzīvojam divās pasaulēs: ārējā un iekšējā. Gandrīz viss, ko mēs mācāmies skolā, attiecas uz apkārtējo pasauli: tur notiek lietas; tur tās jums ir jādara. Tiklīdz bērns iegrimst savā iekšējā pasaulē, no viņa tiek prasīta uzmanība. Grimt sapņot nav ļauts; viņam vai viņai jāklausās stundas klasē. Tādā veidā mēs saņemam uzstādījumu: svarīga ir ārējā pasaule, nevis iekšējā.

Kā tikt galā ar savām jūtām, ar skumjām, ar dusmām? Kā attiekties pret citiem? Kā jums sekmīgi izmantot savu radošumu?

Mums tiek mācīts atrast savu ceļu apkārtējā pasaulē, bet ne iekšējā pasaulē – nav ģeogrāfijas stundu par mūsu iekšējo pasauli, lai cik plaša tā nebūtu.

Mēs neuzzinām iekšējās pasaules un tātad arī sevis vērtību. Patiesībā daudzi no mums uzskata, ka šī iekšējā pasaule pat nav ārējās pasaules daļa, – ka mēs esam mūsu smadzenes. Tad iznāk, ka visi ārējās pasaules likumi attiecas arī uz iekšējo pasauli; ja kaut kas vai kāds pazūd no ārējās pasaules, tad viņš pazūd arī no iekšējās pasaules.

Nav grūti saredzēt, ka tas nesummējas. Rakstot šo, es klausos Allegri skaisto “Miserere”. Tas man rada lielu sajūtu, kas tas ir skaistums; skaistums, kuru es nekad nevarēšu atklāt, pētot kāda cilvēka smadzenes. Kāds, kurš piedzimis kurls, nekad nevarēs uzzināt, ko nozīmē dzirdēt, pētot smadzenes un ausis kādam, kurš ir dzirdīgs. Cilvēka smadzeņu izpēte nedod nekādu ieskatu viņa iekšējā pasaulē, un tāpēc iekšējā pasaule nav izskaidrojama, novērojot ārējo pasauli. Šī iekšējā pasaule ir liela skaistuma avots; ne tikai mūzikā, bet arī literatūrā, glezniecībā, arhitektūrā, filmās, spēlēs utt. Tas viss izriet no cilvēka gara, un tas ir kaut kas cits: mīlestība.

Mēs varam bezgalīgi pētīt apkārtējo pasauli, dabas likumus, atomus, bet mīlestību tur neatradīsim. Mīlestība ir kaut kas no iekšējās pasaules. Mīlestība sniedz piepildījumu, kad mēs ar otra cilvēka iekšējo pasauli savienojamies no mūsu pašu iekšējās pasaules: tas ir visaptverošs savienojums no sirds uz sirdi. Nāve ir tikai liela drāma mūsu dzīvē, kas lielā mērā izriet no fakta, ka savu iekšējo pasauli mēs atstājam novārtā. Tāpēc ka domājam, ka laika un telpas likumi attiecas arī uz mūsu iekšējo pasauli.

Sāpes, ko izraisa nāve, rodas no pārliecības, ka, ja cilvēks pazūd no mūsu ārējās pasaules, tad viņš vai viņa ir pilnīgi aizgājis. Līdztekus tam pazūd arī iekšējā saikne – mīlestības saikne starp diviem cilvēkiem. Mīļotais ne tikai izzūd no mūsu ārējās pasaules, bet arī mūsu iekšienē ir iedragāts caurums.

 

Cīnoties ar zaudējumu: uzvara pār nāvi

Kā mēs varam dziedēt šausmīgo caurumu, kuru rada tuvinieka nāve?

1) Dodiet iespēju cerībām

Ja mēs esam pilnīgi pārliecināti, ka nāve ir beigas, ka pagātnē viss ir zaudēts uz visiem laikiem, tad līdz ar šo domu mēs izslēdzam jebkuru risinājumu. Sāpes mūsos nekad nevarēs izdziedēties, caurums nekad nepiepildīsies. Tādā veidā mēs esam uzbūvējuši aizsprostu starp caurumu mūsos un dzīvinošu ūdeni, kurš vēlas ieplūst: mīlestības plūsmu no otra cilvēka, kurš joprojām ir šeit.

Dziedināšana sākas, dodot iespēju pozitīvajam, cerībām. Ja mums dzīvē ir jāizvēlas starp negatīvo un pozitīvo un mēs nezinām, kurš ir patiesība, tad vienmēr ir saprātīgi izvēlēties pozitīvo. Galu galā, izvēloties negatīvo, tas mums noteikti neko nedos, bet, izvēloties pozitīvo, tas var atnest kaut ko skaistu.

Kas šajā gadījumā ir pozitīvais?
Dziļākajā līmenī mūsu iekšējā pasaule ir atdalīta no laika un telpas, kādus mēs tos redzam ārējā pasaulē. Mēs izjūtam laiku un telpu, bet iekšējā līmenī mēs ar to neaprobežojamies. Mūžīgā dzīve nenozīmē, ka jūs bezgalīgi ejat pa laika plūsmu, bet gan to, ka jūsu dziļākā, būtiskākā daļa nekad nav iegājusi laika plūsmā.

Paraugieties spogulī, redziet, kā mainās jūsu ķermenis, vecums, tomēr jūtiet, ka dziļi iekšienē jūsos ir kaut kas nemainīgs, kas vienmēr paliek tas pats. Cerība rodas, ja dodat šai cerībai iespēju – varbūt tā ir taisnība, ka jūsu ķermenis noveco, bet jūs ne.

Ja paskatījāties spogulī un piešķīrāt šai bezlaicības sajūtai iespēju, apsveriet šādu domu: mēs nevaram nomirt, jo nāve ir kaut kas tāds, kas notiek laika plūsmā, bet mēs esam no laika neatkarīgi.
Cerība ir tas, ka konstatējat – jūs vairs neatsakāties no domas, ka varat būt miris.
Jūs esat brīnums.
Jūs atrodat cerību, vienkārši atsakoties domāt, ka jūsu tuvinieks ir miris.
Viņa apziņa ir izgājusi no laika un telpas plūsmas, kurā jūs joprojām eksistējat. Mīlestība, kas plūst no sirds uz sirdi, joprojām pastāv – ja esat gatavi to saņemt.

2) Dodiet iespēju mīlestībai

Iepriekšminētās domas, protams, ir abstraktas, taču dodiet tām iespēju. Veiciet nākamo vingrinājumu.

Iedomājieties, ka pēc savas nāves esat pamodies citā pasaulē; jūs jūtaties vieglāks un mīlestības piepildīts. Visas rūpes, bailes un nastas ir izzudušas. Jūs jūtaties gaišāks, brīvāks un mīlestības piepildīts. Jūs domājat par cilvēkiem uz Zemes, kurus atstājāt aiz sevis. Jūs jūtat viņus, redzat viņu rūpes, redzat, cik sasieti viņi dažreiz ir un iestrēguši idejās un aizspriedumos. Jūs redzat arī viņus cīnāmies, lai no tiem atbrīvotos.

Jūsu paša zemes plāna rūpju un baiļu netraucēts, jūs pēkšņi piepildāties ar mīlestību un sapratni pret cilvēkiem, kurus atstājāt aiz sevis. Jūs bijāt kāpurs; jūs esat kļuvis tauriņš. Visas bailes jūsos ir radījušas telpu mīlestībai.

Jūs cenšaties nosūtīt milzīgo mīlestību, ko jūtat iekšienē, tiem, kas palika aiz jums. Diemžēl viņi diez vai ir atvērti. Viņi ir pārāk iestrēguši savās stingrajās idejās, sāpēs – un, iespējams, skumjās par jūsu aiziešanu. Viņi ir pārliecināti, ka jūs tur vairs neesat, ka viņi vairs nav saklausāmi un sajūtami, un tādējādi viņi ir pilnīgi slēgti jūsu mīlestībai. Ir raidītājs, jūs, bet uztvērēji paši ir izslēgušies.

Kas viņiem jādara, lai atvērtu savas sirdis un sajustu lielo mīlestību pret viņiem?

3) Atveriet savu sirdi

Tagad jūs esat palicēju lomā. Un mirušais, par kuru jūs sērojat, ir pārvērties mīlestības – mīlestības pret jums – avotā. Kā jūs varat atvērties šai mīlestībai? Kā jūs varat atvērt savu sirdi?

Sākumam: atverieties šai iespējai. Ja nekas nenotiek, ja jūs neko nemanāt, jūs pēc tam vienmēr varat šo iespēju noraidīt.

Tātad jūs esat atvērts iespējai, ka mirušais jums ir mīlestības avots. Bet šai mīlestībai ir vajadzīgs arī uztvērējs, kurš ir jānoskaņo. Šis uztvērējs ir jūsu sirds.

Rīkojieties šādi: dodieties uz savu sirdi, izslēdziet prātu un sajūtiet savu sirdi. Iztēlojieties mirušo kā skaistu starojošu Eņģeli – ļoti starojošu, pilnīgi piepildītu ar mīlestību pret jums.

Tad sakiet sev: es esmu gatavs saņemt šo mīlestību. Es jūtu, ka mūsu mīlestības saiknes pārsniedz nāvi; sirds savienojums ir mūžīgs.

Un tad jūtiet, kā sāk plūst mīlestība.

Sajūtiet to savā sirdī – jūs neesat viens.
Jūtieties mīlestības avota ieskauts.

Saņemiet un atdodiet.
Pārejiet no savas ārējās realitātes – kur pastāv nāve – uz iekšējo realitāti, kur nāves nav, ir tikai mīlestība.

Tad padomājiet par savām sāpēm, bēdām – visām jūsu zemes plāna rūpēm. Ļaujiet tur maigi ieplūst mīlestībai.

 

Visbeidzot – sirds realitāte.

Daudzi cilvēki godina divus elkus: telpu un laiku. Šie divi elki visu klasificē pa plauktiņiem, nodrošinot, ka viss kārtīgi nodalīts.

Šiem diviem elkiem ir bērns: nāve. Kad telpa un laiks ir visvareni, viss tiek sadalīts, un agri vai vēlu viss atdalās – vienotība ir ilūzija. Nāve, atdalīšanās no šķietamās vienotības, vienmēr uzvar. Cilvēki, kas intensīvi mīl, var uz visiem laikiem pazust mūžīgajā naktī.

No zinātnes skatpunkta šis tā saucamais acīmredzamais fakts jau sen ir novecojis. Laiks un telpa faktiski ir vienoti: telpas-laika kontinuumā; šis laiks-telpa nav virs visuma vienotības, bet ir tā sastāvdaļa. Tāpēc tādiem jautājumiem, cik liels un vecs ir visums, nav jēgas: visums nav kas tāds, kas pastāv laikā un telpā.

Gaisma stāv atsevišķi no laika un telpas. Visuma visa gaisma, ieskaitot pagātnes un nākotnes gaismu, ir vienā mūžīgā tagadnē.

Ja visums ir vienots, kāpēc lai mēs būtu atsevišķi?
Pieņemsim, ka dziļi sevī mēs stāvam atsevišķi no laika un telpas. To, ko ārējā pasaulē sauc par gaismu, iekšējā pasaulē sauc par Mīlestību.

Sirds realitāte ir mūžīgas mīlestības patiesība, un šīs mīlestības avots ir tas, kas mēs esam. Sirds realitāte nozīmē arī to, ka mēs varam izvēlēties piedzimt kā eņģelis visiem, no kuriem atvadījāmies, kad devāmies uz citu valstību.

Iztēlojieties: katru reizi, kad kāds nomirst, mūsos kāda daļa izgaismojas; katru reizi, kad kāds nomirst, mēs jūtamies vairāk mīlēti. Nāve nav mīlestības beigas, bet gan mūžīgas beznosacījuma mīlestības mošanās. Kad mēs mirstam, pazūd mūsu bailes un rūpes, tā mazā, nereālā pasaule, kuru atstājam aiz sevis, lai mūsu patiesais Es varētu piedzimt kā mirdzoša mīlestības zvaigzne.

Nesakiet ardievas, bet apskaujiet mūžīgo mīlestību.

 

© Gerrit Gielen

www.jeshua.net

Tulkoja Jānis Oppe